keyboard_tab Diritto d'autore 2019/0790 LV

(1) Līgums par Eiropas Savienību (LES) paredz izveidot iekšēju tirgu un radīt tādu sistēmu, kas nodrošinātu, ka konkurence iekšējā tirgū nav izkropļota.

  Turpinot saskaņot dalībvalstu tiesību aktus par autortiesībām un blakustiesībām, būtu jāveicina minēto mērķu sasniegšana.

(8) Jaunas tehnoloģijas paver iespēju automātiski datorizēti analizēt tādu digitālas formas informāciju kā teksts, skaņas, attēli vai dati – šo procesu parasti sauc par tekstizraci un datizraci.

  Tekstizrace un datizrace dod iespēju apstrādāt lielus informācijas daudzumus, lai varētu iegūt jaunas zināšanas un atklāt jaunas tendences. Tekstizraces un datizraces tehnoloģijas digitālajā ekonomikā ir vispārizplatītas, taču ir plaši atzīts, ka tekstizrace un datizrace īpašu labumu var dot pētnieku aprindām un tādējādi atbalstīt inovāciju.

  No šādām tehnoloģijām labumu gūst universitātes un citas pētniecības organizācijas, kā arī kultūras mantojuma iestādes, jo tās sava pamatdarba kontekstā arī varētu nodarboties ar pētniecību.

  Taču šādas organizācijas un iestādes Savienībā saskaras ar juridisko nenoteiktību attiecībā uz to, kādā apjomā tās drīkst veikt tekstizraci un datizraci.

  Dažos gadījumos tekstizrace un datizrace var būt saistītas ar darbībām, ko aizsargā autortiesības, sui generis datubāzu tiesības vai abas, jo īpaši ar darbu vai blakustiesību objektu reproducēšanu, satura ekstrahēšanu no kādas datubāzes vai abām, kas tiek veikta, piemēram, datu normalizācijā tekstizraces un datizraces gaitā.

  Ja netiek piemērots izņēmums vai ierobežojums, šādu darbību veikšanai ir vajadzīga tiesību subjektu atļauja.

(14) Tekstizraces un datizraces izņēmums pētniecības organizācijām un kultūras mantojuma iestādēm, tostarp pie tām piederīgām personām, būtu jāpiemēro attiecībā uz tādu saturu, kam tām ir likumīga piekļuve.

  Likumīga piekļuve būtu jāsaprot kā piekļuve saturam, kuras pamatā ir atvērtās piekļuves politika vai līgumiskas vienošanās starp tiesību subjektiem un pētniecības iestādēm vai kultūras mantojuma iestādēm, piemēram, abonements, vai kā citādi likumīgi līdzekļi.

  Piemēram, ja pētniecības organizācijām vai kultūras mantojuma iestādēm ir abonements, būtu uzskatāms, ka pie tām piederīgām personām, uz ko attiecas minētais abonements, ir likumīga piekļuve.

  Likumīgai piekļuvei būtu jāattiecas arī uz piekļuvi saturam, kas ir brīvi pieejams tiešsaistē.

(31) Visās dalībvalstīs vajadzētu būt juridiskiem mehānismiem, kas licences, kuras uz noteiktiem komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas veidiem relevantas un pietiekami reprezentatīvas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ir izsniegušas kultūras mantojuma iestādēm, ļautu piemērot arī tādu tiesību subjektu tiesībām, kas šajā sakarā nav pilnvarojuši reprezentatīvu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju.

  Ievērojot šo direktīvu, vajadzētu būt iespējamam, ka šādas licences attiecas uz visām dalībvalstīm.

(46) Tā kā iespēja piedāvāt elastīgas licencēšanas shēmas digitālajā laikmetā kļūst arvien svarīgāka un šādas shēmas tiek izmantotas arvien vairāk, dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt licencēšanas mehānismus, kas ļauj kolektīvā pārvaldījuma organizācijām brīvprātīgi slēgt licences līgumus neatkarīgi no tā, vai visi tiesību subjekti ir attiecīgajām organizācijām to atļāvuši.

  Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai uzturēt un ieviest šādus mehānismus saskaņā ar savām tradīcijām, praksi un situāciju, ievērojot šajā direktīvā paredzētos aizsardzības pasākumus un saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un Savienības starptautiskajām saistībām. Šādiem mehānismiem būtu jādarbojas tikai attiecīgās dalībvalsts teritorijā, ja vien Savienības tiesību aktos nav noteikts citādi.

  Dalībvalstīm būtu jāvar elastīgi izvēlēties, tieši kādam jābūt mehānismam, kas ļauj darbu vai blakustiesību objektu licences attiecināt uz tādu tiesību subjektu tiesībām, kas nav pilnvarojuši organizāciju, kura slēdz līgumu, ja vien šāds mehānisms atbilst Savienības tiesību aktiem, tostarp Direktīvā 2014/26/ES paredzētajiem noteikumiem par tiesību kolektīvo pārvaldību.

  Jo īpaši šādiem mehānismiem būtu arī jānodrošina, ka tiesību subjektiem, kuri nav līgumu slēdzošās organizācijas biedri, piemēro Direktīvas 2014/26/ES 7. pantu.

  Pie šādiem mehānismiem varētu piederēt paplašināta kolektīva licencēšana, juridiskas pilnvaras un prezumpcija par pārstāvību. Šīs direktīvas noteikumiem par kolektīvo licencēšanu nevajadzētu skart dalībvalstu jau esošo spēju piemērot obligāto tiesību kolektīvo pārvaldību vai citus kolektīvās licencēšanas mehānismus ar paplašinātu tvērumu, piemēram, tādu, kas paredzēts Padomes Direktīvas 93/83/EEK (12) 3. pantā.

(48) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir ieviesti pienācīgi aizsardzības pasākumi, kas sargā tādu tiesību subjektu leģitīmās intereses, kuri nav pilnvarojuši organizāciju, kas piedāvā licenci, un ka minētie aizsardzības pasākumi tiek piemēroti nediskriminējoši.

  Konkrētāk, lai pamatotu mehānismu paplašināto tvērumu, šādai organizācijai, balstoties uz tiesību subjektu pilnvarojumu, vajadzētu būt pietiekami reprezentatīvai attiecībā uz darbu vai blakustiesību objektu veidiem un ar licenci piešķirtajām tiesībām.

  Dalībvalstīm būtu jānosaka prasības, kādas minētajām organizācijām jāievēro, lai tās varētu uzskatīt par pietiekami reprezentatīvām, ņemot vērā organizācijas pārvaldīto tiesību kategoriju, organizācijas spēju tiesības pārvaldīt efektīvi, radošo industriju, kurā tā darbojas, un to, vai organizācija aptver ievērojamu skaitu attiecīgā darbu vai blakustiesību objektu veida tiesību subjektu, kuri tās pilnvarojuši, atļaujot licencēt attiecīgo izmantošanas veidu, un saskaņā ar Direktīvu 2014/26/ES. Lai panāktu juridisko noteiktību un nodrošinātu paļāvību uz mehānismiem, būtu jāatļauj dalībvalstīm lemt par to, kam ir juridiskā atbildība par izmantošanu, ko atļauj licences līgums. Pret visiem tiesību subjektiem, kuru darbi tiek izmantoti uz licences pamata, būtu jāgarantē vienlīdzīga attieksme, jo īpaši arī attiecībā uz piekļuvi informācijai par licencēšanu un atlīdzības sadalījumu.

  Publicitātes pasākumiem būtu jādarbojas visā licences darbības laikā un nevajadzētu uzlikt nesamērīgu administratīvo slogu lietotājiem, kolektīvā pārvaldījuma organizācijām vai tiesību subjektiem un bez vajadzības informēt katru tiesību subjektu atsevišķi.

(55) Lai būtu nodrošināta izdevējnozares ilgtspējība un tādējādi sekmēta uzticamas informācijas pieejamība, vajag atzīt un joprojām atbalstīt izdevēju organizatorisko un finansiālo ieguldījumu preses izdevumu radīšanā.

  Tāpēc attiecībā uz preses izdevumu izmantošanu tiešsaistē, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji, Savienības līmenī vajag nodrošināt saskaņotu juridisko aizsardzību, tādējādi neskarot spēkā esošos Savienības tiesību aktu noteikumus par autortiesībām, kas piemērojami privātai vai nekomerciālai preses izdevumu izmantošanai, ko veic atsevišķi lietotāji, arī tad, ja šādi lietotāji preses izdevumu saturu kopīgo tiešsaistē. Šāda aizsardzība būtu faktiski jāgarantē, Savienības tiesību aktos ieviešot blakustiesības, kas attiecas uz to, kā izdevēju, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, preses izdevumus reproducē un dara pieejamus sabiedrībai, attiecībā uz izmantošanu tiešsaistē, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 (13) izpratnē. Šajā direktīvā paredzētajai preses izdevumu juridiskajai aizsardzībai būtu jādarbojas tādu izdevēju labā, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī un kam juridiskā adrese, centrālā administrācija vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Savienībā.

(60) Izdevēji, ieskaitot preses izdevumu, grāmatu vai zinātnisku publikāciju un mūzikas izdevumu izdevējus, bieži vien darbojas, balstoties uz autortiesību nodošanu ar līgumiskas vienošanās vai tiesību normu starpniecību. Šajā kontekstā izdevēji, lai varētu izmantot savos izdevumos iekļautos darbus, izdara ieguldījumu un dažos gadījumos, ja darbi tiek lietoti ar tādiem izņēmumiem un ierobežojumiem, kādi attiecas, piemēram, uz privātu kopēšanu un reprografēšanu, ieskaitot attiecīgās dalībvalstīs pastāvošās reprografēšanas valsts shēmas un publiskā patapinājuma shēmas, var negūt ieņēmumus. Vairākās dalībvalstīs kompensāciju par izmantošanu, uz kuru attiecas šādi izņēmumi vai ierobežojumi, dala autori un izdevēji.

  Lai šī situācija būtu ņemta vērā un lai visām iesaistītajām pusēm būtu nodrošināta lielāka juridiskā noteiktība, šī direktīva dalībvalstīm, kurās jau pastāv shēmas, kā starp autoriem un izdevējiem sadalīt kompensāciju, ļauj tās paturēt.

  Minētais ir sevišķi svarīgi dalībvalstīm, kurām šādi kompensāciju sadales mehānismi bija jau pirms 2015. gada 12. novembra, lai gan citās dalībvalstīs kompensācija netiek dalīta un saskaņā ar valsts kultūras politiku pienākas tikai autoriem. Šī direktīva nediskriminējoši būtu jāpiemēro visām dalībvalstīm, tomēr tai būtu jārespektē šīs jomas tradīcijas un nebūtu jāuzliek pienākums ieviest šādas kompensācijas sadales shēmas dalībvalstīm, kurās tādu pašlaik nav.

  Tai nevajadzētu skart dalībvalstu līdzšinējo vai turpmāko kārtību, kā tiek piešķirta atlīdzība publiskā patapinājuma kontekstā.

(62) Daži informācijas sabiedrības pakalpojumi ir izstrādāti tā, ka parastajā izmantojumā dod sabiedrībai piekļuvi ar autortiesībām aizsargātam saturam vai blakustiesību objektiem, ko augšupielādējuši to lietotāji. Šajā direktīvā noteiktajai tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēja definīcijai būtu jāattiecas tikai uz tiešsaistes pakalpojumiem, kam ir būtiska loma tiešsaistes satura tirgū un kas par vienu un to pašu auditoriju konkurē ar citiem tiešsaistes satura pakalpojumiem, piemēram, audiostraumēšanas un videostraumēšanas pakalpojumiem.

  Pakalpojumi, uz ko attiecas šī direktīva, ir pakalpojumi, kuru galvenais vai viens no galvenajiem nolūkiem ir glabāt un ļaut lietotājiem augšupielādēt un kopīgot lielu daudzumu ar autortiesībām aizsargāta satura, lai no šā satura tieši vai netieši gūtu peļņu, to organizējot vai popularizējot lielākas auditorijas piesaistes nolūkā, tostarp to kategorizējot un izmantojot tajā mērķorientētu reklāmu. Šādiem pakalpojumiem nebūtu jāietver pakalpojumi, kuru galvenais nolūks nav ļaut lietotājiem augšupielādēt un kopīgot lielu daudzumu ar autortiesībām aizsargāta satura, lai no minētās darbības gūtu peļņu. Šādi pakalpojumi ietver, piemēram, elektronisko sakaru pakalpojumus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/1972 (14), kā arī starpuzņēmumu mākoņpakalpojumu sniedzējus un tādu mākoņpakalpojumu sniedzējus, kas ļauj lietotājiem augšupielādēt saturu savām vajadzībām, piemēram, kiberglabātavas, vai tiešsaistes tirdzniecības vietas, kuru galvenā darbība ir tiešsaistes mazumtirdzniecība, bet ne piekļuves nodrošināšana ar autortiesībām aizsargātam saturam.

(63) Tas, vai tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs glabā lielu daudzumu ar autortiesībām aizsargāta satura vai dod tam piekļuvi, būtu jānovērtē katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā tādu elementu kombināciju kā pakalpojuma auditorija un pakalpojuma lietotāju augšupielādētā ar autortiesībām aizsargātā satura datņu skaits.

(86) Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (18) dalībvalstis ir apņēmušās pamatotos gadījumos ar vienu vai vairākiem dokumentiem, kuri paskaidro sakarību starp kādas direktīvas sastāvdaļām un attiecīgo dalībvalsts līmeņa transponēšanas instrumentu daļām, paziņot savus transponēšanas pasākumus. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs tādu dokumentu nosūtīšanu uzskata par pamatotu,