Diritto d'autore 2019/0790 LV

“pētniecības organizācija” ir universitāte, tostarp tās bibliotēkas, pētniecības institūts vai jebkāda cita vienība, kuras galvenais mērķis ir veikt zinātnisku pētniecību vai īstenot izglītojošus pasākumus, kas ietver arī zinātniskas pētniecības veikšanu:

a)	uz bezpeļņas pamata vai visu peļņu ieguldot zinātniskajā pētniecībā; vai

b)	saskaņā ar dalībvalsts atzītām sabiedrības interesēm;

tādā veidā, lai šādā zinātniskajā pētniecībā iegūtajiem rezultātiem nevarētu preferenciāli piekļūt uzņēmums, kam uz šādu organizāciju ir izšķiroša ietekme;

2)	“tekstizrace un datizrace” ir jebkāds automatizēts analītisks vai skaitļošanas paņēmiens, kura nolūks ir digitālā formā analizēt tekstu un datus, lai iegūtu tādu informāciju, kas ietver modeļus, tendences un korelācijas, bet neaprobežojas ar tiem;

3)	“kultūras mantojuma iestāde” ir publiski pieejama bibliotēka vai muzejs, arhīvs vai arī filmu vai audio mantojuma iestāde;

“preses izdevums” ir galvenokārt žurnālistiskas dabas literāru darbu sakopojums, taču var ietvert arī citus darbus vai blakustiesību objektus, un:

a)	kurš ir atsevišķs vienums periodiskā vai regulāri atjauninātā izdevumā ar vienu nosaukumu, piemēram, laikrakstā vai vispārīgu vai speciālu interešu žurnālā;

b)	kura nolūks ir sniegt plašākai sabiedrībai informāciju par jaunumiem vai citām tēmām; un

c)	kurš ir publicēts jebkādā datnesī pēc pakalpojumu sniedzēja iniciatīvas, uz tā redakcionālo atbildību un tā kontrolē.

Šīs direktīvas nolūkos preses izdevumi nav zinātniskā vai akadēmiskā nolūkā publicēti periodiski izdevumi, piemēram, zinātniski žurnāli;

5)	“informācijas sabiedrības pakalpojums” ir pakalpojums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

“tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs” ir informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs, kura galvenais mērķis vai viens no galvenajiem mērķiem ir glabāt un nodrošināt publisku piekļuvi ievērojamam daudzumam ar autortiesībām aizsargātu darbu vai blakustiesību objektu, ko ir augšupielādējuši tā lietotāji un kurus tas organizē un reklamē peļņas nolūkā.

Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji šīs direktīvas izpratnē nav tādu pakalpojumu sniedzēji kā bezpeļņas tiešsaistes enciklopēdijas, bezpeļņas izglītības vai zinātnisko materiālu repozitoriji, atvērtā pirmkoda programmatūras izstrādes un kopīgošanas platformas, elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji, kas definēti Direktīvā (ES) 2018/1972, tiešsaistes tirdzniecības vietas, kā arī starpuzņēmumu mākoņpakalpojumu sniedzēji un tādu mākoņpakalpojumu sniedzēji, kas ļauj lietotājiem augšupielādēt saturu savām vajadzībām.

II SADAĻA

PASĀKUMI, KĀ IZŅĒMUMUS UN IEROBEŽOJUMUS PIELĀGOT DIGITĀLAJAI VIDEI UN PĀRROBEŽU VIDEI

15. pants

Preses izdevumu aizsardzība attiecībā uz izmantošanu tiešsaistē

1. Dalībvalstis preses izdevumu izdevējiem, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, attiecībā uz to preses izdevumu izmantošanu tiešsaistē, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji, piešķir Direktīvas 2001/29/EK 2. pantā un 3. panta 2. punktā paredzētās tiesības.

Pirmajā daļā paredzētās tiesības neattiecas uz preses izdevumu izmantošanu, ko veic individuāli lietotāji privātām un nekomerciālām vajadzībām.

Saskaņā ar pirmo daļu piešķirtās tiesības neattiecas uz hipersaišu ievietošanu.

Pirmajā daļā paredzētās tiesības neattiecas uz preses izdevumos lietotu atsevišķu vārdu vai ļoti īsu preses izdevumu fragmentu izmantošanu.

2. Šā panta 1. punktā paredzētās tiesības neskar un nekādi neietekmē tiesības, kas Savienības tiesību aktos autoriem un citiem tiesību subjektiem paredzētas attiecībā uz darbiem un blakustiesību objektiem, kuri ievietoti kādā preses izdevumā. Šā panta 1. punktā paredzētās tiesības nevērš pret šiem autoriem un citiem tiesību subjektiem, un jo īpaši ar tām neatņem to tiesības savus darbus un blakustiesību objektus izmantot neatkarīgi no preses izdevuma, kurā tie ievietoti.

Ja darbs vai blakustiesību objekts ir iekļauts preses izdevumā, balstoties uz vienkāršu licenci, šā panta 1. punktā paredzētās tiesības neizmanto, lai aizliegtu darbu vai blakustiesību objektu izmantot citiem pilnvarotiem lietotājiem. Šā panta 1. punktā paredzētās tiesības neizmanto, lai aizliegtu izmantot darbus vai blakustiesību objektus, kam ir beigusies aizsardzība.

3. Attiecībā uz šā panta 1. punktā paredzētajām tiesībām mutatis mutandis piemēro Direktīvas 2001/29/EK 5. līdz 8. pantu, Direktīvu 2012/28/ES un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/1564 (19).

4. Šā panta 1. punktā paredzētās tiesības zaudē spēku divus gadus pēc preses izdevuma publicēšanas. Minēto termiņu rēķina no publicēšanas dienai sekojošā gada 1. janvāra.

Šā panta 1. punktu nepiemēro preses izdevumiem, kas pirmoreiz publicēti pirms 2019. gada 6. jūnija.

5. Dalībvalstis nodrošina, ka preses izdevumā iekļauto darbu autori saņem pienācīgu daļu no ieņēmumiem, kurus preses izdevēji saņem par to, ka preses izdevumu lieto informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji.

17. pants

Aizsargāta satura izmantošana, ko veic tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji

1. Dalībvalstis paredz, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs, dodot sabiedrībai piekļuvi ar autortiesībām aizsargātiem darbiem vai blakustiesību objektiem, ko augšupielādējuši to lietotāji, šīs direktīvas izpratnē veic publiskošanu vai dara tos pieejamus sabiedrībai.

Tāpēc tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējam ir jāsaņem atļauja no Direktīvas 2001/29/EK 3. panta 1. un 2. punktā minētajiem tiesību subjektiem, piemēram, noslēdzot licences līgumu, lai publiskotu vai darītu pieejamus sabiedrībai darbus vai blakustiesību objektus.

2. Dalībvalstis paredz, ka, ja tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs ir saņēmis atļauju, piemēram, noslēdzot licences līgumu, minētā atļauja aptver arī to pakalpojumu lietotāju rīcību, kuri ietilpst Direktīvas 2001/29/EK 3. panta darbības jomā, ja lietotāji nerīkojas komercdarbības nolūkā vai ja viņu rīcība nerada būtiskus ieņēmumus.

3. Ja tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji veic publiskošanu vai nodrošina pieejamību sabiedrībai saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajiem nosacījumiem, tad situācijām, uz kurām attiecas šis pants, nepiemēro Direktīvas 2000/31/EK 14. panta 1. punktā noteikto atbildības ierobežojumu.

Šā punkta pirmā daļa neskar Direktīvas 2000/31/EK 14. panta 1. punkta iespējamo piemērošana minētajiem pakalpojumu sniedzējiem nolūkos, kas nav šīs direktīvas darbības jomā.

4. Ja atļauja nav piešķirta, tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji ir atbildīgi par neatļautu ar autortiesībām aizsargātu darbu un blakustiesību objektu publiskošanu, tostarp padarīšanu par pieejamiem sabiedrībai, ja vien pakalpojumu sniedzēji nepierāda, ka:

a)	ir darījuši visu iespējamo, lai saņemtu atļauju; un

b)	ir darījuši visu iespējamo, ievērojot ar profesionālo rūpību saistītus augstus nozares standartus, lai nodrošinātu to, ka nav pieejami konkrēti darbi vai blakustiesību objekti, par kuriem tiesību subjekti ir snieguši pakalpojumu sniedzējiem būtisko un vajadzīgo informāciju; un jebkurā gadījumā

saņemot tiesību subjekta pietiekami pamatotu paziņojumu, ir ātri rīkojušies, lai savās tīmekļvietnēs atspējotu piekļuvi darbiem vai blakustiesību objektiem, par kuriem ir paziņots, vai izņemtu šos darbus vai blakustiesību objektus no savām tīmekļa vietnēm, un ir darījuši visu iespējamo, lai saskaņā ar b) apakšpunktu nepieļautu to turpmāku augšupielādi.

5. Nosakot, vai pakalpojuma sniedzējs ir pildījis savus 4. punktā paredzētos pienākumus, un ņemot vērā proporcionalitātes principu, cita starpā ņem vērā šādus faktorus:

a)	pakalpojuma veidu, auditoriju un lielumu un pakalpojuma lietotāju augšupielādēto darbu vai blakustiesību objektu veidu; un

b)	piemērotu un iedarbīgu līdzekļu pieejamību un pakalpojumu sniedzējiem radītās izmaksas.

6. Dalībvalstis paredz, ka attiecība uz tādiem jauniem tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, kuru pakalpojumi sabiedrībai Savienībā ir pieejami mazāk nekā trīs gadus un kuru gada apgrozījums ir mazāks par EUR 10 miljoniem, aprēķināts saskaņā ar Komisijas Ieteikumu 2003/361/EK (20), piemērojamais atbildības režīms, kas izklāstīts 4. punktā, aprobežojas ar 4. punkta a) apakšpunkta ievērošanu un ātru rīcību pēc pietiekami pamatota paziņojuma saņemšanas, lai atspējotu piekļuvi darbiem vai blakustiesību objektiem, par kuriem ir paziņots, vai izņemtu minētos darbus vai blakustiesību objektus no savām tīmekļa vietnēm.

Ja šādu pakalpojumu sniedzēju unikālo apmeklētāju vidējais skaits mēnesī, aprēķinos balstoties uz iepriekšējo kalendāro gadu, pārsniedz 5 miljonus, tie pierāda arī, ka ir darījuši visu iespējamo, lai nepieļautu paziņoto darbu un blakustiesību objektu, par kuriem tiesību subjekti ir snieguši būtisku un vajadzīgu informāciju, turpmāku augšupielādi.

7. Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju un tiesību subjektu sadarbības rezultātā netiek liegta pieeja tādiem lietotāju augšupielādētiem darbiem vai blakustiesību objektiem, kas nepārkāpj autortiesības un blakustiesības, tostarp arī darbiem vai blakustiesību objektiem, uz kuriem attiecas autortiesību izņēmums vai ierobežojums.

Dalībvalstis nodrošina, ka lietotāji, kad tie augšupielādē saturu, ko ģenerējuši lietotāji tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumos, katrā dalībvalstī var atsaukties uz jebkuru no tālāk minētajiem spēkā esošajiem izņēmumiem vai ierobežojumiem:

a)	citēšana, kritika, apskats;

b)	izmantošana karikatūrās, parodijās vai stilizācijās.

8. Šā panta piemērošana nerada vispārīgu pārraudzības pienākumu.

Dalībvalstis paredz, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji pēc tiesību subjektu pieprasījuma sniedz tiem pietiekamu informāciju par 4. punktā minētās sadarbības īstenošanas praksi, un – ja starp pakalpojumu sniedzējiem un tiesību subjektiem ir noslēgti licences līgumi – informāciju par tā satura lietošanu, uz kuru attiecas līgumi.

9. Dalībvalstis paredz, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji ievieš iedarbīgu un ātru sūdzību un kompensāciju mehānismu, kas ir pieejams to pakalpojumu lietotājiem strīdu gadījumā par piekļuves atspējošanu lietotāju augšupielādētiem darbiem vai blakustiesību objektiem, vai par to izņemšanu.

Ja tiesību subjekti pieprasa atspējot piekļuvi saviem konkrētiem darbiem vai blakustiesību objektiem vai minētos darbus vai blakustiesību objektus izņemt, viņi pienācīgi pamato savu pieprasījumu iemeslus. Saskaņā ar pirmajā daļā paredzēto mehānismu iesniegtas sūdzības apstrādā bez nevajadzīgas kavēšanās, un lēmumus par piekļuves atspējošanu augšupielādētam saturam vai tā izņemšanu pārbauda cilvēki. Dalībvalstis arī nodrošina, ka strīdu izšķiršanas nolūkā ir pieejami ārpustiesas tiesiskās aizsardzības mehānismi. Šādi mehānismi ļauj objektīvi izšķirt strīdus un neatņem lietotājiem juridisko aizsardzību, ko tiem sniedz valstu tiesību akti, neskarot lietotāju tiesības izmantot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Jo īpaši dalībvalstis nodrošina, ka lietotājiem ir pieejama tiesa vai cita attiecīga tiesu iestāde, kurā pieprasīt autortiesību un blakustiesību izņēmuma vai ierobežojuma izmantošanu.

Šī direktīva nekādi neietekmē likumīgus lietošanas veidus, piemēram, lietošanas veidus, uz kuriem attiecas Savienības tiesību aktos paredzēti izņēmumi vai ierobežojumi, un nenoved pie tā, ka tiek identificēti atsevišķi lietotāji vai tiek apstrādāti personas dati, izņemot saskaņā ar Direktīvu 2002/58/EK un Regulu (ES) 2016/679.

Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji savos noteikumos un nosacījumos informē savus lietotājus par to, ka viņi var izmantot darbus un blakustiesību objektus, uz kuriem attiecas Savienības tiesību aktos paredzēti autortiesību un blakustiesību izņēmumi vai ierobežojumi.

10. No 2019. gada 6. jūnija Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm rīko dialogus ar ieinteresētajām personām, lai apspriestu tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju un tiesību subjektu sadarbības paraugpraksi. Komisija, apspriežoties ar tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, tiesību subjektiem, lietotāju organizācijām un citām attiecīgām ieinteresētajām personām, un ņemot vērā ieinteresēto personu dialogu rezultātus, izdod norādījumus par šā panta piemērošanu, jo īpaši par 4. punktā minēto sadarbību. Apspriežot paraugpraksi, jo īpaši cita starpā būtu jāņem vērā vajadzība līdzsvarot pamattiesības un izņēmumu un ierobežojumu izmantošanu. Ieinteresēto personu dialogu nolūkā lietotāju organizācijām ir piekļuve pietiekamai informācijai no tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem par 4. punktā minētās prakses īstenošanu.

3. NODAĻA

Taisnīga atlīdzība izmantošanas līgumos ar autoriem un izpildītājiem

30. pants

Pārskatīšana

1. Ne agrāk kā 2026. gada 7. jūnijā Komisija šo direktīvu pārskata un iesniedz ziņojumu par galvenajiem konstatējumiem Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

Komisija līdz 2024. gada 7. jūnijam novērtē ietekmi, kāda ir 17. pantā izklāstītajam īpašajam atbildības režīmam, kas ir piemērojams tādiem tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, kuru gada apgrozījums ir mazāks nekā EUR 10 miljoni un kuru pakalpojumi sabiedrībai Savienībā ir bijuši pieejami mazāk nekā trīs gadus saskaņā ar 17. panta 6. punktu, un vajadzības gadījumā rīkojas saskaņā ar novērtējumā paustajiem secinājumiem.

2. Dalībvalstis Komisiju nodrošina ar 1. punktā minētā ziņojuma sagatavošanai nepieciešamo informāciju.

whereas

(3) Straujas tehnoloģiju attīstības ietekmē joprojām mainās darbu un blakustiesību objektu radīšanas, producēšanas, izplatīšanas un izmantošanas veidi.
Joprojām parādās jauni uzņēmējdarbības modeļi un jauni dalībnieki.
Attiecīgajiem tiesību aktiem ir jāatbilst nākotnes prasībām, lai tie neierobežotu tehnoloģiju attīstību.
Savienības autortiesību regulējumā noteiktie principi un mērķi joprojām ir derīgi.
Tomēr attiecībā uz noteiktiem darbu un blakustiesību objektu izmantošanas veidiem digitālajā vidē, arī pārrobežu izmantošanu, gan tiesību subjektiem, gan lietotājiem joprojām trūkst juridiskās noteiktības. Kā norādīts Komisijas 2015. gada 9. decembra paziņojumā “Ceļā uz modernu un eiropeiskāku autortiesību regulējumu”, spēkā esošo Savienības autortiesību regulējumu dažās jomās vajag pielāgot un papildināt, vienlaikus saglabājot autortiesību un blakustiesību augstu aizsardzības līmeni. Šajā direktīvā paredzēti noteikumi, kā digitālajai videi un pārrobežu videi pielāgot noteiktus autortiesību un blakustiesību izņēmumus un ierobežojumus, kā arī tādi pasākumi, kas, lai nodrošinātu plašāku piekļuvi saturam, atvieglo noteiktas licencēšanas prakses, sevišķi, bet ne tikai attiecībā uz vairs komerciālajā apritē nepieejamu darbu un blakustiesību objektu izplatīšanu un audiovizuālo darbu tiešsaistes pieejamību pieprasījumvideo platformās. Tajā iekļauti arī noteikumi, kas atvieglo vispārpieejama satura izmantošanu.
Lai izveidotos no autortiesību viedokļa labi funkcionējošs un taisnīgs tirgus, būtu nepieciešami arī noteikumi par tiesībām attiecībā uz izdevumiem, par to, kā darbus vai blakustiesību objektus izmanto tiešsaistes pakalpojumu sniedzēji, kas glabā un dara piekļūstamu lietotāju augšupielādētu saturu, par autoru un izpildītāju līgumu pārredzamību, par autoru un izpildītāju atlīdzību, kā arī par mehānismu, ar ko atsaukt autoru un izpildītāju ekskluzīvi nodotas tiesības.

- = -

(54) Lai nodrošinātu kvalitatīvu žurnālistiku un pilsoņu piekļuvi informācijai, ir nepieciešama brīva un plurālistiska prese.
Tā sniedz fundamentālu ieguldījumu sabiedriskās diskusijās un demokrātiskas sabiedrības pareizā funkcionēšanā.
Sakarā ar preses izdevumu plašo pieejamību tiešsaistē ir radušies jauni tiešsaistes pakalpojumi, piemēram, ziņu apkopotāji un mediju monitoringa pakalpojumi, kam būtiska uzņēmējdarbības modeļa daļa un ienākumu avots ir preses izdevumu atkalizmantošana.
Preses izdevumu izdevēji saskaras ar problēmām, kā licencēt savu izdevumu tiešsaistes izmantošanu šāda veida pakalpojumu sniedzējiem, līdz ar to izdevējiem ir grūtāk atgūt savus ieguldījumus. Preses izdevumu izdevējus neatzīstot par tiesību subjektiem, preses izdevumu tiesību licencēšana un piemērošana attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju veiktu izmantošanu tiešsaistē digitālajā vidē bieži vien ir sarežģīta un neefektīva.

- = -

(55) Lai būtu nodrošināta izdevējnozares ilgtspējība un tādējādi sekmēta uzticamas informācijas pieejamība, vajag atzīt un joprojām atbalstīt izdevēju organizatorisko un finansiālo ieguldījumu preses izdevumu radīšanā.
Tāpēc attiecībā uz preses izdevumu izmantošanu tiešsaistē, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji, Savienības līmenī vajag nodrošināt saskaņotu juridisko aizsardzību, tādējādi neskarot spēkā esošos Savienības tiesību aktu noteikumus par autortiesībām, kas piemērojami privātai vai nekomerciālai preses izdevumu izmantošanai, ko veic atsevišķi lietotāji, arī tad, ja šādi lietotāji preses izdevumu saturu kopīgo tiešsaistē. Šāda aizsardzība būtu faktiski jāgarantē, Savienības tiesību aktos ieviešot blakustiesības, kas attiecas uz to, kā izdevēju, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, preses izdevumus reproducē un dara pieejamus sabiedrībai, attiecībā uz izmantošanu tiešsaistē, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 (13) izpratnē. Šajā direktīvā paredzētajai preses izdevumu juridiskajai aizsardzībai būtu jādarbojas tādu izdevēju labā, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī un kam juridiskā adrese, centrālā administrācija vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Savienībā.

- = -

(58) Informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju veikta preses izdevumu izmantošana var būt vesela izdevuma vai raksta izmantošana, kā arī preses izdevumu daļu izmantošana.
Arī šāda preses izdevumu daļu izmantošana ir kļuvusi ekonomiski būtiska.
Tomēr ir maz ticams, ka preses izdevumos lietotu atsevišķu vārdu vai ļoti īsu preses izdevumu fragmentu izmantošana, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji, apdraudētu preses izdevumu izdevēju ieguldījumus satura radīšanā.
Tāpēc ir lietderīgi paredzēt, ka preses izdevumos lietotu atsevišķu vārdu vai ļoti īsu preses izdevumu fragmentu izmantošana nav šajā direktīvā paredzēto tiesību tvērumā. Ņemot vērā preses izdevumu masveida apkopošanu un izmantošanu, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji, ir svarīgi ļoti īsu fragmentu izslēgšanu interpretēt tā, ka netiek skarta šajā direktīvā paredzēto tiesību efektivitāte.

- = -

(59) Ar šo direktīvu preses izdevumu izdevējiem piešķirtā aizsardzība nedrīkstētu skart tajā ietvertās autoru un citu tiesību subjektu tiesības uz darbiem un blakustiesību objektiem, arī uz to, kādā apmērā autori un citi tiesību subjekti savus darbus vai blakustiesību objektus var izmantot neatkarīgi no preses izdevuma, kurā tie iestrādāti.
Tāpēc preses izdevumu izdevējiem nevajadzētu spēt ar šo direktīvu sev piešķirto aizsardzību izmantot pret autoriem un citiem tiesību subjektiem vai pret citiem pilnvarotiem to pašu darbu vai blakustiesību objektu lietotājiem.
Minētajam nevajadzētu skart līgumiskas vienošanās, kas noslēgtas starp preses izdevumu izdevējiem, no vienas puses, un autoriem un citiem tiesību subjektiem, no otras puses. Preses izdevumā iekļautu darbu autoriem vajadzētu būt tiesīgiem saņemt atbilstīgu daļu no ieņēmumiem, kurus preses izdevēji saņem par preses izdevumu izmantošanu, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji.
Minētajam nevajadzētu skart valstu tiesību aktus par īpašumtiesībām vai tiesību izmantošanu darba līgumu kontekstā, ja vien šādi tiesību akti atbilst Savienības tiesību aktiem.

- = -

(61) Pēdējos gados tiešsaistes satura tirgus funkcionēšana kļuvusi sarežģītāka.
Par galvenajiem tiešsaistes satura piekļuves avotiem ir kļuvuši tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumi, kas paver piekļuvi lielam daudzumam ar autortiesībām aizsargāta satura, kuru augšupielādējuši to lietotāji.
Tiešsaistes pakalpojumi ir līdzekļi, kas nodrošina plašāku piekļuvi kultūras un radošajiem darbiem un piedāvā lielas iespējas kultūras un radošajām nozarēm jaunu uzņēmējdarbības modeļu attīstīšanā.
Tomēr, lai gan tie pieļauj daudzveidību un atvieglo piekļuvi saturam, tie rada arī problēmas, ja ar autortiesībām aizsargāts saturs tiek augšupielādēts bez tiesību subjektu iepriekšējas atļaujas. Pastāv juridiskā nenoteiktība, vai šādu pakalpojumu sniedzēji iesaistās ar autortiesībām saistītās darbībās un vai tiem vajadzīgs saņemt tiesību subjektu atļauju par saturu, ko augšupielādējuši to lietotāji, kuriem nav attiecīgo tiesību uz augšupielādēto saturu, neskarot Savienības tiesību aktos paredzēto izņēmumu un ierobežojumu piemērošanu.
Minētā nenoteiktība ietekmē tiesību subjektu spējas noteikt, vai un ar kādiem nosacījumiem viņu darbi un blakustiesību objekti tiek izmantoti, kā arī viņu spējas par šādu izmantošanu saņemt atbilstīgu atlīdzību.
Tāpēc ir svarīgi strādāt pie tā, lai tiesību subjektiem un tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem izveidotos licencēšanas tirgus. Minētajiem licences līgumiem vajadzētu būt taisnīgiem un būtu jāsaglabā samērīgs līdzsvars starp abām pusēm.
Tiesību subjektiem būtu jāsaņem pienācīga atlīdzība par viņu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu.
Tomēr, tā kā minētajiem noteikumiem nevajadzētu skart līgumslēgšanas brīvību, tiesību subjektiem nebūtu jāuzliek pienākums dot atļauju vai slēgt licences līgumus.

- = -

(64) Ir lietderīgi šajā direktīvā precizēt, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji, dodot sabiedrībai piekļuvi ar autortiesībām aizsargātiem darbiem vai blakustiesību objektiem, ko augšupielādējuši to lietotāji, veic publiskošanu vai dara tos pieejamus sabiedrībai.
Līdz ar to tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem būtu jāsaņem attiecīgo tiesību subjektu atļauja, tostarp ar licences līgumu.
Tas neskar nedz citviet Savienības tiesību aktos paredzēto publiskošanas vai publiskas pieejamības došanas jēdzienu, nedz Direktīvas 2001/29/EK 3. panta 1.
un 2. punkta iespējamo piemērošanu citiem pakalpojumu sniedzējiem, kas izmanto ar autortiesībām aizsargātu saturu.

- = -

(65) Ja tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji ir atbildīgi par publiskošanu vai publiskas pieejamības došanu saskaņā ar nosacījumiem, kas noteikti šajā direktīvā, Direktīvas 2000/31/EK 14. panta 1. punkts nebūtu jāpiemēro atbildībai, kas izriet no šīs direktīvas noteikumiem par aizsargāta satura izmantošanu, ko veic tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji.
Minētajam nebūtu jāskar Direktīvas 2000/31/EK 14. panta 1. punkta piemērošana šādiem pakalpojumu sniedzējiem nolūkos, kas nav šīs direktīvas darbības jomā.

- = -

(66) Ņemot vērā to, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji nodrošina piekļuvi saturam, ko nav augšupielādējuši pakalpojumu sniedzēji, bet lietotāji, ir lietderīgi šīs direktīvas vajadzībām paredzēt īpašu atbildības mehānismu gadījumos, kad nav tikusi piešķirta atļauja.
Minētajam nevajadzētu skart valstu tiesību aktos paredzētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas nav atbildība par autortiesību pārkāpumiem, un valstu tiesu vai pārvaldes iestāžu spēju izdot Savienības tiesību aktiem atbilstīgus rīkojumu.
Jo sevišķi īpašajam režīmam, kas piemērojams jauniem tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, kuru gada apgrozījums ir mazāks nekā EUR 10 miljoni, no kuriem mēneša vidējais unikālo apmeklētāju skaits Savienībā nepārsniedz 5 miljonus, nevajadzētu ietekmēt Savienības un valsts tiesību aktos paredzēto tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību.
Ja pakalpojumu sniedzējiem nav piešķirta atļauja, tiem vajadzētu darīt visu iespējamo, ievērojot ar profesionālo rūpību saistītus augstus nozares standartus, lai nepieļautu, ka viņu pakalpojumos ir pieejami neatļauti darbi un blakustiesību objekti, ko identificējuši attiecīgie tiesību subjekti. Šajā nolūkā tiesību subjektiem būtu jānodrošina pakalpojumu sniedzējiem būtiskā un vajadzīgā informācija, cita starpā ņemot vērā tiesību subjektu lielums un to darbu un blakustiesību objektu veids. Pasākumu, ko veic tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji sadarbībā ar tiesību subjektiem, rezultātā nedrīkstētu tikt liegta pieeja saturam, kas nepārkāpj autortiesības, tostarp darbiem vai blakustiesību objektiem, uz kuru izmantošanu attiecas licences līgums, vai autortiesību vai blakustiesību izņēmums vai ierobežojums. Tāpēc pasākumiem, ko veic šādi pakalpojumu sniedzēji, nevajadzētu ietekmēt lietotājus, kuri izmanto tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumus, lai šādos pakalpojumos likumīgi augšupielādētu informāciju un piekļūtu tai.

- = -

(67) Līdzīgi Direktīvas 2014/26/ES 16. panta 2. punktam šī direktīva paredz īpašus noteikumus attiecībā uz jauniem tiešsaistes pakalpojumiem.
Ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem ir paredzēts ņemt vērā īpašo gadījumu, kad jaunuzņēmumi strādā ar lietotāju augšupielādētu saturu, lai izstrādātu jaunus uzņēmējdarbības modeļus. Īpašajam režīmam, kas piemērojams jauniem pakalpojumu sniedzējiem ar mazu apgrozījumu un auditoriju, būtu jādod labums patiesi jauniem uzņēmumiem, tāpēc to būtu jābeidz piemērot trīs gadus pēc tam, kad to pakalpojumi pirmoreiz kļuva pieejami tiešsaistē Savienībā.
Minēto režīmu nevajadzētu izkropļot normām, kuru mērķis ir pagarināt tā priekšrocību termiņu ilgāk par pirmajiem trim gadiem.
Jo īpaši tas nebūtu jāpiemēro jaunizveidotiem pakalpojumiem vai pakalpojumiem, ko sniedz ar jaunu nosaukumu, bet ar kuriem īsteno tāda jau esoša tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēja darbību, kurš nevar izmantot vai vairs nevar izmantot minētā režīma priekšrocības.

- = -

(68) Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem pret tiesību subjektiem vajadzētu būt pārredzamiem saistībā ar sadarbībā īstenotajiem pasākumiem.
Tā kā tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji varētu veikt dažādus pasākumus, viņiem pēc tiesību subjektu pieprasījuma būtu tiem jāsniedz pietiekama informācija par īstenoto pasākumu veidu un to īstenošanas metodi. Šādai informācijai vajadzētu būt diezgan konkrētai, lai tiesību subjektiem nodrošinātu pietiekamu pārredzamību, neskarot tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju komercnoslēpumus. Tomēr pakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu prasīt sniegt tiesību subjektiem sīku un individuālu informāciju par katru identificēto darbu vai blakustiesību objektu.
Minētajam nevajadzētu skart līgumiskas vienošanās, kurās varētu būt konkrētāki noteikumi par sniedzamo informāciju, pakalpojumu sniedzējiem un tiesību subjektiem par to vienojoties.

- = -

(69) Ja tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji, tostarp ar licences līgumiem, saņem atļaujas pakalpojumā izmantot pakalpojuma lietotāju augšupielādētu saturu, minētajām atļaujām būtu jāaptver arī attiecīgās autortiesību reglamentētās darbības saistībā ar lietotāju veiktajām augšupielādēm pakalpojumu sniedzējiem piešķirtās atļaujas darbības jomas robežās, bet tikai tad, ja minētie lietotāji rīkojas nekomerciālos nolūkos, piemēram, kopīgo savu saturu bez nolūka gūt peļņu, vai ja no viņu augšupielādēm gūtie ienākumi saistībā ar lietotāju veikto autortiesību reglamentēto darbību, uz ko attiecas šādas atļaujas, nav būtiski.
Ja tiesību subjekti ir nepārprotami atļāvuši lietotājiem tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumā augšupielādēt un darīt pieejamus darbus vai blakustiesību objektus, tad pakalpojuma sniedzēja veiktā publiskošanas darbība ir atļauta tiesību subjekta piešķirtās atļaujas darbības jomas robežās. Tomēr nevajadzētu būt prezumpcijai par labu tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, kas pieņem, ka to lietotāji ir ieguvuši visas attiecīgās tiesības.

- = -

(70) Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju sadarbībā ar tiesību subjektiem veiktajiem pasākumiem nevajadzētu skart autortiesību izņēmumu un ierobežojumu piemērošanu, tostarp jo īpaši gadījumos, kad tie garantē lietotāju vārda brīvību.
Būtu jāatļauj lietotājiem augšupielādēt un darīt pieejamu saturu, ko lietotāji radījuši tādiem konkrētiem nolūkiem kā citēšana, kritika, apskats, karikatūra, parodija vai stilizācija.
Minētais ir īpaši svarīgi, lai rastu līdzsvaru starp Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”) noteiktajām pamattiesībām, jo īpaši vārda brīvību un humanitāro zinātņu brīvību, un tiesībām uz īpašumu, tostarp intelektuālo īpašumu.
Tāpēc minētie izņēmumi un ierobežojumi būtu jāparedz kā obligāti, lai garantētu, ka lietotāji visā Savienībā tiek vienādi aizsargāti.
Ir svarīgi nodrošināt, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem ir iedarbīgs sūdzību un kompensāciju mehānisms nolūkā atbalstīt lietošanu šādiem konkrētiem nolūkiem.

- = -

(71) Iespējami drīz pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jārīko dialogi starp ieinteresētajām personām, lai nodrošinātu, ka tiek vienveidīgi piemērots tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju un tiesību subjektu sadarbības pienākums, un lai izstrādātu paraugpraksi attiecībā uz pienācīgiem nozares standartiem saistībā ar profesionālo rūpību. Šajā nolūkā Komisijai būtu jāapspriežas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp lietotāju organizācijām un tehnoloģiju nodrošinātājiem, un jāņem vērā norises tirgū.
Lietotāju organizācijām arī vajadzētu būt pieejamai informācijai par pasākumiem, ko tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji veikuši, lai pārvaldītu saturu tiešsaistē.

- = -

keyboard_tab Diritto d'autore 2019/0790 LV

Diritto d'autore 2019/0790 LV