keyboard_tab Diritto d'autore 2019/0790 LV

(3) Straujas tehnoloģiju attīstības ietekmē joprojām mainās darbu un blakustiesību objektu radīšanas, producēšanas, izplatīšanas un izmantošanas veidi.

  Joprojām parādās jauni uzņēmējdarbības modeļi un jauni dalībnieki.

  Attiecīgajiem tiesību aktiem ir jāatbilst nākotnes prasībām, lai tie neierobežotu tehnoloģiju attīstību.

  Savienības autortiesību regulējumā noteiktie principi un mērķi joprojām ir derīgi.

  Tomēr attiecībā uz noteiktiem darbu un blakustiesību objektu izmantošanas veidiem digitālajā vidē, arī pārrobežu izmantošanu, gan tiesību subjektiem, gan lietotājiem joprojām trūkst juridiskās noteiktības. Kā norādīts Komisijas 2015. gada 9. decembra paziņojumā “Ceļā uz modernu un eiropeiskāku autortiesību regulējumu”, spēkā esošo Savienības autortiesību regulējumu dažās jomās vajag pielāgot un papildināt, vienlaikus saglabājot autortiesību un blakustiesību augstu aizsardzības līmeni. Šajā direktīvā paredzēti noteikumi, kā digitālajai videi un pārrobežu videi pielāgot noteiktus autortiesību un blakustiesību izņēmumus un ierobežojumus, kā arī tādi pasākumi, kas, lai nodrošinātu plašāku piekļuvi saturam, atvieglo noteiktas licencēšanas prakses, sevišķi, bet ne tikai attiecībā uz vairs komerciālajā apritē nepieejamu darbu un blakustiesību objektu izplatīšanu un audiovizuālo darbu tiešsaistes pieejamību pieprasījumvideo platformās. Tajā iekļauti arī noteikumi, kas atvieglo vispārpieejama satura izmantošanu.

  Lai izveidotos no autortiesību viedokļa labi funkcionējošs un taisnīgs tirgus, būtu nepieciešami arī noteikumi par tiesībām attiecībā uz izdevumiem, par to, kā darbus vai blakustiesību objektus izmanto tiešsaistes pakalpojumu sniedzēji, kas glabā un dara piekļūstamu lietotāju augšupielādētu saturu, par autoru un izpildītāju līgumu pārredzamību, par autoru un izpildītāju atlīdzību, kā arī par mehānismu, ar ko atsaukt autoru un izpildītāju ekskluzīvi nodotas tiesības.

(5) Pētniecībā, inovācijā, izglītībā un kultūras mantojuma saglabāšanā digitālās tehnoloģijas paver jaunus izmantošanas veidus, ko spēkā esošie Savienības noteikumi par izņēmumiem un ierobežojumiem skaidri neaptver.

  Turklāt izņēmumi un ierobežojumi, ko minētajās jomās paredz Direktīvas 96/9/EK, 2001/29/EK un 2009/24/EK, ir brīvprātīgi un tāpēc varētu nelabvēlīgi ietekmēt iekšējā tirgus funkcionēšanu.

  Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz pārrobežu izmantošanu, kura digitālajā vidē gūst arvien lielāku nozīmi.

  Tāpēc tādi spēkā esošie izņēmumi un ierobežojumi Savienības tiesību aktos, kas ir svarīgi zinātniskajā pētniecībā, inovācijā, mācību darbā un kultūras mantojuma saglabāšanā, būtu jāpārvērtē minēto jauno izmantošanas veidu gaismā.

  Būtu jāievieš obligāti izņēmumi vai ierobežojumi attiecībā uz tekstizraces un datizraces tehnoloģijām, mācīšanas ilustrēšanu digitālajā vidē un kultūras mantojuma saglabāšanu.

  Joprojām būtu jāpiemēro Savienības tiesību aktos pastāvošie izņēmumi un ierobežojumi, arī tekstizracei un datizracei un izglītības un saglabāšanas darbībām, ciktāl tie neierobežo šajā direktīvā paredzētos obligātos izņēmumus, kas dalībvalstīm jāievieš savos tiesību aktos. Tāpēc Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK būtu jāgroza.

(8) Jaunas tehnoloģijas paver iespēju automātiski datorizēti analizēt tādu digitālas formas informāciju kā teksts, skaņas, attēli vai dati – šo procesu parasti sauc par tekstizraci un datizraci.

  Tekstizrace un datizrace dod iespēju apstrādāt lielus informācijas daudzumus, lai varētu iegūt jaunas zināšanas un atklāt jaunas tendences. Tekstizraces un datizraces tehnoloģijas digitālajā ekonomikā ir vispārizplatītas, taču ir plaši atzīts, ka tekstizrace un datizrace īpašu labumu var dot pētnieku aprindām un tādējādi atbalstīt inovāciju.

  No šādām tehnoloģijām labumu gūst universitātes un citas pētniecības organizācijas, kā arī kultūras mantojuma iestādes, jo tās sava pamatdarba kontekstā arī varētu nodarboties ar pētniecību.

  Taču šādas organizācijas un iestādes Savienībā saskaras ar juridisko nenoteiktību attiecībā uz to, kādā apjomā tās drīkst veikt tekstizraci un datizraci.

  Dažos gadījumos tekstizrace un datizrace var būt saistītas ar darbībām, ko aizsargā autortiesības, sui generis datubāzu tiesības vai abas, jo īpaši ar darbu vai blakustiesību objektu reproducēšanu, satura ekstrahēšanu no kādas datubāzes vai abām, kas tiek veikta, piemēram, datu normalizācijā tekstizraces un datizraces gaitā.

  Ja netiek piemērots izņēmums vai ierobežojums, šādu darbību veikšanai ir vajadzīga tiesību subjektu atļauja.

(9) Tekstizraci un datizraci var veikt arī attiecībā uz faktiem vai datiem, ko neaizsargā autortiesības, un šādos gadījumos saskaņā ar autortiesību regulējumu atļauja nav vajadzīga.

  Var būt arī tādi gadījumi, kad tekstizrace un datizrace notiek bez reproducēšanas darbībām vai uz radītajām reprodukcijām attiecas obligātais izņēmums, kas Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 1. punktā paredzēts attiecībā uz pagaidu reproducēšanas darbībām un kas būtu arī turpmāk jāpiemēro tekstizraces un datizraces paņēmieniem, kuri nav saistīti ar kopēšanu ārpus minētā izņēmuma tvēruma.

(10) Savienības tiesību akti paredz zināmus izņēmumus un ierobežojumus, kas aptver izmantošanu zinātniskas pētniecības vajadzībām un ko var attiecināt uz tekstizraces un datizraces darbībām.

  Tomēr šie izņēmumi un ierobežojumi ir brīvprātīgi un nav pilnīgi pielāgoti tehnoloģiju lietošanai zinātniskā pētniecībā.

  Turklāt pētniekiem var būt likumīga piekļuve saturam, piemēram, ja viņi ir izdevumu abonenti vai ja saturam var piekļūt ar atvērtas piekļuves licenci, taču tekstizrace vai datizrace varētu neietilpt licences nosacījumos. Tā kā pētniecība arvien vairāk tiek veikta ar digitālās tehnoloģijas palīdzību, nemazinot juridisko nenoteiktību attiecībā uz tekstizraci un datizraci, rodas risks, ka Savienība kā pētniecības teritorija vairs nebūs tik konkurētspējīga.

(11) Juridiskā nenoteiktība attiecībā uz tekstizraci un datizraci būtu jārisina, attiecībā uz ekskluzīvām reproducēšanas tiesībām un tiesībām liegt ekstrahēšanu no datubāzes nosakot obligātu izņēmumu universitātēm un citām pētniecības organizācijām, kā arī kultūras mantojuma iestādēm.

  Atbilstoši līdzšinējai Savienības pētniecības politikai, kas universitātes un pētniecības institūtus mudina sadarboties ar privāto sektoru, šāds izņēmums būtu jānosaka arī pētniecības organizācijām, kad tās pētniecību veic publiskā un privātā sektora partnerībās. Pētniecības organizācijām un kultūras mantojuma iestādēm būtu jāpaliek minētā izņēmuma labumguvējām, bet tām vajadzētu būt arī iespējai tekstizraces un datizraces veikšanas ziņā paļauties uz saviem privātā sektora partneriem, un tas nozīmē arī tekstizraci un datizraci ar to tehnoloģiskajiem rīkiem.

(14) Tekstizraces un datizraces izņēmums pētniecības organizācijām un kultūras mantojuma iestādēm, tostarp pie tām piederīgām personām, būtu jāpiemēro attiecībā uz tādu saturu, kam tām ir likumīga piekļuve.

  Likumīga piekļuve būtu jāsaprot kā piekļuve saturam, kuras pamatā ir atvērtās piekļuves politika vai līgumiskas vienošanās starp tiesību subjektiem un pētniecības iestādēm vai kultūras mantojuma iestādēm, piemēram, abonements, vai kā citādi likumīgi līdzekļi.

  Piemēram, ja pētniecības organizācijām vai kultūras mantojuma iestādēm ir abonements, būtu uzskatāms, ka pie tām piederīgām personām, uz ko attiecas minētais abonements, ir likumīga piekļuve.

  Likumīgai piekļuvei būtu jāattiecas arī uz piekļuvi saturam, kas ir brīvi pieejams tiešsaistē.

(18) Tekstizraces un datizraces paņēmieni nav svarīgi tikai zinātniskajā pētniecībā – privātā un publiskā sektora vienības tos plaši izmanto arī, lai analizētu lielus datu apjomus dažādās dzīves jomās un dažādos nolūkos, tostarp valsts pārvaldes pakalpojumu, sarežģītu uzņēmējdarbības lēmumu un jaunu lietojumprogrammu vai tehnoloģiju izstrādes vajadzībām.

  Tiesību subjektiem vajadzētu palikt iespējai licencēt savu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas veidus, uz kuriem neattiecas šajā direktīvā paredzētais obligātais tekstizraces un datizraces izņēmums zinātniskas pētniecības vajadzībām un spēkā esošie Direktīvā 2001/29/EK paredzētie izņēmumi un ierobežojumi.

  Tomēr būtu jāņem vērā arī tas, ka tekstizraces un datizraces paņēmienu lietotājiem varētu trūkt juridiskās noteiktības, vai tekstizraces un datizraces nolūkā var veikt reproducēšanu un ekstrahēšanu attiecībā uz darbiem vai blakustiesību objektiem, kuriem šiem lietotājiem ir likumīga piekļuve, jo īpaši gadījumos, kad reproducēšana vai ekstrahēšana tehniskā procesa nolūkā neatbilst visiem Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem par izņēmumu pagaidu reproducēšanai.

  Lai šādos gadījumos būtu lielāka juridiskā noteiktība un lai veicinātu inovāciju arī privātajā sektorā, šai direktīvai ar konkrētiem nosacījumiem būtu jāparedz izņēmums vai ierobežojums darbu vai blakustiesību objektu reproducēšanai un ekstrahēšanai tekstizraces un datizraces nolūkā un jāļauj izgatavotās kopijas paturēt, cik vien ilgi minētās tekstizraces un datizraces nolūkā nepieciešams.

(19) Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 3. punkta a) apakšpunkts dalībvalstīm dod iespēju ieviest izņēmumu vai ierobežojumu attiecībā uz tiesībām reproducēt, publiskot vai darīt publiski pieejamus darbus vai blakustiesību objektus tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā, vienīgi mācīšanas ilustrēšanai.

  Turklāt Direktīvas 96/9/EK 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 9. panta b) punkts mācīšanas ilustrēšanas nolūkā atļauj lietot datubāzes un būtisku to satura daļu ekstrahēt.

  Nav skaidrs, kādā tvērumā šos izņēmumus vai ierobežojumus piemērot digitālai izmantošanai.

  Turklāt trūkst skaidrības par to, vai šādi izņēmumi vai ierobežojumi būtu jāpiemēro mācīšanai, kas notiek tiešsaistē un tālmācībā.

  Vēl jo vairāk, spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā nav paredzēta darbība pāri robežām. Šī situācija varētu kavēt digitāli atbalstīta mācību procesa un tālmācības attīstību.

  Tāpēc ir jāievieš jauns obligāts izņēmums vai ierobežojums, lai būtu drošība, ka, darbus vai blakustiesību objektus izmantojot digitālā mācību procesā, arī tiešsaistē un pāri robežām, izglītības iestādes bauda pilnīgu juridisku noteiktību.

(21) Šajā direktīvā paredzētais izņēmums vai ierobežojums vienīgi mācīšanas ilustrēšanai būtu jāsaprot kā tāds, kas aptver darbu vai blakustiesību objektu digitālu izmantošanu nolūkā atbalstīt, bagātināt vai papildināt mācīšanu, tostarp mācīšanos. Ar minēto izņēmumu vai ierobežojumu atļautās programmatūras izplatīšanai vajadzētu būt tikai digitālas programmatūras pārsūtīšanai.

  Lielākoties ilustrēšanas jēdziens nozīmētu tikai darba daļu vai izvilkumu izmantošanu, kam nebūtu jāaizstāj primāri izglītības tirgum paredzētu materiālu iegāde. Īstenojot izņēmumu vai ierobežojumu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai attiecībā uz dažādajiem darbu un blakustiesību objektu veidiem brīvi un samērīgi noteikt, cik lielu darba vai blakustiesību objekta daļu var izmantot vienīgi mācīšanas ilustrēšanai.

  Būtu jāuzskata, ka mācīšanas ilustrēšanas kontekstā izņēmuma vai ierobežojuma atļautie izmantošanas veidi aptver specifiskās piekļuves vajadzības, kādas ir personām ar invaliditāti.

(23) Lai darbus un blakustiesību objektus būtu vieglāk izmantot izglītībā, vairākās dalībvalstīs ir noteikta atšķirīga kārtība, kas balstās uz Direktīvā 2001/29/EK paredzētā izņēmuma vai ierobežojuma īstenošanu vai uz licences līgumiem, kuri aptver tālāku izmantošanu. Šāda kārtība parasti ir izstrādāta, ņemot vērā izglītības iestāžu vajadzības un atšķirīgos izglītības līmeņus. Lai gan jaunā obligātā izņēmuma vai ierobežojuma tvērumu attiecībā uz digitālu izmantošanu un pārrobežu mācību procesu ir būtiski saskaņot, īstenošanas kārtība dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīga, ja vien tas nekavē izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanu vai pārrobežu izmantošanu.

  Piemēram, dalībvalstīm vajadzētu palikt iespējai prasīt, lai darbu vai blakustiesību objektu izmantošanā tiktu ievērotas autoru un izpildītāju personiskās tiesības. Tādējādi dalībvalstīm būtu jārodas iespējai tālāk attīstīt līdzšinējās valsts līmenī noslēgtās vienošanās. Dalībvalstis jo īpaši varētu noteikt, ka izņēmuma vai ierobežojuma pilnīga vai daļēja piemērošana ir atkarīga no tā, vai ir pieejamas piemērotas licences, kas aptver vismaz to pašu ar izņēmumu vai ierobežojumu atļauto izmantošanu.

  Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka gadījumos, kad licences attiecas tikai uz daļu no izņēmuma vai ierobežojuma atļautajiem izmantošanas veidiem, izņēmums vai ierobežojums attiecas arī uz pārējiem veidiem.

(25) Kultūras mantojuma iestādes ir iesaistītas savu kolekciju saglabāšanā nākamajām paaudzēm.

  Kultūras mantojuma iestādes kolekcijā iekļauta darba vai blakustiesību objekta saglabāšanas darbībai varētu būt nepieciešams to reproducēt un tātad no attiecīgajiem tiesību subjektiem saņemt attiecīgu atļauju.

  Digitālās tehnoloģijas piedāvā jaunus šo kolekciju mantojuma saglabāšanas veidus, taču tās rada arī jaunas problēmas. Ņemot vērā minētās problēmas, vajadzīgs koriģēt spēkā esošo tiesisko regulējumu, paredzot obligātu izņēmumu attiecībā uz tādām reproducēšanas tiesībām, kas šādām iestādēm dara iespējamas šādas saglabāšanas darbības.

(26) Dalībvalstīs ir atšķirīgas pieejas attiecībā uz kultūras mantojuma iestāžu veiktām reproducēšanas darbībām saglabāšanas nolūkā, un tas, apgrūtinot pārrobežu sadarbību, saglabāšanas līdzekļu koplietošanu un to, kā šādas iestādes iekšējā tirgū veido pārrobežu saglabāšanas tīklus, noved pie neefektīvas resursu izmantošanas. Tas var negatīvi ietekmēt kultūras mantojuma saglabāšanu.

(30) Vajadzētu būt tā, ka kultūras mantojuma iestādes attiecībā uz darbiem vai blakustiesību objektiem, kas šīs direktīvas nolūkos tiek uzskatīti par komerciālajā apritē nepieejamiem, var izmantot skaidru (arī pārrobežu vidē īstenotas) digitalizācijas un izplatīšanas regulējumu.

  Tomēr komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kolekciju īpatnības un masveida digitalizācijas projektos iesaistīto darbu un blakustiesību objektu daudzums nozīmē, ka atsevišķo tiesību subjektu iepriekšēju atļauju saņemt var būt ļoti grūti.

  Tas var būt, piemēram, sakarā ar darbu vai blakustiesību objektu vecumu, to ierobežoto komercvērtību vai tādā sakarā, ka tos vispār nav bijis paredzēts izmantot komerciālām vajadzībām vai tie nekad nav izmantoti komerciāli.

  Tāpēc ir nepieciešams paredzēt pasākumus, kas atvieglina noteiktus kultūras mantojuma iestāžu kolekcijās pastāvīgi esošu komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas veidus.

(32) Ar šo direktīvu ieviestie noteikumi par komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kolektīvo licencēšanu varētu nebūt risinājums visiem gadījumiem, kuros kultūras mantojuma iestādēm ir grūtības saņemt vajadzīgās atļaujas no tiesību subjektiem par šādu komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu.

  Tas varētu, piemēram, būt gadījums, kad attiecībā uz konkrētu darbu vai blakustiesību objektu veidu tiesību kolektīvā pārvaldījuma prakse nemaz nepastāv vai attiecīgā kolektīvā pārvaldījuma organizācija attiecīgo tiesību subjektu un tiesību kategorijas ziņā nav pietiekami reprezentatīva. Šādos īpašos gadījumos kultūras mantojuma iestādēm vajadzētu būt iespējai to kolekcijās pastāvīgi esošus komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus darīt pieejamus tiešsaistē visās dalībvalstīs atbilstīgi saskaņotam autortiesību un blakustiesību izņēmumam vai ierobežojumam.

  Ir svarīgi, lai izmantošana saskaņā ar šādu izņēmumu vai ierobežojumu notiktu tikai tad, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi, jo īpaši attiecībā uz licencēšanas risinājumu pieejamību.

  To, ka nav vienošanās par licences nosacījumiem, nevajadzētu interpretēt kā licencēšanas risinājumu nepieejamību.

(37) Ņemot vērā, ka kultūras mantojuma iestāžu kolekcijās esošie darbi un blakustiesību objekti ir daudzveidīgi, ir svarīgi, lai šajā direktīvā paredzētie licencēšanas mehānismi un izņēmums vai ierobežojums būtu pieejami un praksē izmantojami dažādu veidu darbiem un blakustiesību objektiem, arī fotogrāfijām, programmatūrai, fonogrammām, audiovizuāliem darbiem un unikāliem mākslas darbiem, tostarp, ja tie nekad nav bijuši komerciāli pieejami.

  Darbi, kas nekad nav bijuši komerciālajā apritē, var būt, piemēram, plakāti, bukleti, frontes laikraksti vai amatieru audiovizuālie darbi, kā arī nepublicēti darbi vai blakustiesību objekti, neskarot citus piemērojamos juridiskos ierobežojumus, piemēram, valsts noteikumus par personiskajām tiesībām.

  Darbs vai blakustiesību objekts nebūtu jāuzskata par komerciālajā apritē nepieejamu, ja tas ir pieejams kādā no tā dažādajām versijām, piemēram, kā vēlāks izdevums literāru darbu gadījumā vai alternatīva versija kinematogrāfisku darbu gadījumā, vai kādā no tā dažādajām izpausmēm, piemēram, kā viena un tā paša darba digitālas un drukātas versijas. Savukārt adaptāciju, tostarp citu valodu versiju vai literāra darba audiovizuālu adaptāciju, komerciālai pieejamībai nebūtu jāliedz uzskatīt, ka darbam vai blakustiesību objektam konkrētā valodā ir komerciālajā apritē nepieejama darba statuss. Lai būtu atspoguļotas dažādu veidu darbu un blakustiesību objektu publicēšanas un izplatīšanas veidu īpatnības un lai minētie mehānismi būtu vieglāk izmantojami, varētu būt jāiedibina specifiskas prasības un procedūras minēto licencēšanas mehānismu praktiskai piemērošanai, piemēram, prasība attiecībā uz laikposmu, kādam jāpaiet, kopš darbs vai blakustiesību objekts pirmoreiz bija kļuvis komerciāli pieejams. Ir lietderīgi, ka dalībvalstis, iedibinot šādas prasības un procedūras, konsultējas ar tiesību subjektiem, kultūras mantojuma iestādēm un kolektīvā pārvaldījuma organizācijām.

(39) Starptautisku savstarpējas atzīšanas apsvērumu dēļ šajā direktīvā paredzētais licencēšanas mehānisms un izņēmums vai ierobežojums, kas attiecas uz komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu digitalizāciju un izplatīšanu, nebūtu jāattiecina uz komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kopām, ja ir pieejami pierādījumi, kas liek pieņemt, ka tās lielākoties sastāv no trešo valstu darbiem vai blakustiesību objektiem, ja vien attiecīgā kolektīvā pārvaldījuma organizācija nav pietiekami reprezentatīva attiecībā uz šo trešo valsti, piemēram, uz pārstāvības līguma pamata.

  Minēto novērtējumu varētu balstīt pierādījumos, kas pieejami pēc samērīgajiem centieniem noteikt, vai darbi vai blakustiesību objekti ir komerciālajā apritē nepieejami, un papildu pierādījumi nav jāmeklē.

  Komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izcelsmes novērtējums par katru darbu atsevišķi būtu vajadzīgs vien tad, ja tas ir vajadzīgs arī samērīgajiem centieniem noteikt, vai tie ir komerciāli pieejami.

(42) Lai nodrošinātu, ka attiecībā uz komerciālajā apritē nepieejamiem darbiem vai blakustiesību objektiem šajā direktīvā noteiktie licencēšanas mehānismi ir relevanti un pienācīgi darbojas, ka tiesību subjekti ir pietiekami aizsargāti, ka licences ir pienācīgi publiskotas un ka ir nodrošināta juridiskā noteiktība par kolektīvā pārvaldījuma organizāciju reprezentativitāti un darbu kategorizēšanu, dalībvalstīm būtu jāveicina nozares ieinteresēto personu dialogs.

(44) Kolektīvās licencēšanas mehānismi ar paplašinātu tvērumu kolektīvā pārvaldījuma organizācijām dod iespēju tiesību subjektu vārdā piedāvāt licences kā kolektīvās licencēšanas struktūrām neatkarīgi no tā, vai tie šīm organizācijām ir to atļāvuši.

  Sistēmas, kuru pamatā ir mehānismi, piemēram, paplašināta kolektīvā licencēšana, juridiskās pilnvaras vai prezumpcija par pārstāvību, vairākās dalībvalstīs ir dziļi iedibinājusies prakse, kas varētu būt izplatīta dažādās jomās. Visām pusēm izdevīgam funkcionējošam autortiesību regulējumam ir vajadzīgs, lai būtu pieejami proporcionāli, juridiski darbu vai blakustiesību objektu licencēšanas mehānismi.

  Tāpēc dalībvalstīm būtu jāvar paļauties uz tādiem risinājumiem, kas kolektīvā pārvaldījuma organizācijām ļauj piedāvāt licences, kuras attiecībā uz noteiktiem izmantošanas veidiem aptver potenciāli lielu skaitu darbu vai blakustiesību objektu, un ieņēmumus, kas iegūti no šādām licencēm, sadalīt tiesību subjektiem, saskaņā ar Direktīvu 2014/26/ES.

(47) Ir svarīgi, lai kolektīvās licencēšanas mehānismi ar paplašinātu tvērumu tiktu piemēroti tikai skaidri noteiktās izmantošanas jomās, kur saņemt atsevišķu tiesību subjektu atļaujas parasti ir tik grūti un nepraktiski, ka izredzes, ka patiešām notiks nepieciešamais licencēšanas darījums, proti, tāds, kurš saistīts ar licenci, kas aptver attiecīgos tiesību subjektus, izmantošanas dabas vai attiecīgo darbu vai blakustiesību objektu veida dēļ ir niecīgas. Šādu mehānismu pamatā vajadzētu būt objektīviem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem attiecībā uz attieksmi pret tiesību subjektiem, arī tādiem tiesību subjektiem, kuri nav kolektīvās pārvaldības organizācijas biedri.

  Jo īpaši tas, ka skartie tiesību subjekti nav licenci lūdzošā lietotāja dalībvalsts valstspiederīgie vai iedzīvotāji vai neveic tajā uzņēmējdarbību, pats par sevi vien nedrīkstētu būt iemesls tiesību nokārtošanu uzskatīt par tik grūtu un nepraktisku, ka ir pamatoti izmantot šādus mehānismus. Ir tikpat svarīgi, lai licencētā izmantošana negatīvi neietekmētu attiecīgo tiesību ekonomisko vērtību un neliegtu tiesību subjektiem būtisku komerciālo labumu.

(48) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir ieviesti pienācīgi aizsardzības pasākumi, kas sargā tādu tiesību subjektu leģitīmās intereses, kuri nav pilnvarojuši organizāciju, kas piedāvā licenci, un ka minētie aizsardzības pasākumi tiek piemēroti nediskriminējoši.

  Konkrētāk, lai pamatotu mehānismu paplašināto tvērumu, šādai organizācijai, balstoties uz tiesību subjektu pilnvarojumu, vajadzētu būt pietiekami reprezentatīvai attiecībā uz darbu vai blakustiesību objektu veidiem un ar licenci piešķirtajām tiesībām.

  Dalībvalstīm būtu jānosaka prasības, kādas minētajām organizācijām jāievēro, lai tās varētu uzskatīt par pietiekami reprezentatīvām, ņemot vērā organizācijas pārvaldīto tiesību kategoriju, organizācijas spēju tiesības pārvaldīt efektīvi, radošo industriju, kurā tā darbojas, un to, vai organizācija aptver ievērojamu skaitu attiecīgā darbu vai blakustiesību objektu veida tiesību subjektu, kuri tās pilnvarojuši, atļaujot licencēt attiecīgo izmantošanas veidu, un saskaņā ar Direktīvu 2014/26/ES. Lai panāktu juridisko noteiktību un nodrošinātu paļāvību uz mehānismiem, būtu jāatļauj dalībvalstīm lemt par to, kam ir juridiskā atbildība par izmantošanu, ko atļauj licences līgums. Pret visiem tiesību subjektiem, kuru darbi tiek izmantoti uz licences pamata, būtu jāgarantē vienlīdzīga attieksme, jo īpaši arī attiecībā uz piekļuvi informācijai par licencēšanu un atlīdzības sadalījumu.

  Publicitātes pasākumiem būtu jādarbojas visā licences darbības laikā un nevajadzētu uzlikt nesamērīgu administratīvo slogu lietotājiem, kolektīvā pārvaldījuma organizācijām vai tiesību subjektiem un bez vajadzības informēt katru tiesību subjektu atsevišķi.

(50) Tā kā kolektīvās licencēšanas ar paplašinātu tvērumu mehānismu tradīcijas un pieredze dalībvalstīs atšķiras un tiesību subjektiem tā ir piemērojama neatkarīgi no to valstspiederības vai dzīvesvietas dalībvalsts, ir svarīgi Savienības līmenī nodrošināt pārredzamību un dialogu par šādu mehānismu praktisko darbību, arī attiecībā uz to, cik labi darbojas tiesību subjektu aizsardzības mehānismi, cik šādi mehānismi ir lietojami, kāda ir to ietekme uz tiesību subjektiem, kuri nav kolektīvās pārvaldības organizācijas biedri, vai uz tiesību subjektiem, kas ir citas dalībvalsts valstspiederīgie vai iedzīvotāji, un kāda ir ietekme uz pakalpojumu sniegšanu pāri robežām, tostarp – vai varētu būt nepieciešams pieņemt noteikumus, kas ļautu šādiem mehānismiem iekšējā tirgū darboties pāri robežām.

  Lai nodrošinātu pārredzamību, Komisijai būtu regulāri jāpublicē informācija par šādu mehānismu izmantošanu saskaņā ar šo direktīvu.

  Tāpēc dalībvalstīm, kas ir ieviesušas šādus mehānismus, būtu jāinformē Komisija par attiecīgajiem valsts noteikumiem un to praktisko piemērošanu, tostarp uz vispārējo noteikumu pamata ieviestās licencēšanas tvērumu un veidiem, licencēšanas mērogu un iesaistītajām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām. Šāda informācija ar dalībvalstīm būtu jāapspriež kontaktkomitejā, kas izveidota atbilstīgi Direktīvas 2001/29/EK 12. panta 3. punktam.

  Komisijai būtu jāpublicē ziņojums par šādu mehānismu izmantošanu Savienībā un to ietekmi uz licencēšanu un tiesību subjektiem, kultūras satura izplatīšanu un pakalpojumu sniegšanu pāri robežām autortiesību un blakustiesību kolektīvās pārvaldības jomā, kā arī par ietekmi uz konkurenci.

(54) Lai nodrošinātu kvalitatīvu žurnālistiku un pilsoņu piekļuvi informācijai, ir nepieciešama brīva un plurālistiska prese.

  Tā sniedz fundamentālu ieguldījumu sabiedriskās diskusijās un demokrātiskas sabiedrības pareizā funkcionēšanā.

  Sakarā ar preses izdevumu plašo pieejamību tiešsaistē ir radušies jauni tiešsaistes pakalpojumi, piemēram, ziņu apkopotāji un mediju monitoringa pakalpojumi, kam būtiska uzņēmējdarbības modeļa daļa un ienākumu avots ir preses izdevumu atkalizmantošana.

  Preses izdevumu izdevēji saskaras ar problēmām, kā licencēt savu izdevumu tiešsaistes izmantošanu šāda veida pakalpojumu sniedzējiem, līdz ar to izdevējiem ir grūtāk atgūt savus ieguldījumus. Preses izdevumu izdevējus neatzīstot par tiesību subjektiem, preses izdevumu tiesību licencēšana un piemērošana attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju veiktu izmantošanu tiešsaistē digitālajā vidē bieži vien ir sarežģīta un neefektīva.

(55) Lai būtu nodrošināta izdevējnozares ilgtspējība un tādējādi sekmēta uzticamas informācijas pieejamība, vajag atzīt un joprojām atbalstīt izdevēju organizatorisko un finansiālo ieguldījumu preses izdevumu radīšanā.

  Tāpēc attiecībā uz preses izdevumu izmantošanu tiešsaistē, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji, Savienības līmenī vajag nodrošināt saskaņotu juridisko aizsardzību, tādējādi neskarot spēkā esošos Savienības tiesību aktu noteikumus par autortiesībām, kas piemērojami privātai vai nekomerciālai preses izdevumu izmantošanai, ko veic atsevišķi lietotāji, arī tad, ja šādi lietotāji preses izdevumu saturu kopīgo tiešsaistē. Šāda aizsardzība būtu faktiski jāgarantē, Savienības tiesību aktos ieviešot blakustiesības, kas attiecas uz to, kā izdevēju, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, preses izdevumus reproducē un dara pieejamus sabiedrībai, attiecībā uz izmantošanu tiešsaistē, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 (13) izpratnē. Šajā direktīvā paredzētajai preses izdevumu juridiskajai aizsardzībai būtu jādarbojas tādu izdevēju labā, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī un kam juridiskā adrese, centrālā administrācija vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Savienībā.

(57) Kas attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju veiktu izmantošanu tiešsaistē, preses izdevumu izdevējiem ar šo direktīvu piešķirto tiesību tvērumam vajadzētu būt tādam pašam, kāds ir Direktīvā 2001/29/EK paredzētajām reproducēšanas un publiskošanas tiesībām.

  Preses izdevumu izdevējiem piešķirtajām tiesībām nebūtu jāattiecas uz hipersaišu ievietošanu.

  Tām nebūtu jāattiecas arī vienīgi uz faktiem, par ko ziņots preses izdevumos. Uz preses izdevumu izdevējiem ar šo direktīvu piešķirtajām tiesībām būtu arī jāattiecina tādas pašas izņēmumu un ierobežojumu normas kā uz Direktīvā 2001/29/EK paredzētajām tiesībām, ieskaitot minētās direktīvas 5. panta 3. punkta d) apakšpunktā paredzēto izņēmumu attiecībā uz citēšanu kritikas vai apskata nolūkā.

(67) Līdzīgi Direktīvas 2014/26/ES 16. panta 2. punktam šī direktīva paredz īpašus noteikumus attiecībā uz jauniem tiešsaistes pakalpojumiem.

  Ar šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem ir paredzēts ņemt vērā īpašo gadījumu, kad jaunuzņēmumi strādā ar lietotāju augšupielādētu saturu, lai izstrādātu jaunus uzņēmējdarbības modeļus. Īpašajam režīmam, kas piemērojams jauniem pakalpojumu sniedzējiem ar mazu apgrozījumu un auditoriju, būtu jādod labums patiesi jauniem uzņēmumiem, tāpēc to būtu jābeidz piemērot trīs gadus pēc tam, kad to pakalpojumi pirmoreiz kļuva pieejami tiešsaistē Savienībā.

  Minēto režīmu nevajadzētu izkropļot normām, kuru mērķis ir pagarināt tā priekšrocību termiņu ilgāk par pirmajiem trim gadiem.

  Jo īpaši tas nebūtu jāpiemēro jaunizveidotiem pakalpojumiem vai pakalpojumiem, ko sniedz ar jaunu nosaukumu, bet ar kuriem īsteno tāda jau esoša tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēja darbību, kurš nevar izmantot vai vairs nevar izmantot minētā režīma priekšrocības.

(71) Iespējami drīz pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jārīko dialogi starp ieinteresētajām personām, lai nodrošinātu, ka tiek vienveidīgi piemērots tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju un tiesību subjektu sadarbības pienākums, un lai izstrādātu paraugpraksi attiecībā uz pienācīgiem nozares standartiem saistībā ar profesionālo rūpību. Šajā nolūkā Komisijai būtu jāapspriežas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp lietotāju organizācijām un tehnoloģiju nodrošinātājiem, un jāņem vērā norises tirgū.

  Lietotāju organizācijām arī vajadzētu būt pieejamai informācijai par pasākumiem, ko tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji veikuši, lai pārvaldītu saturu tiešsaistē.

(75) Kad autori un izpildītāji piešķir licenci vai nodod tiesības kādam citam, viņu līgumiskais stāvoklis parasti ir vājāks, tāpēc viņiem vajag informāciju, ar kuras palīdzību novērtēt savu tiesību turpmāko ekonomisko vērtību salīdzinājumā ar atlīdzību, kas saņemta par licenci vai tiesību nodošanu, taču bieži vien viņi saskaras ar nepārredzamību.

  Tāpēc autoru un izpildītāju atlīdzību reglamentējošās sistēmas pārredzamības un līdzsvara labad ir svarīgi, lai autoru un izpildītāju līgumpartneri vai to tiesību pārņēmēji dalītos ar pietiekamu un precīzu informāciju.

  Minētajai informācijai vajadzētu būt atjauninātai, lai tiktu sniegti jaunākie dati, saistītai ar darba vai izpildījuma izmantošanu un visaptverošai, respektīvi tādai, kas attiecas uz visiem ar lietu saistītajiem ieņēmumu avotiem, tostarp attiecīgā gadījumā preču tirdzniecības ieņēmumiem.

  Kamēr vien notiek izmantošana, autoru un izpildītāju līgumpartneriem būtu jāsniedz tiem pieejamā informācija par visiem izmantošanas veidiem un visiem attiecīgajiem ieņēmumiem pasaulē tik bieži, cik attiecīgajā nozarē ir pieņemami, bet vismaz vienreiz gadā.

  Informācija jāsniedz autoram vai izpildītājam saprotamā veidā, un tai jāļauj reāli novērtēt attiecīgo tiesību ekonomisko vērtību.

  Tomēr pārredzamības pienākumu vajadzētu piemērot tikai tad, ja tas attiecas uz tiesībām, kas saistītas ar autortiesībām.

  Tādi personas dati kā kontaktinformācija un informācija par atlīdzību, kas vajadzīgi, lai autorus un izpildītājus informētu attiecībā uz viņu darbu un izpildījumu izmantošanu, būtu jāapstrādā saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

(77) Īstenojot šajā direktīvā paredzēto pārredzamības pienākumu, dalībvalstīm būtu jāņem vērā atšķirīgu satura nozaru, piemēram, mūzikas, audiovizuālās nozares un izdevējdarbības nozares, īpatnības, un, nosakot šādus nozarēm specifiskus pienākumus, būtu jāiesaista visas attiecīgās ieinteresētās personas. Ja vajadzīgs, būtu jāņem vērā arī autoru un izpildītāju ieguldījuma nozīmīgums kopējā darbā vai izpildījumā.

  attiecībā uz to, kā attiecīgajām ieinteresētajām personām vienoties par pārredzamību, būtu jāapsver, vai par vienu no iespējām neizmantot koplīguma slēgšanas sarunas. Šādos līgumos būtu jānodrošina, lai autoriem un izpildītājiem būtu šajā direktīvā paredzētajām obligātajām prasībām atbilstošs vai augstāks pārredzamības līmenis. Lai pārredzamības pienākumam varētu pielāgot esošo ziņošanas praksi, būtu jāparedz pārejas laiks. Pārredzamības pienākums nebūtu jāpiemēro līgumiem, kas noslēgti starp tiesību subjektiem un kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, neatkarīgām mantisko tiesību pārvaldījuma vienībām vai citām vienībām, uz kurām attiecas valstu noteikumi, ar kuriem piemēro Direktīvu 2014/26/ES, jo pārredzamības pienākumi uz šīm organizācijām vai vienībām jau attiecas saskaņā ar Direktīvas 2014/26/ES 18. pantu.

  Direktīvas 2014/26/ES 18. pantu piemēro organizācijām, kuras vairāk nekā viena tiesību subjekta vārdā šo tiesību subjektu kolektīvās interesēs pārvalda autortiesības vai blakustiesības. Savukārt uz individuāliem līgumiem, kas noslēgti starp tiesību subjektiem un to līgumpartneriem, kuri rīkojas savās interesēs, būtu jāattiecas šajā direktīvā paredzētajam pārredzamības pienākumam.

(78) Daži līgumi par Savienības līmenī saskaņotu tiesību izmantošanu ir ilgtermiņa līgumi un autoriem un izpildītājiem dod maz iespēju ar līgumpartneriem vai to tiesību pārņēmējiem vienoties par jauniem nosacījumiem gadījumos, kad tiesību ekonomiskā vērtība izrādās ievērojami lielāka, nekā sākotnēji tika lēsts. Tāpēc, neskarot tiesības, ko dalībvalstīs piemēro līgumiem, vajadzētu nodrošināt atlīdzības koriģēšanas mehānismu attiecībā uz gadījumiem, kur saskaņā ar licenci vai tiesību nodošanu sākotnēji salīgtā atlīdzība salīdzinājumā ar attiecīgajiem ieņēmumiem, kas gūti no autora vai izpildītāja līgumpartnera veiktas darba vai izpildījuma fiksācijas vēlākas izmantošanas, nepārprotami kļūst nesamērīgi maza.

  Novērtējot to, vai atlīdzība ir nesamērīgi zema, būtu jāņem vērā visi attiecīgajā lietā būtiskie ieņēmumi, tostarp vajadzības gadījumā ieņēmumi no preču tirdzniecības. Stāvokļa novērtēšanā būtu jāņem vērā katra gadījuma specifiskie apstākļi, tostarp autora vai izpildītāja ieguldījums, kā arī īpatnības un atalgojuma prakse dažādās satura nozarēs un tas, vai līgums ir balstīts uz koplīgumu.

  Saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem pienācīgi pilnvarotiem autoru un izpildītāju pārstāvjiem vajadzētu būt iespējai, ievērojot Savienības tiesību aktus, palīdzēt vienam vai vairākiem autoriem vai izpildītājiem attiecībā uz pieprasījumiem koriģēt līgumus, vajadzības gadījumā ņemot vērā arī citu autoru vai izpildītāju intereses.

(81) Šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem attiecībā uz pārredzamību, līgumu koriģēšanas mehānismiem un alternatīvām strīdu izšķiršanas procedūrām vajadzētu būt obligātiem, un līgumslēdzējām pusēm nevajadzētu spēt atkāpties no minētajiem noteikumiem neatkarīgi no tā, vai tie ir līgumos starp autoriem, izpildītājiem un to līgumpartneriem vai līgumos starp minētajiem līgumpartneriem un trešām personām, piemēram, informācijas neizpaušanas līgumos. Tā rezultātā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (17) 3. panta 4. punkts būtu jāpiemēro tā, ka, ja izvēles par labu piemērojamiem tiesību aktiem izdarīšanas laikā visi citi būtiskie situācijas elementi atrodas vienā vai vairākās dalībvalstīs, pušu izvēle par labu piemērojamiem tiesību aktiem, kas nav kādas dalībvalsts tiesību akti, neskar šajā direktīvā paredzētos noteikumus attiecībā uz pārredzamību, līgumu koriģēšanas mehānismiem un alternatīvām strīdu izšķiršanas procedūrām, kā tie īstenoti tiesas atrašanās dalībvalstī.

(86) Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (18) dalībvalstis ir apņēmušās pamatotos gadījumos ar vienu vai vairākiem dokumentiem, kuri paskaidro sakarību starp kādas direktīvas sastāvdaļām un attiecīgo dalībvalsts līmeņa transponēšanas instrumentu daļām, paziņot savus transponēšanas pasākumus. attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs tādu dokumentu nosūtīšanu uzskata par pamatotu,