keyboard_tab Diritto d'autore 2019/0790 LV

(3) Straujas tehnoloģiju attīstības ietekmē joprojām mainās darbu un blakustiesību objektu radīšanas, producēšanas, izplatīšanas un izmantošanas veidi.

  Joprojām parādās jauni uzņēmējdarbības modeļi un jauni dalībnieki.

  Attiecīgajiem tiesību aktiem ir jāatbilst nākotnes prasībām, lai tie neierobežotu tehnoloģiju attīstību.

  Savienības autortiesību regulējumā noteiktie principi un mērķi joprojām ir derīgi.

  Tomēr attiecībā uz noteiktiem darbu un blakustiesību objektu izmantošanas veidiem digitālajā vidē, arī pārrobežu izmantošanu, gan tiesību subjektiem, gan lietotājiem joprojām trūkst juridiskās noteiktības. Kā norādīts Komisijas 2015. gada 9. decembra paziņojumā “Ceļā uz modernu un eiropeiskāku autortiesību regulējumu”, spēkā esošo Savienības autortiesību regulējumu dažās jomās vajag pielāgot un papildināt, vienlaikus saglabājot autortiesību un blakustiesību augstu aizsardzības līmeni. Šajā direktīvā paredzēti noteikumi, kā digitālajai videi un pārrobežu videi pielāgot noteiktus autortiesību un blakustiesību izņēmumus un ierobežojumus, kā arī tādi pasākumi, kas, lai nodrošinātu plašāku piekļuvi saturam, atvieglo noteiktas licencēšanas prakses, sevišķi, bet ne tikai attiecībā uz vairs komerciālajā apritē nepieejamu darbu un blakustiesību objektu izplatīšanu un audiovizuālo darbu tiešsaistes pieejamību pieprasījumvideo platformās. Tajā iekļauti arī noteikumi, kas atvieglo vispārpieejama satura izmantošanu.

  Lai izveidotos no autortiesību viedokļa labi funkcionējošs un taisnīgs tirgus, būtu nepieciešami arī noteikumi par tiesībām attiecībā uz izdevumiem, par to, kā darbus vai blakustiesību objektus izmanto tiešsaistes pakalpojumu sniedzēji, kas glabā un dara piekļūstamu lietotāju augšupielādētu saturu, par autoru un izpildītāju līgumu pārredzamību, par autoru un izpildītāju atlīdzību, kā arī par mehānismu, ar ko atsaukt autoru un izpildītāju ekskluzīvi nodotas tiesības.

(5) Pētniecībā, inovācijā, izglītībā un kultūras mantojuma saglabāšanā digitālās tehnoloģijas paver jaunus izmantošanas veidus, ko spēkā esošie Savienības noteikumi par izņēmumiem un ierobežojumiem skaidri neaptver.

  Turklāt izņēmumi un ierobežojumi, ko minētajās jomās paredz Direktīvas 96/9/EK, 2001/29/EK un 2009/24/EK, ir brīvprātīgi un tāpēc varētu nelabvēlīgi ietekmēt iekšējā tirgus funkcionēšanu.

  Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz pārrobežu izmantošanu, kura digitālajā vidē gūst arvien lielāku nozīmi.

  Tāpēc tādi spēkā esošie izņēmumi un ierobežojumi Savienības tiesību aktos, kas ir svarīgi zinātniskajā pētniecībā, inovācijā, mācību darbā un kultūras mantojuma saglabāšanā, būtu jāpārvērtē minēto jauno izmantošanas veidu gaismā.

  Būtu jāievieš obligāti izņēmumi vai ierobežojumi attiecībā uz tekstizraces un datizraces tehnoloģijām, mācīšanas ilustrēšanu digitālajā vidē un kultūras mantojuma saglabāšanu.

  Joprojām būtu jāpiemēro Savienības tiesību aktos pastāvošie izņēmumi un ierobežojumi, arī tekstizracei un datizracei un izglītības un saglabāšanas darbībām, ciktāl tie neierobežo šajā direktīvā paredzētos obligātos izņēmumus, kas dalībvalstīm jāievieš savos tiesību aktos. Tāpēc Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK būtu jāgroza.

(18) Tekstizraces un datizraces paņēmieni nav svarīgi tikai zinātniskajā pētniecībā – privātā un publiskā sektora vienības tos plaši izmanto arī, lai analizētu lielus datu apjomus dažādās dzīves jomās un dažādos nolūkos, tostarp valsts pārvaldes pakalpojumu, sarežģītu uzņēmējdarbības lēmumu un jaunu lietojumprogrammu vai tehnoloģiju izstrādes vajadzībām.

  Tiesību subjektiem vajadzētu palikt iespējai licencēt savu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas veidus, uz kuriem neattiecas šajā direktīvā paredzētais obligātais tekstizraces un datizraces izņēmums zinātniskas pētniecības vajadzībām un spēkā esošie Direktīvā 2001/29/EK paredzētie izņēmumi un ierobežojumi.

  Tomēr būtu jāņem vērā arī tas, ka tekstizraces un datizraces paņēmienu lietotājiem varētu trūkt juridiskās noteiktības, vai tekstizraces un datizraces nolūkā var veikt reproducēšanu un ekstrahēšanu attiecībā uz darbiem vai blakustiesību objektiem, kuriem šiem lietotājiem ir likumīga piekļuve, jo īpaši gadījumos, kad reproducēšana vai ekstrahēšana tehniskā procesa nolūkā neatbilst visiem Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem par izņēmumu pagaidu reproducēšanai.

  Lai šādos gadījumos būtu lielāka juridiskā noteiktība un lai veicinātu inovāciju arī privātajā sektorā, šai direktīvai ar konkrētiem nosacījumiem būtu jāparedz izņēmums vai ierobežojums darbu vai blakustiesību objektu reproducēšanai un ekstrahēšanai tekstizraces un datizraces nolūkā un jāļauj izgatavotās kopijas paturēt, cik vien ilgi minētās tekstizraces un datizraces nolūkā nepieciešams.

(21) Šajā direktīvā paredzētais izņēmums vai ierobežojums vienīgi mācīšanas ilustrēšanai būtu jāsaprot kā tāds, kas aptver darbu vai blakustiesību objektu digitālu izmantošanu nolūkā atbalstīt, bagātināt vai papildināt mācīšanu, tostarp mācīšanos. Ar minēto izņēmumu vai ierobežojumu atļautās programmatūras izplatīšanai vajadzētu būt tikai digitālas programmatūras pārsūtīšanai.

  Lielākoties ilustrēšanas jēdziens nozīmētu tikai darba daļu vai izvilkumu izmantošanu, kam nebūtu jāaizstāj primāri izglītības tirgum paredzētu materiālu iegāde. Īstenojot izņēmumu vai ierobežojumu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai attiecībā uz dažādajiem darbu un blakustiesību objektu veidiem brīvi un samērīgi noteikt, cik lielu darba vai blakustiesību objekta daļu var izmantot vienīgi mācīšanas ilustrēšanai.

  Būtu jāuzskata, ka mācīšanas ilustrēšanas kontekstā izņēmuma vai ierobežojuma atļautie izmantošanas veidi aptver specifiskās piekļuves vajadzības, kādas ir personām ar invaliditāti.

(23) Lai darbus un blakustiesību objektus būtu vieglāk izmantot izglītībā, vairākās dalībvalstīs ir noteikta atšķirīga kārtība, kas balstās uz Direktīvā 2001/29/EK paredzētā izņēmuma vai ierobežojuma īstenošanu vai uz licences līgumiem, kuri aptver tālāku izmantošanu. Šāda kārtība parasti ir izstrādāta, ņemot vērā izglītības iestāžu vajadzības un atšķirīgos izglītības līmeņus. Lai gan jaunā obligātā izņēmuma vai ierobežojuma tvērumu attiecībā uz digitālu izmantošanu un pārrobežu mācību procesu ir būtiski saskaņot, īstenošanas kārtība dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīga, ja vien tas nekavē izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanu vai pārrobežu izmantošanu.

  Piemēram, dalībvalstīm vajadzētu palikt iespējai prasīt, lai darbu vai blakustiesību objektu izmantošanā tiktu ievērotas autoru un izpildītāju personiskās tiesības. Tādējādi dalībvalstīm būtu jārodas iespējai tālāk attīstīt līdzšinējās valsts līmenī noslēgtās vienošanās. Dalībvalstis jo īpaši varētu noteikt, ka izņēmuma vai ierobežojuma pilnīga vai daļēja piemērošana ir atkarīga no tā, vai ir pieejamas piemērotas licences, kas aptver vismaz to pašu ar izņēmumu vai ierobežojumu atļauto izmantošanu.

  Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka gadījumos, kad licences attiecas tikai uz daļu no izņēmuma vai ierobežojuma atļautajiem izmantošanas veidiem, izņēmums vai ierobežojums attiecas arī uz pārējiem veidiem.

(26) Dalībvalstīs ir atšķirīgas pieejas attiecībā uz kultūras mantojuma iestāžu veiktām reproducēšanas darbībām saglabāšanas nolūkā, un tas, apgrūtinot pārrobežu sadarbību, saglabāšanas līdzekļu koplietošanu un to, kā šādas iestādes iekšējā tirgū veido pārrobežu saglabāšanas tīklus, noved pie neefektīvas resursu izmantošanas. Tas var negatīvi ietekmēt kultūras mantojuma saglabāšanu.

(30) Vajadzētu būt tā, ka kultūras mantojuma iestādes attiecībā uz darbiem vai blakustiesību objektiem, kas šīs direktīvas nolūkos tiek uzskatīti par komerciālajā apritē nepieejamiem, var izmantot skaidru (arī pārrobežu vidē īstenotas) digitalizācijas un izplatīšanas regulējumu.

  Tomēr komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kolekciju īpatnības un masveida digitalizācijas projektos iesaistīto darbu un blakustiesību objektu daudzums nozīmē, ka atsevišķo tiesību subjektu iepriekšēju atļauju saņemt var būt ļoti grūti.

  Tas var būt, piemēram, sakarā ar darbu vai blakustiesību objektu vecumu, to ierobežoto komercvērtību vai tādā sakarā, ka tos vispār nav bijis paredzēts izmantot komerciālām vajadzībām vai tie nekad nav izmantoti komerciāli.

  Tāpēc ir nepieciešams paredzēt pasākumus, kas atvieglina noteiktus kultūras mantojuma iestāžu kolekcijās pastāvīgi esošu komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas veidus.

(31) Visās dalībvalstīs vajadzētu būt juridiskiem mehānismiem, kas licences, kuras uz noteiktiem komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas veidiem relevantas un pietiekami reprezentatīvas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ir izsniegušas kultūras mantojuma iestādēm, ļautu piemērot arī tādu tiesību subjektu tiesībām, kas šajā sakarā nav pilnvarojuši reprezentatīvu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju.

  Ievērojot šo direktīvu, vajadzētu būt iespējamam, ka šādas licences attiecas uz visām dalībvalstīm.

(33) Dalībvalstīm saskaņā ar savām juridiskajām tradīcijām, praksi vai situāciju vajadzētu spēt šīs direktīvas satvarā elastīgi izvēlēties konkrēta veida licencēšanas mehānismu, piemēram, paplašinātu kolektīvo licencēšanu vai prezumpciju par pārstāvību, ko tās ievieš, lai kultūras mantojuma iestādes izmantotu komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus. Tāpat dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai elastīgi noteikt, kādas ir prasības, lai kolektīvā pārvaldījuma organizācijas būtu uzskatāmas par pietiekami reprezentatīvām, ciktāl minētās noteikšanas pamatā ir ievērojams skaits attiecīgā darbu vai blakustiesību objektu veida tiesību subjektu, kuri tās pilnvarojuši, atļaujot licencēt attiecīgo izmantošanas veidu.

  Dalībvalstīm būtu jāvar brīvi paredzēt īpašus noteikumus, kas piemērojami, ja attiecīgo darbu vai blakustiesību objektu ziņā reprezentatīva ir vairāk nekā viena kolektīvā pārvaldījuma organizācija, un, piemēram, noteikt, ka ir vajadzīgas kopīgas licences vai attiecīgo organizāciju vienošanās.

(35) Visiem tiesību subjektiem vajadzētu būt pieejamiem piemērotiem papildu aizsardzības mehānismiem un iespējai jebkurā brīdī pirms licences vai izmantošanas, uz ko attiecas izņēmums vai ierobežojums, darbības laika vai darbības laikā noteikt, ka šīs direktīvas ieviestos licencēšanas mehānismus un izņēmumu vai ierobežojumu, kas attiecas uz komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu, nepiemēro nekādiem to darbiem vai blakustiesību objektiem, nekādām licencēm vai izmantošanas veidiem, konkrētiem darbiem vai blakustiesību objektiem, vai konkrētām licencēm vai izmantošanas veidiem, uz ko attiecas izņēmums vai ierobežojums. Šiem licencēšanas mehānismu nosacījumiem nevajadzētu ietekmēt to praktisko nozīmību kultūras mantojuma iestādēm.

  Ir svarīgi, lai gadījumos, kad tiesību subjekts izslēdz šādu mehānismu vai šāda izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanu vienam vai vairākiem darbiem vai blakustiesību objektiem, notiekošā izmantošana saprātīgā termiņā tiktu izbeigta un, ja izmantošana notiek saskaņā ar kolektīvu licenci, kolektīvā pārvaldījuma organizācija, tiklīdz saņēmusi informāciju, izbeidz izsniegt licences par attiecīgajiem izmantošanas veidiem. Šādai tiesību subjektu izdarītai izslēgšanai nebūtu jāskar to atlīdzības prasījumi par darbu vai blakustiesību objektu faktisko izmantošanu saskaņā ar licenci.

(36) Šī direktīva neskar dalībvalstu iespēju lemt par to, kam ir juridiskā atbildība par komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu licencēšanas un izmantošanas atbilstību šajā direktīvajā paredzētajiem nosacījumiem un par attiecīgo pušu atbilstību minēto licenču nosacījumiem.

(40) Kultūras mantojuma iestādēm un kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, kas slēdz līgumu, vajadzētu būt iespējai vienoties par licenču piemērošanas teritoriju, tostarp iespēju to attiecināt uz visām dalībvalstīm, licences maksu un atļautajiem izmantošanas veidiem.

  izmantošanas veidiem, uz ko attiecas šādas licences, nevajadzētu būt paredzētiem peļņas gūšanai, arī ne tad, kad kopijas izplata kultūras mantojuma iestādes, piemēram, izstādes reklāmas materiālu gadījumā.

  Tomēr kultūras mantojuma iestāžu kolekciju digitalizācija var būt saistīta ar būtiskiem ieguldījumiem, tādēļ ar licencēm, kas piešķirtas saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem mehānismiem, nevajadzētu kultūras mantojuma iestādēm liegt segt licences izmaksas un licences aptverto darbu vai blakustiesību objektu digitalizēšanas un izplatīšanas izmaksas.

(41) Informācija par to, kā kultūras mantojuma iestādes, balstoties uz šo direktīvu un visiem tiesību subjektiem ieviesto kārtību, kā izslēgt licenču vai izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanu to darbiem vai blakustiesību objektiem, pastāvīgi un turpmāk izmanto komerciālajā apritē nepieejamus darbus un blakustiesību objektus, būtu attiecīgi jāpublisko pēc vajadzības gan pirms izmantošanas saskaņā ar licenci vai izņēmumu vai ierobežojumu, gan tās laikā. Šāda publiskošana ir īpaši svarīga, ja izmantošana notiek iekšējā tirgū pāri robežām.

  Tāpēc ir lietderīgi paredzēt, ka tiek izveidots viens publiski piekļūstams Savienības portāls, lai, pirms notiek izmantošana, šādu informāciju darītu pieejamu publikai saprātīgi ilgu laiku. Šādam portālam būtu jāatvieglo tiesību subjektiem iespēja izslēgt licenču vai izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanu to darbiem vai blakustiesību objektiem.

  Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 386/2012 (11) Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma aģentūrai ir uzticēti noteikti uzdevumi un darbības, kuri tiek finansēti, izmantojot pašas aģentūras budžeta līdzekļus, un kuru nolūks ir veicināt un atbalstīt valstu iestāžu, privātā sektora un Savienības iestāžu darbību intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu apkarošanā, arī šo pārkāpumu novēršanā.

  Tāpēc ir lietderīgi, ka izveidot un pārvaldīt portālu, kurā tiek darīta pieejama šāda informācija, tiek uzticēts šai aģentūrai.

(44) Kolektīvās licencēšanas mehānismi ar paplašinātu tvērumu kolektīvā pārvaldījuma organizācijām dod iespēju tiesību subjektu vārdā piedāvāt licences kā kolektīvās licencēšanas struktūrām neatkarīgi no tā, vai tie šīm organizācijām ir to atļāvuši.

  Sistēmas, kuru pamatā ir mehānismi, piemēram, paplašināta kolektīvā licencēšana, juridiskās pilnvaras vai prezumpcija par pārstāvību, vairākās dalībvalstīs ir dziļi iedibinājusies prakse, kas varētu būt izplatīta dažādās jomās. Visām pusēm izdevīgam funkcionējošam autortiesību regulējumam ir vajadzīgs, lai būtu pieejami proporcionāli, juridiski darbu vai blakustiesību objektu licencēšanas mehānismi.

  Tāpēc dalībvalstīm būtu jāvar paļauties uz tādiem risinājumiem, kas kolektīvā pārvaldījuma organizācijām ļauj piedāvāt licences, kuras attiecībā uz noteiktiem izmantošanas veidiem aptver potenciāli lielu skaitu darbu vai blakustiesību objektu, un ieņēmumus, kas iegūti no šādām licencēm, sadalīt tiesību subjektiem, saskaņā ar Direktīvu 2014/26/ES.

(45) Ņemot vērā dažu izmantošanas veidu raksturu, līdz ar lielo iesaistīto darbu vai blakustiesību objektu skaitu, darījumu izmaksas, ko rada individuālo tiesību nokārtošana ar katru iesaistīto tiesību subjektu, ir pārāk augstas. Līdz ar to, kamēr nav efektīvu kolektīvās licencēšanas mehānismu, izredzes, ka attiecīgajās jomās notiks visi darījumi, kas ir vajadzīgi, lai šādus darbus vai blakustiesību objektus varētu izmantot, ir niecīgas. Minētajās jomās, kur kolektīvā licencēšana, kuras pamatā ir tiesību subjektu dota atļauja, nav pilnīgs risinājums, kas derētu visiem izmantojamajiem darbiem vai blakustiesību objektiem, ceļu uz vienošanos var pavērt paplašināta kolektīvā licencēšana, ko veic kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, un līdzīgi mehānismi.

  Konkrētos gadījumos nodrošinot pilnīgu juridisko noteiktību lietotājiem, šādi mehānismi papildina tiesību kolektīvo pārvaldījumu, kura pamatā ir individuālas tiesību subjektu atļaujas. Šie mehānismi turklāt dod iespēju tiesību subjektiem gūt labumu no to darbu likumīgas izmantošanas.

(47) Ir svarīgi, lai kolektīvās licencēšanas mehānismi ar paplašinātu tvērumu tiktu piemēroti tikai skaidri noteiktās izmantošanas jomās, kur saņemt atsevišķu tiesību subjektu atļaujas parasti ir tik grūti un nepraktiski, ka izredzes, ka patiešām notiks nepieciešamais licencēšanas darījums, proti, tāds, kurš saistīts ar licenci, kas aptver attiecīgos tiesību subjektus, izmantošanas dabas vai attiecīgo darbu vai blakustiesību objektu veida dēļ ir niecīgas. Šādu mehānismu pamatā vajadzētu būt objektīviem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem attiecībā uz attieksmi pret tiesību subjektiem, arī tādiem tiesību subjektiem, kuri nav kolektīvās pārvaldības organizācijas biedri.

  Jo īpaši tas, ka skartie tiesību subjekti nav licenci lūdzošā lietotāja dalībvalsts valstspiederīgie vai iedzīvotāji vai neveic tajā uzņēmējdarbību, pats par sevi vien nedrīkstētu būt iemesls tiesību nokārtošanu uzskatīt par tik grūtu un nepraktisku, ka ir pamatoti izmantot šādus mehānismus. Ir tikpat svarīgi, lai licencētā izmantošana negatīvi neietekmētu attiecīgo tiesību ekonomisko vērtību un neliegtu tiesību subjektiem būtisku komerciālo labumu.

(48) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir ieviesti pienācīgi aizsardzības pasākumi, kas sargā tādu tiesību subjektu leģitīmās intereses, kuri nav pilnvarojuši organizāciju, kas piedāvā licenci, un ka minētie aizsardzības pasākumi tiek piemēroti nediskriminējoši.

  Konkrētāk, lai pamatotu mehānismu paplašināto tvērumu, šādai organizācijai, balstoties uz tiesību subjektu pilnvarojumu, vajadzētu būt pietiekami reprezentatīvai attiecībā uz darbu vai blakustiesību objektu veidiem un ar licenci piešķirtajām tiesībām.

  Dalībvalstīm būtu jānosaka prasības, kādas minētajām organizācijām jāievēro, lai tās varētu uzskatīt par pietiekami reprezentatīvām, ņemot vērā organizācijas pārvaldīto tiesību kategoriju, organizācijas spēju tiesības pārvaldīt efektīvi, radošo industriju, kurā tā darbojas, un to, vai organizācija aptver ievērojamu skaitu attiecīgā darbu vai blakustiesību objektu veida tiesību subjektu, kuri tās pilnvarojuši, atļaujot licencēt attiecīgo izmantošanas veidu, un saskaņā ar Direktīvu 2014/26/ES. Lai panāktu juridisko noteiktību un nodrošinātu paļāvību uz mehānismiem, būtu jāatļauj dalībvalstīm lemt par to, kam ir juridiskā atbildība par izmantošanu, ko atļauj licences līgums. Pret visiem tiesību subjektiem, kuru darbi tiek izmantoti uz licences pamata, būtu jāgarantē vienlīdzīga attieksme, jo īpaši arī attiecībā uz piekļuvi informācijai par licencēšanu un atlīdzības sadalījumu.

  Publicitātes pasākumiem būtu jādarbojas visā licences darbības laikā un nevajadzētu uzlikt nesamērīgu administratīvo slogu lietotājiem, kolektīvā pārvaldījuma organizācijām vai tiesību subjektiem un bez vajadzības informēt katru tiesību subjektu atsevišķi.

(49) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka kolektīvās licencēšanas mehānismu ar paplašinātu tvērumu rezultātā piešķirtas licences nolūks un tvērums, kā arī iespējamie izmantošanas veidi vienmēr ir precīzi un skaidri noteikti tiesību aktos vai, ja pamatā esošie tiesību akti ir vispārējs regulējums, licencēšanas praksē, ko izmanto šāda vispārēja regulējuma rezultātā, vai piešķirtajās licencēs. Turklāt iespēja pārvaldīt licenci saskaņā ar šādiem mehānismiem būtu jādod tikai kolektīvās pārvaldības organizācijām, kam piemērojami valsts tiesību akti, ar kuriem ieviesta Direktīva 2014/26/ES.

(51) Izšķirīga nozīme Eiropas audiovizuālo darbu izplatīšanā Savienības teritorijā var būt pieprasījumvideo pakalpojumiem.

  Tomēr šādu darbu, it īpaši Eiropas darbu, pieejamība pieprasījumvideo pakalpojumos joprojām ir ierobežota.

  Līgumus par šādu darbu izmantošanu tiešsaistē var būt grūti noslēgt sakarā ar problēmām, kas saistītas ar tiesību licencēšanu. Šādas problēmas varētu, piemēram, parādīties, ja konkrētai teritorijai noteiktais tiesību subjekts nav ekonomiski pietiekami motivēts izmantot darbu tiešsaistē un tam nav licences vai tas liedz tiešsaistes tiesības, kā rezultātā audiovizuālie darbi var nebūt pieejami pieprasījumvideo pakalpojumos. Citkārt problēmas varētu būt saistītas ar izmantošanas izdevībām.

(74) Autoriem un izpildītājiem ir vajadzīga informācija, lai novērtētu to savu tiesību ekonomisko vērtību, kuras ir saskaņotas atbilstīgi Savienības tiesību aktiem.

  Jo īpaši tā ir gadījumos, kur fiziskas personas par atlīdzību piešķir licenci vai nodod kādam citam tiesības izmantošanas nolūkā.

  Minētā vajadzība nerodas, ja izmantošana ir beigusies vai ja autors vai izpildītājs ir bez atlīdzības piešķīris licenci sabiedrībai kopumā.

(75) Kad autori un izpildītāji piešķir licenci vai nodod tiesības kādam citam, viņu līgumiskais stāvoklis parasti ir vājāks, tāpēc viņiem vajag informāciju, ar kuras palīdzību novērtēt savu tiesību turpmāko ekonomisko vērtību salīdzinājumā ar atlīdzību, kas saņemta par licenci vai tiesību nodošanu, taču bieži vien viņi saskaras ar nepārredzamību.

  Tāpēc autoru un izpildītāju atlīdzību reglamentējošās sistēmas pārredzamības un līdzsvara labad ir svarīgi, lai autoru un izpildītāju līgumpartneri vai to tiesību pārņēmēji dalītos ar pietiekamu un precīzu informāciju.

  Minētajai informācijai vajadzētu būt atjauninātai, lai tiktu sniegti jaunākie dati, saistītai ar darba vai izpildījuma izmantošanu un visaptverošai, respektīvi tādai, kas attiecas uz visiem ar lietu saistītajiem ieņēmumu avotiem, tostarp attiecīgā gadījumā preču tirdzniecības ieņēmumiem.

  Kamēr vien notiek izmantošana, autoru un izpildītāju līgumpartneriem būtu jāsniedz tiem pieejamā informācija par visiem izmantošanas veidiem un visiem attiecīgajiem ieņēmumiem pasaulē tik bieži, cik attiecīgajā nozarē ir pieņemami, bet vismaz vienreiz gadā.

  Informācija jāsniedz autoram vai izpildītājam saprotamā veidā, un tai jāļauj reāli novērtēt attiecīgo tiesību ekonomisko vērtību.

  Tomēr pārredzamības pienākumu vajadzētu piemērot tikai tad, ja tas attiecas uz tiesībām, kas saistītas ar autortiesībām.

  Tādi personas dati kā kontaktinformācija un informācija par atlīdzību, kas vajadzīgi, lai autorus un izpildītājus informētu attiecībā uz viņu darbu un izpildījumu izmantošanu, būtu jāapstrādā saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

(78) Daži līgumi par Savienības līmenī saskaņotu tiesību izmantošanu ir ilgtermiņa līgumi un autoriem un izpildītājiem dod maz iespēju ar līgumpartneriem vai to tiesību pārņēmējiem vienoties par jauniem nosacījumiem gadījumos, kad tiesību ekonomiskā vērtība izrādās ievērojami lielāka, nekā sākotnēji tika lēsts. Tāpēc, neskarot tiesības, ko dalībvalstīs piemēro līgumiem, vajadzētu nodrošināt atlīdzības koriģēšanas mehānismu attiecībā uz gadījumiem, kur saskaņā ar licenci vai tiesību nodošanu sākotnēji salīgtā atlīdzība salīdzinājumā ar attiecīgajiem ieņēmumiem, kas gūti no autora vai izpildītāja līgumpartnera veiktas darba vai izpildījuma fiksācijas vēlākas izmantošanas, nepārprotami kļūst nesamērīgi maza.

  Novērtējot to, vai atlīdzība ir nesamērīgi zema, būtu jāņem vērā visi attiecīgajā lietā būtiskie ieņēmumi, tostarp vajadzības gadījumā ieņēmumi no preču tirdzniecības. Stāvokļa novērtēšanā būtu jāņem vērā katra gadījuma specifiskie apstākļi, tostarp autora vai izpildītāja ieguldījums, kā arī īpatnības un atalgojuma prakse dažādās satura nozarēs un tas, vai līgums ir balstīts uz koplīgumu.

  Saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem pienācīgi pilnvarotiem autoru un izpildītāju pārstāvjiem vajadzētu būt iespējai, ievērojot Savienības tiesību aktus, palīdzēt vienam vai vairākiem autoriem vai izpildītājiem attiecībā uz pieprasījumiem koriģēt līgumus, vajadzības gadījumā ņemot vērā arī citu autoru vai izpildītāju intereses.