Diritto d'autore 2019/0790 LV

1. Dalībvalstis paredz, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācija ar kultūras mantojuma iestādi saskaņā ar tās pilnvarām no tiesību subjektiem nekomerciālos nolūkos var noslēgt vienkāršu licenci par to, ka iestādes kolekcijā pastāvīgi atrodošos komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus reproducē, izplata, publisko vai dara pieejamus sabiedrībai, neatkarīgi no tā, vai visi licences tvērumā esošie tiesību subjekti ir pilnvarojuši kolektīvā pārvaldījuma organizāciju, ar nosacījumu, ka:

a)	kolektīvā pārvaldījuma organizācija, balstoties uz savu pilnvarojumu, attiecībā uz attiecīgā veida darbiem vai blakustiesību objektiem un ar licenci piešķirtajām tiesībām ir pietiekami reprezentatīva attiecībā uz tiesību subjektiem; un

b)	visiem tiesību subjektiem attiecībā uz licences noteikumiem ir garantēta vienlīdzīga attieksme.

2. Dalībvalstis paredz izņēmumu vai ierobežojumu attiecībā uz Direktīvas 96/9/EK 5. panta a), b), d) un e) punktā un 7. panta 1. punktā, Direktīvas 2001/29/EK 2. un 3. pantā, Direktīvas 2009/24/EK 4. panta 1. punktā un šīs direktīvas 15. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām, lai ļautu kultūras mantojuma iestādēm nekomerciālā nolūkā darīt pieejamus savā kolekcijā pastāvīgi esošus komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus, ar nosacījumu, ka:

a)	tiek norādīts autora vai jebkura cita identificējama tiesību subjekta vārds, izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams; un

b)	šādus darbus vai blakustiesību objektus dara pieejamus nekomerciālās tīmekļvietnēs.

3. Dalībvalstis paredz, ka 2. punktā paredzēto izņēmumu vai ierobežojumu piemēro tikai tādiem darbu vai blakustiesību objektu veidiem, attiecībā uz kuriem nav nevienas 1. punkta a) apakšpunktā izklāstītajiem nosacījumiem atbilstošas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas.

4. Dalībvalstis paredz, ka visi tiesību subjekti jebkurā laikā viegli un iedarbīgi var vispārīgi vai konkrēti, tostarp arī pēc licences noslēgšanas vai pēc attiecīgā lietojuma veida sākšanas, izslēgt savus darbus vai blakustiesību objektus no 1. punktā izklāstītā licencēšanas mehānisma vai no 2. punktā paredzētā izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanas.

5. Darbu vai blakustiesību objektu par komerciālajā apritē nepieejamu uzskata tad, kad var labticīgi pieņemt, ka viss darbs vai blakustiesību objekts parastajā tirdzniecības apritē nav publiski pieejams, pēc tam, kad ir īstenoti pienācīgi centieni, lai noteiktu vai tas ir pieejams sabiedrībai.

Dalībvalstis var paredzēt īpašas prasības, piemēram, termiņu, lai noteiktu, vai darbus un blakustiesību objektus ir iespējams licencēt saskaņā ar 1. punktu vai izmantot saskaņā ar 2. punktā paredzētu izņēmumu vai ierobežojumu. Šādas prasības nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs un pamatots, un neizslēdz iespēju visam darbu vai blakustiesību objektu kopumam noteikt statusu “komerciālajā apritē nepieejams”, ja ir saprātīgi pieņemt, ka visi darbi vai blakustiesību objekti ir komerciālajā apritē nepieejami.

6. Dalībvalstis nodrošina, ka pēc 1. punktā minētās licences jāvēršas pie kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kas ir reprezentatīva dalībvalstij, kurā kultūras mantojuma iestāde ir izveidota.

7. Šo pantu nepiemēro komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kopumiem, ja, balstoties uz 5. punktā minētajiem pienācīgajiem centieniem, ir pierādījumi, ka šādus kopumus galvenokārt veido:

a)	darbi vai blakustiesību objekti, kuri ir pirmo reizi publicēti vai, ja tie nav publicēti, pirmo reizi pārraidīti trešā valstī, izņemot kinematogrāfiskus vai audiovizuālus darbus;

b)	tādi kinematogrāfiski vai audiovizuāli darbi, kuru producenta galvenā mītne vai pastāvīgā dzīvesvieta atrodas trešā valstī; vai

c)	tādi trešo valstu valstspiederīgo darbi vai blakustiesību objekti, par kuriem pēc pienācīgiem centieniem, ievērojot a) un b) apakšpunktu, dalībvalsti vai trešo valsti noteikt nevar.

Atkāpjoties no pirmās daļas, šo pantu piemēro, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācija 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir pietiekami reprezentatīva attiecībā uz minētās attiecīgās trešās valsts tiesību subjektiem.

10. pants

Publicitātes pasākumi

1. Dalībvalstis nodrošina, ka vismaz sešus mēnešus pirms darbus vai blakustiesību objektus izplata, publisko vai dara pieejamus sabiedrībai saskaņā ar licenci vai izņēmumu vai ierobežojumu, no kultūras mantojuma iestādēm, kolektīvā pārvaldījuma iestādēm vai attiecīgajām valsts pārvaldes iestādēm iegūtā informācija, kuras nolūks ir identificēt komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus, uz kuriem attiecas saskaņā ar 8. panta 1. punktu piešķirta licence vai kurus izmanto saskaņā ar 8. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu vai ierobežojumu, kā arī informācija par 8. panta 4. punktā minētajām tiesību subjektu iespējām, kā arī vajadzības gadījumā informāciju par licences pusēm, aptvertajām teritorijām un lietojuma veidiem, tiklīdz tā kļūst pieejama, ir pastāvīgi, viegli un reāli piekļūstama vienā publiskā tiešsaistes portālā.

Minēto portālu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 386/2012 izveido un pārvalda Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma aģentūra.

2. Dalībvalstis paredz, ka, ja tas ir vajadzīgs tiesību subjektu vispārējai zināšanai, tiek veikti papildu pienācīgi publicitātes pasākumi saistībā ar spēju kolektīvā pārvaldījuma organizācijām licencēt darbus vai blakustiesību objektus saskaņā ar 8. pantu, piešķirtajām licencēm, lietojuma veidiem, uz kuriem attiecas 8. panta 2. punktā paredzētie izņēmumi un ierobežojumi, un 8. panta 4. punktā minētajām tiesību subjektu iespējām.

Šā punkta pirmajā daļā minētos pienācīgos publicitātes pasākumus veic tajā dalībvalstī, kur tiek pieprasīta licence saskaņā ar 8. panta 1. punktu vai – attiecībā uz lietojuma veidiem, uz kuriem attiecas 8. panta 2. punktā paredzētais izņēmums vai ierobežojums – dalībvalstī, kurā kultūras mantojuma iestāde ir izveidota. Ja ir pierādījumi, kas liecina, ka tiesību subjektu informētību citās dalībvalstīs vai trešās valstīs varētu efektīvāk palielināt, piemēram, pierādījumi par darbu vai blakustiesību objektu izcelsmi, šādi publicitātes pasākumi aptver arī attiecīgās dalībvalstis vai trešās valstis.

11. pants

Ieinteresēto personu dialogs

Dalībvalstis pirms īpašu prasību noteikšanas, ievērojot 8. panta 5. punktu, apspriežas ar tiesību subjektiem, kolektīvā pārvaldījuma organizācijām un kultūras mantojuma iestādēm un, ievērojot nozaru specifiku, rosina regulāru dialogu starp reprezentatīvām lietotāju un tiesību subjektu organizācijām, tostarp kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, un jebkādām citām attiecīgām ieinteresēto personu organizācijām, lai veicinātu 8. panta 1. punktā izklāstīto licencēšanas mehānismu piemērotību un izmantojamību un nodrošinātu, ka tiešām darbojas šajā nodaļā minētie tiesību subjektu aizsardzības mehānismi.

2. NODAĻA

Kolektīvās licencēšanas veicināšanas pasākumi

12. pants

Kolektīvā licencēšana ar paplašinātu tvērumu

1. Dalībvalstis attiecībā uz lietošanu savā teritorijā, ievērojot šajā pantā paredzētos aizsardzības pasākumus, var paredzēt, ka gadījumā, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācija, uz kuru attiecas valsts noteikumi, ar kuriem īsteno Direktīvu 2014/26/ES, saskaņā ar pilnvarojumu, ko tai devuši tiesību subjekti, noslēdz licences līgumu par darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu:

a)	šāda līguma darbības jomu var paplašināt, attiecinot līgumu uz to tiesību subjektu tiesībām, kuri ar tiesību nodošanu, licenci vai jebkuru citu līgumisku vienošanos nav devuši atļauju minētai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai viņus pārstāvēt; vai

b)	saistībā ar šādu vienošanos, organizācijai ir juridiskas pilnvaras pārstāvēt tiesību subjektus, kuri to minētajai organizācijai nav attiecīgi atļāvuši, vai var pieņemt, ka organizācija šādus tiesību subjektus pārstāv.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minēto licencēšanas mehānismu piemēro tikai skaidri noteiktās izmantošanas jomās, kur saņemt atsevišķu tiesību subjektu atļaujas parasti ir tik grūti un nepraktiski, ka iespējas noslēgt nepieciešamo licencēšanas darījumu izmantošanas dabas vai attiecīgo darbu veida dēļ ir maz ticamas, un nodrošina, ka šādā licencēšanas mehānismā tiek aizsargātas tiesību subjektu likumīgās intereses.

3. Šā panta 1. punkta vajadzībām dalībvalstis nodrošina šādus aizsardzības pasākumus:

a)	kolektīvā pārvaldījuma organizācija, balstoties uz savu pilnvarojumu, attiecībā uz konkrētā veida darbiem vai blakustiesību objektiem un ar licenci attiecīgajā dalībvalstī piešķirtajām tiesībām ir pietiekami reprezentatīva attiecībā uz tiesību subjektiem;

b)	visiem tiesību subjektiem, tostarp attiecībā uz licences noteikumiem, ir garantēta vienlīdzīga attieksme;

c)	tiesību subjekti, kuri nav atļāvuši organizācijai, kura piešķir licenci, jebkurā laikā var viegli un iedarbīgi izslēgt savus darbus vai blakustiesību objektus no saskaņā ar šo pantu izveidotā licencēšanas mehānisma; un

tiek veikti pienācīgi publicitātes pasākumi, lai pieņemamā laikā pirms darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas saskaņā ar licenci informētu tiesību subjektus par kolektīvā pārvaldījuma organizāciju spēju licencēt tiesību subjekta darbus vai blakustiesību objektus, par licencēšanu, kas tiek īstenota saskaņā ar šo pantu, kā arī par c) apakšpunktā minētajām tiesību subjektu iespējām. Publicitātes pasākumi ir iedarbīgi bez nepieciešamības informēt katru tiesību subjektu atsevišķi.

4. Šis pants neietekmē tādu kolektīvās licencēšanas mehānismu ar paplašinātu tvērumu piemērošanu, kuri atbilst citām Savienības tiesību aktu normām, tostarp normām, kas atļauj izņēmumus vai ierobežojumus.

Šo pantu nepiemēro tiesību obligātai kolektīvajai pārvaldībai.

Šajā pantā paredzētajam licencēšanas mehānismam piemēro Direktīvas 2014/26/ES 7. pantu.

5. Ja dalībvalsts savos tiesību aktos paredz licencēšanas mehānismu saskaņā ar šo pantu, minētā dalībvalsts informē Komisiju par attiecīgā tiesību akta darbības jomu, nolūkiem un licenču veidiem, kuri ar minēto tiesību aktu var tikt ieviesti, par organizāciju kontaktinformāciju, kuras izdod licences saskaņā ar minēto licencēšanas mehānismu, un par veidiem, kādos var iegūt informāciju par licencēšanu un par 3. punkta c) apakšpunktā minētajām tiesību subjektu iespējām. Komisija publicē minēto informāciju.

6. Balstoties uz informāciju, kas saņemta atbilstīgi šā panta 5. punktam un uz konsultācijām ar Direktīvas 2001/29/EK 12. panta 3. punktu izveidotajā kontaktkomitejā, Komisija līdz 2021. gada 10. aprīlim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šā panta 1. punktā minēto mehānismu izmantošanu Savienībā, to ietekmi uz licencēšanu un tiesību subjektiem, tostarp tiesību subjektiem, kuri nav tādas organizācijas dalībnieki, kas piešķir licences, vai ir citas dalībvalsts valstspiederīgie vai rezidenti, to iedarbīgumu kultūras satura izplatīšanas veicināšanā un ietekmi uz iekšējo tirgu, ietverot pārrobežu pakalpojumu sniegšanu un konkurenci. Minētajam ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno leģislatīvā akta priekšlikumu, tostarp par šādu valsts līmeņa mehānismu pārrobežu ietekmi.

3. NODAĻA

Audiovizuālo darbu piekļūstamība un pieejamība pieprasījumvideo platformās

whereas

(31) Visās dalībvalstīs vajadzētu būt juridiskiem mehānismiem, kas licences, kuras uz noteiktiem komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas veidiem relevantas un pietiekami reprezentatīvas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ir izsniegušas kultūras mantojuma iestādēm, ļautu piemērot arī tādu tiesību subjektu tiesībām, kas šajā sakarā nav pilnvarojuši reprezentatīvu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju.
Ievērojot šo direktīvu, vajadzētu būt iespējamam, ka šādas licences attiecas uz visām dalībvalstīm.

- = -

(32) Ar šo direktīvu ieviestie noteikumi par komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kolektīvo licencēšanu varētu nebūt risinājums visiem gadījumiem, kuros kultūras mantojuma iestādēm ir grūtības saņemt vajadzīgās atļaujas no tiesību subjektiem par šādu komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu.
Tas varētu, piemēram, būt gadījums, kad attiecībā uz konkrētu darbu vai blakustiesību objektu veidu tiesību kolektīvā pārvaldījuma prakse nemaz nepastāv vai attiecīgā kolektīvā pārvaldījuma organizācija attiecīgo tiesību subjektu un tiesību kategorijas ziņā nav pietiekami reprezentatīva. Šādos īpašos gadījumos kultūras mantojuma iestādēm vajadzētu būt iespējai to kolekcijās pastāvīgi esošus komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus darīt pieejamus tiešsaistē visās dalībvalstīs atbilstīgi saskaņotam autortiesību un blakustiesību izņēmumam vai ierobežojumam.
Ir svarīgi, lai izmantošana saskaņā ar šādu izņēmumu vai ierobežojumu notiktu tikai tad, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi, jo īpaši attiecībā uz licencēšanas risinājumu pieejamību.
To, ka nav vienošanās par licences nosacījumiem, nevajadzētu interpretēt kā licencēšanas risinājumu nepieejamību.

- = -

(33) Dalībvalstīm saskaņā ar savām juridiskajām tradīcijām, praksi vai situāciju vajadzētu spēt šīs direktīvas satvarā elastīgi izvēlēties konkrēta veida licencēšanas mehānismu, piemēram, paplašinātu kolektīvo licencēšanu vai prezumpciju par pārstāvību, ko tās ievieš, lai kultūras mantojuma iestādes izmantotu komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus. Tāpat dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai elastīgi noteikt, kādas ir prasības, lai kolektīvā pārvaldījuma organizācijas būtu uzskatāmas par pietiekami reprezentatīvām, ciktāl minētās noteikšanas pamatā ir ievērojams skaits attiecīgā darbu vai blakustiesību objektu veida tiesību subjektu, kuri tās pilnvarojuši, atļaujot licencēt attiecīgo izmantošanas veidu.
Dalībvalstīm būtu jāvar brīvi paredzēt īpašus noteikumus, kas piemērojami, ja attiecīgo darbu vai blakustiesību objektu ziņā reprezentatīva ir vairāk nekā viena kolektīvā pārvaldījuma organizācija, un, piemēram, noteikt, ka ir vajadzīgas kopīgas licences vai attiecīgo organizāciju vienošanās.

- = -

(34) Minētajos licencēšanas mehānismos liela nozīme ir stingrai un labi funkcionējošai kolektīvā pārvaldījuma sistēmai.
Direktīva 2014/26/ES paredz šādu sistēmu, un minētā sistēma jo īpaši ietver noteikumus par labu pārvaldību, pārredzamību un paziņošanu, kā arī par atsevišķiem tiesību subjektiem pienākošos summu regulāru, pienācīgu un precīzu sadalīšanu un samaksu.

- = -

(35) Visiem tiesību subjektiem vajadzētu būt pieejamiem piemērotiem papildu aizsardzības mehānismiem un iespējai jebkurā brīdī pirms licences vai izmantošanas, uz ko attiecas izņēmums vai ierobežojums, darbības laika vai darbības laikā noteikt, ka šīs direktīvas ieviestos licencēšanas mehānismus un izņēmumu vai ierobežojumu, kas attiecas uz komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu, nepiemēro nekādiem to darbiem vai blakustiesību objektiem, nekādām licencēm vai izmantošanas veidiem, konkrētiem darbiem vai blakustiesību objektiem, vai konkrētām licencēm vai izmantošanas veidiem, uz ko attiecas izņēmums vai ierobežojums. Šiem licencēšanas mehānismu nosacījumiem nevajadzētu ietekmēt to praktisko nozīmību kultūras mantojuma iestādēm.
Ir svarīgi, lai gadījumos, kad tiesību subjekts izslēdz šādu mehānismu vai šāda izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanu vienam vai vairākiem darbiem vai blakustiesību objektiem, notiekošā izmantošana saprātīgā termiņā tiktu izbeigta un, ja izmantošana notiek saskaņā ar kolektīvu licenci, kolektīvā pārvaldījuma organizācija, tiklīdz saņēmusi informāciju, izbeidz izsniegt licences par attiecīgajiem izmantošanas veidiem. Šādai tiesību subjektu izdarītai izslēgšanai nebūtu jāskar to atlīdzības prasījumi par darbu vai blakustiesību objektu faktisko izmantošanu saskaņā ar licenci.

- = -

(37) Ņemot vērā, ka kultūras mantojuma iestāžu kolekcijās esošie darbi un blakustiesību objekti ir daudzveidīgi, ir svarīgi, lai šajā direktīvā paredzētie licencēšanas mehānismi un izņēmums vai ierobežojums būtu pieejami un praksē izmantojami dažādu veidu darbiem un blakustiesību objektiem, arī fotogrāfijām, programmatūrai, fonogrammām, audiovizuāliem darbiem un unikāliem mākslas darbiem, tostarp, ja tie nekad nav bijuši komerciāli pieejami.
Darbi, kas nekad nav bijuši komerciālajā apritē, var būt, piemēram, plakāti, bukleti, frontes laikraksti vai amatieru audiovizuālie darbi, kā arī nepublicēti darbi vai blakustiesību objekti, neskarot citus piemērojamos juridiskos ierobežojumus, piemēram, valsts noteikumus par personiskajām tiesībām.
Darbs vai blakustiesību objekts nebūtu jāuzskata par komerciālajā apritē nepieejamu, ja tas ir pieejams kādā no tā dažādajām versijām, piemēram, kā vēlāks izdevums literāru darbu gadījumā vai alternatīva versija kinematogrāfisku darbu gadījumā, vai kādā no tā dažādajām izpausmēm, piemēram, kā viena un tā paša darba digitālas un drukātas versijas. Savukārt adaptāciju, tostarp citu valodu versiju vai literāra darba audiovizuālu adaptāciju, komerciālai pieejamībai nebūtu jāliedz uzskatīt, ka darbam vai blakustiesību objektam konkrētā valodā ir komerciālajā apritē nepieejama darba statuss. Lai būtu atspoguļotas dažādu veidu darbu un blakustiesību objektu publicēšanas un izplatīšanas veidu īpatnības un lai minētie mehānismi būtu vieglāk izmantojami, varētu būt jāiedibina specifiskas prasības un procedūras minēto licencēšanas mehānismu praktiskai piemērošanai, piemēram, prasība attiecībā uz laikposmu, kādam jāpaiet, kopš darbs vai blakustiesību objekts pirmoreiz bija kļuvis komerciāli pieejams. Ir lietderīgi, ka dalībvalstis, iedibinot šādas prasības un procedūras, konsultējas ar tiesību subjektiem, kultūras mantojuma iestādēm un kolektīvā pārvaldījuma organizācijām.

- = -

(39) Starptautisku savstarpējas atzīšanas apsvērumu dēļ šajā direktīvā paredzētais licencēšanas mehānisms un izņēmums vai ierobežojums, kas attiecas uz komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu digitalizāciju un izplatīšanu, nebūtu jāattiecina uz komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kopām, ja ir pieejami pierādījumi, kas liek pieņemt, ka tās lielākoties sastāv no trešo valstu darbiem vai blakustiesību objektiem, ja vien attiecīgā kolektīvā pārvaldījuma organizācija nav pietiekami reprezentatīva attiecībā uz šo trešo valsti, piemēram, uz pārstāvības līguma pamata.
Minēto novērtējumu varētu balstīt pierādījumos, kas pieejami pēc samērīgajiem centieniem noteikt, vai darbi vai blakustiesību objekti ir komerciālajā apritē nepieejami, un papildu pierādījumi nav jāmeklē.
Komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izcelsmes novērtējums par katru darbu atsevišķi būtu vajadzīgs vien tad, ja tas ir vajadzīgs arī samērīgajiem centieniem noteikt, vai tie ir komerciāli pieejami.

- = -

(40) Kultūras mantojuma iestādēm un kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, kas slēdz līgumu, vajadzētu būt iespējai vienoties par licenču piemērošanas teritoriju, tostarp iespēju to attiecināt uz visām dalībvalstīm, licences maksu un atļautajiem izmantošanas veidiem.
Izmantošanas veidiem, uz ko attiecas šādas licences, nevajadzētu būt paredzētiem peļņas gūšanai, arī ne tad, kad kopijas izplata kultūras mantojuma iestādes, piemēram, izstādes reklāmas materiālu gadījumā.
Tomēr kultūras mantojuma iestāžu kolekciju digitalizācija var būt saistīta ar būtiskiem ieguldījumiem, tādēļ ar licencēm, kas piešķirtas saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem mehānismiem, nevajadzētu kultūras mantojuma iestādēm liegt segt licences izmaksas un licences aptverto darbu vai blakustiesību objektu digitalizēšanas un izplatīšanas izmaksas.

- = -

(42) Lai nodrošinātu, ka attiecībā uz komerciālajā apritē nepieejamiem darbiem vai blakustiesību objektiem šajā direktīvā noteiktie licencēšanas mehānismi ir relevanti un pienācīgi darbojas, ka tiesību subjekti ir pietiekami aizsargāti, ka licences ir pienācīgi publiskotas un ka ir nodrošināta juridiskā noteiktība par kolektīvā pārvaldījuma organizāciju reprezentativitāti un darbu kategorizēšanu, dalībvalstīm būtu jāveicina nozares ieinteresēto personu dialogs.

- = -

(43) Pasākumi, kas šajā direktīvā paredzēti, lai atvieglotu kultūras mantojuma iestāžu kolekcijās pastāvīgi esošu komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kolektīvo tiesību licencēšanu, nedrīkstētu skart šādu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu saskaņā ar Savienības tiesību aktos paredzētiem izņēmumiem vai ierobežojumiem vai saskaņā ar citām licencēm ar paplašinātu tvērumu, ja šāda licencēšana nav balstīta uz to, ka aptvertie darbi vai blakustiesību objekti vairs nav pieejami komerciālajā apritē.
Minētie pasākumi nedrīkstētu skart arī valsts mehānismus, kas paredz komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu, kuras pamatā ir licences starp kolektīvā pārvaldījuma organizācijām un lietotājiem, kas nav kultūras mantojuma iestādes.

- = -

(44) Kolektīvās licencēšanas mehānismi ar paplašinātu tvērumu kolektīvā pārvaldījuma organizācijām dod iespēju tiesību subjektu vārdā piedāvāt licences kā kolektīvās licencēšanas struktūrām neatkarīgi no tā, vai tie šīm organizācijām ir to atļāvuši.
Sistēmas, kuru pamatā ir mehānismi, piemēram, paplašināta kolektīvā licencēšana, juridiskās pilnvaras vai prezumpcija par pārstāvību, vairākās dalībvalstīs ir dziļi iedibinājusies prakse, kas varētu būt izplatīta dažādās jomās. Visām pusēm izdevīgam funkcionējošam autortiesību regulējumam ir vajadzīgs, lai būtu pieejami proporcionāli, juridiski darbu vai blakustiesību objektu licencēšanas mehānismi.
Tāpēc dalībvalstīm būtu jāvar paļauties uz tādiem risinājumiem, kas kolektīvā pārvaldījuma organizācijām ļauj piedāvāt licences, kuras attiecībā uz noteiktiem izmantošanas veidiem aptver potenciāli lielu skaitu darbu vai blakustiesību objektu, un ieņēmumus, kas iegūti no šādām licencēm, sadalīt tiesību subjektiem, saskaņā ar Direktīvu 2014/26/ES.

- = -

(45) Ņemot vērā dažu izmantošanas veidu raksturu, līdz ar lielo iesaistīto darbu vai blakustiesību objektu skaitu, darījumu izmaksas, ko rada individuālo tiesību nokārtošana ar katru iesaistīto tiesību subjektu, ir pārāk augstas. Līdz ar to, kamēr nav efektīvu kolektīvās licencēšanas mehānismu, izredzes, ka attiecīgajās jomās notiks visi darījumi, kas ir vajadzīgi, lai šādus darbus vai blakustiesību objektus varētu izmantot, ir niecīgas. Minētajās jomās, kur kolektīvā licencēšana, kuras pamatā ir tiesību subjektu dota atļauja, nav pilnīgs risinājums, kas derētu visiem izmantojamajiem darbiem vai blakustiesību objektiem, ceļu uz vienošanos var pavērt paplašināta kolektīvā licencēšana, ko veic kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, un līdzīgi mehānismi.
Konkrētos gadījumos nodrošinot pilnīgu juridisko noteiktību lietotājiem, šādi mehānismi papildina tiesību kolektīvo pārvaldījumu, kura pamatā ir individuālas tiesību subjektu atļaujas. Šie mehānismi turklāt dod iespēju tiesību subjektiem gūt labumu no to darbu likumīgas izmantošanas.

- = -

(46) Tā kā iespēja piedāvāt elastīgas licencēšanas shēmas digitālajā laikmetā kļūst arvien svarīgāka un šādas shēmas tiek izmantotas arvien vairāk, dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt licencēšanas mehānismus, kas ļauj kolektīvā pārvaldījuma organizācijām brīvprātīgi slēgt licences līgumus neatkarīgi no tā, vai visi tiesību subjekti ir attiecīgajām organizācijām to atļāvuši.
Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai uzturēt un ieviest šādus mehānismus saskaņā ar savām tradīcijām, praksi un situāciju, ievērojot šajā direktīvā paredzētos aizsardzības pasākumus un saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un Savienības starptautiskajām saistībām. Šādiem mehānismiem būtu jādarbojas tikai attiecīgās dalībvalsts teritorijā, ja vien Savienības tiesību aktos nav noteikts citādi.
Dalībvalstīm būtu jāvar elastīgi izvēlēties, tieši kādam jābūt mehānismam, kas ļauj darbu vai blakustiesību objektu licences attiecināt uz tādu tiesību subjektu tiesībām, kas nav pilnvarojuši organizāciju, kura slēdz līgumu, ja vien šāds mehānisms atbilst Savienības tiesību aktiem, tostarp Direktīvā 2014/26/ES paredzētajiem noteikumiem par tiesību kolektīvo pārvaldību.
Jo īpaši šādiem mehānismiem būtu arī jānodrošina, ka tiesību subjektiem, kuri nav līgumu slēdzošās organizācijas biedri, piemēro Direktīvas 2014/26/ES 7. pantu.
Pie šādiem mehānismiem varētu piederēt paplašināta kolektīva licencēšana, juridiskas pilnvaras un prezumpcija par pārstāvību. Šīs direktīvas noteikumiem par kolektīvo licencēšanu nevajadzētu skart dalībvalstu jau esošo spēju piemērot obligāto tiesību kolektīvo pārvaldību vai citus kolektīvās licencēšanas mehānismus ar paplašinātu tvērumu, piemēram, tādu, kas paredzēts Padomes Direktīvas 93/83/EEK (12) 3. pantā.

- = -

(48) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir ieviesti pienācīgi aizsardzības pasākumi, kas sargā tādu tiesību subjektu leģitīmās intereses, kuri nav pilnvarojuši organizāciju, kas piedāvā licenci, un ka minētie aizsardzības pasākumi tiek piemēroti nediskriminējoši.
Konkrētāk, lai pamatotu mehānismu paplašināto tvērumu, šādai organizācijai, balstoties uz tiesību subjektu pilnvarojumu, vajadzētu būt pietiekami reprezentatīvai attiecībā uz darbu vai blakustiesību objektu veidiem un ar licenci piešķirtajām tiesībām.
Dalībvalstīm būtu jānosaka prasības, kādas minētajām organizācijām jāievēro, lai tās varētu uzskatīt par pietiekami reprezentatīvām, ņemot vērā organizācijas pārvaldīto tiesību kategoriju, organizācijas spēju tiesības pārvaldīt efektīvi, radošo industriju, kurā tā darbojas, un to, vai organizācija aptver ievērojamu skaitu attiecīgā darbu vai blakustiesību objektu veida tiesību subjektu, kuri tās pilnvarojuši, atļaujot licencēt attiecīgo izmantošanas veidu, un saskaņā ar Direktīvu 2014/26/ES. Lai panāktu juridisko noteiktību un nodrošinātu paļāvību uz mehānismiem, būtu jāatļauj dalībvalstīm lemt par to, kam ir juridiskā atbildība par izmantošanu, ko atļauj licences līgums. Pret visiem tiesību subjektiem, kuru darbi tiek izmantoti uz licences pamata, būtu jāgarantē vienlīdzīga attieksme, jo īpaši arī attiecībā uz piekļuvi informācijai par licencēšanu un atlīdzības sadalījumu.
Publicitātes pasākumiem būtu jādarbojas visā licences darbības laikā un nevajadzētu uzlikt nesamērīgu administratīvo slogu lietotājiem, kolektīvā pārvaldījuma organizācijām vai tiesību subjektiem un bez vajadzības informēt katru tiesību subjektu atsevišķi.

- = -

(50) Tā kā kolektīvās licencēšanas ar paplašinātu tvērumu mehānismu tradīcijas un pieredze dalībvalstīs atšķiras un tiesību subjektiem tā ir piemērojama neatkarīgi no to valstspiederības vai dzīvesvietas dalībvalsts, ir svarīgi Savienības līmenī nodrošināt pārredzamību un dialogu par šādu mehānismu praktisko darbību, arī attiecībā uz to, cik labi darbojas tiesību subjektu aizsardzības mehānismi, cik šādi mehānismi ir lietojami, kāda ir to ietekme uz tiesību subjektiem, kuri nav kolektīvās pārvaldības organizācijas biedri, vai uz tiesību subjektiem, kas ir citas dalībvalsts valstspiederīgie vai iedzīvotāji, un kāda ir ietekme uz pakalpojumu sniegšanu pāri robežām, tostarp – vai varētu būt nepieciešams pieņemt noteikumus, kas ļautu šādiem mehānismiem iekšējā tirgū darboties pāri robežām.
Lai nodrošinātu pārredzamību, Komisijai būtu regulāri jāpublicē informācija par šādu mehānismu izmantošanu saskaņā ar šo direktīvu.
Tāpēc dalībvalstīm, kas ir ieviesušas šādus mehānismus, būtu jāinformē Komisija par attiecīgajiem valsts noteikumiem un to praktisko piemērošanu, tostarp uz vispārējo noteikumu pamata ieviestās licencēšanas tvērumu un veidiem, licencēšanas mērogu un iesaistītajām kolektīvā pārvaldījuma organizācijām. Šāda informācija ar dalībvalstīm būtu jāapspriež kontaktkomitejā, kas izveidota atbilstīgi Direktīvas 2001/29/EK 12. panta 3. punktam.
Komisijai būtu jāpublicē ziņojums par šādu mehānismu izmantošanu Savienībā un to ietekmi uz licencēšanu un tiesību subjektiem, kultūras satura izplatīšanu un pakalpojumu sniegšanu pāri robežām autortiesību un blakustiesību kolektīvās pārvaldības jomā, kā arī par ietekmi uz konkurenci.

- = -

(77) Īstenojot šajā direktīvā paredzēto pārredzamības pienākumu, dalībvalstīm būtu jāņem vērā atšķirīgu satura nozaru, piemēram, mūzikas, audiovizuālās nozares un izdevējdarbības nozares, īpatnības, un, nosakot šādus nozarēm specifiskus pienākumus, būtu jāiesaista visas attiecīgās ieinteresētās personas. Ja vajadzīgs, būtu jāņem vērā arī autoru un izpildītāju ieguldījuma nozīmīgums kopējā darbā vai izpildījumā.
Attiecībā uz to, kā attiecīgajām ieinteresētajām personām vienoties par pārredzamību, būtu jāapsver, vai par vienu no iespējām neizmantot koplīguma slēgšanas sarunas. Šādos līgumos būtu jānodrošina, lai autoriem un izpildītājiem būtu šajā direktīvā paredzētajām obligātajām prasībām atbilstošs vai augstāks pārredzamības līmenis. Lai pārredzamības pienākumam varētu pielāgot esošo ziņošanas praksi, būtu jāparedz pārejas laiks. Pārredzamības pienākums nebūtu jāpiemēro līgumiem, kas noslēgti starp tiesību subjektiem un kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, neatkarīgām mantisko tiesību pārvaldījuma vienībām vai citām vienībām, uz kurām attiecas valstu noteikumi, ar kuriem piemēro Direktīvu 2014/26/ES, jo pārredzamības pienākumi uz šīm organizācijām vai vienībām jau attiecas saskaņā ar Direktīvas 2014/26/ES 18. pantu.
Direktīvas 2014/26/ES 18. pantu piemēro organizācijām, kuras vairāk nekā viena tiesību subjekta vārdā šo tiesību subjektu kolektīvās interesēs pārvalda autortiesības vai blakustiesības. Savukārt uz individuāliem līgumiem, kas noslēgti starp tiesību subjektiem un to līgumpartneriem, kuri rīkojas savās interesēs, būtu jāattiecas šajā direktīvā paredzētajam pārredzamības pienākumam.

- = -

keyboard_tab Diritto d'autore 2019/0790 LV

Diritto d'autore 2019/0790 LV