Diritto d'autore 2019/0790 LV

“pētniecības organizācija” ir universitāte, tostarp tās bibliotēkas, pētniecības institūts vai jebkāda cita vienība, kuras galvenais mērķis ir veikt zinātnisku pētniecību vai īstenot izglītojošus pasākumus, kas ietver arī zinātniskas pētniecības veikšanu:

a)	uz bezpeļņas pamata vai visu peļņu ieguldot zinātniskajā pētniecībā; vai

b)	saskaņā ar dalībvalsts atzītām sabiedrības interesēm;

tādā veidā, lai šādā zinātniskajā pētniecībā iegūtajiem rezultātiem nevarētu preferenciāli piekļūt uzņēmums, kam uz šādu organizāciju ir izšķiroša ietekme;

2)	“tekstizrace un datizrace” ir jebkāds automatizēts analītisks vai skaitļošanas paņēmiens, kura nolūks ir digitālā formā analizēt tekstu un datus, lai iegūtu tādu informāciju, kas ietver modeļus, tendences un korelācijas, bet neaprobežojas ar tiem;

3)	“kultūras mantojuma iestāde” ir publiski pieejama bibliotēka vai muzejs, arhīvs vai arī filmu vai audio mantojuma iestāde;

“preses izdevums” ir galvenokārt žurnālistiskas dabas literāru darbu sakopojums, taču var ietvert arī citus darbus vai blakustiesību objektus, un:

a)	kurš ir atsevišķs vienums periodiskā vai regulāri atjauninātā izdevumā ar vienu nosaukumu, piemēram, laikrakstā vai vispārīgu vai speciālu interešu žurnālā;

b)	kura nolūks ir sniegt plašākai sabiedrībai informāciju par jaunumiem vai citām tēmām; un

c)	kurš ir publicēts jebkādā datnesī pēc pakalpojumu sniedzēja iniciatīvas, uz tā redakcionālo atbildību un tā kontrolē.

Šīs direktīvas nolūkos preses izdevumi nav zinātniskā vai akadēmiskā nolūkā publicēti periodiski izdevumi, piemēram, zinātniski žurnāli;

5)	“informācijas sabiedrības pakalpojums” ir pakalpojums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

“tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs” ir informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs, kura galvenais mērķis vai viens no galvenajiem mērķiem ir glabāt un nodrošināt publisku piekļuvi ievērojamam daudzumam ar autortiesībām aizsargātu darbu vai blakustiesību objektu, ko ir augšupielādējuši tā lietotāji un kurus tas organizē un reklamē peļņas nolūkā.

Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji šīs direktīvas izpratnē nav tādu pakalpojumu sniedzēji kā bezpeļņas tiešsaistes enciklopēdijas, bezpeļņas izglītības vai zinātnisko materiālu repozitoriji, atvērtā pirmkoda programmatūras izstrādes un kopīgošanas platformas, elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji, kas definēti Direktīvā (ES) 2018/1972, tiešsaistes tirdzniecības vietas, kā arī starpuzņēmumu mākoņpakalpojumu sniedzēji un tādu mākoņpakalpojumu sniedzēji, kas ļauj lietotājiem augšupielādēt saturu savām vajadzībām.

II SADAĻA

PASĀKUMI, KĀ IZŅĒMUMUS UN IEROBEŽOJUMUS PIELĀGOT DIGITĀLAJAI VIDEI UN PĀRROBEŽU VIDEI

8. pants

Komerciālajā apritē nepieejamu darbu un blakustiesību objektu izmantošana kultūras mantojuma iestādēs

1. Dalībvalstis paredz, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācija ar kultūras mantojuma iestādi saskaņā ar tās pilnvarām no tiesību subjektiem nekomerciālos nolūkos var noslēgt vienkāršu licenci par to, ka iestādes kolekcijā pastāvīgi atrodošos komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus reproducē, izplata, publisko vai dara pieejamus sabiedrībai, neatkarīgi no tā, vai visi licences tvērumā esošie tiesību subjekti ir pilnvarojuši kolektīvā pārvaldījuma organizāciju, ar nosacījumu, ka:

a)	kolektīvā pārvaldījuma organizācija, balstoties uz savu pilnvarojumu, attiecībā uz attiecīgā veida darbiem vai blakustiesību objektiem un ar licenci piešķirtajām tiesībām ir pietiekami reprezentatīva attiecībā uz tiesību subjektiem; un

b)	visiem tiesību subjektiem attiecībā uz licences noteikumiem ir garantēta vienlīdzīga attieksme.

2. Dalībvalstis paredz izņēmumu vai ierobežojumu attiecībā uz Direktīvas 96/9/EK 5. panta a), b), d) un e) punktā un 7. panta 1. punktā, Direktīvas 2001/29/EK 2. un 3. pantā, Direktīvas 2009/24/EK 4. panta 1. punktā un šīs direktīvas 15. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām, lai ļautu kultūras mantojuma iestādēm nekomerciālā nolūkā darīt pieejamus savā kolekcijā pastāvīgi esošus komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus, ar nosacījumu, ka:

a)	tiek norādīts autora vai jebkura cita identificējama tiesību subjekta vārds, izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams; un

b)	šādus darbus vai blakustiesību objektus dara pieejamus nekomerciālās tīmekļvietnēs.

3. Dalībvalstis paredz, ka 2. punktā paredzēto izņēmumu vai ierobežojumu piemēro tikai tādiem darbu vai blakustiesību objektu veidiem, attiecībā uz kuriem nav nevienas 1. punkta a) apakšpunktā izklāstītajiem nosacījumiem atbilstošas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas.

4. Dalībvalstis paredz, ka visi tiesību subjekti jebkurā laikā viegli un iedarbīgi var vispārīgi vai konkrēti, tostarp arī pēc licences noslēgšanas vai pēc attiecīgā lietojuma veida sākšanas, izslēgt savus darbus vai blakustiesību objektus no 1. punktā izklāstītā licencēšanas mehānisma vai no 2. punktā paredzētā izņēmuma vai ierobežojuma piemērošanas.

5. Darbu vai blakustiesību objektu par komerciālajā apritē nepieejamu uzskata tad, kad var labticīgi pieņemt, ka viss darbs vai blakustiesību objekts parastajā tirdzniecības apritē nav publiski pieejams, pēc tam, kad ir īstenoti pienācīgi centieni, lai noteiktu vai tas ir pieejams sabiedrībai.

Dalībvalstis var paredzēt īpašas prasības, piemēram, termiņu, lai noteiktu, vai darbus un blakustiesību objektus ir iespējams licencēt saskaņā ar 1. punktu vai izmantot saskaņā ar 2. punktā paredzētu izņēmumu vai ierobežojumu. Šādas prasības nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs un pamatots, un neizslēdz iespēju visam darbu vai blakustiesību objektu kopumam noteikt statusu “komerciālajā apritē nepieejams”, ja ir saprātīgi pieņemt, ka visi darbi vai blakustiesību objekti ir komerciālajā apritē nepieejami.

6. Dalībvalstis nodrošina, ka pēc 1. punktā minētās licences jāvēršas pie kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kas ir reprezentatīva dalībvalstij, kurā kultūras mantojuma iestāde ir izveidota.

7. Šo pantu nepiemēro komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kopumiem, ja, balstoties uz 5. punktā minētajiem pienācīgajiem centieniem, ir pierādījumi, ka šādus kopumus galvenokārt veido:

a)	darbi vai blakustiesību objekti, kuri ir pirmo reizi publicēti vai, ja tie nav publicēti, pirmo reizi pārraidīti trešā valstī, izņemot kinematogrāfiskus vai audiovizuālus darbus;

b)	tādi kinematogrāfiski vai audiovizuāli darbi, kuru producenta galvenā mītne vai pastāvīgā dzīvesvieta atrodas trešā valstī; vai

c)	tādi trešo valstu valstspiederīgo darbi vai blakustiesību objekti, par kuriem pēc pienācīgiem centieniem, ievērojot a) un b) apakšpunktu, dalībvalsti vai trešo valsti noteikt nevar.

Atkāpjoties no pirmās daļas, šo pantu piemēro, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācija 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir pietiekami reprezentatīva attiecībā uz minētās attiecīgās trešās valsts tiesību subjektiem.

10. pants

Publicitātes pasākumi

1. Dalībvalstis nodrošina, ka vismaz sešus mēnešus pirms darbus vai blakustiesību objektus izplata, publisko vai dara pieejamus sabiedrībai saskaņā ar licenci vai izņēmumu vai ierobežojumu, no kultūras mantojuma iestādēm, kolektīvā pārvaldījuma iestādēm vai attiecīgajām valsts pārvaldes iestādēm iegūtā informācija, kuras nolūks ir identificēt komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus, uz kuriem attiecas saskaņā ar 8. panta 1. punktu piešķirta licence vai kurus izmanto saskaņā ar 8. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu vai ierobežojumu, kā arī informācija par 8. panta 4. punktā minētajām tiesību subjektu iespējām, kā arī vajadzības gadījumā informāciju par licences pusēm, aptvertajām teritorijām un lietojuma veidiem, tiklīdz tā kļūst pieejama, ir pastāvīgi, viegli un reāli piekļūstama vienā publiskā tiešsaistes portālā.

Minēto portālu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 386/2012 izveido un pārvalda Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma aģentūra.

2. Dalībvalstis paredz, ka, ja tas ir vajadzīgs tiesību subjektu vispārējai zināšanai, tiek veikti papildu pienācīgi publicitātes pasākumi saistībā ar spēju kolektīvā pārvaldījuma organizācijām licencēt darbus vai blakustiesību objektus saskaņā ar 8. pantu, piešķirtajām licencēm, lietojuma veidiem, uz kuriem attiecas 8. panta 2. punktā paredzētie izņēmumi un ierobežojumi, un 8. panta 4. punktā minētajām tiesību subjektu iespējām.

Šā punkta pirmajā daļā minētos pienācīgos publicitātes pasākumus veic tajā dalībvalstī, kur tiek pieprasīta licence saskaņā ar 8. panta 1. punktu vai – attiecībā uz lietojuma veidiem, uz kuriem attiecas 8. panta 2. punktā paredzētais izņēmums vai ierobežojums – dalībvalstī, kurā kultūras mantojuma iestāde ir izveidota. Ja ir pierādījumi, kas liecina, ka tiesību subjektu informētību citās dalībvalstīs vai trešās valstīs varētu efektīvāk palielināt, piemēram, pierādījumi par darbu vai blakustiesību objektu izcelsmi, šādi publicitātes pasākumi aptver arī attiecīgās dalībvalstis vai trešās valstis.

12. pants

Kolektīvā licencēšana ar paplašinātu tvērumu

1. Dalībvalstis attiecībā uz lietošanu savā teritorijā, ievērojot šajā pantā paredzētos aizsardzības pasākumus, var paredzēt, ka gadījumā, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācija, uz kuru attiecas valsts noteikumi, ar kuriem īsteno Direktīvu 2014/26/ES, saskaņā ar pilnvarojumu, ko tai devuši tiesību subjekti, noslēdz licences līgumu par darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu:

a)	šāda līguma darbības jomu var paplašināt, attiecinot līgumu uz to tiesību subjektu tiesībām, kuri ar tiesību nodošanu, licenci vai jebkuru citu līgumisku vienošanos nav devuši atļauju minētai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai viņus pārstāvēt; vai

b)	saistībā ar šādu vienošanos, organizācijai ir juridiskas pilnvaras pārstāvēt tiesību subjektus, kuri to minētajai organizācijai nav attiecīgi atļāvuši, vai var pieņemt, ka organizācija šādus tiesību subjektus pārstāv.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minēto licencēšanas mehānismu piemēro tikai skaidri noteiktās izmantošanas jomās, kur saņemt atsevišķu tiesību subjektu atļaujas parasti ir tik grūti un nepraktiski, ka iespējas noslēgt nepieciešamo licencēšanas darījumu izmantošanas dabas vai attiecīgo darbu veida dēļ ir maz ticamas, un nodrošina, ka šādā licencēšanas mehānismā tiek aizsargātas tiesību subjektu likumīgās intereses.

3. Šā panta 1. punkta vajadzībām dalībvalstis nodrošina šādus aizsardzības pasākumus:

a)	kolektīvā pārvaldījuma organizācija, balstoties uz savu pilnvarojumu, attiecībā uz konkrētā veida darbiem vai blakustiesību objektiem un ar licenci attiecīgajā dalībvalstī piešķirtajām tiesībām ir pietiekami reprezentatīva attiecībā uz tiesību subjektiem;

b)	visiem tiesību subjektiem, tostarp attiecībā uz licences noteikumiem, ir garantēta vienlīdzīga attieksme;

c)	tiesību subjekti, kuri nav atļāvuši organizācijai, kura piešķir licenci, jebkurā laikā var viegli un iedarbīgi izslēgt savus darbus vai blakustiesību objektus no saskaņā ar šo pantu izveidotā licencēšanas mehānisma; un

tiek veikti pienācīgi publicitātes pasākumi, lai pieņemamā laikā pirms darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas saskaņā ar licenci informētu tiesību subjektus par kolektīvā pārvaldījuma organizāciju spēju licencēt tiesību subjekta darbus vai blakustiesību objektus, par licencēšanu, kas tiek īstenota saskaņā ar šo pantu, kā arī par c) apakšpunktā minētajām tiesību subjektu iespējām. Publicitātes pasākumi ir iedarbīgi bez nepieciešamības informēt katru tiesību subjektu atsevišķi.

4. Šis pants neietekmē tādu kolektīvās licencēšanas mehānismu ar paplašinātu tvērumu piemērošanu, kuri atbilst citām Savienības tiesību aktu normām, tostarp normām, kas atļauj izņēmumus vai ierobežojumus.

Šo pantu nepiemēro tiesību obligātai kolektīvajai pārvaldībai.

Šajā pantā paredzētajam licencēšanas mehānismam piemēro Direktīvas 2014/26/ES 7. pantu.

5. Ja dalībvalsts savos tiesību aktos paredz licencēšanas mehānismu saskaņā ar šo pantu, minētā dalībvalsts informē Komisiju par attiecīgā tiesību akta darbības jomu, nolūkiem un licenču veidiem, kuri ar minēto tiesību aktu var tikt ieviesti, par organizāciju kontaktinformāciju, kuras izdod licences saskaņā ar minēto licencēšanas mehānismu, un par veidiem, kādos var iegūt informāciju par licencēšanu un par 3. punkta c) apakšpunktā minētajām tiesību subjektu iespējām. Komisija publicē minēto informāciju.

6. Balstoties uz informāciju, kas saņemta atbilstīgi šā panta 5. punktam un uz konsultācijām ar Direktīvas 2001/29/EK 12. panta 3. punktu izveidotajā kontaktkomitejā, Komisija līdz 2021. gada 10. aprīlim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šā panta 1. punktā minēto mehānismu izmantošanu Savienībā, to ietekmi uz licencēšanu un tiesību subjektiem, tostarp tiesību subjektiem, kuri nav tādas organizācijas dalībnieki, kas piešķir licences, vai ir citas dalībvalsts valstspiederīgie vai rezidenti, to iedarbīgumu kultūras satura izplatīšanas veicināšanā un ietekmi uz iekšējo tirgu, ietverot pārrobežu pakalpojumu sniegšanu un konkurenci. Minētajam ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno leģislatīvā akta priekšlikumu, tostarp par šādu valsts līmeņa mehānismu pārrobežu ietekmi.

3. NODAĻA

Audiovizuālo darbu piekļūstamība un pieejamība pieprasījumvideo platformās

22. pants

Atsaukšanas tiesības

1. Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja autors vai izpildītājs ir ekskluzīvi piešķīris licenci uz savām tiesībām uz darbu vai blakustiesību objektu vai ekskluzīvi nodevis šīs tiesības, autors vai izpildītājs var pilnībā vai daļēji atsaukt licenci vai tiesību nodošanu, ja minētais darbs vai blakustiesību objekts netiek izmantots.

2. Valstu tiesību aktos var paredzēt īpašas normas par 1. punktā paredzēto atsaukšanas mehānismu, ņemot vērā:

a)	dažādo nozaru un dažādo darbu un izpildījumu veidu specifiku; un

b)	ja darbā vai blakustiesību objektā ir vairāk nekā viena autora vai izpildītāja ieguldījums, ņem vērā visu autoru vai izpildītāju, kurus skar individuālo atsaukšanas tiesību piemērošana, individuālā ieguldījuma salīdzinošo nozīmīgumu un likumīgās intereses.

Dalībvalstis var izslēgt darbus vai blakustiesību objektus no atsaukšanas mehānisma piemērošanas jomas, ja šādi darbi vai blakustiesību objekti parasti ietver autoru vai izpildītāju kopuma ieguldījumu.

Dalībvalstis var paredzēt, ka atsaukšanas mehānismu var piemērot tikai konkrētā termiņā, ja šāds ierobežojums ir pienācīgi pamatots ar nozares specifiku vai ar attiecīgā darba vai blakustiesību objekta veidu.

Dalībvalstis var paredzēt, ka autori vai izpildītāji tā vietā, lai atsauktu licenci vai tiesību nodošanu, var izvēlēties izbeigt tiesību ekskluzīvas nodošanas režīmu.

3. Dalībvalstis paredz, ka 1. punktā paredzēto atsaukšanu var izmantot tikai pēc tam, kad ir pagājis pieņemams laiks pēc licences līguma noslēgšanas vai tiesību nodošanas. Autors vai izpildītājs informē personu, kam ir licencētas vai nodotas tiesības, un nosaka pienācīgu termiņu, kurā ir jāsākas licencēto vai nodoto tiesību izmantošanai. Pēc minētā termiņa beigām autors vai izpildītājs tā vietā, lai atsauktu licenci vai tiesību nodošanu, var izvēlēties izbeigt tiesību ekskluzīvas nodošanas režīmu.

4. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja tiesību neizmantošanas galvenais cēlonis ir apstākļi, attiecībā uz kuriem ir pamatoti sagaidāms, ka autors vai izpildītājs tos var novērst.

5. Dalībvalstis var paredzēt, ka jebkura līguma norma, ar kuru tiek izdarīta atkāpe no 1. punktā paredzētā atsaukšanas mehānisma, ir izpildāma tikai tad, ja tā ir balstīta uz koplīgumu.

whereas

(5) Pētniecībā, inovācijā, izglītībā un kultūras mantojuma saglabāšanā digitālās tehnoloģijas paver jaunus izmantošanas veidus, ko spēkā esošie Savienības noteikumi par izņēmumiem un ierobežojumiem skaidri neaptver.
Turklāt izņēmumi un ierobežojumi, ko minētajās jomās paredz Direktīvas 96/9/EK, 2001/29/EK un 2009/24/EK, ir brīvprātīgi un tāpēc varētu nelabvēlīgi ietekmēt iekšējā tirgus funkcionēšanu.
Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz pārrobežu izmantošanu, kura digitālajā vidē gūst arvien lielāku nozīmi.
Tāpēc tādi spēkā esošie izņēmumi un ierobežojumi Savienības tiesību aktos, kas ir svarīgi zinātniskajā pētniecībā, inovācijā, mācību darbā un kultūras mantojuma saglabāšanā, būtu jāpārvērtē minēto jauno izmantošanas veidu gaismā.
Būtu jāievieš obligāti izņēmumi vai ierobežojumi attiecībā uz tekstizraces un datizraces tehnoloģijām, mācīšanas ilustrēšanu digitālajā vidē un kultūras mantojuma saglabāšanu.
Joprojām būtu jāpiemēro Savienības tiesību aktos pastāvošie izņēmumi un ierobežojumi, arī tekstizracei un datizracei un izglītības un saglabāšanas darbībām, ciktāl tie neierobežo šajā direktīvā paredzētos obligātos izņēmumus, kas dalībvalstīm jāievieš savos tiesību aktos. Tāpēc Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK būtu jāgroza.

- = -

(14) Tekstizraces un datizraces izņēmums pētniecības organizācijām un kultūras mantojuma iestādēm, tostarp pie tām piederīgām personām, būtu jāpiemēro attiecībā uz tādu saturu, kam tām ir likumīga piekļuve.
Likumīga piekļuve būtu jāsaprot kā piekļuve saturam, kuras pamatā ir atvērtās piekļuves politika vai līgumiskas vienošanās starp tiesību subjektiem un pētniecības iestādēm vai kultūras mantojuma iestādēm, piemēram, abonements, vai kā citādi likumīgi līdzekļi.
Piemēram, ja pētniecības organizācijām vai kultūras mantojuma iestādēm ir abonements, būtu uzskatāms, ka pie tām piederīgām personām, uz ko attiecas minētais abonements, ir likumīga piekļuve.
Likumīgai piekļuvei būtu jāattiecas arī uz piekļuvi saturam, kas ir brīvi pieejams tiešsaistē.

- = -

(17) Sakarā ar izņēmuma dabu un tvērumu un to, ka tas attiecas tikai uz vienībām, kuras nodarbojas ar zinātnisko pētniecību, potenciālais kaitējums, ko izņēmums varētu radīt tiesību subjektiem, būtu minimāls. Tāpēc par izmantošanu, kas notiek saskaņā ar šīs direktīvas ieviestajiem tekstizraces un datizraces izņēmumiem, dalībvalstīm nevajadzētu paredzēt kompensāciju tiesību subjektiem.

- = -

(22) Darbi vai blakustiesību objekti saskaņā ar šajā direktīvā paredzēto izņēmumu vai ierobežojumu vienīgi mācīšanas ilustrēšanai būtu jāizmanto tikai izglītības iestāžu atbildībā notiekošas mācīšanas un mācību procesa kontekstā, arī pārbaudījumu laikā vai mācīšanas darbībās, kas norisinās ārpus izglītības iestādes telpām, piemēram, muzejā, bibliotēkā vai citā kultūras mantojuma iestādē, un tikai tik, cik šādu darbību nolūkos vajadzīgs. Izņēmumam vai ierobežojumam būtu jāattiecas gan uz darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu izglītības iestādē vai citās vietās, kas notiek digitāli, piemēram, ar elektroniskajām tāfelēm vai digitālām ierīcēm, kuras varētu būt pieslēgtas internetam, gan uz izmantošanu attālināti, kas notiek, lietojot drošas elektroniskās vides, piemēram, tādā kontekstā kā tiešsaistes kursi vai piekļuve izglītojošam materiālam, kas papildina kādu konkrētu kursu.
Ar drošām elektroniskajām vidēm būtu jāsaprot digitālas mācīšanas un mācīšanās vides, kam – jo īpaši ar piemērotām autentifikācijas procedūrām, tostarp autentifikāciju ar paroli, – var piekļūt tikai izglītības iestādes mācībspēki un skolnieki vai studenti, kuri ir uzņemti studiju programmā.

- = -

(31) Visās dalībvalstīs vajadzētu būt juridiskiem mehānismiem, kas licences, kuras uz noteiktiem komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas veidiem relevantas un pietiekami reprezentatīvas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ir izsniegušas kultūras mantojuma iestādēm, ļautu piemērot arī tādu tiesību subjektu tiesībām, kas šajā sakarā nav pilnvarojuši reprezentatīvu kolektīvā pārvaldījuma organizāciju.
Ievērojot šo direktīvu, vajadzētu būt iespējamam, ka šādas licences attiecas uz visām dalībvalstīm.

- = -

(43) Pasākumi, kas šajā direktīvā paredzēti, lai atvieglotu kultūras mantojuma iestāžu kolekcijās pastāvīgi esošu komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kolektīvo tiesību licencēšanu, nedrīkstētu skart šādu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu saskaņā ar Savienības tiesību aktos paredzētiem izņēmumiem vai ierobežojumiem vai saskaņā ar citām licencēm ar paplašinātu tvērumu, ja šāda licencēšana nav balstīta uz to, ka aptvertie darbi vai blakustiesību objekti vairs nav pieejami komerciālajā apritē.
Minētie pasākumi nedrīkstētu skart arī valsts mehānismus, kas paredz komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu, kuras pamatā ir licences starp kolektīvā pārvaldījuma organizācijām un lietotājiem, kas nav kultūras mantojuma iestādes.

- = -

(44) Kolektīvās licencēšanas mehānismi ar paplašinātu tvērumu kolektīvā pārvaldījuma organizācijām dod iespēju tiesību subjektu vārdā piedāvāt licences kā kolektīvās licencēšanas struktūrām neatkarīgi no tā, vai tie šīm organizācijām ir to atļāvuši.
Sistēmas, kuru pamatā ir mehānismi, piemēram, paplašināta kolektīvā licencēšana, juridiskās pilnvaras vai prezumpcija par pārstāvību, vairākās dalībvalstīs ir dziļi iedibinājusies prakse, kas varētu būt izplatīta dažādās jomās. Visām pusēm izdevīgam funkcionējošam autortiesību regulējumam ir vajadzīgs, lai būtu pieejami proporcionāli, juridiski darbu vai blakustiesību objektu licencēšanas mehānismi.
Tāpēc dalībvalstīm būtu jāvar paļauties uz tādiem risinājumiem, kas kolektīvā pārvaldījuma organizācijām ļauj piedāvāt licences, kuras attiecībā uz noteiktiem izmantošanas veidiem aptver potenciāli lielu skaitu darbu vai blakustiesību objektu, un ieņēmumus, kas iegūti no šādām licencēm, sadalīt tiesību subjektiem, saskaņā ar Direktīvu 2014/26/ES.

- = -

(45) Ņemot vērā dažu izmantošanas veidu raksturu, līdz ar lielo iesaistīto darbu vai blakustiesību objektu skaitu, darījumu izmaksas, ko rada individuālo tiesību nokārtošana ar katru iesaistīto tiesību subjektu, ir pārāk augstas. Līdz ar to, kamēr nav efektīvu kolektīvās licencēšanas mehānismu, izredzes, ka attiecīgajās jomās notiks visi darījumi, kas ir vajadzīgi, lai šādus darbus vai blakustiesību objektus varētu izmantot, ir niecīgas. Minētajās jomās, kur kolektīvā licencēšana, kuras pamatā ir tiesību subjektu dota atļauja, nav pilnīgs risinājums, kas derētu visiem izmantojamajiem darbiem vai blakustiesību objektiem, ceļu uz vienošanos var pavērt paplašināta kolektīvā licencēšana, ko veic kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, un līdzīgi mehānismi.
Konkrētos gadījumos nodrošinot pilnīgu juridisko noteiktību lietotājiem, šādi mehānismi papildina tiesību kolektīvo pārvaldījumu, kura pamatā ir individuālas tiesību subjektu atļaujas. Šie mehānismi turklāt dod iespēju tiesību subjektiem gūt labumu no to darbu likumīgas izmantošanas.

- = -

(46) Tā kā iespēja piedāvāt elastīgas licencēšanas shēmas digitālajā laikmetā kļūst arvien svarīgāka un šādas shēmas tiek izmantotas arvien vairāk, dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt licencēšanas mehānismus, kas ļauj kolektīvā pārvaldījuma organizācijām brīvprātīgi slēgt licences līgumus neatkarīgi no tā, vai visi tiesību subjekti ir attiecīgajām organizācijām to atļāvuši.
Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai uzturēt un ieviest šādus mehānismus saskaņā ar savām tradīcijām, praksi un situāciju, ievērojot šajā direktīvā paredzētos aizsardzības pasākumus un saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un Savienības starptautiskajām saistībām. Šādiem mehānismiem būtu jādarbojas tikai attiecīgās dalībvalsts teritorijā, ja vien Savienības tiesību aktos nav noteikts citādi.
Dalībvalstīm būtu jāvar elastīgi izvēlēties, tieši kādam jābūt mehānismam, kas ļauj darbu vai blakustiesību objektu licences attiecināt uz tādu tiesību subjektu tiesībām, kas nav pilnvarojuši organizāciju, kura slēdz līgumu, ja vien šāds mehānisms atbilst Savienības tiesību aktiem, tostarp Direktīvā 2014/26/ES paredzētajiem noteikumiem par tiesību kolektīvo pārvaldību.
Jo īpaši šādiem mehānismiem būtu arī jānodrošina, ka tiesību subjektiem, kuri nav līgumu slēdzošās organizācijas biedri, piemēro Direktīvas 2014/26/ES 7. pantu.
Pie šādiem mehānismiem varētu piederēt paplašināta kolektīva licencēšana, juridiskas pilnvaras un prezumpcija par pārstāvību. Šīs direktīvas noteikumiem par kolektīvo licencēšanu nevajadzētu skart dalībvalstu jau esošo spēju piemērot obligāto tiesību kolektīvo pārvaldību vai citus kolektīvās licencēšanas mehānismus ar paplašinātu tvērumu, piemēram, tādu, kas paredzēts Padomes Direktīvas 93/83/EEK (12) 3. pantā.

- = -

(52) Lai tiesības uz audiovizuāliem darbiem būtu vieglāk licencēt pieprasījumvideo pakalpojumos, būtu jāprasa dalībvalstīm nodrošināt sarunu mehānismu, kas pusēm, kuras vēlas slēgt līgumu, dotu iespēju paļauties uz neitrālas struktūras vai viena vai vairāku mediatoru palīdzību. Šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāatļauj vai nu izveidot jaunu struktūru, vai paļauties uz jau pastāvošu struktūru, kas atbilst šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem.
Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai norīkot vienu vai vairākas kompetentās iestādes vai mediatorus. Šai struktūrai vai mediatoriem būtu ar pusēm jātiekas un jāpalīdz risināt sarunas, sniedzot profesionālas, neitrālas un ārējas konsultācijas. Kad sarunās ir iesaistītas puses no dažādām dalībvalstīm un ja minētās puses izlemj paļauties uz sarunu mehānismu, minētajām pusēm būtu iepriekš jāvienojas, kura būs kompetentā dalībvalsts. Minētā struktūra vai mediatori varētu tikties ar pusēm, lai atvieglotu sarunu sākšanu vai – sarunu gaitā – lai atvieglotu līguma noslēgšanu.
Līdzdalībai minētajā sarunu mehānismā un turpmākai līgumu noslēgšanai vajadzētu būt brīvprātīgai un nevajadzētu ietekmēt pušu līgumslēgšanas brīvību.
Dalībvalstīm būtu jāvar lemt par sarunu mehānisma darbības specifiku, arī par to, kurā laikā un cik ilgi sarunvedībā palīdzēt un kā segt attiecīgās izmaksas. Lai tiktu garantēta sarunu mehānisma efektivitāte, dalībvalstīm būtu jāgādā, lai administratīvais un finansiālais slogs joprojām būtu samērīgs. Dalībvalstīm būtu jāsekmē pārstāvības organizāciju dialogs, taču tam nevajadzētu būt to pienākumam.

- = -

(56) Šajā direktīvā ir nepieciešams definēt preses izdevuma jēdzienu, ar to aptverot tikai žurnālistiskus izdevumus, kurus jebkādā datnesī, arī drukātā formā, publicē tādas saimnieciskās darbības kontekstā, kas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ir pakalpojumu sniegšana.
Preses izdevumi, kuri būtu jāaptver, ietver, piemēram, dienas laikrakstus, vispārīgām vai speciālām interesēm veltītus nedēļas vai mēneša žurnālus, tostarp uz abonementu balstītus žurnālus, un ziņu vietnes. Preses izdevumos parasti ietilpst literāri darbi, taču aizvien biežāk arī citi darbu un blakustiesību objektu veidi, jo īpaši fotogrāfijas un videomateriāli.
Preses izdevumiem ar šo direktīvu piešķirtā aizsardzība nebūtu jāattiecina uz tādiem zinātniskā vai akadēmiskā nolūkā publicētiem periodiskiem izdevumiem kā zinātniski žurnāli.
Tāpat minētā aizsardzība nebūtu jāpiemēro tādām tīmekļa vietnēm, piemēram, blogiem, kas sniedz informāciju tādas darbības ietvaros, kura netiek veikta ar pakalpojumu sniedzēja, piemēram, ziņu izdevēja, iniciatīvu, uz tā redakcionālo atbildību un tā kontrolē.

- = -

(74) Autoriem un izpildītājiem ir vajadzīga informācija, lai novērtētu to savu tiesību ekonomisko vērtību, kuras ir saskaņotas atbilstīgi Savienības tiesību aktiem.
Jo īpaši tā ir gadījumos, kur fiziskas personas par atlīdzību piešķir licenci vai nodod kādam citam tiesības izmantošanas nolūkā.
Minētā vajadzība nerodas, ja izmantošana ir beigusies vai ja autors vai izpildītājs ir bez atlīdzības piešķīris licenci sabiedrībai kopumā.

- = -

(75) Kad autori un izpildītāji piešķir licenci vai nodod tiesības kādam citam, viņu līgumiskais stāvoklis parasti ir vājāks, tāpēc viņiem vajag informāciju, ar kuras palīdzību novērtēt savu tiesību turpmāko ekonomisko vērtību salīdzinājumā ar atlīdzību, kas saņemta par licenci vai tiesību nodošanu, taču bieži vien viņi saskaras ar nepārredzamību.
Tāpēc autoru un izpildītāju atlīdzību reglamentējošās sistēmas pārredzamības un līdzsvara labad ir svarīgi, lai autoru un izpildītāju līgumpartneri vai to tiesību pārņēmēji dalītos ar pietiekamu un precīzu informāciju.
Minētajai informācijai vajadzētu būt atjauninātai, lai tiktu sniegti jaunākie dati, saistītai ar darba vai izpildījuma izmantošanu un visaptverošai, respektīvi tādai, kas attiecas uz visiem ar lietu saistītajiem ieņēmumu avotiem, tostarp attiecīgā gadījumā preču tirdzniecības ieņēmumiem.
Kamēr vien notiek izmantošana, autoru un izpildītāju līgumpartneriem būtu jāsniedz tiem pieejamā informācija par visiem izmantošanas veidiem un visiem attiecīgajiem ieņēmumiem pasaulē tik bieži, cik attiecīgajā nozarē ir pieņemami, bet vismaz vienreiz gadā.
Informācija jāsniedz autoram vai izpildītājam saprotamā veidā, un tai jāļauj reāli novērtēt attiecīgo tiesību ekonomisko vērtību.
Tomēr pārredzamības pienākumu vajadzētu piemērot tikai tad, ja tas attiecas uz tiesībām, kas saistītas ar autortiesībām.
Tādi personas dati kā kontaktinformācija un informācija par atlīdzību, kas vajadzīgi, lai autorus un izpildītājus informētu attiecībā uz viņu darbu un izpildījumu izmantošanu, būtu jāapstrādā saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

- = -

(76) Lai garantētu, ka ar izmantošanu saistītā informācija tiek pienācīgi sniegta autoriem un izpildītājiem arī gadījumos, kad tiesības ar apakšlicenci ir nodotas citām personām, kuras šīs tiesības izmanto, šī direktīva dod autoriem un izpildītājiem tiesības pieprasīt attiecīgu papildu informāciju par tiesību izmantošanu gadījumos, kad pirmais līgumpartneris ir sniedzis viņiem pieejamo informāciju, bet ar minēto informāciju nepietiek, lai novērtētu viņu tiesību ekonomisko vērtību.
Minētais pieprasījums būtu jāiesniedz tieši apakšlicences saņēmējiem vai ar autoru un izpildītāju līgumpartneru starpniecību.
Autoriem un izpildītājiem un viņu līgumpartneriem vajadzētu būt iespējai vienoties ievērot kopīgotās informācijas konfidencialitāti, bet autoriem un izpildītājiem vienmēr vajadzētu būt iespējai izmantot kopīgoto informāciju nolūkā izmantot savas tiesības, kas paredzētas šajā direktīvā.
Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai, ievērojot Savienības tiesību aktus, paredzēt turpmākus pasākumus, ar kuriem garantēt pārredzamību autoriem un izpildītājiem.

- = -

(77) Īstenojot šajā direktīvā paredzēto pārredzamības pienākumu, dalībvalstīm būtu jāņem vērā atšķirīgu satura nozaru, piemēram, mūzikas, audiovizuālās nozares un izdevējdarbības nozares, īpatnības, un, nosakot šādus nozarēm specifiskus pienākumus, būtu jāiesaista visas attiecīgās ieinteresētās personas. Ja vajadzīgs, būtu jāņem vērā arī autoru un izpildītāju ieguldījuma nozīmīgums kopējā darbā vai izpildījumā.
Attiecībā uz to, kā attiecīgajām ieinteresētajām personām vienoties par pārredzamību, būtu jāapsver, vai par vienu no iespējām neizmantot koplīguma slēgšanas sarunas. Šādos līgumos būtu jānodrošina, lai autoriem un izpildītājiem būtu šajā direktīvā paredzētajām obligātajām prasībām atbilstošs vai augstāks pārredzamības līmenis. Lai pārredzamības pienākumam varētu pielāgot esošo ziņošanas praksi, būtu jāparedz pārejas laiks. Pārredzamības pienākums nebūtu jāpiemēro līgumiem, kas noslēgti starp tiesību subjektiem un kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, neatkarīgām mantisko tiesību pārvaldījuma vienībām vai citām vienībām, uz kurām attiecas valstu noteikumi, ar kuriem piemēro Direktīvu 2014/26/ES, jo pārredzamības pienākumi uz šīm organizācijām vai vienībām jau attiecas saskaņā ar Direktīvas 2014/26/ES 18. pantu.
Direktīvas 2014/26/ES 18. pantu piemēro organizācijām, kuras vairāk nekā viena tiesību subjekta vārdā šo tiesību subjektu kolektīvās interesēs pārvalda autortiesības vai blakustiesības. Savukārt uz individuāliem līgumiem, kas noslēgti starp tiesību subjektiem un to līgumpartneriem, kuri rīkojas savās interesēs, būtu jāattiecas šajā direktīvā paredzētajam pārredzamības pienākumam.

- = -

(82) Nekas šajā direktīvā nebūtu jāinterpretē tā, ka tiesību subjekti, kam saskaņā ar Savienības autortiesību noteikumiem ir ekskluzīvas tiesības, nevarētu atļaut bez maksas izmantot savus darbus vai blakustiesību objektus, tostarp ar vienkāršām bezmaksas licencēm, kas izsniegtas jebkuram lietotājam.

- = -

keyboard_tab Diritto d'autore 2019/0790 LV

Diritto d'autore 2019/0790 LV