Contratti di vendita di beni conformi 2019/0771 LV

Šīs direktīvas mērķis ir veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību un vienlaikus nodrošināt augstu patērētāju aizsardzības līmeni, paredzot kopīgus noteikumus par noteiktām prasībām attiecībā uz pārdošanas līgumiem, kas noslēgti starp pārdevējiem un patērētājiem, jo īpaši noteikumus par preču atbilstību līgumam, tiesiskās aizsardzības līdzekļiem šādas neatbilstības gadījumā, minēto tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas kārtību un komercgarantijām.

3. pants

Darbības joma

1. Šo direktīvu piemēro pārdošanas līgumiem starp patērētāju un pārdevēju.

2. Līgumus starp patērētāju un pārdevēju par vēl ražojamu vai izgatavojamu preču piegādi arī uzskata par pārdošanas līgumiem šīs direktīvas piemērošanas nolūkā.

3. Šo direktīvu nepiemēro līgumiem par digitālā satura piegādi vai digitālo pakalpojumu sniegšanu. Tomēr šo direktīvu piemēro digitālam saturam vai digitāliem pakalpojumiem, kas ir ietverti precēs vai kas ir savstarpēji saistīti ar tām 2. panta 5. punkta b) apakšpunkta nozīmē un kas tiek nodrošināti kopā ar precēm saskaņā ar pārdošanas līgumu neatkarīgi no tā, vai šādu digitālu saturu vai digitālu pakalpojumu piegādā pārdevējs vai trešā persona. Ja pastāv šaubas, vai precē ietvertā vai ar to savstarpēji saistītā digitālā satura vai precē ietvertā vai ar to savstarpēji saistītā digitālā pakalpojuma piegāde ir daļa no pārdošanas līguma, uzskata, ka pārdošanas līgums attiecas uz šo digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu.

4. Šo direktīvu nepiemēro:

a)	nekādiem materiāliem nesējiem, kurus izmanto tikai kā digitālā satura nesējus; vai

b)	nekādām precēm, kuras tiesībaizsardzības iestāde pārdod, izpildot tiesas lēmumu; vai citādā veidā.

5. Dalībvalstis no šīs direktīvas darbības jomas var izslēgt līgumus, kas attiecas uz šādu objektu pārdošanu:

a)	lietotas preces, ko pārdod publiskās izsolēs; un

b)	dzīvi dzīvnieki.

Punkta a) apakšpunktā minētajos gadījumos patērētājiem tiek nodrošināta viegli pieejama skaidra un visaptveroša informācija par to, ka nav piemērojamas no šīs direktīvas izrietošās tiesības.

6. Šī direktīva neietekmē dalībvalstu rīcības brīvību reglamentēt vispārīgo līgumtiesību aspektus, piemēram, noteikumus par līgumu izstrādi, spēkā esamību, spēkā neesamību vai sekām, tostarp par līguma izbeigšanas sekām, ciktāl tos nereglamentē šī direktīva, vai tiesībām uz zaudējumu atlīdzību.

7. Šī direktīva neietekmē dalībvalstu rīcības brīvību ļaut patērētājiem izvēlēties konkrētu tiesiskās aizsardzības līdzekli, ja preču neatbilstība parādās kādā laikposmā – ne ilgākā par 30 dienām – pēc to piegādes. Turklāt šī direktīva neietekmē valstu noteikumus, kas neattiecas konkrēti uz patērētāju līgumiem, kuri paredz konkrētus tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz konkrētiem defektu veidiem, kas nebija redzami pārdošanas līguma noslēgšanas brīdī.

4. pants

Saskaņošanas pakāpe

Dalībvalstis savos tiesību aktos nesaglabā vai neievieš noteikumus, kas atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, tostarp stingrākus vai mazāk stingrus noteikumus, lai nodrošinātu atšķirīgu patērētāju aizsardzības līmeni, ja vien šajā direktīvā nav noteikts citādi.

12. pants

Paziņošanas pienākums

Dalībvalstis var saglabāt vai ieviest noteikumus, kas paredz, ka patērētāja tiesību izmantošanas nolūkā patērētājam par neatbilstību ir jāinformē pārdevējs vismaz 2 mēnešu laikā no dienas, kad patērētājs šādu neatbilstību ir konstatējis.

17. pants

Komercgarantijas

1. Jebkura komercgarantija garantētājam ir saistoša saskaņā ar nosacījumiem, kas noteikti komercgarantijas paziņojumā un saistītā reklāmā, kas ir pieejami līguma slēgšanas laikā vai pirms līguma slēgšanas. Saskaņā ar šajā pantā izklāstītajiem nosacījumiem un neskarot nekādus citus piemērojamus Savienības vai valstu tiesību aktu noteikumus, gadījumos, kad ražotājs patērētājam piedāvā ilgizturības komercgarantiju attiecībā uz noteiktām precēm uz noteiktu laikposmu, ražotājs visā ilgizturības komercgarantijas derīguma laikposmā ir atbildīgs tieši patērētājam par preču labošanu vai nomaiņu saskaņā ar 14. pantu. Ražotājs ilgizturības komercgarantijas paziņojumā var patērētājam piedāvāt labvēlīgākus nosacījumus.

Ja komercgarantijas paziņojumā izklāstītie nosacījumi patērētājam ir mazāk izdevīgi nekā tie, kas ir noteikti saistītajā reklāmā, komercgarantija ir saistoša saskaņā ar nosacījumiem, kuri ir izklāstīti ar komercgarantiju saistītajā reklāmā, ja vien pirms līguma noslēgšanas saistītā reklāma nav tikusi labota tādā pašā veidā, kādā tā tika veikta, vai ar to salīdzināmā veidā.

2. Komercgarantijas paziņojumu patērētajam nodrošina uz pastāvīga informācijas nesēja ne vēlāk kā preču piegādes brīdī. Komercgarantijas paziņojumu formulē vienkāršā, saprotamā valodā. Tajā iekļauj šādu informāciju:

a)	skaidrs paziņojums par to, ka saskaņā ar tiesību aktiem patērētājam ir tiesības pieprasīt pārdevējam bez maksas novērst preču neatbilstību ar tiesiskās aizsardzības līdzekļu palīdzību un ka komercgarantija neietekmē šos tiesiskās aizsardzības līdzekļus;

b)	garantētāja nosaukums un adrese;

c)	procedūra, kas patērētājam jāievēro, lai panāktu komercgarantijas izpildi;

d)	to preču nosaukumi, uz kurām komercgarantija attiecas; un

e)	komercgarantijas nosacījumi.

3. Neatbilstība 2. punktam neietekmē to, ka komercgarantija garantētājam ir saistoša.

4. Dalībvalstis var paredzēt noteikumus par citiem komercgarantiju aspektiem, kas netiek reglamentēti ar šo pantu, tostarp noteikumus par valodu vai valodām, kurās komercgarantijas paziņojums jādara pieejams patērētājam.

19. pants

Izpildes nodrošināšana

1. Dalībvalstis nodrošina, ka pastāv atbilstoši un efektīvi līdzekļi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu šīs direktīvas ievērošanu.

2. Panta 1. punktā minētie līdzekļi ietver noteikumus, ar kuru palīdzību viena vai vairākas no šādām iestādēm – kā noteikts attiecīgajos valsts tiesību aktos – var saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem vērsties tiesā vai kompetentajās administratīvajās iestādēs, lai nodrošinātu, ka tiek piemēroti valsts tiesību aktu noteikumi, ar kuriem transponē šo direktīvu:

a)	publiskas struktūras vai to pārstāvji;

b)	patērētāju organizācijas, kurām ir leģitīmas intereses aizsargāt patērētājus;

c)	profesionālas organizācijas, kurām ir leģitīmas intereses rīkoties.

21. pants

Imperatīvais raksturs

1. Ja vien šajā direktīvā nav noteikts citādi, patērētājam nav saistoša neviena līgumiska vienošanās, kas, kaitējot patērētājam, izslēdz šo direktīvu transponējošu valsts līmeņa pasākumu piemērošanu, atkāpjas no tiem vai maina to ietekmi, pirms patērētājs ir informējis pārdevēju par neatbilstību.

2. Šī direktīva neliedz pārdevējiem iespēju piedāvāt patērētājiem tādus līguma noteikumus, kuri paredz aizsardzību, kas ir lielāka nekā šajā direktīvā paredzētā aizsardzība.

24. pants

Transponēšana

1. Dalībvalstis līdz 2021. gada 1. jūlijam pieņem un publicē noteikumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

Tās piemēro minētos noteikumus no 2022. gada 1. janvāra.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.

Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to valsts tiesību aktu noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

2. Šīs direktīvas noteikumus nepiemēro līgumiem, kas noslēgti pirms 2022. gada 1. janvāra.

whereas

(6) Savienības noteikumi, kas piemērojami preču pārdošanai, joprojām ir sadrumstaloti, lai arī noteikumi par piegādes nosacījumiem un – attiecībā uz distances līgumiem vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem – par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, un atteikuma tiesībām jau pilnībā tika saskaņoti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES (3).
Citi svarīgākie līguma elementi, tādi kā atbilstības kritēriji, tiesiskās aizsardzības līdzekļi neatbilstības līgumam gadījumā un to galvenā izmantošanas kārtība, pašlaik ir pakļauti minimālajai saskaņošanai atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 1999/44/EK (4).
Dalībvalstīm ir bijis atļauts pārsniegt Savienības standartus un ieviest vai saglabāt noteikumus, kas nodrošina vēl augstāku patērētāju aizsardzības līmeni.
Tā rīkojoties, dalībvalstis ir mainījušas atšķirīgus elementus un atšķirīgā mērā.
Līdz ar to valstu noteikumi, ar kuriem tiek transponēta Direktīva 1999/44/EK, pašlaik ievērojami atšķiras attiecībā uz būtiskiem elementiem, tādiem kā tiesiskās aizsardzības līdzekļu hierarhijas trūkums vai esamība.

- = -

(9) Lai arī preču pārdošana tiešsaistē veido lielāko daļu no pārrobežu pārdošanas Savienībā, atšķirības valstu līgumtiesībās vienlīdz lielā mērā ietekmē mazumtirgotājus, kas izmanto distances pārdošanas kanālus, un mazumtirgotājus, kas pārdod klātienē, un liedz tiem iespēju paplašināt darbību pāri robežām. Šai direktīvai būtu jāattiecas uz visiem pārdošanas kanāliem, lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem uzņēmumiem, kas pārdod preces patērētājiem.
Nosakot vienotus noteikumus attiecībā uz visiem pārdošanas kanāliem, ar šo direktīvu būtu jānovērš jebkāda diverģence, kas radītu nesamērīgu slogu aizvien lielākam skaitam multikanālu mazumtirgotāju Savienībā.
Nepieciešamība saglabāt konsekventus noteikumus par preču pārdošanu un garantijām attiecībā uz visiem pārdošanas kanāliem tika apstiprināta 2017.
gada 29.
maijā publicētajā Komisijas veiktajā patērētāju un tirgvedības tiesību atbilstības pārbaudē, kas ietvēra arī Direktīvu 1999/44/EK.

- = -

(10) Šai direktīvai būtu jāaptver noteikumi, kas piemērojami preču, tostarp preču, kurām ir digitāli elementi, pārdošanai, tikai attiecībā uz svarīgākajiem līgumu elementiem, kas nepieciešami, lai pārvarētu ar līgumtiesībām saistītus šķēršļus iekšējā tirgū.
Tādēļ būtu pilnībā jāsaskaņo noteikumi par atbilstības prasībām, patērētājiem pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem preču neatbilstības līgumam gadījumā un to galveno izmantošanas kārtību un būtu jāpalielina patērētāju aizsardzības līmenis salīdzinājumā ar Direktīvu 1999/44/EK.
Pilnībā saskaņoti noteikumi par dažiem būtiskiem patērētāju līgumtiesību elementiem atvieglotu uzņēmumiem, jo īpaši MVU, iespēju piedāvāt savus produktus citās dalībvalstīs.
Pilnībā saskaņojot svarīgākos noteikumus, patērētājiem būtu nodrošināts augsts patērētāju aizsardzības līmenis un palielinātos viņu labklājība.

- = -

(11) Šīs direktīva papildina Direktīvu 2011/83/ES.
Ar Direktīvu 2011/83/ES galvenokārt paredz noteikumus par prasībām attiecībā uz informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, tiesībām atteikties no distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem, piegādi un riska pāriešanu, savukārt ar šo direktīvu ievieš noteikumus par preču atbilstību, tiesiskās aizsardzības līdzekļiem neatbilstības gadījumā un to izmantošanas kārtību.

- = -

(13) Šai direktīvai un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai (ES) 2019/770 (6) būtu vienai otru jāpapildina.
Direktīva (ES) 2019/770 paredz noteikumus par noteiktām prasībām attiecībā uz digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādes līgumiem, savukārt šī direktīva paredz noteikumus par noteiktām prasībām attiecībā uz preču pārdošanas līgumiem.
Tātad, lai apmierinātu patērētāju gaidas un nodrošinātu skaidru un vienkāršu tiesisko regulējumu digitālā satura vai digitālo pakalpojumu tirgotājiem, Direktīva (ES) 2019/770 attiecas uz digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādi, tostarp digitālā satura piegādi materiālā informācijas nesējā, tādā kā DVD, CD, USB zibatmiņa un atmiņas karte, kā arī pašu materiālo informācijas nesēju ar noteikumu, ka materiālais informācijas nesējs tiek izmantots tikai kā digitālā satura nesējs.
Savukārt šī direktīva būtu jāpiemēro preču pārdošanas līgumiem, tostarp tādu preču pārdošanas līgumiem, kurām ir digitāli elementi un kurām to funkciju veikšanai tāpēc ir nepieciešams digitāls saturs vai digitāls pakalpojums.

- = -

(18) Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt valstu tiesību aktus tiktāl, ciktāl attiecīgos jautājumus, jo īpaši attiecībā uz preču likumību, zaudējumu atlīdzību un vispārīgajiem līgumtiesību aspektiem, tādiem kā līgumu izstrāde, spēkā esamība, spēkā neesamība vai sekas, nereglamentē šī direktīva.
Tam pašam būtu jāattiecas uz līguma darbības izbeigšanas sekām un uz atsevišķiem ar labošanu vai nomaiņu saistītiem aspektiem, kurus šī direktīva nereglamentē.
Reglamentējot pušu tiesības apturēt savu pienākumu vai to daļas izpildi līdz brīdim, kad otrā puse izpilda savus pienākumus, dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība reglamentēt nosacījumus, ar kādiem patērētājs ir tiesīgs aizturēt cenas samaksu, un kārtību, kādā šāda aizturēšana veicama.
Dalībvalstīm arī būtu jāsaglabā rīcības brīvība reglamentēt patērētāja tiesības uz to zaudējumu atlīdzību, kuri tam radušies, pārdevējam pārkāpjot šo direktīvu. Šai direktīvai arī nevajadzētu ietekmēt valsts noteikumus, kas konkrēti neattiecas uz patērētāju līgumiem un kas paredz īpašus tiesiskās aizsardzības līdzekļus atsevišķu defektu veidu gadījumā, kas nebija redzami pārdošanas līguma noslēgšanas brīdī, proti, valsts tiesību aktus, kuros var būt paredzēti konkrēti noteikumi par pārdevēja atbildību slēptu defektu gadījumā. Šai direktīvai arī nevajadzētu ietekmēt valsts tiesību aktus, kuros preču neatbilstības gadījumā patērētājiem ir paredzēti ārpuslīgumiski tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ko var vērst pret personām iepriekšējos darījumu ķēdes posmos, piemēram, ražotājiem, vai citām personām, kas pilda šādu personu pienākumus.

- = -

(25) Lai viestu skaidrību attiecībā uz to, ko patērētājs var sagaidīt no precēm, un par pārdevēja atbildību gadījumā, kad nav piegādāts tas, kas tika sagaidīts, ir ļoti svarīgi pilnībā saskaņot noteikumus, kas ļauj noteikt preču atbilstību. Šajā direktīvā ikvienai atsaucei uz atbilstību būtu jāattiecas uz preču atbilstību pārdošanas līgumam.
Lai aizsargātu abu pārdošanas līguma pušu leģitīmās intereses, atbilstība būtu jānovērtē, balstoties gan uz subjektīvām, gan objektīvām prasībām attiecībā uz atbilstību.

- = -

(33) Saskaņā ar šo direktīvu pārdevējam vajadzētu būt pienākumam piegādāt patērētājam preces, kas ir atbilstīgas piegādes brīdī.
Pastāv iespēja, ka pārdevēji izmanto rezerves daļas, lai izpildītu savu pienākumu salabot preces, ja tās ir bijušas neatbilstīgas piegādes brīdī.
Lai gan ar šo direktīvu nevajadzētu kā objektīvu prasību attiecībā uz atbilstību pārdevējiem noteikt pienākumu nodrošināt rezerves daļu pieejamību konkrētā laikposmā, tai nevajadzētu skart citus valsts tiesību aktu noteikumus, kas pārdevējam, ražotājam vai citām personām, kas ir posms darījumu ķēdē, nosaka pienākumu nodrošināt rezerves daļu pieejamību vai par šādu pieejamību informēt patērētājus.

- = -

(38) Ar šo direktīvu nevajadzētu reglamentēt jēdziena “piegāde” nozīmi, to atstājot dalībvalstu ziņā, jo īpaši attiecībā uz jautājumu, kas pārdevējam ir jādara, lai izpildītu savu pienākumu piegādāt preces.
Turklāt atsaucēm uz piegādes brīdi šajā direktīvā nevajadzētu skart noteikumus par riska pāriešanu, kurus paredz Direktīva 2011/83/ES un kuri ir attiecīgi ieviesti dalībvalstu tiesību aktos.

- = -

(46) Dalībvalstīm vajadzētu būt atļautam saglabāt vai ieviest noteikumus, kas paredz – lai patērētājs varētu izmantot savas tiesības, patērētājam par neatbilstību ir jāinformē pārdevējs laikposmā, kas nav īsāks par diviem mēnešiem, sākot no dienas, kad patērētājs šādu neatbilstību atklāja.
Dalībvalstīm vajadzētu būt atļautam nodrošināt augstāku patērētāju aizsardzības līmeni, neieviešot šādu pienākumu.

- = -

(61) Princips, kas paredz pārdevēja atbildību par zaudējumu atlīdzību, ir būtisks pārdošanas līgumu elements.
Tādēļ patērētājiem vajadzētu būt tiesīgiem pieprasīt kompensāciju par jebkādiem zaudējumiem, kas radušies, pārdevējam pārkāpjot šīs direktīvas noteikumus, tostarp par zaudējumiem, kas radušies neatbilstības dēļ. Šādai kompensācijai pēc iespējas būtu jānodrošina patērētājam tāds stāvoklis, kādā tas būtu bijis, ja preces būtu bijušas atbilstīgas.
Tā kā šādas tiesības uz zaudējumu atlīdzību jau ir nodrošinātas visās dalībvalstīs, šai direktīvai nevajadzētu skart valstu noteikumus par tādu zaudējumu atlīdzināšanu patērētājiem, kas radušies minēto noteikumu pārkāpšanas rezultātā.
Būtu jāsaglabā arī dalībvalstu rīcības brīvība reglamentēt patērētāju tiesības uz kompensāciju situācijās, kad labošana vai nomaiņa ir radījusi būtiskas neērtības vai aizkavējusies.

- = -

(62) Lai nodrošinātu pārredzamību, attiecībā uz komercgarantijām būtu jāparedz noteiktas pārredzamības prasības līdzās Direktīvā 2011/83/ES paredzētajām prasībām pirms līguma noslēgšanas sniegt informāciju par komercgarantiju pastāvēšanu un nosacījumiem.
Turklāt, lai uzlabotu juridisko noteiktību un novērstu patērētāju maldināšanu, šajā direktīvā būtu jāparedz, ka gadījumos, kad komercgarantijas nosacījumi, kas ir iekļauti saistītajā reklāmā, patērētājam ir labvēlīgāki nekā nosacījumi, kas iekļauti garantijas paziņojumā, noteicošajiem vajadzētu būt tiem nosacījumiem, kuri ir labvēlīgāki.
Visbeidzot, šai direktīvai būtu jāparedz noteikumi par garantijas paziņojuma saturu un veidu, kādā tas darāms pieejams patērētājiem.
Piemēram, garantijas paziņojumam būtu jāietver komercgarantijas nosacījumi un jānosaka, ka komercgarantija neietekmē juridisko atbilstības garantiju, un jāpaskaidro, ka komercgarantijas nosacījumi ir saistības papildus juridiskai atbilstības garantijai.
Dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai paredzēt noteikumus par citiem komercgarantiju aspektiem, kas nav iekļauti šajā direktīvā, piemēram, par iespēju piesaistīt komercgarantijai debitorus, kuri nav garantētājs, ar noteikumu, ka šādi noteikumi patērētājiem neliedz aizsardzību, ko viņiem sniedz pilnībā saskaņotie šīs direktīvas noteikumi par komercgarantijām.
Dalībvalstīm vajadzētu saglabāt rīcības brīvību pieprasīt, ka komercgarantijas būtu sniedzamas bez maksas, tomēr tām būtu jānodrošina, ka jebkādas pārdevēja vai ražotāja saistības, kas ietilpst šajā direktīvā noteiktajā komercgarantiju definīcijā, atbilst saskaņotajiem šīs direktīvas noteikumiem.

- = -

keyboard_tab Contratti di vendita di beni conformi 2019/0771 LV

Contratti di vendita di beni conformi 2019/0771 LV