(2) Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 26.
panta 1.
un 2.
punkts paredz, ka Savienība paredz pasākumus, lai izveidotu iekšējo tirgu vai nodrošinātu tā darbību saskaņā ar attiecīgajiem Līgumu noteikumiem, un ka iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču un pakalpojumu brīva aprite.
LESD 169.
panta 1.
punkts un 169.
panta 2.
punkta a) apakšpunkts paredz, ka Savienība, izmantojot pasākumus, kas saistībā ar iekšējā tirgus izveides pabeigšanu pieņemti saskaņā ar LESD 114.
pantu, veicina augsta patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšanu. Šīs direktīvas mērķis ir panākt pareizo līdzsvaru starp augsta patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšanu un uzņēmumu konkurētspējas veicināšanu, vienlaikus nodrošinot subsidiaritātes principa ievērošanu.
- = -
(5) Tehnoloģiskā attīstība ir novedusi pie tādu preču tirgus vēršanās plašumā, kuras ietver digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus vai ir ar tiem savstarpēji saistītas.
Tā kā šādu ierīču skaits palielinās un patērētāji tās arvien vairāk izmanto, ir nepieciešama Savienības līmeņa rīcība, lai nodrošinātu augstu patērētāju aizsardzības līmeni un palielinātu juridisko noteiktību attiecībā uz noteikumiem, ko piemēro šo produktu pārdošanas līgumiem.
Juridiskās noteiktības palielināšana palīdzētu pastiprināt patērētāju un pārdevēju uzticēšanos.
- = -
(13) Šai direktīvai un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai (ES) 2019/770 (6) būtu vienai otru jāpapildina.
Direktīva (ES) 2019/770 paredz noteikumus par noteiktām prasībām attiecībā uz digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādes līgumiem, savukārt šī direktīva paredz noteikumus par noteiktām prasībām attiecībā uz preču pārdošanas līgumiem.
Tātad, lai apmierinātu patērētāju gaidas un nodrošinātu skaidru un vienkāršu tiesisko regulējumu digitālā satura vai digitālo pakalpojumu tirgotājiem, Direktīva (ES) 2019/770 attiecas uz digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādi, tostarp digitālā satura piegādi materiālā informācijas nesējā, tādā kā DVD, CD, USB zibatmiņa un atmiņas karte, kā arī pašu materiālo informācijas nesēju ar noteikumu, ka materiālais informācijas nesējs tiek izmantots tikai kā digitālā satura nesējs.
Savukārt šī direktīva būtu jāpiemēro preču pārdošanas līgumiem, tostarp tādu preču pārdošanas līgumiem, kurām ir digitāli elementi un kurām to funkciju veikšanai tāpēc ir nepieciešams digitāls saturs vai digitāls pakalpojums.
- = -
(31) Principā gadījumos, kad digitālais saturs vai digitālais pakalpojums, kas ir ietverts precēs vai ir savstarpēji saistīts ar tām, tiek piegādāts ar vienreizēju piegādi, pārdevējam vajadzētu būt atbildīgam tikai par piegādes brīdī pastāvošo neatbilstību.
Tomēr pienākumam nodrošināt atjauninājumus būtu jāatspoguļo tas, ka jebkādu šādu preču digitālā vide pastāvīgi mainās.
Tādēļ atjauninājumi ir nepieciešams instruments, lai nodrošinātu, ka preces spēj darboties tādā pašā veidā, kādā tās darbojās piegādes brīdī.
Turklāt atšķirībā no tradicionālām precēm preces, kurām ir digitāli elementi, nav pilnībā nošķirtas no pārdevēja sfēras, jo pārdevējs vai trešā persona, kas saskaņā ar pārdošanas līgumu piegādā digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, spēj atjaunināt preces no attāluma, parasti, izmantojot internetu.
Tādēļ, ja digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu piegādā ar vienreizēju piegādi, pārdevējam vajadzētu būt atbildīgam par tādu atjauninājumu nodrošināšanu, kuri ir nepieciešami, lai preces, kam ir digitāli elementi, saglabātu savu atbilstību patērētāja pamatoti sagaidītā laikposmā, pat ja šīs preces bijušas atbilstīgas piegādes brīdī.
Laikposms, kurā patērētājs var pamatoti sagaidīt atjauninājumu saņemšanu, būtu jānovērtē, pamatojoties uz preču veidu, nolūku, kādam tās paredzētas, un digitālajiem elementiem, kā arī ņemot vērā pārdošanas līguma apstākļus un veidu.
Patērētājs normālos apstākļos sagaidītu atjauninājumu saņemšanu vismaz tik ilgi, kamēr pārdevējs ir atbildīgs par neatbilstību, tomēr dažos gadījumos patērētāja pamatotās gaidas var pārsniegt minēto laikposmu, jo īpaši attiecībā uz drošības atjauninājumiem.
Citos gadījumos, piemēram, attiecībā uz precēm, kam ir digitāli elementi, kuru izmantošanas nolūks ir ierobežots laikā, pārdevēja pienākums nodrošināt atjauninājumus parasti nepārsniegtu šo laikposmu.
- = -
(36) Lai nodrošinātu pietiekamu elastību noteikumos, piemēram, attiecībā uz lietotu preču pārdošanu, būtu jāparedz iespēja pusēm atkāpties no šajā direktīvā paredzētajām objektīvajām prasībām attiecībā uz atbilstību. Šādai atkāpei vajadzētu būt iespējamai tikai tad, ja patērētājs par to ir konkrēti informēts un ja patērētājs to pieņem atsevišķi no tā, ko paredz citi paziņojumi vai vienošanās, un ar aktīvu un nepārprotamu rīcību.
- = -
(41) Lai nodrošinātu juridisko noteiktību pārdevējiem un patērētāju vispārēju uzticēšanos pārrobežu pirkumiem, būtu jāparedz laikposms, kurā patērētājam ir tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz jebkādu neatbilstību, kas pastāv attiecīgajā atbilstības noteikšanas laikā. Ņemot vērā to, ka, īstenojot Direktīvu 1999/44/EK, lielākā daļa dalībvalstu ir noteikušas divu gadu laikposmu un praksē tirgus dalībnieki minēto laikposmu uzskata par saprātīgu, minētais laikposms būtu jāsaglabā.
Tādam pašam laikposmam būtu jāattiecas uz precēm, kurām ir digitāli elementi.
Tomēr gadījumos, kad līgums paredz pastāvīgu piegādi vairāk nekā divu gadu laikposmā, patērētājam vajadzētu būt tiesībām izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz jebkādu digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstību, kas rodas vai kļūst redzama laikposmā, kurā saskaņā ar līgumu ir jāpiegādā digitālais saturs vai digitālais pakalpojums.
Lai dalībvalstīm nodrošinātu elastību attiecībā uz patērētāju aizsardzības līmeņa paaugstināšanu savos valsts tiesību aktos, tām vajadzētu būt rīcības brīvībai paredzēt tādus pārdevēja atbildības laikposmus, kas ir ilgāki par šajā direktīvā noteiktajiem laikposmiem.
- = -
(42) Lai nodrošinātu saskaņotību ar pastāvošajām valstu tiesību sistēmām, dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai paredzēt vai nu to, ka pārdevēji ir atbildīgi par neatbilstību, kas kļūst redzama konkrētā laikposmā, iespējams, to sasaistot ar noilguma termiņu, vai arī to, ka noilguma termiņš attiecas tikai uz patērētājam paredzētiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.
Pirmajā gadījumā dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pārdevēja atbildības laikposms netiek apiets, izmantojot patērētājam paredzētu tiesiskās aizsardzības līdzekļu noilguma termiņu.
Lai gan, ņemot vērā iepriekš minēto, ar šo direktīvu nevajadzētu saskaņot dalībvalstu noteikto noilguma termiņu sākumpunktu, tai būtu jānodrošina, ka šādi noilguma termiņi neierobežo patērētāju tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus tādas neatbilstības gadījumā, kura kļūst redzama laikposmā, kurā pārdevējs ir atbildīgs par neatbilstību.
Otrajā gadījumā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai saglabāt vai ieviest noilguma termiņu tikai attiecībā uz patērētājam paredzētu tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanu, neieviešot konkrētu laikposmu, kurā neatbilstībai ir jākļūst redzamai, lai pārdevējs par to būtu atbildīgs.
Lai nodrošinātu, ka patērētāji ir vienlīdz aizsargāti arī šādos gadījumos, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka gadījumos, kad tiek piemērots tikai noilguma termiņš, patērētājiem joprojām ir iespējams izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus jebkādas neatbilstības gadījumā, kura kļūst redzama vismaz laikposmā, kas šajā direktīvā paredzēts kā atbildības laikposms.
- = -
(62) Lai nodrošinātu pārredzamību, attiecībā uz komercgarantijām būtu jāparedz noteiktas pārredzamības prasības līdzās Direktīvā 2011/83/ES paredzētajām prasībām pirms līguma noslēgšanas sniegt informāciju par komercgarantiju pastāvēšanu un nosacījumiem.
Turklāt, lai uzlabotu juridisko noteiktību un novērstu patērētāju maldināšanu, šajā direktīvā būtu jāparedz, ka gadījumos, kad komercgarantijas nosacījumi, kas ir iekļauti saistītajā reklāmā, patērētājam ir labvēlīgāki nekā nosacījumi, kas iekļauti garantijas paziņojumā, noteicošajiem vajadzētu būt tiem nosacījumiem, kuri ir labvēlīgāki.
Visbeidzot, šai direktīvai būtu jāparedz noteikumi par garantijas paziņojuma saturu un veidu, kādā tas darāms pieejams patērētājiem.
Piemēram, garantijas paziņojumam būtu jāietver komercgarantijas nosacījumi un jānosaka, ka komercgarantija neietekmē juridisko atbilstības garantiju, un jāpaskaidro, ka komercgarantijas nosacījumi ir saistības papildus juridiskai atbilstības garantijai.
Dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai paredzēt noteikumus par citiem komercgarantiju aspektiem, kas nav iekļauti šajā direktīvā, piemēram, par iespēju piesaistīt komercgarantijai debitorus, kuri nav garantētājs, ar noteikumu, ka šādi noteikumi patērētājiem neliedz aizsardzību, ko viņiem sniedz pilnībā saskaņotie šīs direktīvas noteikumi par komercgarantijām.
Dalībvalstīm vajadzētu saglabāt rīcības brīvību pieprasīt, ka komercgarantijas būtu sniedzamas bez maksas, tomēr tām būtu jānodrošina, ka jebkādas pārdevēja vai ražotāja saistības, kas ietilpst šajā direktīvā noteiktajā komercgarantiju definīcijā, atbilst saskaņotajiem šīs direktīvas noteikumiem.
- = -
(66) Direktīva 1999/44/EK būtu jāatceļ.
Atcelšanas datums būtu jāsaskaņo ar šīs direktīvas transponēšanas datumu.
Lai nodrošinātu to, ka sākot no transponēšanas dienas noslēgtiem līgumiem tiek vienādi piemēroti normatīvie un administratīvie akti, kas nepieciešami, lai dalībvalstis varētu izpildīt šīs direktīvas prasības, šī direktīva nebūtu jāpiemēro līgumiem, kuri noslēgti pirms tās transponēšanas dienas.
- = -
(68) Lai nodrošinātu šajā direktīvā noteikto patērētāju kolektīvo interešu aizsardzību, būtu jāgroza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/22/EK (9) I pielikums, iekļaujot tajā atsauci uz šo direktīvu.
- = -