keyboard_tab Contratti di vendita di beni conformi 2019/0771 LV

(2) Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 26.

  panta 1.

  un 2.

  punkts paredz, ka Savienība paredz pasākumus, lai izveidotu iekšējo tirgu vai nodrošinātu tā darbību saskaņā ar attiecīgajiem Līgumu noteikumiem, un ka iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču un pakalpojumu brīva aprite.

  LESD 169.

  panta 1.

  punkts un 169.

  panta 2.

  punkta a) apakšpunkts paredz, ka Savienība, izmantojot pasākumus, kas saistībā ar iekšējā tirgus izveides pabeigšanu pieņemti saskaņā ar LESD 114.

  pantu, veicina augsta patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšanu. Šīs direktīvas mērķis ir panākt pareizo līdzsvaru starp augsta patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšanu un uzņēmumu konkurētspējas veicināšanu, vienlaikus nodrošinot subsidiaritātes principa ievērošanu.

(3) Lai panāktu patiesu digitālu vienoto tirgu, palielinātu juridisko noteiktību un samazinātu darījumu izmaksas, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem (“MVU”), būtu jāsaskaņo atsevišķi preču pārdošanas līgumu aspekti, par pamatu ņemot augstu patērētāju aizsardzības līmeni.

(5) Tehnoloģiskā attīstība ir novedusi pie tādu preču tirgus vēršanās plašumā, kuras ietver digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus vai ir ar tiem savstarpēji saistītas.

  Tā kā šādu ierīču skaits palielinās un patērētāji tās arvien vairāk izmanto, ir nepieciešama Savienības līmeņa rīcība, lai nodrošinātu augstu patērētāju aizsardzības līmeni un palielinātu juridisko noteiktību attiecībā uz noteikumiem, ko piemēro šo produktu pārdošanas līgumiem.

  Juridiskās noteiktības palielināšana palīdzētu pastiprināt patērētāju un pārdevēju uzticēšanos.

(6) Savienības noteikumi, kas piemērojami preču pārdošanai, joprojām ir sadrumstaloti, lai arī noteikumi par piegādes nosacījumiem un – attiecībā uz distances līgumiem vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem – par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, un atteikuma tiesībām jau pilnībā tika saskaņoti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES (3).

  Citi svarīgākie līguma elementi, tādi kā atbilstības kritēriji, tiesiskās aizsardzības līdzekļi neatbilstības līgumam gadījumā un to galvenā izmantošanas kārtība, pašlaik ir pakļauti minimālajai saskaņošanai atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 1999/44/EK (4).

  Dalībvalstīm ir bijis atļauts pārsniegt Savienības standartus un ieviest vai saglabāt noteikumus, kas nodrošina vēl augstāku patērētāju aizsardzības līmeni.

  Tā rīkojoties, dalībvalstis ir mainījušas atšķirīgus elementus un atšķirīgā mērā.

  Līdz ar to valstu noteikumi, ar kuriem tiek transponēta Direktīva 1999/44/EK, pašlaik ievērojami atšķiras attiecībā uz būtiskiem elementiem, tādiem kā tiesiskās aizsardzības līdzekļu hierarhijas trūkums vai esamība.

(8) Lai arī Regulas (EK) Nr. 593/2008 piemērošanas rezultātā patērētājiem tiek nodrošināts augsts aizsardzības līmenis, kad tie iepērkas no ārzemēm, juridiskā sadrumstalotība nelabvēlīgi ietekmē arī patērētāju uzticēšanās pārrobežu darījumiem līmeni.

  Lai arī šādu neuzticēšanos veicina vairāki faktori, viens no būtiskākajiem patērētāju bažas raisošajiem faktoriem ir nenoteiktība attiecībā uz svarīgākajām līgumiskajām tiesībām. Šī nenoteiktība pastāv neatkarīgi no tā, vai gadījumos, kad pārdevēji uz patērētājiem vērš savas pārrobežu darbības, patērētājus aizsargā viņu pašu dalībvalsts imperatīvie patērētāju līgumtiesību noteikumi viņu dalībvalstīs, un neatkarīgi no tā, vai patērētāji noslēdz pārrobežu līgumus ar pārdevējiem, taču attiecīgais pārdevējs neveic komercdarbības patērētāja dalībvalstī.

(10) Šai direktīvai būtu jāaptver noteikumi, kas piemērojami preču, tostarp preču, kurām ir digitāli elementi, pārdošanai, tikai attiecībā uz svarīgākajiem līgumu elementiem, kas nepieciešami, lai pārvarētu ar līgumtiesībām saistītus šķēršļus iekšējā tirgū.

  Tādēļ būtu pilnībā jāsaskaņo noteikumi par atbilstības prasībām, patērētājiem pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem preču neatbilstības līgumam gadījumā un to galveno izmantošanas kārtību un būtu jāpalielina patērētāju aizsardzības līmenis salīdzinājumā ar Direktīvu 1999/44/EK.

  Pilnībā saskaņoti noteikumi par dažiem būtiskiem patērētāju līgumtiesību elementiem atvieglotu uzņēmumiem, jo īpaši MVU, iespēju piedāvāt savus produktus citās dalībvalstīs.

  Pilnībā saskaņojot svarīgākos noteikumus, patērētājiem būtu nodrošināts augsts patērētāju aizsardzības līmenis un palielinātos viņu labklājība.

(11) Šīs direktīva papildina Direktīvu 2011/83/ES.

  Ar Direktīvu 2011/83/ES galvenokārt paredz noteikumus par prasībām attiecībā uz informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, tiesībām atteikties no distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem, piegādi un riska pāriešanu, savukārt ar šo direktīvu ievieš noteikumus par preču atbilstību, tiesiskās aizsardzības līdzekļiem neatbilstības gadījumā un to izmantošanas kārtību.

(18) Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt valstu tiesību aktus tiktāl, ciktāl attiecīgos jautājumus, jo īpaši attiecībā uz preču likumību, zaudējumu atlīdzību un vispārīgajiem līgumtiesību aspektiem, tādiem kā līgumu izstrāde, spēkā esamība, spēkā neesamība vai sekas, nereglamentē šī direktīva.

  Tam pašam būtu jāattiecas uz līguma darbības izbeigšanas sekām un uz atsevišķiem ar labošanu vai nomaiņu saistītiem aspektiem, kurus šī direktīva nereglamentē.

  Reglamentējot pušu tiesības apturēt savu pienākumu vai to daļas izpildi līdz brīdim, kad otrā puse izpilda savus pienākumus, dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība reglamentēt nosacījumus, ar kādiem patērētājs ir tiesīgs aizturēt cenas samaksu, un kārtību, kādā šāda aizturēšana veicama.

  Dalībvalstīm arī būtu jāsaglabā rīcības brīvība reglamentēt patērētāja tiesības uz to zaudējumu atlīdzību, kuri tam radušies, pārdevējam pārkāpjot šo direktīvu. Šai direktīvai arī nevajadzētu ietekmēt valsts noteikumus, kas konkrēti neattiecas uz patērētāju līgumiem un kas paredz īpašus tiesiskās aizsardzības līdzekļus atsevišķu defektu veidu gadījumā, kas nebija redzami pārdošanas līguma noslēgšanas brīdī, proti, valsts tiesību aktus, kuros var būt paredzēti konkrēti noteikumi par pārdevēja atbildību slēptu defektu gadījumā. Šai direktīvai arī nevajadzētu ietekmēt valsts tiesību aktus, kuros preču neatbilstības gadījumā patērētājiem ir paredzēti ārpuslīgumiski tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ko var vērst pret personām iepriekšējos darījumu ķēdes posmos, piemēram, ražotājiem, vai citām personām, kas pilda šādu personu pienākumus.

(19) Šai direktīvai arī nevajadzētu ietekmēt dalībvalstu rīcības brīvību ļaut patērētājiem izvēlēties konkrētu tiesiskās aizsardzības līdzekli gadījumos, kad preču neatbilstība kļūst redzama īsi pēc to piegādes, proti, valsts tiesību aktus, kas var paredzēt patērētāja tiesības noraidīt preces, kurām ir defekts, un uzskatīt līgumu par lauztu vai pieprasīt tūlītēju nomaiņu konkrētā īsā, ne ilgākā par 30 dienām, laikposmā pēc preču piegādes.

(35) Atbilstībai būtu jāaptver materiālie defekti, kā arī juridiskie trūkumi.

  Ierobežojumi, ko rada trešās personas tiesību, jo īpaši intelektuālā īpašuma tiesību, pārkāpums, varētu liegt vai ierobežot iespēju izmantot preces saskaņā ar līgumu.

  Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šādos gadījumos patērētājam ir tiesības uz šajā direktīvā izklāstītajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem neatbilstības gadījumā, ja vien valsts tiesību akti neparedz, ka šādā gadījumā attiecīgais līgums vairs nav spēkā vai tiek izbeigts.

(41) Lai nodrošinātu juridisko noteiktību pārdevējiem un patērētāju vispārēju uzticēšanos pārrobežu pirkumiem, būtu jāparedz laikposms, kurā patērētājam ir tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz jebkādu neatbilstību, kas pastāv attiecīgajā atbilstības noteikšanas laikā. Ņemot vērā to, ka, īstenojot Direktīvu 1999/44/EK, lielākā daļa dalībvalstu ir noteikušas divu gadu laikposmu un praksē tirgus dalībnieki minēto laikposmu uzskata par saprātīgu, minētais laikposms būtu jāsaglabā.

  Tādam pašam laikposmam būtu jāattiecas uz precēm, kurām ir digitāli elementi.

  Tomēr gadījumos, kad līgums paredz pastāvīgu piegādi vairāk nekā divu gadu laikposmā, patērētājam vajadzētu būt tiesībām izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz jebkādu digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstību, kas rodas vai kļūst redzama laikposmā, kurā saskaņā ar līgumu ir jāpiegādā digitālais saturs vai digitālais pakalpojums.

  Lai dalībvalstīm nodrošinātu elastību attiecībā uz patērētāju aizsardzības līmeņa paaugstināšanu savos valsts tiesību aktos, tām vajadzētu būt rīcības brīvībai paredzēt tādus pārdevēja atbildības laikposmus, kas ir ilgāki par šajā direktīvā noteiktajiem laikposmiem.

(42) Lai nodrošinātu saskaņotību ar pastāvošajām valstu tiesību sistēmām, dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai paredzēt vai nu to, ka pārdevēji ir atbildīgi par neatbilstību, kas kļūst redzama konkrētā laikposmā, iespējams, to sasaistot ar noilguma termiņu, vai arī to, ka noilguma termiņš attiecas tikai uz patērētājam paredzētiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

  Pirmajā gadījumā dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pārdevēja atbildības laikposms netiek apiets, izmantojot patērētājam paredzētu tiesiskās aizsardzības līdzekļu noilguma termiņu.

  Lai gan, ņemot vērā iepriekš minēto, ar šo direktīvu nevajadzētu saskaņot dalībvalstu noteikto noilguma termiņu sākumpunktu, tai būtu jānodrošina, ka šādi noilguma termiņi neierobežo patērētāju tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus tādas neatbilstības gadījumā, kura kļūst redzama laikposmā, kurā pārdevējs ir atbildīgs par neatbilstību.

  Otrajā gadījumā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai saglabāt vai ieviest noilguma termiņu tikai attiecībā uz patērētājam paredzētu tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanu, neieviešot konkrētu laikposmu, kurā neatbilstībai ir jākļūst redzamai, lai pārdevējs par to būtu atbildīgs.

  Lai nodrošinātu, ka patērētāji ir vienlīdz aizsargāti arī šādos gadījumos, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka gadījumos, kad tiek piemērots tikai noilguma termiņš, patērētājiem joprojām ir iespējams izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus jebkādas neatbilstības gadījumā, kura kļūst redzama vismaz laikposmā, kas šajā direktīvā paredzēts kā atbildības laikposms.

(46) Dalībvalstīm vajadzētu būt atļautam saglabāt vai ieviest noteikumus, kas paredz – lai patērētājs varētu izmantot savas tiesības, patērētājam par neatbilstību ir jāinformē pārdevējs laikposmā, kas nav īsāks par diviem mēnešiem, sākot no dienas, kad patērētājs šādu neatbilstību atklāja.

  Dalībvalstīm vajadzētu būt atļautam nodrošināt augstāku patērētāju aizsardzības līmeni, neieviešot šādu pienākumu.

(47) Lai palielinātu juridisko noteiktību un likvidētu vienu no būtiskākajiem šķēršļiem, kas kavē iekšējā tirgus darbību, ar šo direktīvu būtu pilnībā jāsaskaņo tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas patērētājiem pieejami preču neatbilstības gadījumā, un nosacījumi, ar kādiem šādus līdzekļus var izmantot.

  Neatbilstības gadījumā patērētājam jo īpaši vajadzētu būt tiesīgam uz preču atbilstības panākšanu, samērīgu cenas samazinājumu vai līguma izbeigšanu.

(49) Pārdevējam vajadzētu būt atļautam atteikties panākt preču atbilstību, ja nav iespējama nedz labošana, nedz nomaiņa vai ja tās pārdevējam radītu nesamērīgas izmaksas.

  Tas pats būtu attiecināms arī uz gadījumiem, kad nav iespējama nedz labošana, nedz nomaiņa un alternatīvais tiesiskās aizsardzības līdzeklis pārdevējam radītu nesamērīgas izmaksas.

  Piemēram gadījumos, kad preces atrodas vietā, kas nav vieta, kur tās sākotnēji tika piegādātas, pārdevējam varētu rasties nesamērīgi pasta un transporta izdevumi.

(51) Ja labošana vai nomaiņa nav izrādījies pienācīgs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, lai novērstu preces neatbilstību, patērētājam vajadzētu būt tiesībām uz cenas samazinājumu vai līguma izbeigšanu.

  Tas jo īpaši attiecas uz gadījumu, kad pārdevējs nav pabeidzis labošanu vai nomaiņu vai kad pēc apstākļiem ir skaidrs, ka pārdevējs nepabeigs labošanu vai nomaiņu, vai kad pārdevējs ir atteicies panākt preču atbilstību, jo labošana un nomaiņa nav iespējama vai pārdevējam radītu nesamērīgas izmaksas.

(63) Ņemot vērā to, ka pārdevējs patērētāja priekšā ir atbildīgs par jebkādu preču neatbilstību, ko izraisījusi pārdevēja vai trešās personas darbība vai bezdarbība, pārdevējam vajadzētu būt iespējai izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret atbildīgo personu darījumu ķēdes iepriekšējos posmos. Šādos līdzekļos būtu jāietver tādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas attiecas uz neatbilstību, kura radusies tādas neatjaunināšanas, tostarp drošības jomā, rezultātā, kas būtu bijusi nepieciešama, lai saglabātu preces, kurai ir digitāli elementi, atbilstību.

  Tomēr šai direktīvai nevajadzētu skart principu, kas paredz rīcības brīvību slēgt līgumu starp pārdevēju un citām personām darījuma ķēdē.

  Dalībvalstīm būtu jāparedz detalizēti noteikumi par šo tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanu, jo īpaši – pret ko un kādā veidā šādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir vēršami un vai šiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir imperatīvs raksturs. Šai direktīvai nebūtu jāreglamentē jautājums par to, vai arī patērētājs var celt prasību tieši pret personu iepriekšējos darījumu ķēdes posmos, izņemot gadījumus, kad ražotājs par precēm patērētājam piedāvā komercgarantiju.

(71) Komisijai būtu jāpārskata šīs direktīvas piemērošana piecus gadus pēc tās stāšanās spēkā, tostarp jo īpaši noteikumi par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, pierādīšanas pienākumu – arī attiecībā uz lietotām precēm, kā arī publiskās izsolēs pārdotām precēm – un ražotāja sniegto ilgizturības komercgarantiju.

  Komisijai būtu jāizvērtē arī tas, vai šīs direktīvas un Direktīvas (ES) 2019/770 piemērošana nodrošina konsekventu un saskaņotu tiesisko regulējumu digitāla satura vai digitālu pakalpojumu un preču, kurām ir digitāli elementi, piegādei.