Diritto d'autore 2019/0790 LV

1. Attiecībā uz Direktīvas 96/9/EK 5. panta a) punktā un 7. panta 1. punktā, Direktīvas 2001/29/EK 2. pantā un šīs direktīvas 15. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām dalībvalstis nosaka izņēmumu, kas attiecas uz reproducēšanu un ekstrahēšanu, lai pētniecības organizācijas un kultūras mantojuma iestādes zinātniskas pētniecības vajadzībām varētu veikt tekstizraci un datizraci darbos vai blakustiesību objektos, kuriem tās var likumīga piekļūt.

2. Saskaņā ar 1. punktu izgatavotās darbu vai blakustiesību objektu kopijas glabā, nodrošinot pienācīgu drošības līmeni, un tās drīkst saglabāt zinātniskās pētniecības nolūkā, tostarp pētījumu rezultātu pārbaudes vajadzībām.

3. Tiesību subjektiem atļauj veikt pasākumus, kas darbus vai blakustiesību objektus mitinošajiem tīkliem un datubāzēm nodrošina drošību un integritāti. Šādi pasākumi nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs minētā mērķa sasniegšanai.

4. Dalībvalstis rosina tiesību subjektus, pētniecības organizācijas un kultūras mantojuma iestādes noteikt kopīgi saskaņotu paraugpraksi attiecīgi 2. un 3. punktā minēto pienākumu un pasākumu piemērošanai.

10. pants

Publicitātes pasākumi

1. Dalībvalstis nodrošina, ka vismaz sešus mēnešus pirms darbus vai blakustiesību objektus izplata, publisko vai dara pieejamus sabiedrībai saskaņā ar licenci vai izņēmumu vai ierobežojumu, no kultūras mantojuma iestādēm, kolektīvā pārvaldījuma iestādēm vai attiecīgajām valsts pārvaldes iestādēm iegūtā informācija, kuras nolūks ir identificēt komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus, uz kuriem attiecas saskaņā ar 8. panta 1. punktu piešķirta licence vai kurus izmanto saskaņā ar 8. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu vai ierobežojumu, kā arī informācija par 8. panta 4. punktā minētajām tiesību subjektu iespējām, kā arī vajadzības gadījumā informāciju par licences pusēm, aptvertajām teritorijām un lietojuma veidiem, tiklīdz tā kļūst pieejama, ir pastāvīgi, viegli un reāli piekļūstama vienā publiskā tiešsaistes portālā.

Minēto portālu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 386/2012 izveido un pārvalda Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma aģentūra.

2. Dalībvalstis paredz, ka, ja tas ir vajadzīgs tiesību subjektu vispārējai zināšanai, tiek veikti papildu pienācīgi publicitātes pasākumi saistībā ar spēju kolektīvā pārvaldījuma organizācijām licencēt darbus vai blakustiesību objektus saskaņā ar 8. pantu, piešķirtajām licencēm, lietojuma veidiem, uz kuriem attiecas 8. panta 2. punktā paredzētie izņēmumi un ierobežojumi, un 8. panta 4. punktā minētajām tiesību subjektu iespējām.

Šā punkta pirmajā daļā minētos pienācīgos publicitātes pasākumus veic tajā dalībvalstī, kur tiek pieprasīta licence saskaņā ar 8. panta 1. punktu vai – attiecībā uz lietojuma veidiem, uz kuriem attiecas 8. panta 2. punktā paredzētais izņēmums vai ierobežojums – dalībvalstī, kurā kultūras mantojuma iestāde ir izveidota. Ja ir pierādījumi, kas liecina, ka tiesību subjektu informētību citās dalībvalstīs vai trešās valstīs varētu efektīvāk palielināt, piemēram, pierādījumi par darbu vai blakustiesību objektu izcelsmi, šādi publicitātes pasākumi aptver arī attiecīgās dalībvalstis vai trešās valstis.

11. pants

Ieinteresēto personu dialogs

Dalībvalstis pirms īpašu prasību noteikšanas, ievērojot 8. panta 5. punktu, apspriežas ar tiesību subjektiem, kolektīvā pārvaldījuma organizācijām un kultūras mantojuma iestādēm un, ievērojot nozaru specifiku, rosina regulāru dialogu starp reprezentatīvām lietotāju un tiesību subjektu organizācijām, tostarp kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, un jebkādām citām attiecīgām ieinteresēto personu organizācijām, lai veicinātu 8. panta 1. punktā izklāstīto licencēšanas mehānismu piemērotību un izmantojamību un nodrošinātu, ka tiešām darbojas šajā nodaļā minētie tiesību subjektu aizsardzības mehānismi.

2. NODAĻA

Kolektīvās licencēšanas veicināšanas pasākumi

12. pants

Kolektīvā licencēšana ar paplašinātu tvērumu

1. Dalībvalstis attiecībā uz lietošanu savā teritorijā, ievērojot šajā pantā paredzētos aizsardzības pasākumus, var paredzēt, ka gadījumā, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācija, uz kuru attiecas valsts noteikumi, ar kuriem īsteno Direktīvu 2014/26/ES, saskaņā ar pilnvarojumu, ko tai devuši tiesību subjekti, noslēdz licences līgumu par darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu:

a)	šāda līguma darbības jomu var paplašināt, attiecinot līgumu uz to tiesību subjektu tiesībām, kuri ar tiesību nodošanu, licenci vai jebkuru citu līgumisku vienošanos nav devuši atļauju minētai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai viņus pārstāvēt; vai

b)	saistībā ar šādu vienošanos, organizācijai ir juridiskas pilnvaras pārstāvēt tiesību subjektus, kuri to minētajai organizācijai nav attiecīgi atļāvuši, vai var pieņemt, ka organizācija šādus tiesību subjektus pārstāv.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minēto licencēšanas mehānismu piemēro tikai skaidri noteiktās izmantošanas jomās, kur saņemt atsevišķu tiesību subjektu atļaujas parasti ir tik grūti un nepraktiski, ka iespējas noslēgt nepieciešamo licencēšanas darījumu izmantošanas dabas vai attiecīgo darbu veida dēļ ir maz ticamas, un nodrošina, ka šādā licencēšanas mehānismā tiek aizsargātas tiesību subjektu likumīgās intereses.

3. Šā panta 1. punkta vajadzībām dalībvalstis nodrošina šādus aizsardzības pasākumus:

a)	kolektīvā pārvaldījuma organizācija, balstoties uz savu pilnvarojumu, attiecībā uz konkrētā veida darbiem vai blakustiesību objektiem un ar licenci attiecīgajā dalībvalstī piešķirtajām tiesībām ir pietiekami reprezentatīva attiecībā uz tiesību subjektiem;

b)	visiem tiesību subjektiem, tostarp attiecībā uz licences noteikumiem, ir garantēta vienlīdzīga attieksme;

c)	tiesību subjekti, kuri nav atļāvuši organizācijai, kura piešķir licenci, jebkurā laikā var viegli un iedarbīgi izslēgt savus darbus vai blakustiesību objektus no saskaņā ar šo pantu izveidotā licencēšanas mehānisma; un

tiek veikti pienācīgi publicitātes pasākumi, lai pieņemamā laikā pirms darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas saskaņā ar licenci informētu tiesību subjektus par kolektīvā pārvaldījuma organizāciju spēju licencēt tiesību subjekta darbus vai blakustiesību objektus, par licencēšanu, kas tiek īstenota saskaņā ar šo pantu, kā arī par c) apakšpunktā minētajām tiesību subjektu iespējām. Publicitātes pasākumi ir iedarbīgi bez nepieciešamības informēt katru tiesību subjektu atsevišķi.

4. Šis pants neietekmē tādu kolektīvās licencēšanas mehānismu ar paplašinātu tvērumu piemērošanu, kuri atbilst citām Savienības tiesību aktu normām, tostarp normām, kas atļauj izņēmumus vai ierobežojumus.

Šo pantu nepiemēro tiesību obligātai kolektīvajai pārvaldībai.

Šajā pantā paredzētajam licencēšanas mehānismam piemēro Direktīvas 2014/26/ES 7. pantu.

5. Ja dalībvalsts savos tiesību aktos paredz licencēšanas mehānismu saskaņā ar šo pantu, minētā dalībvalsts informē Komisiju par attiecīgā tiesību akta darbības jomu, nolūkiem un licenču veidiem, kuri ar minēto tiesību aktu var tikt ieviesti, par organizāciju kontaktinformāciju, kuras izdod licences saskaņā ar minēto licencēšanas mehānismu, un par veidiem, kādos var iegūt informāciju par licencēšanu un par 3. punkta c) apakšpunktā minētajām tiesību subjektu iespējām. Komisija publicē minēto informāciju.

6. Balstoties uz informāciju, kas saņemta atbilstīgi šā panta 5. punktam un uz konsultācijām ar Direktīvas 2001/29/EK 12. panta 3. punktu izveidotajā kontaktkomitejā, Komisija līdz 2021. gada 10. aprīlim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šā panta 1. punktā minēto mehānismu izmantošanu Savienībā, to ietekmi uz licencēšanu un tiesību subjektiem, tostarp tiesību subjektiem, kuri nav tādas organizācijas dalībnieki, kas piešķir licences, vai ir citas dalībvalsts valstspiederīgie vai rezidenti, to iedarbīgumu kultūras satura izplatīšanas veicināšanā un ietekmi uz iekšējo tirgu, ietverot pārrobežu pakalpojumu sniegšanu un konkurenci. Minētajam ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno leģislatīvā akta priekšlikumu, tostarp par šādu valsts līmeņa mehānismu pārrobežu ietekmi.

3. NODAĻA

Audiovizuālo darbu piekļūstamība un pieejamība pieprasījumvideo platformās

whereas

(3) Straujas tehnoloģiju attīstības ietekmē joprojām mainās darbu un blakustiesību objektu radīšanas, producēšanas, izplatīšanas un izmantošanas veidi.
Joprojām parādās jauni uzņēmējdarbības modeļi un jauni dalībnieki.
Attiecīgajiem tiesību aktiem ir jāatbilst nākotnes prasībām, lai tie neierobežotu tehnoloģiju attīstību.
Savienības autortiesību regulējumā noteiktie principi un mērķi joprojām ir derīgi.
Tomēr attiecībā uz noteiktiem darbu un blakustiesību objektu izmantošanas veidiem digitālajā vidē, arī pārrobežu izmantošanu, gan tiesību subjektiem, gan lietotājiem joprojām trūkst juridiskās noteiktības. Kā norādīts Komisijas 2015. gada 9. decembra paziņojumā “Ceļā uz modernu un eiropeiskāku autortiesību regulējumu”, spēkā esošo Savienības autortiesību regulējumu dažās jomās vajag pielāgot un papildināt, vienlaikus saglabājot autortiesību un blakustiesību augstu aizsardzības līmeni. Šajā direktīvā paredzēti noteikumi, kā digitālajai videi un pārrobežu videi pielāgot noteiktus autortiesību un blakustiesību izņēmumus un ierobežojumus, kā arī tādi pasākumi, kas, lai nodrošinātu plašāku piekļuvi saturam, atvieglo noteiktas licencēšanas prakses, sevišķi, bet ne tikai attiecībā uz vairs komerciālajā apritē nepieejamu darbu un blakustiesību objektu izplatīšanu un audiovizuālo darbu tiešsaistes pieejamību pieprasījumvideo platformās. Tajā iekļauti arī noteikumi, kas atvieglo vispārpieejama satura izmantošanu.
Lai izveidotos no autortiesību viedokļa labi funkcionējošs un taisnīgs tirgus, būtu nepieciešami arī noteikumi par tiesībām attiecībā uz izdevumiem, par to, kā darbus vai blakustiesību objektus izmanto tiešsaistes pakalpojumu sniedzēji, kas glabā un dara piekļūstamu lietotāju augšupielādētu saturu, par autoru un izpildītāju līgumu pārredzamību, par autoru un izpildītāju atlīdzību, kā arī par mehānismu, ar ko atsaukt autoru un izpildītāju ekskluzīvi nodotas tiesības.

- = -

(7) Lai būtu nodrošināta autoriem un citiem tiesību subjektiem Savienības tiesību aktos piešķirto tiesību aizsardzība un faktiska izmantošana, joprojām nepieciešams aizsargāt ar Direktīvu 2001/29/EK noteiktos tehnoloģiskos pasākumus. Šāda aizsardzība būtu jāsaglabā, vienlaikus gādājot, lai tehnoloģisko pasākumu izmantošana neliegtu baudīt šajā direktīvā paredzētos izņēmumus un ierobežojumus. Tiesību subjektiem būtu vajadzīga iespēja to nodrošināt ar brīvprātīgiem pasākumiem.
Tiem būtu jāsaglabā iespēja brīvi izvēlēties atbilstīgus līdzekļus, kas šajā direktīvā paredzēto izņēmumu un ierobežojumu labumguvējiem dotu iespēju tos izmantot.
Ja brīvprātīgu pasākumu nav, dalībvalstīm būtu jāveic attiecīgie pasākumi saskaņā ar Direktīvas 2001/29/EK 6. panta 4. punkta pirmo daļu, arī gadījumos, kad darbi vai blakustiesību objekti tiek darīti pieejami sabiedrībai, izmantojot pieprasījumpakalpojumus.

- = -

(16) Paredzot potenciāli daudz pieprasījumu pēc piekļuves tiesību subjektu darbiem vai blakustiesību objektiem un to lejupielādes, ja ir risks, ka varētu pazemināties to sistēmu vai datubāzu drošība vai integritāte, būtu jāatļauj tiesību subjektiem veikt pasākumus. Šādus pasākumus varētu lietot, piemēram, lai nodrošinātu, ka datiem var piekļūt tikai tādas personas, kam ir likumīga piekļuve tiem, un cita starpā tas varētu būt panākams ar IP adreses validāciju vai lietotāja autentifikāciju. Šiem pasākumiem vajadzētu būt samērīgiem ar iespējamo risku, un tie nedrīkstētu pārsniegt to, kas nepieciešams, lai nodrošinātu sistēmas drošību un integritāti, un nedrīkstētu traucēt izņēmuma faktisko piemērošanu.

- = -

(43) pasākumi, kas šajā direktīvā paredzēti, lai atvieglotu kultūras mantojuma iestāžu kolekcijās pastāvīgi esošu komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kolektīvo tiesību licencēšanu, nedrīkstētu skart šādu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu saskaņā ar Savienības tiesību aktos paredzētiem izņēmumiem vai ierobežojumiem vai saskaņā ar citām licencēm ar paplašinātu tvērumu, ja šāda licencēšana nav balstīta uz to, ka aptvertie darbi vai blakustiesību objekti vairs nav pieejami komerciālajā apritē.
Minētie pasākumi nedrīkstētu skart arī valsts mehānismus, kas paredz komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu, kuras pamatā ir licences starp kolektīvā pārvaldījuma organizācijām un lietotājiem, kas nav kultūras mantojuma iestādes.

- = -

(48) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir ieviesti pienācīgi aizsardzības pasākumi, kas sargā tādu tiesību subjektu leģitīmās intereses, kuri nav pilnvarojuši organizāciju, kas piedāvā licenci, un ka minētie aizsardzības pasākumi tiek piemēroti nediskriminējoši.
Konkrētāk, lai pamatotu mehānismu paplašināto tvērumu, šādai organizācijai, balstoties uz tiesību subjektu pilnvarojumu, vajadzētu būt pietiekami reprezentatīvai attiecībā uz darbu vai blakustiesību objektu veidiem un ar licenci piešķirtajām tiesībām.
Dalībvalstīm būtu jānosaka prasības, kādas minētajām organizācijām jāievēro, lai tās varētu uzskatīt par pietiekami reprezentatīvām, ņemot vērā organizācijas pārvaldīto tiesību kategoriju, organizācijas spēju tiesības pārvaldīt efektīvi, radošo industriju, kurā tā darbojas, un to, vai organizācija aptver ievērojamu skaitu attiecīgā darbu vai blakustiesību objektu veida tiesību subjektu, kuri tās pilnvarojuši, atļaujot licencēt attiecīgo izmantošanas veidu, un saskaņā ar Direktīvu 2014/26/ES. Lai panāktu juridisko noteiktību un nodrošinātu paļāvību uz mehānismiem, būtu jāatļauj dalībvalstīm lemt par to, kam ir juridiskā atbildība par izmantošanu, ko atļauj licences līgums. Pret visiem tiesību subjektiem, kuru darbi tiek izmantoti uz licences pamata, būtu jāgarantē vienlīdzīga attieksme, jo īpaši arī attiecībā uz piekļuvi informācijai par licencēšanu un atlīdzības sadalījumu.
Publicitātes pasākumiem būtu jādarbojas visā licences darbības laikā un nevajadzētu uzlikt nesamērīgu administratīvo slogu lietotājiem, kolektīvā pārvaldījuma organizācijām vai tiesību subjektiem un bez vajadzības informēt katru tiesību subjektu atsevišķi.

- = -

(66) Ņemot vērā to, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji nodrošina piekļuvi saturam, ko nav augšupielādējuši pakalpojumu sniedzēji, bet lietotāji, ir lietderīgi šīs direktīvas vajadzībām paredzēt īpašu atbildības mehānismu gadījumos, kad nav tikusi piešķirta atļauja.
Minētajam nevajadzētu skart valstu tiesību aktos paredzētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas nav atbildība par autortiesību pārkāpumiem, un valstu tiesu vai pārvaldes iestāžu spēju izdot Savienības tiesību aktiem atbilstīgus rīkojumu.
Jo sevišķi īpašajam režīmam, kas piemērojams jauniem tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, kuru gada apgrozījums ir mazāks nekā EUR 10 miljoni, no kuriem mēneša vidējais unikālo apmeklētāju skaits Savienībā nepārsniedz 5 miljonus, nevajadzētu ietekmēt Savienības un valsts tiesību aktos paredzēto tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību.
Ja pakalpojumu sniedzējiem nav piešķirta atļauja, tiem vajadzētu darīt visu iespējamo, ievērojot ar profesionālo rūpību saistītus augstus nozares standartus, lai nepieļautu, ka viņu pakalpojumos ir pieejami neatļauti darbi un blakustiesību objekti, ko identificējuši attiecīgie tiesību subjekti. Šajā nolūkā tiesību subjektiem būtu jānodrošina pakalpojumu sniedzējiem būtiskā un vajadzīgā informācija, cita starpā ņemot vērā tiesību subjektu lielums un to darbu un blakustiesību objektu veids. Pasākumu, ko veic tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji sadarbībā ar tiesību subjektiem, rezultātā nedrīkstētu tikt liegta pieeja saturam, kas nepārkāpj autortiesības, tostarp darbiem vai blakustiesību objektiem, uz kuru izmantošanu attiecas licences līgums, vai autortiesību vai blakustiesību izņēmums vai ierobežojums. Tāpēc pasākumiem, ko veic šādi pakalpojumu sniedzēji, nevajadzētu ietekmēt lietotājus, kuri izmanto tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumus, lai šādos pakalpojumos likumīgi augšupielādētu informāciju un piekļūtu tai.

- = -

(68) Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem pret tiesību subjektiem vajadzētu būt pārredzamiem saistībā ar sadarbībā īstenotajiem pasākumiem.
Tā kā tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji varētu veikt dažādus pasākumus, viņiem pēc tiesību subjektu pieprasījuma būtu tiem jāsniedz pietiekama informācija par īstenoto pasākumu veidu un to īstenošanas metodi. Šādai informācijai vajadzētu būt diezgan konkrētai, lai tiesību subjektiem nodrošinātu pietiekamu pārredzamību, neskarot tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju komercnoslēpumus. Tomēr pakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu prasīt sniegt tiesību subjektiem sīku un individuālu informāciju par katru identificēto darbu vai blakustiesību objektu.
Minētajam nevajadzētu skart līgumiskas vienošanās, kurās varētu būt konkrētāki noteikumi par sniedzamo informāciju, pakalpojumu sniedzējiem un tiesību subjektiem par to vienojoties.

- = -

(70) Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju sadarbībā ar tiesību subjektiem veiktajiem pasākumiem nevajadzētu skart autortiesību izņēmumu un ierobežojumu piemērošanu, tostarp jo īpaši gadījumos, kad tie garantē lietotāju vārda brīvību.
Būtu jāatļauj lietotājiem augšupielādēt un darīt pieejamu saturu, ko lietotāji radījuši tādiem konkrētiem nolūkiem kā citēšana, kritika, apskats, karikatūra, parodija vai stilizācija.
Minētais ir īpaši svarīgi, lai rastu līdzsvaru starp Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”) noteiktajām pamattiesībām, jo īpaši vārda brīvību un humanitāro zinātņu brīvību, un tiesībām uz īpašumu, tostarp intelektuālo īpašumu.
Tāpēc minētie izņēmumi un ierobežojumi būtu jāparedz kā obligāti, lai garantētu, ka lietotāji visā Savienībā tiek vienādi aizsargāti.
Ir svarīgi nodrošināt, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem ir iedarbīgs sūdzību un kompensāciju mehānisms nolūkā atbalstīt lietošanu šādiem konkrētiem nolūkiem.

- = -

(71) Iespējami drīz pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jārīko dialogi starp ieinteresētajām personām, lai nodrošinātu, ka tiek vienveidīgi piemērots tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju un tiesību subjektu sadarbības pienākums, un lai izstrādātu paraugpraksi attiecībā uz pienācīgiem nozares standartiem saistībā ar profesionālo rūpību. Šajā nolūkā Komisijai būtu jāapspriežas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp lietotāju organizācijām un tehnoloģiju nodrošinātājiem, un jāņem vērā norises tirgū.
Lietotāju organizācijām arī vajadzētu būt pieejamai informācijai par pasākumiem, ko tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji veikuši, lai pārvaldītu saturu tiešsaistē.

- = -

keyboard_tab Diritto d'autore 2019/0790 LV

Diritto d'autore 2019/0790 LV