keyboard_tab Diritto d'autore 2019/0790 LV

(5) Pētniecībā, inovācijā, izglītībā un kultūras mantojuma saglabāšanā digitālās tehnoloģijas paver jaunus izmantošanas veidus, ko spēkā esošie Savienības noteikumi par izņēmumiem un ierobežojumiem skaidri neaptver.

  Turklāt izņēmumi un ierobežojumi, ko minētajās jomās paredz Direktīvas 96/9/EK, 2001/29/EK un 2009/24/EK, ir brīvprātīgi un tāpēc varētu nelabvēlīgi ietekmēt iekšējā tirgus funkcionēšanu.

  Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz pārrobežu izmantošanu, kura digitālajā vidē gūst arvien lielāku nozīmi.

  Tāpēc tādi spēkā esošie izņēmumi un ierobežojumi Savienības tiesību aktos, kas ir svarīgi zinātniskajā pētniecībā, inovācijā, mācību darbā un kultūras mantojuma saglabāšanā, būtu jāpārvērtē minēto jauno izmantošanas veidu gaismā.

  Būtu jāievieš obligāti izņēmumi vai ierobežojumi attiecībā uz tekstizraces un datizraces tehnoloģijām, mācīšanas ilustrēšanu digitālajā vidē un kultūras mantojuma saglabāšanu.

  Joprojām būtu jāpiemēro Savienības tiesību aktos pastāvošie izņēmumi un ierobežojumi, arī tekstizracei un datizracei un izglītības un saglabāšanas darbībām, ciktāl tie neierobežo šajā direktīvā paredzētos obligātos izņēmumus, kas dalībvalstīm jāievieš savos tiesību aktos. Tāpēc Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK būtu jāgroza.

(45) Ņemot vērā dažu izmantošanas veidu raksturu, līdz ar lielo iesaistīto darbu vai blakustiesību objektu skaitu, darījumu izmaksas, ko rada individuālo tiesību nokārtošana ar katru iesaistīto tiesību subjektu, ir pārāk augstas. Līdz ar to, kamēr nav efektīvu kolektīvās licencēšanas mehānismu, izredzes, ka attiecīgajās jomās notiks visi darījumi, kas ir vajadzīgi, lai šādus darbus vai blakustiesību objektus varētu izmantot, ir niecīgas. minētajās jomās, kur kolektīvā licencēšana, kuras pamatā ir tiesību subjektu dota atļauja, nav pilnīgs risinājums, kas derētu visiem izmantojamajiem darbiem vai blakustiesību objektiem, ceļu uz vienošanos var pavērt paplašināta kolektīvā licencēšana, ko veic kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, un līdzīgi mehānismi.

  Konkrētos gadījumos nodrošinot pilnīgu juridisko noteiktību lietotājiem, šādi mehānismi papildina tiesību kolektīvo pārvaldījumu, kura pamatā ir individuālas tiesību subjektu atļaujas. Šie mehānismi turklāt dod iespēju tiesību subjektiem gūt labumu no to darbu likumīgas izmantošanas.

(48) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir ieviesti pienācīgi aizsardzības pasākumi, kas sargā tādu tiesību subjektu leģitīmās intereses, kuri nav pilnvarojuši organizāciju, kas piedāvā licenci, un ka minētie aizsardzības pasākumi tiek piemēroti nediskriminējoši.

  Konkrētāk, lai pamatotu mehānismu paplašināto tvērumu, šādai organizācijai, balstoties uz tiesību subjektu pilnvarojumu, vajadzētu būt pietiekami reprezentatīvai attiecībā uz darbu vai blakustiesību objektu veidiem un ar licenci piešķirtajām tiesībām.

  Dalībvalstīm būtu jānosaka prasības, kādas minētajām organizācijām jāievēro, lai tās varētu uzskatīt par pietiekami reprezentatīvām, ņemot vērā organizācijas pārvaldīto tiesību kategoriju, organizācijas spēju tiesības pārvaldīt efektīvi, radošo industriju, kurā tā darbojas, un to, vai organizācija aptver ievērojamu skaitu attiecīgā darbu vai blakustiesību objektu veida tiesību subjektu, kuri tās pilnvarojuši, atļaujot licencēt attiecīgo izmantošanas veidu, un saskaņā ar Direktīvu 2014/26/ES. Lai panāktu juridisko noteiktību un nodrošinātu paļāvību uz mehānismiem, būtu jāatļauj dalībvalstīm lemt par to, kam ir juridiskā atbildība par izmantošanu, ko atļauj licences līgums. Pret visiem tiesību subjektiem, kuru darbi tiek izmantoti uz licences pamata, būtu jāgarantē vienlīdzīga attieksme, jo īpaši arī attiecībā uz piekļuvi informācijai par licencēšanu un atlīdzības sadalījumu.

  Publicitātes pasākumiem būtu jādarbojas visā licences darbības laikā un nevajadzētu uzlikt nesamērīgu administratīvo slogu lietotājiem, kolektīvā pārvaldījuma organizācijām vai tiesību subjektiem un bez vajadzības informēt katru tiesību subjektu atsevišķi.

(52) Lai tiesības uz audiovizuāliem darbiem būtu vieglāk licencēt pieprasījumvideo pakalpojumos, būtu jāprasa dalībvalstīm nodrošināt sarunu mehānismu, kas pusēm, kuras vēlas slēgt līgumu, dotu iespēju paļauties uz neitrālas struktūras vai viena vai vairāku mediatoru palīdzību. Šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāatļauj vai nu izveidot jaunu struktūru, vai paļauties uz jau pastāvošu struktūru, kas atbilst šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem.

  Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai norīkot vienu vai vairākas kompetentās iestādes vai mediatorus. Šai struktūrai vai mediatoriem būtu ar pusēm jātiekas un jāpalīdz risināt sarunas, sniedzot profesionālas, neitrālas un ārējas konsultācijas. Kad sarunās ir iesaistītas puses no dažādām dalībvalstīm un ja minētās puses izlemj paļauties uz sarunu mehānismu, minētajām pusēm būtu iepriekš jāvienojas, kura būs kompetentā dalībvalsts. Minētā struktūra vai mediatori varētu tikties ar pusēm, lai atvieglotu sarunu sākšanu vai – sarunu gaitā – lai atvieglotu līguma noslēgšanu.

  Līdzdalībai minētajā sarunu mehānismā un turpmākai līgumu noslēgšanai vajadzētu būt brīvprātīgai un nevajadzētu ietekmēt pušu līgumslēgšanas brīvību.

  Dalībvalstīm būtu jāvar lemt par sarunu mehānisma darbības specifiku, arī par to, kurā laikā un cik ilgi sarunvedībā palīdzēt un kā segt attiecīgās izmaksas. Lai tiktu garantēta sarunu mehānisma efektivitāte, dalībvalstīm būtu jāgādā, lai administratīvais un finansiālais slogs joprojām būtu samērīgs. Dalībvalstīm būtu jāsekmē pārstāvības organizāciju dialogs, taču tam nevajadzētu būt to pienākumam.

(69) Ja tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji, tostarp ar licences līgumiem, saņem atļaujas pakalpojumā izmantot pakalpojuma lietotāju augšupielādētu saturu, minētajām atļaujām būtu jāaptver arī attiecīgās autortiesību reglamentētās darbības saistībā ar lietotāju veiktajām augšupielādēm pakalpojumu sniedzējiem piešķirtās atļaujas darbības jomas robežās, bet tikai tad, ja minētie lietotāji rīkojas nekomerciālos nolūkos, piemēram, kopīgo savu saturu bez nolūka gūt peļņu, vai ja no viņu augšupielādēm gūtie ienākumi saistībā ar lietotāju veikto autortiesību reglamentēto darbību, uz ko attiecas šādas atļaujas, nav būtiski.

  Ja tiesību subjekti ir nepārprotami atļāvuši lietotājiem tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumā augšupielādēt un darīt pieejamus darbus vai blakustiesību objektus, tad pakalpojuma sniedzēja veiktā publiskošanas darbība ir atļauta tiesību subjekta piešķirtās atļaujas darbības jomas robežās. Tomēr nevajadzētu būt prezumpcijai par labu tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, kas pieņem, ka to lietotāji ir ieguvuši visas attiecīgās tiesības.

(72) Kad autori un izpildītāji nolūkā gūt atlīdzību par savu darbu izmantošanu piešķir licenci vai nodod tiesības kādam citam, tostarp ar savu uzņēmumu starpniecību, viņu stāvoklis no līgumiskā viedokļa parasti ir vājāks, un minētajām fiziskajām personām ir vajadzīga šajā direktīvā paredzētā aizsardzība, lai tās spētu pilnībā gūt labumu no tiesībām, kas ir saskaņotas ar Savienības tiesību aktiem.

  Minētā vajadzība pēc aizsardzības nerodas, ja līgumpartneris ir galalietotājs un pats neizmanto darbu vai izpildījumu, kas varētu, piemēram, būt dažu darba līgumu slēgšanas gadījumā.

(83) Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, modernizēt noteiktus Savienības autortiesību regulējuma aspektus, lai būtu ņemta vērā tehnoloģiskā attīstība un jauni aizsargāta satura izplatīšanas kanāli iekšējā tirgū, nevar pietiekami sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet mēroga, ietekmes un pārrobežu dimensijas dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu.

  Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(84) Šajā direktīvā respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti Hartā.

  Tādēļ šī direktīva būtu jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.