Diritto d'autore 2019/0790 LV

1. Dalībvalstis attiecībā uz lietošanu savā teritorijā, ievērojot šajā pantā paredzētos aizsardzības pasākumus, var paredzēt, ka gadījumā, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācija, uz kuru attiecas valsts noteikumi, ar kuriem īsteno Direktīvu 2014/26/ES, saskaņā ar pilnvarojumu, ko tai devuši tiesību subjekti, noslēdz licences līgumu par darbu vai blakustiesību objektu izmantošanu:

a)	šāda līguma darbības jomu var paplašināt, attiecinot līgumu uz to tiesību subjektu tiesībām, kuri ar tiesību nodošanu, licenci vai jebkuru citu līgumisku vienošanos nav devuši atļauju minētai kolektīvā pārvaldījuma organizācijai viņus pārstāvēt; vai

b)	saistībā ar šādu vienošanos, organizācijai ir juridiskas pilnvaras pārstāvēt tiesību subjektus, kuri to minētajai organizācijai nav attiecīgi atļāvuši, vai var pieņemt, ka organizācija šādus tiesību subjektus pārstāv.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minēto licencēšanas mehānismu piemēro tikai skaidri noteiktās izmantošanas jomās, kur saņemt atsevišķu tiesību subjektu atļaujas parasti ir tik grūti un nepraktiski, ka iespējas noslēgt nepieciešamo licencēšanas darījumu izmantošanas dabas vai attiecīgo darbu veida dēļ ir maz ticamas, un nodrošina, ka šādā licencēšanas mehānismā tiek aizsargātas tiesību subjektu likumīgās intereses.

3. Šā panta 1. punkta vajadzībām dalībvalstis nodrošina šādus aizsardzības pasākumus:

a)	kolektīvā pārvaldījuma organizācija, balstoties uz savu pilnvarojumu, attiecībā uz konkrētā veida darbiem vai blakustiesību objektiem un ar licenci attiecīgajā dalībvalstī piešķirtajām tiesībām ir pietiekami reprezentatīva attiecībā uz tiesību subjektiem;

b)	visiem tiesību subjektiem, tostarp attiecībā uz licences noteikumiem, ir garantēta vienlīdzīga attieksme;

c)	tiesību subjekti, kuri nav atļāvuši organizācijai, kura piešķir licenci, jebkurā laikā var viegli un iedarbīgi izslēgt savus darbus vai blakustiesību objektus no saskaņā ar šo pantu izveidotā licencēšanas mehānisma; un

tiek veikti pienācīgi publicitātes pasākumi, lai pieņemamā laikā pirms darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas saskaņā ar licenci informētu tiesību subjektus par kolektīvā pārvaldījuma organizāciju spēju licencēt tiesību subjekta darbus vai blakustiesību objektus, par licencēšanu, kas tiek īstenota saskaņā ar šo pantu, kā arī par c) apakšpunktā minētajām tiesību subjektu iespējām. Publicitātes pasākumi ir iedarbīgi bez nepieciešamības informēt katru tiesību subjektu atsevišķi.

4. Šis pants neietekmē tādu kolektīvās licencēšanas mehānismu ar paplašinātu tvērumu piemērošanu, kuri atbilst citām Savienības tiesību aktu normām, tostarp normām, kas atļauj izņēmumus vai ierobežojumus.

Šo pantu nepiemēro tiesību obligātai kolektīvajai pārvaldībai.

Šajā pantā paredzētajam licencēšanas mehānismam piemēro Direktīvas 2014/26/ES 7. pantu.

5. Ja dalībvalsts savos tiesību aktos paredz licencēšanas mehānismu saskaņā ar šo pantu, minētā dalībvalsts informē Komisiju par attiecīgā tiesību akta darbības jomu, nolūkiem un licenču veidiem, kuri ar minēto tiesību aktu var tikt ieviesti, par organizāciju kontaktinformāciju, kuras izdod licences saskaņā ar minēto licencēšanas mehānismu, un par veidiem, kādos var iegūt informāciju par licencēšanu un par 3. punkta c) apakšpunktā minētajām tiesību subjektu iespējām. Komisija publicē minēto informāciju.

6. Balstoties uz informāciju, kas saņemta atbilstīgi šā panta 5. punktam un uz konsultācijām ar Direktīvas 2001/29/EK 12. panta 3. punktu izveidotajā kontaktkomitejā, Komisija līdz 2021. gada 10. aprīlim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šā panta 1. punktā minēto mehānismu izmantošanu Savienībā, to ietekmi uz licencēšanu un tiesību subjektiem, tostarp tiesību subjektiem, kuri nav tādas organizācijas dalībnieki, kas piešķir licences, vai ir citas dalībvalsts valstspiederīgie vai rezidenti, to iedarbīgumu kultūras satura izplatīšanas veicināšanā un ietekmi uz iekšējo tirgu, ietverot pārrobežu pakalpojumu sniegšanu un konkurenci. Minētajam ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno leģislatīvā akta priekšlikumu, tostarp par šādu valsts līmeņa mehānismu pārrobežu ietekmi.

3. NODAĻA

Audiovizuālo darbu piekļūstamība un pieejamība pieprasījumvideo platformās

19. pants

Pārredzamības pienākums

1. Dalībvalstis nodrošina, ka autori un izpildītāji no pusēm, kam tie ir licencējuši vai nodevuši savas tiesības, vai viņu tiesību pārņēmējiem regulāri, vismaz vienreiz gadā un katras nozares īpatnībām atbilstoši saņem atjauninātu, relevantu un visaptverošu informāciju par savu darbu un izpildījumu izmantošanu, jo īpaši attiecībā uz izmantošanas veidiem, visu gūto peļņu un sev pienākošos atlīdzību.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja 1. punktā minētās tiesības pēc tam ir licencētas tālāk un ja autora vai izpildītāja pirmajam līgumpartnerim nav visa informācija, kas būtu bijusi vajadzīga 1. punkta nolūkā, autori vai izpildītāji vai viņu pārstāvji pēc to pieprasījuma saņem papildu informāciju no apakšlicences saņēmējiem.

Ja minētā papildu informācija tiek pieprasīta, pirmais autora vai izpildītāja līgumpartneris sniedz informāciju par minēto apakšlicences saņēmēju identitāti.

Dalībvalstis var paredzēt, ka atbilstīgi pirmajai daļai jebkuru pieprasījumu minētajiem apakšlicences saņēmējiem izsaka tieši vai netieši ar autora vai izpildītāja līgumpartnera starpniecību.

3. Šā panta 1. punktā izklāstītais pienākums ir samērīgs un iedarbīgs, katrā nozarē nodrošinot augstu pārredzamības līmeni. Dalībvalstis var paredzēt, ka pienācīgi pamatotos gadījumos, kuros 1. punktā izklāstītais pienākums, ņemot vērā no darba vai izpildījuma izmantošanas gūtos ieņēmumus, kļūtu nesamērīgs, minētais pienākums attiecas tikai uz tāda veida un līmeņa informāciju, kādu šādos gadījumos var pamatoti sagaidīt.

4. Dalībvalstis var nolemt, ka šā punkta 1. punktā izklāstītais pienākums nav piemērojams tad, ja autora vai izpildītāja ieguldījums kopējā darbā vai izpildījumā ir nebūtisks, ja vien autors vai izpildītājs nepierāda, ka informācija viņam ir vajadzīga, lai izmantotu savas 20. panta 1. punktā paredzētās tiesības, un ka informāciju viņš pieprasa šādā nolūkā.

5. Dalībvalsts var paredzēt, ka līgumiem, uz kuriem attiecas koplīgums vai kas ir balstīti uz koplīgumu, piemēro attiecīgā koplīguma pārredzamības noteikumus, ar nosacījumu, ka minētie noteikumi atbilst 1. līdz 4. punktā paredzētajiem kritērijiem.

6. Ja piemēro Direktīvas 2014/26/ES 18. pantu, tad šā panta 1. punktā noteikto pienākumu nepiemēro līgumiem, kurus noslēgušas vienības, kas definētas minētās direktīvas 3. panta a) un b) punktā, vai citas vienības, uz kurām attiecas valstu noteikumi, ar kuriem īsteno minēto direktīvu.

20. pants

Līgumu koriģēšanas mehānisms

1. Gadījumā, ja nav piemērojama koplīguma, kurā paredzēts mehānisms, kas salīdzināms ar šajā pantā izklāstīto mehānismu, dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja atlīdzība, par kuru sākumā noslēgta vienošanās, salīdzinājumā ar vēlāk no visiem darbu vai izpildījumu izmantošanas gūtajiem attiecīgajiem ienākumiem izrādās nesamērīgi maza, autoriem un izpildītājiem vai viņu pārstāvjiem no puses, ar ko viņi ir stājušies līgumattiecībās par savu tiesību izmantošanu, vai šādas puses tiesību pārņēmējiem ir tiesības pieprasīt pienācīgu un taisnīgu papildatlīdzību.

2. Šā panta 1. punktu nepiemēro līgumiem, kurus noslēgušas vienības, kas definētas Direktīvas 2014/26/ES 3. panta a) un b) punktā, vai citas vienības, uz kurām jau attiecas valstu noteikumi, ar kuriem īsteno minēto direktīvu.

22. pants

Atsaukšanas tiesības

1. Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja autors vai izpildītājs ir ekskluzīvi piešķīris licenci uz savām tiesībām uz darbu vai blakustiesību objektu vai ekskluzīvi nodevis šīs tiesības, autors vai izpildītājs var pilnībā vai daļēji atsaukt licenci vai tiesību nodošanu, ja minētais darbs vai blakustiesību objekts netiek izmantots.

2. Valstu tiesību aktos var paredzēt īpašas normas par 1. punktā paredzēto atsaukšanas mehānismu, ņemot vērā:

a)	dažādo nozaru un dažādo darbu un izpildījumu veidu specifiku; un

b)	ja darbā vai blakustiesību objektā ir vairāk nekā viena autora vai izpildītāja ieguldījums, ņem vērā visu autoru vai izpildītāju, kurus skar individuālo atsaukšanas tiesību piemērošana, individuālā ieguldījuma salīdzinošo nozīmīgumu un likumīgās intereses.

Dalībvalstis var izslēgt darbus vai blakustiesību objektus no atsaukšanas mehānisma piemērošanas jomas, ja šādi darbi vai blakustiesību objekti parasti ietver autoru vai izpildītāju kopuma ieguldījumu.

Dalībvalstis var paredzēt, ka atsaukšanas mehānismu var piemērot tikai konkrētā termiņā, ja šāds ierobežojums ir pienācīgi pamatots ar nozares specifiku vai ar attiecīgā darba vai blakustiesību objekta veidu.

Dalībvalstis var paredzēt, ka autori vai izpildītāji tā vietā, lai atsauktu licenci vai tiesību nodošanu, var izvēlēties izbeigt tiesību ekskluzīvas nodošanas režīmu.

3. Dalībvalstis paredz, ka 1. punktā paredzēto atsaukšanu var izmantot tikai pēc tam, kad ir pagājis pieņemams laiks pēc licences līguma noslēgšanas vai tiesību nodošanas. Autors vai izpildītājs informē personu, kam ir licencētas vai nodotas tiesības, un nosaka pienācīgu termiņu, kurā ir jāsākas licencēto vai nodoto tiesību izmantošanai. Pēc minētā termiņa beigām autors vai izpildītājs tā vietā, lai atsauktu licenci vai tiesību nodošanu, var izvēlēties izbeigt tiesību ekskluzīvas nodošanas režīmu.

4. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja tiesību neizmantošanas galvenais cēlonis ir apstākļi, attiecībā uz kuriem ir pamatoti sagaidāms, ka autors vai izpildītājs tos var novērst.

5. Dalībvalstis var paredzēt, ka jebkura līguma norma, ar kuru tiek izdarīta atkāpe no 1. punktā paredzētā atsaukšanas mehānisma, ir izpildāma tikai tad, ja tā ir balstīta uz koplīgumu.

23. pants

Kopīgie noteikumi

1. Dalībvalstis nodrošina, ka autoriem un izpildītājiem nevar likt izpildīt nevienu līguma normu, kas neļauj nodrošināt atbilstību 19., 20. un 21. pantam.

2. Dalībvalstis paredz, ka šīs direktīvas 18. līdz 22. pantu nepiemēro datorprogrammas autoriem Direktīvas 2009/24/EK 2. panta izpratnē.

V SADAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

whereas

(2) Autortiesību un blakustiesību jomā pieņemtās direktīvas sniedz ieguldījumu iekšējā tirgus darbībā, tiesību subjektiem nodrošina augstu aizsardzības līmeni, atvieglo tiesību nokārtošanu un izveido regulējumu, kurā iespējams izmantot darbus un blakustiesību objektus. Minētais saskaņotais tiesiskais regulējums sekmē iekšējā tirgus labu funkcionēšanu un stimulē inovāciju, radošumu, ieguldījumus un jauna satura radīšanu, arī digitālajā vidē, lai nepieļautu iekšējā tirgus sadrumstalotību.
Minētā tiesiskā regulējuma nodrošinātā aizsardzība arī palīdz sasniegt Savienības mērķi ievērot un veicināt kultūru daudzveidību, vienlaikus pievēršot uzmanību ES kopīgajam kultūras mantojumam.
līguma par Eiropas Savienības darbību 167. panta 4. punkts prasa, lai Savienība savā rīcībā ņem vērā kultūras aspektus.

- = -

(29) Šajā direktīvā darbi un blakustiesību objekti par kādas kultūras mantojuma iestādes kolekcijā pastāvīgi esošiem būtu jāuzskata, ja, piemēram, īpašumtiesību nodošanas vai licences līguma, obligātā eksemplāra nodošanas vai pastāvīgas pārziņas vienošanās rezultātā minētās iestādes īpašumā vai pastāvīgā valdījumā ir šādu darbu vai blakustiesību objektu eksemplāri.

- = -

(39) Starptautisku savstarpējas atzīšanas apsvērumu dēļ šajā direktīvā paredzētais licencēšanas mehānisms un izņēmums vai ierobežojums, kas attiecas uz komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu digitalizāciju un izplatīšanu, nebūtu jāattiecina uz komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu kopām, ja ir pieejami pierādījumi, kas liek pieņemt, ka tās lielākoties sastāv no trešo valstu darbiem vai blakustiesību objektiem, ja vien attiecīgā kolektīvā pārvaldījuma organizācija nav pietiekami reprezentatīva attiecībā uz šo trešo valsti, piemēram, uz pārstāvības līguma pamata.
Minēto novērtējumu varētu balstīt pierādījumos, kas pieejami pēc samērīgajiem centieniem noteikt, vai darbi vai blakustiesību objekti ir komerciālajā apritē nepieejami, un papildu pierādījumi nav jāmeklē.
Komerciālajā apritē nepieejamu darbu vai blakustiesību objektu izcelsmes novērtējums par katru darbu atsevišķi būtu vajadzīgs vien tad, ja tas ir vajadzīgs arī samērīgajiem centieniem noteikt, vai tie ir komerciāli pieejami.

- = -

(52) Lai tiesības uz audiovizuāliem darbiem būtu vieglāk licencēt pieprasījumvideo pakalpojumos, būtu jāprasa dalībvalstīm nodrošināt sarunu mehānismu, kas pusēm, kuras vēlas slēgt līgumu, dotu iespēju paļauties uz neitrālas struktūras vai viena vai vairāku mediatoru palīdzību. Šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāatļauj vai nu izveidot jaunu struktūru, vai paļauties uz jau pastāvošu struktūru, kas atbilst šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem.
Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai norīkot vienu vai vairākas kompetentās iestādes vai mediatorus. Šai struktūrai vai mediatoriem būtu ar pusēm jātiekas un jāpalīdz risināt sarunas, sniedzot profesionālas, neitrālas un ārējas konsultācijas. Kad sarunās ir iesaistītas puses no dažādām dalībvalstīm un ja minētās puses izlemj paļauties uz sarunu mehānismu, minētajām pusēm būtu iepriekš jāvienojas, kura būs kompetentā dalībvalsts. Minētā struktūra vai mediatori varētu tikties ar pusēm, lai atvieglotu sarunu sākšanu vai – sarunu gaitā – lai atvieglotu līguma noslēgšanu.
Līdzdalībai minētajā sarunu mehānismā un turpmākai līgumu noslēgšanai vajadzētu būt brīvprātīgai un nevajadzētu ietekmēt pušu līgumslēgšanas brīvību.
Dalībvalstīm būtu jāvar lemt par sarunu mehānisma darbības specifiku, arī par to, kurā laikā un cik ilgi sarunvedībā palīdzēt un kā segt attiecīgās izmaksas. Lai tiktu garantēta sarunu mehānisma efektivitāte, dalībvalstīm būtu jāgādā, lai administratīvais un finansiālais slogs joprojām būtu samērīgs. Dalībvalstīm būtu jāsekmē pārstāvības organizāciju dialogs, taču tam nevajadzētu būt to pienākumam.

- = -

(73) Autoru un izpildītāju atlīdzībai vajadzētu būt pienācīgai un samērīgai ar licencēto vai nodoto tiesību faktisko vai iespējamo ekonomisko vērtību, ņemot vērā autora vai izpildītāja kopējo devumu darbā vai blakustiesību objektā un visus pārējos lietas apstākļus, piemēram, tirgus praksi vai darba faktisko izmantošanu.
Arī vienreizējs maksājums var būt samērīga atlīdzība, bet šādu praksi nevajadzētu uzskatīt par vispārēju principu.
Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai, ņemot vērā katras nozares specifiku, definēt konkrētus gadījumus, kad būtu jāizmanto vienreizēji maksājumi.
Dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai piemērot pienācīgas un samērīgas atlīdzības principu ar dažādiem esošiem vai jaunieviestiem mehānismiem, kas varētu būt darba koplīguma slēgšanas sarunas vai citi mehānismi, ar noteikumu, ka šādi mehānismi atbilst piemērojamiem Savienības tiesību aktiem.

- = -

(77) Īstenojot šajā direktīvā paredzēto pārredzamības pienākumu, dalībvalstīm būtu jāņem vērā atšķirīgu satura nozaru, piemēram, mūzikas, audiovizuālās nozares un izdevējdarbības nozares, īpatnības, un, nosakot šādus nozarēm specifiskus pienākumus, būtu jāiesaista visas attiecīgās ieinteresētās personas. Ja vajadzīgs, būtu jāņem vērā arī autoru un izpildītāju ieguldījuma nozīmīgums kopējā darbā vai izpildījumā.
Attiecībā uz to, kā attiecīgajām ieinteresētajām personām vienoties par pārredzamību, būtu jāapsver, vai par vienu no iespējām neizmantot koplīguma slēgšanas sarunas. Šādos līgumos būtu jānodrošina, lai autoriem un izpildītājiem būtu šajā direktīvā paredzētajām obligātajām prasībām atbilstošs vai augstāks pārredzamības līmenis. Lai pārredzamības pienākumam varētu pielāgot esošo ziņošanas praksi, būtu jāparedz pārejas laiks. Pārredzamības pienākums nebūtu jāpiemēro līgumiem, kas noslēgti starp tiesību subjektiem un kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, neatkarīgām mantisko tiesību pārvaldījuma vienībām vai citām vienībām, uz kurām attiecas valstu noteikumi, ar kuriem piemēro Direktīvu 2014/26/ES, jo pārredzamības pienākumi uz šīm organizācijām vai vienībām jau attiecas saskaņā ar Direktīvas 2014/26/ES 18. pantu.
Direktīvas 2014/26/ES 18. pantu piemēro organizācijām, kuras vairāk nekā viena tiesību subjekta vārdā šo tiesību subjektu kolektīvās interesēs pārvalda autortiesības vai blakustiesības. Savukārt uz individuāliem līgumiem, kas noslēgti starp tiesību subjektiem un to līgumpartneriem, kuri rīkojas savās interesēs, būtu jāattiecas šajā direktīvā paredzētajam pārredzamības pienākumam.

- = -

(79) Autori un izpildītāji bieži vien nevēlas pret saviem līguma partneriem vērsties tiesā, lai panāktu savu tiesību izpildi.
Tāpēc dalībvalstīm būtu jāparedz alternatīva strīdu izšķiršanas procedūra, kurā tiek izskatītas prasības, ko cēluši autori un izpildītāji vai ko viņu vārdā cēluši viņu pārstāvji, un kas saistītas ar pienākumu ievērot pārredzamību, neatņemamām tiesībām uz atlīdzību un ar līguma koriģēšanas mehānismu. Šajā nolūkā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izveidot jaunu struktūru vai mehānismu vai izmantot jau esošu struktūru vai mehānismu, kas atbilst šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem, neatkarīgi no tā, vai minētās struktūras vai mehānismi ir nozares virzīti vai publiski, tostarp kā daļa no valsts tiesu sistēmas. Dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai lemt par strīdu izšķiršanas procedūras izmaksu atlīdzināšanu. Šāda alternatīvā strīdu izšķiršanas procedūra neskar pušu tiesības izmantot un aizstāvēt savas tiesības, iesniedzot prasību tiesā.

- = -

(80) Ja autori un izpildītāji licencē vai nodod savas tiesības, viņi sagaida, ka viņu darbs vai izpildījums tiks izmantots. Tomēr varētu būt arī tā, ka darbi vai izpildījumi, kas ir licencēti vai tiesības uz kuriem ir nodotas, nemaz netiek izmantoti.
Ja minētās tiesības ir nodotas kā ekskluzīvas tiesības, autori un izpildītāji nevar vērsties pie cita partnera nolūkā ļaut izmantot savus darbus vai izpildījumus. Šādā gadījumā un pēc tam, kad ir pagājis pieņemams laikposms, autoriem un izpildītājiem vajadzētu spēt gūt labumu no atsaukšanas mehānisma, kas viņiem ļautu nodot vai licencēt savas tiesības citai personai.
Tā kā darbu vai izpildījumu izmantošana atkarībā no nozares var atšķirties, valstu līmenī varētu paredzēt īpašas normas, lai ņemtu vērā nozaru, piemēram audiovizuālās nozares, specifiku vai darbu vai izpildījumu specifiku, jo īpaši paredzot termiņus, kuriem iestājoties var izmantot atsaukšanas tiesības. Lai aizsargātu piešķirtās licences vai tiesību saņēmēju likumīgās intereses, izvairītos no pārkāpumiem un ņemtu vērā, ka ir nepieciešams zināms laiks, pirms darbu vai izpildījumu var reāli sākt izmantot, autoriem un izpildītājiem vajadzētu spēt izmantot atsaukšanas tiesības saskaņā ar zināmām procesuālām prasībām un tikai pēc tam, kad pagājis noteikts laiks pēc licences vai tiesību nodošanas līguma noslēgšanas. Būtu jāatļauj dalībvalstīm reglamentēt atsaukšanas tiesību izmantošana gadījumos, kad darbos vai izpildījumos ir iesaistīts vairāk nekā viens autors vai izpildītājs, ņemot vērā atsevišķo autoru vai izpildītāju ieguldījuma salīdzinošo nozīmīgumu.

- = -

keyboard_tab Diritto d'autore 2019/0790 LV

Diritto d'autore 2019/0790 LV