(21) Pārredzamības prasības attiecībā uz galvenajiem parametriem ranžējuma noteikšanai regulē arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1150 (9).
Minētajā regulā noteiktās pārredzamības prasības attiecas uz plašu tiešsaistes starpnieku loku, tostarp tiešsaistes tirdzniecības vietām, bet tās piemēro tikai darījumiem starp tirgotājiem un tiešsaistes starpniekiem.
Tāpēc, lai nodrošinātu patērētājiem pienācīgu pārredzamību, Direktīvā 2005/29/EK būtu jāievieš līdzīgas pārredzamības prasības, bet tās nav jāattiecina uz tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem, kam ar minēto regulu jau pieprasīts savās meklētājprogrammās ievietot viegli un publiski pieejamu aprakstu, kurš sagatavots vienkāršā un skaidri saprotamā valodā un kurā izklāstīti gan galvenie parametri, kas atsevišķi vai kopā ir svarīgākie ranžējuma noteikšanai, gan šo svarīgo parametru relatīvais nozīmīgums.
- = -
(22) Tirgotājiem, kuri sniedz patērētājiem iespēju meklēt preces un pakalpojumus, piemēram, ceļojumus, izmitināšanu un atpūtas pasākumus, ko piedāvā citi tirgotāji vai patērētāji, būtu jāinformē patērētāji par noklusējuma galvenajiem parametriem tādu piedāvājumu ranžējuma noteikšanai, kurus patērētājs iegūst meklēšanas vaicājuma rezultātā, un par šo parametru relatīvo nozīmi salīdzinājumā ar citiem parametriem.
Minētajai informācijai vajadzētu būt kodolīgai, labi pamanāmai un viegli un tieši pieejamai.
Ranžējuma noteikšanas parametri ir jebkuri vispārīgie kritēriji, procesi, īpaši signāli, kas iekļauti algoritmos, vai citi pielāgošanas vai pazemināšanas mehānismi, kurus izmanto saistībā ar ranžējumu.
- = -
(27) Tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem būtu jāinformē patērētāji par to, vai trešā persona, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, ir vai nav tirgotājs, pamatojoties uz trešās personas deklarāciju tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem.
Ja trešā persona, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, deklarē, ka ir persona, kura nav tirgotājs, tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem vajadzētu sniegt īsu paziņojumu par to, ka patērētāja tiesības, kas izriet no Savienības tiesību aktiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā, neattiecas uz noslēgto līgumu.
Turklāt patērētāji būtu jāinformē par to, kā no līgumu izrietošās saistības tiek sadalītas starp trešajām personām, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, un tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem.
Informācija būtu jāsniedz skaidri un saprotami, un ne tikai ar atsauci uz standarta noteikumiem un nosacījumiem vai līdzīgiem līguma dokumentiem.
Informācijas prasībām attiecībā uz tiešsaistes tirdzniecību vietu nodrošinātājiem vajadzētu būt samērīgām.
Ar minētajām prasībām jācenšas panākt līdzsvaru starp augstu līmeni patērētāju tiesību aizsardzībā un tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāju konkurētspēju.
Nevajadzētu pieprasīt, lai tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāji uzskaitītu konkrētās patērētāju tiesības, informējot patērētājus par to piemērojamību vai nepiemērojamību.
Tas neskar patērētāju informēšanas prasības, kas noteiktas Direktīvā 2011/83/ES, un jo īpaši tās 6.
panta 1.
punktā.
Informācija, kas sniedzama par atbildību par patērētāju tiesību nodrošināšanu, ir atkarīga no līguma noteikumiem starp tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem un attiecīgajām trešajām personām-tirgotājiem.
Tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājs varētu norādīt, ka par patērētāju tiesību nodrošināšanu ir atbildīga vienīgi trešā persona-tirgotājs vai arī aprakstīt savus konkrētos pienākumus, ja minētais nodrošinātājs uzņemas atbildību par konkrētiem līguma aspektiem, piemēram, piegādi vai atteikuma tiesību izmantošanu.
- = -
(30) Jēdzienu “digitālais saturs” un “digitālie pakalpojumi” definīcijas, kas minētas Direktīvā 2011/83/ES, būtu jāpielāgo definīcijām Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/770 (15).
Digitālais saturs, uz ko attiecas Direktīva (ES) 2019/770, aptver vienu piegādes darbību, virkni atsevišķu piegādes darbību vai pastāvīgu piegādi kādā laikposmā.
Pastāvīgās piegādes elementam nav obligāti jābūt saistītam ar ilgtermiņa piegādi.
Tādi gadījumi kā videoklipu straumēšana tīmeklī būtu jāuzskata par pastāvīgu piegādi kādā laikposmā neatkarīgi no attiecīgā audiovizuālā faila faktiskā ilguma.
Tāpēc var būt grūti nošķirt noteiktus digitālā satura un digitālo pakalpojumu veidus, jo abiem gadījumiem var būt raksturīga nepārtraukta piegāde, ko tirgotājs veic visā līguma darbības laikā.
Digitālo pakalpojumu piemēri ir video un audio koplietošanas pakalpojumi un cita veida datņu mitināšana, tekstapstrāde vai spēles, ko piedāvā mākoņdatošanas vidē, mākoņglabāšana, tīmekļa e-pasts, sociālie plašsaziņas līdzekļi un mākoņdatošanas lietotnes.
Nepārtrauktā pakalpojuma sniedzēja iesaiste attaisno noteikumu piemērošanu par atteikuma tiesībām, kas paredzētas Direktīvā 2011/83/ES un kas efektīvi ļauj patērētājam pārbaudīt pakalpojumu un 14 dienu laikā no līguma noslēgšanas dienas pieņemt lēmumu, vai to saglabāt vai ne.
Daudzus tāda digitālā satura piegādes līgumus, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, raksturo viena piegādes darbība, lai sniegtu patērētājam konkrēto digitālā satura vienību vai vienības, piemēram, konkrētu mūziku vai video datnes.
Uz tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā, joprojām attiecas atbrīvojums no atteikuma tiesībām, kas izklāstīts Direktīvas 2011/83/ES 16.
panta pirmās daļas m) punktā, kurā noteikts, ka patērētājs zaudē atteikuma tiesības, ja ir sākusies līguma izpilde, piemēram, satura lejupielāde vai straumēšana, bet ar nosacījumu, ka patērētājs iepriekš devis skaidru piekrišanu sākt līguma izpildi atteikuma tiesību perioda laikā un apliecinājis, ka viņš tādējādi ir zaudējis savas atteikuma tiesības.
Ja ir šaubas par to, vai līgums ir pakalpojumu līgums vai digitālā satura piegādes līgums, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, būtu jāpiemēro noteikumi attiecībā uz tiesībām atteikties no pakalpojumiem.
- = -
(31) Digitālo saturu un digitālos pakalpojumus tiešsaistē bieži sniedz saskaņā ar līgumiem, kas paredz, ka patērētājs nemaksā cenu, bet sniedz tirgotājam personas datus.
Direktīvu 2011/83/ES jau piemēro tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā (piemēram, tiešsaistes digitālā satura piegāde), neatkarīgi no tā, vai patērētājs maksā cenu naudā vai sniedz personas datus.
Tomēr minēto direktīvu piemēro tikai tādiem pakalpojumu līgumiem, tostarp digitālo pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs maksā vai apņemas maksāt to cenu.
Līdz ar to minēto direktīvu nepiemēro digitālo pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs sniedz tirgotājam personas datus, nemaksājot cenu. Ņemot vērā līdzības un savstarpējo aizstājamību, kas piemīt maksas digitālajiem pakalpojumiem un digitālajiem pakalpojumiem apmaiņā pret personas datiem, tiem būtu jāpiemēro vieni un tie paši noteikumi saskaņā ar minēto direktīvu.
- = -
(33) Tāpēc Direktīvas 2011/83/ES darbības joma būtu jāpaplašina, lai ietvertu arī tos līgumus, saskaņā ar kuriem tirgotājs patērētājam sniedz vai apņemas sniegt digitālo pakalpojumu un patērētājs sniedz vai apņemas sniegt personas datus.
Līdzīgi tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, minētā direktīva būtu jāpiemēro gadījumos, kad patērētājs tirgotājam sniedz vai apņemas sniegt personas datus, izņemot gadījumus, kad patērētāja sniegtos personas datus tirgotājs apstrādā tikai un vienīgi, lai piegādātu digitālo saturu vai sniegtu digitālo pakalpojumu, un tirgotājs neapstrādā minētos datus citiem mērķiem.
Jebkurai personas datu apstrādei būtu jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2016/679 (16).
- = -
(34) Lai nodrošinātu pilnīgu saskaņotību ar Direktīvu (ES) 2019/770 gadījumos, kad digitālo saturu nepiegādā un digitālos pakalpojumus nesniedz pret cenas samaksu, Direktīva 2011/83/ES nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kad tirgotājs vāc personas datus vienīgi nolūkā izpildīt juridiskās prasības, kas attiecas uz šo tirgotāju. Šādas situācijas var būt, piemēram, gadījumi, kad patērētāja reģistrēšanās drošības un identifikācijas nolūkos ir prasīta piemērojamajos tiesību aktos.
- = -
(36) Ar jēdzienu “funkcionalitāte” būtu jāsaprot veidi, kuros digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu var izmantot.
Piemēram, jebkādu tehnisko ierobežojumu esamība vai neesamība, piemēram, aizsardzība, izmantojot digitālo tiesību pārvaldību vai reģionālo kodējumu, varētu ietekmēt digitālā satura vai digitālā pakalpojuma spēju pildīt visas savas funkcijas, ņemot vērā tā nolūku.
Jēdziens “sadarbspēja” attiecas uz to, vai un kādā mērā digitālais saturs vai digitālais pakalpojums spēj darboties ar aparatūru vai programmatūru, kas atšķiras no aparatūras un programmatūras, ar kurām parasti izmanto tāda paša veida digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu.
Sekmīga darbība varētu ietvert, piemēram, digitālā satura vai digitālā pakalpojuma spēju apmainīties ar informāciju ar šādu citu programmatūru vai aparatūru un izmantot informāciju, ar ko veikta apmaiņa.
Jēdziens “saderība” ir definēts Direktīvā (ES) 2019/770.
- = -
(37) Direktīvas 2011/83/ES 7.
panta 3.
punktā un 8.
panta 8.
punktā paredzēts, ka tirgotājiem attiecīgi ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem un distances līgumiem jāiegūst patērētāja iepriekšēja skaidra piekrišana sākt līguma izpildi, pirms beidzies atteikuma tiesību periods.
Minētās direktīvas 14.
panta 4.
punkta a) apakšpunktā paredzēta līgumiska sankcija, ja tirgotājs neizpilda šo prasību, proti, ka patērētājam nav jāmaksā par sniegtajiem pakalpojumiem.
Prasība iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu attiecīgi ir būtiska tikai pakalpojumiem, tostarp digitālajiem pakalpojumiem, kurus sniedz pret to cenas samaksu.
Tāpēc 7.
panta 3.
punkts un 8.
panta 8.
punkts ir jāgroza tā, lai prasība tirgotājiem iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu attiecas tikai uz tiem pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētāja pienākums ir maksāt.
- = -
(42) Direktīvas 2011/83/ES 16.
panta pirmās daļas a) punktā paredzēts atbrīvojums no atteikuma tiesībām attiecībā uz pakalpojumu līgumiem, kas ir pilnībā izpildīti, ja izpilde ir sākusies ar patērētāja iepriekš skaidri paustu piekrišanu un ar apliecinājumu, ka viņš zaudēs savas atteikuma tiesības, tiklīdz tirgotājs būs līgumu izpildījis pilnībā.
Turpretī minētās direktīvas 7.
panta 3.
punktā un 8.
panta 8.
punktā par tirgotāja pienākumiem situācijās, kurās līguma izpilde ir sākusies pirms beidzies atteikuma tiesību periods, paredzēts vienīgi, ka tirgotājiem jāiegūst patērētāja iepriekšēja skaidra piekrišana, bet ne apliecinājums, ka atteikuma tiesības tiks zaudētas, kad izpilde būs pabeigta.
Lai nodrošinātu konsekvenci starp minētajām tiesību normām, 7.
panta 3.
punktā un 8.
panta 8.
punktā ir jāiekļauj noteikums, ka tirgotāja pienākums ir arī saņemt apliecinājumu, ka patērētājs apzinās, ka atteikuma tiesības tiks zaudētas, kad līguma izpilde būs pabeigta, ja attiecīgajā līgumā paredzēts patērētāja pienākums maksāt.
Turklāt 16.
panta pirmās daļas a) punkts būtu jāgroza, lai ņemtu vērā 7.
panta 3.
punktā un 8.
panta 8.
punktā veiktās izmaiņas, atbilstīgi kurām tirgotājiem izvirzītā prasība iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu un apliecinājumu attiecas tikai uz tiem pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētāja pienākums ir maksāt.
Tomēr vajadzētu dot dalībvalstīm iespēju attiecībā uz pakalpojumu līgumiem, kuros patērētājs ir īpaši prasījis tirgotāja ierašanos, lai veiktu remontdarbus, neattiecināt prasību saņemt patērētāja apliecinājumu, ka viņš zaudēs atteikuma tiesības, kad līguma izpilde būs pabeigta.
Minētās direktīvas 16.
panta pirmās daļas c) punktā ir paredzēts atbrīvojums no atteikuma tiesībām attiecībā uz līgumiem par tādu preču piegādi, kuras izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai ir nepārprotami personalizētas.
Minētais atbrīvojums aptver, piemēram, individuāli pielāgotu mēbeļu izgatavošanu un uzstādīšanu patērētāja mājoklī, ja to nodrošina saskaņā ar vienu pirkuma līgumu.
- = -
(44) Direktīvas 2011/83/ES 14.
panta 4.
punktā paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem gadījumā, kad tiek izmantotas atteikuma tiesības, patērētājs nesedz izmaksas par pakalpojumu izpildi, par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un tāda digitālā satura piegādi, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā.
Ja kāds no minētajiem nosacījumiem ir izpildīts, patērētājam nav jāmaksā cena par pakalpojumu, sabiedriskajiem pakalpojumiem vai digitālo saturu, kas saņemts pirms atteikuma tiesību izmantošanas.
Attiecībā uz digitālo saturu viens no minētajiem nekumulatīvajiem nosacījumiem saskaņā ar 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunkta iii) punktu ir tas, ka nav sniegts līguma apstiprinājums, tostarp apstiprinājums par patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu sākt līguma izpildi pirms beidzies atteikuma tiesību periods un apliecinājums, ka rezultātā ir zaudētas atteikuma tiesības.
Tomēr minētais nosacījums nav iekļauts minētās direktīvas 16.
panta pirmās daļas m) punktā, kur minēti atteikuma tiesību zaudēšanas nosacījumi, radot nenoteiktību attiecībā uz patērētāju iespējām atsaukties uz 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunkta iii) punktu, ja abi pārējie 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunktā minētie nosacījumi ir izpildīti un tā rezultātā saskaņā ar 16.
panta pirmās daļas m) punktu ir zaudētas atteikuma tiesības.
Tāpēc 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunkta iii) punktā paredzētais nosacījums būtu jāpievieno 16.
panta pirmās daļas m) punktam, lai ļautu patērētājam izmantot atteikuma tiesības, ja minētais nosacījums nav izpildīts, un attiecīgi prasīt 14.
panta 4.
punktā paredzēto tiesību piemērošanu.
- = -
(54) Lai gan tirdzniecība ārpus uzņēmuma telpām ir leģitīms un nostiprinājies pārdošanas kanāls, piemēram, tirdzniecība tirgotāja uzņēmuma telpās un tālpārdošana, daži īpaši agresīvi vai maldinoši tirgvedības vai pārdošanas prakses veidi saistībā ar apmeklējumiem pie patērētāja mājās vai Direktīvas 2011/83/ES 2.
panta 8.
punktā minēto ekskursiju laikā var radīt spiedienu uz patērētājiem veikt tādu preču vai pakalpojumu pirkumus, kurus tie citādi nebūtu pirkuši, vai pirkumus par pārmērīgām cenām, kas bieži ir ar tūlītēju samaksu. Šāda prakse bieži vien skar vecāka gadagājuma un citus neaizsargātus patērētājus.
Dažas dalībvalstis uzskata minēto praksi par nevēlamu un atzīst, ka nepieciešams ierobežot ārpus uzņēmuma telpām veiktas tirdzniecības konkrētus veidus un aspektus Direktīvas 2011/83/ES nozīmē, piemēram, agresīva un maldinoša tirgvedība vai produkta tirdzniecība nelūgtu apmeklējumu laikā patērētāja mājās, vai ekskursijas.
Ja šādus ierobežojumus nosaka ar patērētāju tiesību aizsardzību nesaistītu apsvērumu dēļ, piemēram, šos ierobežojumus pamatojot ar sabiedrības interesēm vai tiesībām uz patērētāju privātās dzīves neaizskaramību, ko aizsargā ar Hartas 7.
pantu, tie neietilpst Direktīvas 2005/29/EK darbības jomā.
- = -