(22) Tirgotājiem, kuri sniedz patērētājiem iespēju meklēt preces un pakalpojumus, piemēram, ceļojumus, izmitināšanu un atpūtas pasākumus, ko piedāvā citi tirgotāji vai patērētāji, būtu jāinformē patērētāji par noklusējuma galvenajiem parametriem tādu piedāvājumu ranžējuma noteikšanai, kurus patērētājs iegūst meklēšanas vaicājuma rezultātā, un par šo parametru relatīvo nozīmi salīdzinājumā ar citiem parametriem.
Minētajai informācijai vajadzētu būt kodolīgai, labi pamanāmai un viegli un tieši pieejamai.
Ranžējuma noteikšanas parametri ir jebkuri vispārīgie kritēriji, procesi, īpaši signāli, kas iekļauti algoritmos, vai citi pielāgošanas vai pazemināšanas mehānismi, kurus izmanto saistībā ar ranžējumu.
- = -
(30) Jēdzienu “digitālais saturs” un “digitālie pakalpojumi” definīcijas, kas minētas Direktīvā 2011/83/ES, būtu jāpielāgo definīcijām Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/770 (15).
Digitālais saturs, uz ko attiecas Direktīva (ES) 2019/770, aptver vienu piegādes darbību, virkni atsevišķu piegādes darbību vai pastāvīgu piegādi kādā laikposmā.
Pastāvīgās piegādes elementam nav obligāti jābūt saistītam ar ilgtermiņa piegādi.
Tādi gadījumi kā videoklipu straumēšana tīmeklī būtu jāuzskata par pastāvīgu piegādi kādā laikposmā neatkarīgi no attiecīgā audiovizuālā faila faktiskā ilguma.
Tāpēc var būt grūti nošķirt noteiktus digitālā satura un digitālo pakalpojumu veidus, jo abiem gadījumiem var būt raksturīga nepārtraukta piegāde, ko tirgotājs veic visā līguma darbības laikā.
Digitālo pakalpojumu piemēri ir video un audio koplietošanas pakalpojumi un cita veida datņu mitināšana, tekstapstrāde vai spēles, ko piedāvā mākoņdatošanas vidē, mākoņglabāšana, tīmekļa e-pasts, sociālie plašsaziņas līdzekļi un mākoņdatošanas lietotnes.
Nepārtrauktā pakalpojuma sniedzēja iesaiste attaisno noteikumu piemērošanu par atteikuma tiesībām, kas paredzētas Direktīvā 2011/83/ES un kas efektīvi ļauj patērētājam pārbaudīt pakalpojumu un 14 dienu laikā no līguma noslēgšanas dienas pieņemt lēmumu, vai to saglabāt vai ne.
Daudzus tāda digitālā satura piegādes līgumus, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, raksturo viena piegādes darbība, lai sniegtu patērētājam konkrēto digitālā satura vienību vai vienības, piemēram, konkrētu mūziku vai video datnes.
Uz tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā, joprojām attiecas atbrīvojums no atteikuma tiesībām, kas izklāstīts Direktīvas 2011/83/ES 16.
panta pirmās daļas m) punktā, kurā noteikts, ka patērētājs zaudē atteikuma tiesības, ja ir sākusies līguma izpilde, piemēram, satura lejupielāde vai straumēšana, bet ar nosacījumu, ka patērētājs iepriekš devis skaidru piekrišanu sākt līguma izpildi atteikuma tiesību perioda laikā un apliecinājis, ka viņš tādējādi ir zaudējis savas atteikuma tiesības.
Ja ir šaubas par to, vai līgums ir pakalpojumu līgums vai digitālā satura piegādes līgums, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, būtu jāpiemēro noteikumi attiecībā uz tiesībām atteikties no pakalpojumiem.
- = -
(31) Digitālo saturu un digitālos pakalpojumus tiešsaistē bieži sniedz saskaņā ar līgumiem, kas paredz, ka patērētājs nemaksā cenu, bet sniedz tirgotājam personas datus.
Direktīvu 2011/83/ES jau piemēro tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā (piemēram, tiešsaistes digitālā satura piegāde), neatkarīgi no tā, vai patērētājs maksā cenu naudā vai sniedz personas datus.
Tomēr minēto direktīvu piemēro tikai tādiem pakalpojumu līgumiem, tostarp digitālo pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs maksā vai apņemas maksāt to cenu.
Līdz ar to minēto direktīvu nepiemēro digitālo pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs sniedz tirgotājam personas datus, nemaksājot cenu. Ņemot vērā līdzības un savstarpējo aizstājamību, kas piemīt maksas digitālajiem pakalpojumiem un digitālajiem pakalpojumiem apmaiņā pret personas datiem, tiem būtu jāpiemēro vieni un tie paši noteikumi saskaņā ar minēto direktīvu.
- = -
(32) Būtu jānodrošina konsekvence starp Direktīvas 2011/83/ES un Direktīvas (ES) 2019/770, ko piemēro digitālā satura piegādes līgumiem vai digitālajiem pakalpojumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs sniedz vai apņemas sniegt tirgotājam personas datus, piemērošanas jomu.
- = -
(33) Tāpēc Direktīvas 2011/83/ES darbības joma būtu jāpaplašina, lai ietvertu arī tos līgumus, saskaņā ar kuriem tirgotājs patērētājam sniedz vai apņemas sniegt digitālo pakalpojumu un patērētājs sniedz vai apņemas sniegt personas datus.
Līdzīgi tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, minētā direktīva būtu jāpiemēro gadījumos, kad patērētājs tirgotājam sniedz vai apņemas sniegt personas datus, izņemot gadījumus, kad patērētāja sniegtos personas datus tirgotājs apstrādā tikai un vienīgi, lai piegādātu digitālo saturu vai sniegtu digitālo pakalpojumu, un tirgotājs neapstrādā minētos datus citiem mērķiem.
Jebkurai personas datu apstrādei būtu jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2016/679 (16).
- = -
(35) Direktīva 2011/83/ES nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kad tirgotājs vāc vienīgi metadatus, piemēram, informāciju par patērētāja ierīci vai pārlūkošanas vēsturi, izņemot, ja šādu situāciju uzskata par līgumu saskaņā ar valstu tiesību aktiem.
Tā nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kad patērētājs, kas nav noslēdzis līgumu ar tirgotāju, ir pakļauts reklāmām tikai un vienīgi, lai piekļūtu digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam.
Tomēr dalībvalstīm būtu jāsaglabā iespēja paplašināt minētās direktīvas piemērošanu uz šādām situācijām vai citādi reglamentēt šādas situācijas, kas ir izslēgtas no minētās direktīvas darbības jomas.
- = -
(38) Direktīvas 2011/83/ES 16.
panta pirmās daļas m) punktā paredzēts atbrīvojums no atteikuma tiesībām attiecībā uz digitālu saturu, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā, ja patērētājs iepriekš devis skaidru piekrišanu sākt izpildi pirms atteikuma tiesību perioda beigām un apliecinājis, ka viņš tādējādi zaudē savas atteikuma tiesības.
Minētās direktīvas 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunktā paredzēta līgumiska sankcija, ja tirgotājs neizpilda šo prasību, proti, patērētājam nav jāmaksā par patērēto digitālo saturu.
Prasība iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu un apliecinājumu atbilstoši tam ir būtiska tikai attiecībā uz digitālu saturu, kuru sniedz pret tā cenas samaksu.
Tāpēc 16.
panta pirmās daļas m) punkts ir jāgroza tā, lai prasība tirgotājiem iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu un apliecinājumu attiecas tikai uz tiem līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētāja pienākums ir maksāt.
- = -
(39) Direktīvas 2005/29/EK 7.
panta 4.
punktā izklāstītas informācijas prasības attiecībā uz uzaicinājumu veikt produkta pirkumu par konkrētu cenu.
Minētās informācijas prasības piemēro jau reklāmas stadijā, savukārt ar Direktīvu 2011/83/ES tiek noteiktas tādas pašas un citas detalizētākas prasības attiecībā uz informāciju vēlākā pirmslīguma stadijā (t.
i., tieši pirms patērētājs noslēdz līgumu).
Līdz ar to tirgotājiem var būt jāsniedz viena un tā pati informācija reklāmas stadijā (piemēram, tiešsaistes reklāma plašsaziņas līdzekļu tīmekļa vietnē) un pirms līguma noslēgšanas (piemēram, savos tiešsaistes interneta veikalos).
- = -
(42) Direktīvas 2011/83/ES 16.
panta pirmās daļas a) punktā paredzēts atbrīvojums no atteikuma tiesībām attiecībā uz pakalpojumu līgumiem, kas ir pilnībā izpildīti, ja izpilde ir sākusies ar patērētāja iepriekš skaidri paustu piekrišanu un ar apliecinājumu, ka viņš zaudēs savas atteikuma tiesības, tiklīdz tirgotājs būs līgumu izpildījis pilnībā.
Turpretī minētās direktīvas 7.
panta 3.
punktā un 8.
panta 8.
punktā par tirgotāja pienākumiem situācijās, kurās līguma izpilde ir sākusies pirms beidzies atteikuma tiesību periods, paredzēts vienīgi, ka tirgotājiem jāiegūst patērētāja iepriekšēja skaidra piekrišana, bet ne apliecinājums, ka atteikuma tiesības tiks zaudētas, kad izpilde būs pabeigta.
Lai nodrošinātu konsekvenci starp minētajām tiesību normām, 7.
panta 3.
punktā un 8.
panta 8.
punktā ir jāiekļauj noteikums, ka tirgotāja pienākums ir arī saņemt apliecinājumu, ka patērētājs apzinās, ka atteikuma tiesības tiks zaudētas, kad līguma izpilde būs pabeigta, ja attiecīgajā līgumā paredzēts patērētāja pienākums maksāt.
Turklāt 16.
panta pirmās daļas a) punkts būtu jāgroza, lai ņemtu vērā 7.
panta 3.
punktā un 8.
panta 8.
punktā veiktās izmaiņas, atbilstīgi kurām tirgotājiem izvirzītā prasība iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu un apliecinājumu attiecas tikai uz tiem pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētāja pienākums ir maksāt.
Tomēr vajadzētu dot dalībvalstīm iespēju attiecībā uz pakalpojumu līgumiem, kuros patērētājs ir īpaši prasījis tirgotāja ierašanos, lai veiktu remontdarbus, neattiecināt prasību saņemt patērētāja apliecinājumu, ka viņš zaudēs atteikuma tiesības, kad līguma izpilde būs pabeigta.
Minētās direktīvas 16.
panta pirmās daļas c) punktā ir paredzēts atbrīvojums no atteikuma tiesībām attiecībā uz līgumiem par tādu preču piegādi, kuras izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai ir nepārprotami personalizētas.
Minētais atbrīvojums aptver, piemēram, individuāli pielāgotu mēbeļu izgatavošanu un uzstādīšanu patērētāja mājoklī, ja to nodrošina saskaņā ar vienu pirkuma līgumu.
- = -
(44) Direktīvas 2011/83/ES 14.
panta 4.
punktā paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem gadījumā, kad tiek izmantotas atteikuma tiesības, patērētājs nesedz izmaksas par pakalpojumu izpildi, par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un tāda digitālā satura piegādi, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā.
Ja kāds no minētajiem nosacījumiem ir izpildīts, patērētājam nav jāmaksā cena par pakalpojumu, sabiedriskajiem pakalpojumiem vai digitālo saturu, kas saņemts pirms atteikuma tiesību izmantošanas.
Attiecībā uz digitālo saturu viens no minētajiem nekumulatīvajiem nosacījumiem saskaņā ar 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunkta iii) punktu ir tas, ka nav sniegts līguma apstiprinājums, tostarp apstiprinājums par patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu sākt līguma izpildi pirms beidzies atteikuma tiesību periods un apliecinājums, ka rezultātā ir zaudētas atteikuma tiesības.
Tomēr minētais nosacījums nav iekļauts minētās direktīvas 16.
panta pirmās daļas m) punktā, kur minēti atteikuma tiesību zaudēšanas nosacījumi, radot nenoteiktību attiecībā uz patērētāju iespējām atsaukties uz 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunkta iii) punktu, ja abi pārējie 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunktā minētie nosacījumi ir izpildīti un tā rezultātā saskaņā ar 16.
panta pirmās daļas m) punktu ir zaudētas atteikuma tiesības.
Tāpēc 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunkta iii) punktā paredzētais nosacījums būtu jāpievieno 16.
panta pirmās daļas m) punktam, lai ļautu patērētājam izmantot atteikuma tiesības, ja minētais nosacījums nav izpildīts, un attiecīgi prasīt 14.
panta 4.
punktā paredzēto tiesību piemērošanu.
- = -
(47) Patērētāji, pieņemot lēmumus par pirkumiem, arvien vairāk paļaujas uz patērētāju atsauksmēm un ieteikumiem.
Tāpēc gadījumos, kad tirgotāji nodrošina piekļuvi atsauksmēm par produktiem, viņiem būtu jāinformē patērētāji, vai ir ieviesti procesi vai procedūras, kas nodrošina, ka publicētās atsauksmes ir snieguši patērētāji, kuri produktus ir patiešām izmantojuši vai iegādājušies.
Ja šādi procesi vai procedūras ir ieviestas, tirgotājiem būtu jāsniedz informācija par to, kā tiek veiktas pārbaudes, un tiem būtu patērētāji skaidri jāinformē par to, kā atsauksmes tiek apstrādātas, piemēram, vai visas atsauksmes, gan pozitīvās, gan negatīvās, ir publicētas un vai šīs atsauksmes ir sponsorētas vai arī tās ir ietekmējušas līgumattiecības ar tirgotāju.
Turklāt par negodīgu komercpraksi, kas maldina patērētājus, tāpēc būtu jāuzskata paziņojumi, ka atsauksmes par produktu snieguši patērētāji, kuri patiešām izmantojuši vai iegādājušies produktu, lai gan nav veikti pamatoti un samērīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka atsauksmes tiek saņemtas no šādiem patērētājiem. Šādi pasākumi varētu ietvert tehniskos līdzekļus, ar kuriem pārbauda tās personas uzticamību, kura ievieto atsauksmi, piemēram, pieprasot informāciju, kas nepieciešama, lai pārbaudītu, vai patērētājs patiešām ir izmantojis vai iegādājies šo produktu.
- = -
(55) Saskaņā ar subsidiaritātes principu un lai atvieglotu izpildi, būtu jāprecizē, ka Direktīva 2005/29/EK neskar dalībvalstu brīvību pieņemt valsts noteikumus, lai vēl vairāk aizsargātu patērētāju likumīgās intereses, vēršoties pret negodīgu komercpraksi saistībā ar nelūgtiem apmeklējumiem, ko tirgotājs veic viņu mājās, lai piedāvātu vai pārdotu produktus, vai ekskursijām, kuras tirgotājs organizē ar mērķi reklamēt vai pārdot produktus patērētājiem, ja šādu noteikumu nepieciešamību var pamatot ar patērētāju tiesību aizsardzības apsvērumiem.
Visiem šādiem noteikumiem vajadzētu būt samērīgiem un nediskriminējošiem, un tiem nevajadzētu aizliegt minētos pārdošanas kanālus kā tādus.
Ar dalībvalstu pieņemtajiem valsts noteikumiem varētu, piemēram, noteikt dienas laiku, kad patērētāju apmeklējumi mājās bez viņu īpaša lūguma nav atļauti, vai arī aizliegt šādus apmeklējumus, ja patērētājs ir redzamā vietā norādījis, ka šādi apmeklējumi nav pieņemami, vai paredzēt maksājumu procedūru.
Turklāt šādos noteikumos varētu paredzēt augstāku aizsardzības līmeni patērētāju tiesību jomās, kas saskaņotas ar Direktīvu 2011/83/ES.
Tāpēc Direktīva 2011/83/ES būtu jāgroza, lai ļautu dalībvalstīm pieņemt valsts pasākumus, kas nodrošina ilgāku periodu atteikuma tiesību izmantošanai un iespējas atkāpties no konkrētiem atteikuma tiesībās paredzētiem izņēmumiem.
Būtu jāpieprasa, lai dalībvalstis paziņo Komisijai par visiem valsts tiesību aktiem, kas pieņemti šajā sakarā, lai Komisija varētu darīt šo informāciju pieejamu visām ieinteresētajām personām un uzraudzīt minēto pasākumu samērīgumu un likumību.
- = -
(56) Attiecībā uz agresīvu un maldinošu praksi saistībā ar pasākumiem, kas tiek organizēti vietās, kuras neatrodas tirgotāja telpās, Direktīva 2005/29/EK neskar nekādus uzņēmējdarbības veikšanas vai atļauju izsniegšanas sistēmu nosacījumus, ko dalībvalstis var piemērot tirgotājiem.
Turklāt minētā direktīva neskar valstu līgumtiesības un jo īpaši noteikumus par līguma spēkā esamību, izveidi vai sekām.
Agresīvu un maldinošu praksi saistībā ar pasākumiem, kas tiek organizēti citās vietās, kuras neatrodas tirgotāja telpās, var aizliegt, katru gadījumu izvērtējot atsevišķi saskaņā ar minētās direktīvas 5.
līdz 9.
pantu.
Turklāt minētās direktīvas I pielikumā ietverts vispārējs aizliegums attiecībā uz tādu praksi, kad tirgotājs rada iespaidu, ka viņš nedarbojas nolūkā, kas saistīts ar viņa profesionālo darbību, un tādu praksi, kad tiek radīts iespaids, ka patērētājs nevar atstāt telpas pirms līguma noslēgšanas.
Komisijai būtu jānovērtē, vai spēkā esošie noteikumi nodrošina pietiekamu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni un piemērotus instrumentus, ar ko dalībvalstis var efektīvi cīnīties pret šādu praksi.
- = -