(4) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 98/6/EK (5), 2005/29/EK un 2011/83/ES (6) ir iekļautas prasības, ka dalībvalstīm jāparedz iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas, lai novērstu to valstu noteikumu pārkāpumus, ar kuriem transponē minētās direktīvas.
Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/2394 (7) 21.
pantā prasīts, lai dalībvalstis efektīvi, iedarbīgi un koordinēti veiktu izpildes pasākumus, tostarp noteiktu sodus, lai panāktu, ka tiek izbeigti vai aizliegti plaši izplatīti pārkāpumi vai Savienības mēroga plaši izplatīti pārkāpumi.
- = -
(6) Dalībvalstīm arī turpmāk būtu jāvar lemt par piemērojamo sankciju veidu un savos valsts tiesību aktos noteikt attiecīgas procedūras sankciju piemērošanai gadījumos, kad tiek pārkāptas direktīvas 93/13/EEK, 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES, kā tās grozītas ar šo direktīvu.
- = -
(13) Dalībvalstīm nevajadzētu liegt saglabāt vai ieviest savos valsts tiesību aktos naudas sodus, kuri pamatojas uz lielāku maksimālo apgrozījumu, par plaši izplatītiem pārkāpumiem vai Savienības mēroga plaši izplatītiem pārkāpumiem.
Būtu arī jānodrošina, ka dalībvalstis var šādus naudas sodus noteikt, ņemot vērā tirgotāja globālo apgrozījumu, vai noteikumus par naudas sodiem attiecināt arī uz citiem pārkāpumiem, uz kuriem neattiecas šīs direktīvas noteikumi un kuri saistīti ar Regulas (ES) 2017/2394 21.
pantu.
Prasība noteikt naudas sodu tādā apmērā, kas nav mazāks par 4 % no tirgotāja gada apgrozījuma, nebūtu jāpiemēro dalībvalsts papildu noteikumiem par periodiskiem soda maksājumiem, piemēram, dienas naudas sodiem, par neatbilstību jebkuram lēmumam, rīkojumam, pagaidu pasākumam, tirgotāja saistībām vai citam pasākumam ar mērķi izbeigt pārkāpumu.
- = -
(14) Direktīvā 93/13/EEK būtu jāiekļauj noteikumi par sankcijām, lai palielinātu to atturošo iedarbību.
Dalībvalstis pašas var brīvi lemt par to, kāda administratīvā vai tiesvedības procedūra izmantojama, piemērojot sankcijas par minētās direktīvas pārkāpumiem.
It īpaši administratīvās iestādes vai valstu tiesas varētu piemērot sankcijas, ja tostarp uz administratīvās iestādes ierosinātas tiesvedības pamata ir konstatēts, ka līgumu noteikumi ir negodīgi.
Administratīvās iestādes vai valstu tiesas varētu piemērot sankcijas arī gadījumos, kad pārdevējs vai piegādātājs izmanto līguma noteikumus, kas valstu tiesību aktos nepārprotami atzīti par negodīgiem jebkuros apstākļos, un kad pārdevējs vai piegādātājs izmanto līguma noteikumus, kas ar galīgu saistošu lēmumu atzīti par negodīgiem.
Dalībvalstis varētu nolemt, ka administratīvajām iestādēm ir arī tiesības secināt, ka attiecīgie līguma noteikumi ir negodīgi.
Administratīvās iestādes vai valstu tiesas sankciju varētu piemērot ar to pašu lēmumu, kurā secināts, ka attiecīgie līguma noteikumi ir negodīgi.
Dalībvalstis varētu noteikt piemērotus valsts līmenī īstenoto pasākumu koordinēšanas mehānismus attiecībā uz individuālo tiesisko aizsardzību un sankcijām.
- = -
(17) Patērētāju tiesību aizsardzības un tirgvedības tiesību aktu atbilstības pārbaudē un vienlaicīgā direktīvas 2011/83/ES izvērtējumā arī tika konstatētas vairākas jomas, kurās spēkā esošie Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumi būtu jāmodernizē.
Tā kā digitālie rīki tiek nepārtraukti pilnveidoti, ir jāpielāgo Savienības patērētāju tiesību aizsardzības tiesību akti.
- = -
(20) Šajā saistībā būtu jāgroza direktīvas 2005/29/EK I pielikums, lai skaidri noteiktu, ka tirgotājam, atbildot uz patērētāja tiešsaistes meklēšanas vaicājumu, ir aizliegts sniegt patērētājam informāciju meklēšanas rezultātu veidā, skaidri neatklājot, ka tā ir apmaksāta reklāma vai ka ir veikta samaksa par to, lai produktiem nodrošinātu augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos.
Ja tirgotājs tiešsaistes meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātājam ir tieši vai netieši maksājis par to, lai produktam nodrošinātu augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos, tiešsaistes meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātājam būtu īsā, viegli pieejamā un saprotamā veidā par to jāinformē patērētāji.
Netieša samaksa var izpausties tādējādi, ka tirgotājs piekrīt meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātāja labā uzņemties jebkādas papildu saistības, kas konkrētajā gadījumā nodrošina augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos.
Netieša samaksa var izpausties kā palielināta komisijas maksa par katru transakciju, kā arī dažādas kompensācijas shēmas, kas konkrētajā gadījumā nodrošina augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos.
Tādi maksājumi par vispārējiem pakalpojumiem kā maksa par iekļaušanu sarakstā vai dalības maksa, kas saistīti ar plašu funkciju klāstu, kuru meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātājs piedāvā tirgotājam, nebūtu jāuzskata par maksājumu ar mērķi konkrētā gadījumā produktiem nodrošināt augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos, ja vien šāds maksājums nav paredzēts augstāka ranžējuma nodrošināšanai.
Tiešsaistes meklēšanas funkcionalitāti var nodrošināt dažāda veida tirgotāji, kas darbojas tiešsaistē, arī starpnieki, piemēram, tiešsaistes tirdzniecības vietas, meklētājprogrammas un salīdzināšanas tīmekļa vietnes.
- = -
(28) Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2000/31/EK (14) 15.
panta 1.
punktu nebūtu jāpieprasa, lai tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāji pārbaudītu trešo personu-piegādātāju juridisko statusu.
Tā vietā tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem būtu jāpieprasa, lai trešās personas-piegādātāji, kas veic piegādes tiešsaistes tirdzniecības vietā, patērētāju tiesību aizsardzības aktu vajadzībām norādītu savu statusu “tirgotāji” vai “personas, kas nav tirgotāji” un sniegtu šo informāciju tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājam.
- = -
(30) Jēdzienu “digitālais saturs” un “digitālie pakalpojumi” definīcijas, kas minētas Direktīvā 2011/83/ES, būtu jāpielāgo definīcijām Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/770 (15).
Digitālais saturs, uz ko attiecas direktīva (ES) 2019/770, aptver vienu piegādes darbību, virkni atsevišķu piegādes darbību vai pastāvīgu piegādi kādā laikposmā.
Pastāvīgās piegādes elementam nav obligāti jābūt saistītam ar ilgtermiņa piegādi.
Tādi gadījumi kā videoklipu straumēšana tīmeklī būtu jāuzskata par pastāvīgu piegādi kādā laikposmā neatkarīgi no attiecīgā audiovizuālā faila faktiskā ilguma.
Tāpēc var būt grūti nošķirt noteiktus digitālā satura un digitālo pakalpojumu veidus, jo abiem gadījumiem var būt raksturīga nepārtraukta piegāde, ko tirgotājs veic visā līguma darbības laikā.
Digitālo pakalpojumu piemēri ir video un audio koplietošanas pakalpojumi un cita veida datņu mitināšana, tekstapstrāde vai spēles, ko piedāvā mākoņdatošanas vidē, mākoņglabāšana, tīmekļa e-pasts, sociālie plašsaziņas līdzekļi un mākoņdatošanas lietotnes.
Nepārtrauktā pakalpojuma sniedzēja iesaiste attaisno noteikumu piemērošanu par atteikuma tiesībām, kas paredzētas Direktīvā 2011/83/ES un kas efektīvi ļauj patērētājam pārbaudīt pakalpojumu un 14 dienu laikā no līguma noslēgšanas dienas pieņemt lēmumu, vai to saglabāt vai ne.
Daudzus tāda digitālā satura piegādes līgumus, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, raksturo viena piegādes darbība, lai sniegtu patērētājam konkrēto digitālā satura vienību vai vienības, piemēram, konkrētu mūziku vai video datnes.
Uz tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā, joprojām attiecas atbrīvojums no atteikuma tiesībām, kas izklāstīts direktīvas 2011/83/ES 16.
panta pirmās daļas m) punktā, kurā noteikts, ka patērētājs zaudē atteikuma tiesības, ja ir sākusies līguma izpilde, piemēram, satura lejupielāde vai straumēšana, bet ar nosacījumu, ka patērētājs iepriekš devis skaidru piekrišanu sākt līguma izpildi atteikuma tiesību perioda laikā un apliecinājis, ka viņš tādējādi ir zaudējis savas atteikuma tiesības.
Ja ir šaubas par to, vai līgums ir pakalpojumu līgums vai digitālā satura piegādes līgums, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, būtu jāpiemēro noteikumi attiecībā uz tiesībām atteikties no pakalpojumiem.
- = -
(32) Būtu jānodrošina konsekvence starp direktīvas 2011/83/ES un direktīvas (ES) 2019/770, ko piemēro digitālā satura piegādes līgumiem vai digitālajiem pakalpojumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs sniedz vai apņemas sniegt tirgotājam personas datus, piemērošanas jomu.
- = -
(33) Tāpēc direktīvas 2011/83/ES darbības joma būtu jāpaplašina, lai ietvertu arī tos līgumus, saskaņā ar kuriem tirgotājs patērētājam sniedz vai apņemas sniegt digitālo pakalpojumu un patērētājs sniedz vai apņemas sniegt personas datus.
Līdzīgi tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, minētā direktīva būtu jāpiemēro gadījumos, kad patērētājs tirgotājam sniedz vai apņemas sniegt personas datus, izņemot gadījumus, kad patērētāja sniegtos personas datus tirgotājs apstrādā tikai un vienīgi, lai piegādātu digitālo saturu vai sniegtu digitālo pakalpojumu, un tirgotājs neapstrādā minētos datus citiem mērķiem.
Jebkurai personas datu apstrādei būtu jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2016/679 (16).
- = -
(34) Lai nodrošinātu pilnīgu saskaņotību ar Direktīvu (ES) 2019/770 gadījumos, kad digitālo saturu nepiegādā un digitālos pakalpojumus nesniedz pret cenas samaksu, direktīva 2011/83/ES nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kad tirgotājs vāc personas datus vienīgi nolūkā izpildīt juridiskās prasības, kas attiecas uz šo tirgotāju. Šādas situācijas var būt, piemēram, gadījumi, kad patērētāja reģistrēšanās drošības un identifikācijas nolūkos ir prasīta piemērojamajos tiesību aktos.
- = -
(35) direktīva 2011/83/ES nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kad tirgotājs vāc vienīgi metadatus, piemēram, informāciju par patērētāja ierīci vai pārlūkošanas vēsturi, izņemot, ja šādu situāciju uzskata par līgumu saskaņā ar valstu tiesību aktiem.
Tā nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kad patērētājs, kas nav noslēdzis līgumu ar tirgotāju, ir pakļauts reklāmām tikai un vienīgi, lai piekļūtu digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam.
Tomēr dalībvalstīm būtu jāsaglabā iespēja paplašināt minētās direktīvas piemērošanu uz šādām situācijām vai citādi reglamentēt šādas situācijas, kas ir izslēgtas no minētās direktīvas darbības jomas.
- = -
(37) direktīvas 2011/83/ES 7.
panta 3.
punktā un 8.
panta 8.
punktā paredzēts, ka tirgotājiem attiecīgi ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem un distances līgumiem jāiegūst patērētāja iepriekšēja skaidra piekrišana sākt līguma izpildi, pirms beidzies atteikuma tiesību periods.
Minētās direktīvas 14.
panta 4.
punkta a) apakšpunktā paredzēta līgumiska sankcija, ja tirgotājs neizpilda šo prasību, proti, ka patērētājam nav jāmaksā par sniegtajiem pakalpojumiem.
Prasība iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu attiecīgi ir būtiska tikai pakalpojumiem, tostarp digitālajiem pakalpojumiem, kurus sniedz pret to cenas samaksu.
Tāpēc 7.
panta 3.
punkts un 8.
panta 8.
punkts ir jāgroza tā, lai prasība tirgotājiem iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu attiecas tikai uz tiem pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētāja pienākums ir maksāt.
- = -
(38) direktīvas 2011/83/ES 16.
panta pirmās daļas m) punktā paredzēts atbrīvojums no atteikuma tiesībām attiecībā uz digitālu saturu, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā, ja patērētājs iepriekš devis skaidru piekrišanu sākt izpildi pirms atteikuma tiesību perioda beigām un apliecinājis, ka viņš tādējādi zaudē savas atteikuma tiesības.
Minētās direktīvas 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunktā paredzēta līgumiska sankcija, ja tirgotājs neizpilda šo prasību, proti, patērētājam nav jāmaksā par patērēto digitālo saturu.
Prasība iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu un apliecinājumu atbilstoši tam ir būtiska tikai attiecībā uz digitālu saturu, kuru sniedz pret tā cenas samaksu.
Tāpēc 16.
panta pirmās daļas m) punkts ir jāgroza tā, lai prasība tirgotājiem iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu un apliecinājumu attiecas tikai uz tiem līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētāja pienākums ir maksāt.
- = -
(39) direktīvas 2005/29/EK 7.
panta 4.
punktā izklāstītas informācijas prasības attiecībā uz uzaicinājumu veikt produkta pirkumu par konkrētu cenu.
Minētās informācijas prasības piemēro jau reklāmas stadijā, savukārt ar Direktīvu 2011/83/ES tiek noteiktas tādas pašas un citas detalizētākas prasības attiecībā uz informāciju vēlākā pirmslīguma stadijā (t.
i., tieši pirms patērētājs noslēdz līgumu).
Līdz ar to tirgotājiem var būt jāsniedz viena un tā pati informācija reklāmas stadijā (piemēram, tiešsaistes reklāma plašsaziņas līdzekļu tīmekļa vietnē) un pirms līguma noslēgšanas (piemēram, savos tiešsaistes interneta veikalos).
- = -
(40) Informācijas prasības saskaņā ar direktīvas 2005/29/EK 7.
panta 4.
punktu ietver patērētāja informēšanu par tirgotāja sūdzību izskatīšanas procedūrām.
Patērētāju tiesību aizsardzības un tirgvedības tiesību aktu atbilstības pārbaudes rezultāti liecina, ka minētā informācija ir vissvarīgākā stadijā pirms līguma noslēgšanas, ko reglamentē direktīva 2011/83/ES.
Tāpēc būtu jāsvītro prasība sniegt minēto informāciju reklāmas stadijā uzaicinājumos veikt pirkumu saskaņā ar Direktīvu 2005/29/EK.
- = -
(41) direktīvas 2011/83/ES 6.
panta 1.
punkta h) apakšpunktā paredzēts, ka tirgotājiem jāsniedz patērētājiem informācija pirms līguma noslēgšanas par atteikuma tiesībām, tostarp minētās direktīvas I pielikuma B daļā dotais atteikuma veidlapas paraugs.
Minētās direktīvas 8.
panta 4.
punktā paredzētas vienkāršākas prasības par informāciju pirms līguma noslēgšanas, ja līgumu noslēdz, izmantojot distances saziņas līdzekli, kurā ir ierobežota telpa vai laiks informācijas parādīšanai, piemēram, telefonu, ar balsi vadāmus iepirkšanās palīgus vai īsziņas.
Pirms līguma noslēgšanas obligāti sniedzamā informācija, kas jāsniedz minētajā konkrētajā distances saziņas līdzeklī vai ar tā starpniecību, ietver informāciju par atteikuma tiesībām, kā minēts 6.
panta 1.
punkta h) apakšpunktā.
Tādējādi tā arī ietver I pielikuma B daļā dotā atteikuma veidlapas parauga sniegšanu.
Tomēr nav iespējams sniegt atteikuma veidlapu, ja līgums ir noslēgts, izmantojot tādu līdzekli kā telefonu vai ar balsi vadāmu iepirkšanās palīgu, un var būt tehniski neiespējami to sniegt lietotājiem draudzīgā veidā citā distances saziņas līdzeklī, uz kuru attiecas 8.
panta 4.
punkts.
Tāpēc ir lietderīgi izslēgt noteikumu par atteikuma veidlapas paraugu no informācijas, kura tirgotājiem jebkurā gadījumā jāsniedz konkrētajā līguma noslēgšanai izmantotajā distances saziņas līdzeklī vai ar tā starpniecību saskaņā ar 8.
panta 4.
punktu.
- = -
(42) direktīvas 2011/83/ES 16.
panta pirmās daļas a) punktā paredzēts atbrīvojums no atteikuma tiesībām attiecībā uz pakalpojumu līgumiem, kas ir pilnībā izpildīti, ja izpilde ir sākusies ar patērētāja iepriekš skaidri paustu piekrišanu un ar apliecinājumu, ka viņš zaudēs savas atteikuma tiesības, tiklīdz tirgotājs būs līgumu izpildījis pilnībā.
Turpretī minētās direktīvas 7.
panta 3.
punktā un 8.
panta 8.
punktā par tirgotāja pienākumiem situācijās, kurās līguma izpilde ir sākusies pirms beidzies atteikuma tiesību periods, paredzēts vienīgi, ka tirgotājiem jāiegūst patērētāja iepriekšēja skaidra piekrišana, bet ne apliecinājums, ka atteikuma tiesības tiks zaudētas, kad izpilde būs pabeigta.
Lai nodrošinātu konsekvenci starp minētajām tiesību normām, 7.
panta 3.
punktā un 8.
panta 8.
punktā ir jāiekļauj noteikums, ka tirgotāja pienākums ir arī saņemt apliecinājumu, ka patērētājs apzinās, ka atteikuma tiesības tiks zaudētas, kad līguma izpilde būs pabeigta, ja attiecīgajā līgumā paredzēts patērētāja pienākums maksāt.
Turklāt 16.
panta pirmās daļas a) punkts būtu jāgroza, lai ņemtu vērā 7.
panta 3.
punktā un 8.
panta 8.
punktā veiktās izmaiņas, atbilstīgi kurām tirgotājiem izvirzītā prasība iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu un apliecinājumu attiecas tikai uz tiem pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētāja pienākums ir maksāt.
Tomēr vajadzētu dot dalībvalstīm iespēju attiecībā uz pakalpojumu līgumiem, kuros patērētājs ir īpaši prasījis tirgotāja ierašanos, lai veiktu remontdarbus, neattiecināt prasību saņemt patērētāja apliecinājumu, ka viņš zaudēs atteikuma tiesības, kad līguma izpilde būs pabeigta.
Minētās direktīvas 16.
panta pirmās daļas c) punktā ir paredzēts atbrīvojums no atteikuma tiesībām attiecībā uz līgumiem par tādu preču piegādi, kuras izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai ir nepārprotami personalizētas.
Minētais atbrīvojums aptver, piemēram, individuāli pielāgotu mēbeļu izgatavošanu un uzstādīšanu patērētāja mājoklī, ja to nodrošina saskaņā ar vienu pirkuma līgumu.
- = -
(43) Būtu arī jāapsver iespēja direktīvas 2011/83/ES 16.
panta pirmās daļas b) punktā paredzēto atbrīvojumu no atteikuma tiesībām attiecināt uz līgumiem par enerģijas atsevišķām piegādēm ārpus enerģijas tīkla, jo tās cena ir atkarīga no izejvielu vai enerģijas tirgū notiekošām svārstībām, ko tirgotājs nevar ietekmēt un kas var rasties atteikuma tiesību periodā.
- = -
(44) direktīvas 2011/83/ES 14.
panta 4.
punktā paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem gadījumā, kad tiek izmantotas atteikuma tiesības, patērētājs nesedz izmaksas par pakalpojumu izpildi, par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un tāda digitālā satura piegādi, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā.
Ja kāds no minētajiem nosacījumiem ir izpildīts, patērētājam nav jāmaksā cena par pakalpojumu, sabiedriskajiem pakalpojumiem vai digitālo saturu, kas saņemts pirms atteikuma tiesību izmantošanas.
Attiecībā uz digitālo saturu viens no minētajiem nekumulatīvajiem nosacījumiem saskaņā ar 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunkta iii) punktu ir tas, ka nav sniegts līguma apstiprinājums, tostarp apstiprinājums par patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu sākt līguma izpildi pirms beidzies atteikuma tiesību periods un apliecinājums, ka rezultātā ir zaudētas atteikuma tiesības.
Tomēr minētais nosacījums nav iekļauts minētās direktīvas 16.
panta pirmās daļas m) punktā, kur minēti atteikuma tiesību zaudēšanas nosacījumi, radot nenoteiktību attiecībā uz patērētāju iespējām atsaukties uz 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunkta iii) punktu, ja abi pārējie 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunktā minētie nosacījumi ir izpildīti un tā rezultātā saskaņā ar 16.
panta pirmās daļas m) punktu ir zaudētas atteikuma tiesības.
Tāpēc 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunkta iii) punktā paredzētais nosacījums būtu jāpievieno 16.
panta pirmās daļas m) punktam, lai ļautu patērētājam izmantot atteikuma tiesības, ja minētais nosacījums nav izpildīts, un attiecīgi prasīt 14.
panta 4.
punktā paredzēto tiesību piemērošanu.
- = -
(46) Ņemot vērā tehnoloģisko attīstību, jāsvītro atsauce uz faksa numuru no saziņas līdzekļu saraksta direktīvas 2011/83/ES 6.
panta 1.
punkta c) apakšpunktā, jo fakss pašreiz tiek reti izmantots un ir lielā mērā novecojis.
- = -
(48) Šīs direktīvas noteikumi attiecībā uz patērētāju sniegtām atsauksmēm un ieteikumiem neskar parasto un likumīgo reklāmas praksi lietot pārspīlētus apgalvojumus vai izteicienus, ko nav paredzēts uztvert burtiski.
- = -
(52) Tāpēc šādu praksi var uzskatīt par neatbilstošu direktīvai 2005/29/EK, pamatojoties uz attiecīgo elementu atsevišķu novērtējumu.
Lai atvieglotu dalībvalstu patērētāju un pārtikas jomas iestādēm spēkā esošo Savienības tiesību aktu piemērošanu, Komisijas 2017.
gada 29.
septembra paziņojumā “ES pārtikas aprites un patērētāju tiesību aizsardzības jomu tiesību aktu piemērošana divējādas kvalitātes produktu jautājumos – īpašie aspekti saistībā ar pārtiku” tika sniegtas norādes par spēkā esošo Savienības noteikumu piemērošanu divējādas kvalitātes pārtikas gadījumiem. Šajā sakarā Komisijas Kopīgais pētniecības centrs 2018.
gada 25.
aprīlī iesniedza “Visaptverošu regulējumu pārtikas produktu atlasei un pārbaudei nolūkā novērtēt pārtikas produktu kvalitātes īpašības: ES saskaņotā testēšanas metodika”.
- = -
(53) Tomēr, nepastāvot skaidriem noteikumiem, izpildes pieredze ir parādījusi, ka patērētājiem, tirgotājiem un valstu kompetentajām iestādēm varētu nebūt skaidrs, kura komercprakse varētu būt pretrunā direktīvai 2005/29/EK.
Tāpēc minētā direktīva būtu jāgroza, lai nodrošinātu juridisko noteiktību gan tirgotājiem, gan tiesībaizsardzības iestādēm, nepārprotami reglamentējot preces kā tādas preces tirgvedību, kura ir identiska tādai pašai precei, kas tiek laista tirgū citās dalībvalstīs, ja minētajai precei ir ievērojami atšķirīgs sastāvs vai īpašības.
Kompetentajām iestādēm būtu atsevišķi jānovērtē un jāizskata šāda prakse saskaņā ar Direktīvu 2005/29/EK, kura grozīta ar šo direktīvu.
Veicot novērtējumu, kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā, vai patērētāji var viegli noteikt šādu diferenciāciju, tirgotāja tiesības viena un tā un paša zīmola preces pielāgot dažādiem ģeogrāfiskajiem tirgiem leģitīmu un objektīvu faktoru dēļ, piemēram, valsts tiesību akti, izejvielu pieejamība vai sezonalitāte vai brīvprātīgas stratēģijas, kuru mērķis ir uzlabot piekļuvi veselīgai un uzturvielām bagātai pārtikai, kā arī tirgotāju tiesības dažādos ģeogrāfiskajos tirgos piedāvāt viena un tā paša zīmola preces dažādos svara vai tilpuma iepakojumos.
Kompetentajām iestādēm būtu jānovērtē, vai patērētāji var viegli noteikt šādu diferenciāciju, ņemot vērā informācijas pieejamību un piemērotību.
Svarīgi ir patērētājus informēt par leģitīmu un objektīvu faktoru dēļ veiktu preču diferenciāciju.
Tirgotājiem vajadzētu būt iespējai brīvi sniegt šādu informāciju dažādos veidos, lai patērētāji var piekļūt vajadzīgajai informācijai.
Tirgotājiem informācija parasti nebūtu jāsniedz uz preču marķējuma, bet priekšroka jādod citiem informācijas sniegšanas veidiem.
Būtu jāievēro Savienības noteikumi, kas attiecas uz attiecīgajām nozarēm, un noteikumi par preču brīvu apriti.
- = -
(54) Lai gan tirdzniecība ārpus uzņēmuma telpām ir leģitīms un nostiprinājies pārdošanas kanāls, piemēram, tirdzniecība tirgotāja uzņēmuma telpās un tālpārdošana, daži īpaši agresīvi vai maldinoši tirgvedības vai pārdošanas prakses veidi saistībā ar apmeklējumiem pie patērētāja mājās vai direktīvas 2011/83/ES 2.
panta 8.
punktā minēto ekskursiju laikā var radīt spiedienu uz patērētājiem veikt tādu preču vai pakalpojumu pirkumus, kurus tie citādi nebūtu pirkuši, vai pirkumus par pārmērīgām cenām, kas bieži ir ar tūlītēju samaksu. Šāda prakse bieži vien skar vecāka gadagājuma un citus neaizsargātus patērētājus.
Dažas dalībvalstis uzskata minēto praksi par nevēlamu un atzīst, ka nepieciešams ierobežot ārpus uzņēmuma telpām veiktas tirdzniecības konkrētus veidus un aspektus direktīvas 2011/83/ES nozīmē, piemēram, agresīva un maldinoša tirgvedība vai produkta tirdzniecība nelūgtu apmeklējumu laikā patērētāja mājās, vai ekskursijas.
Ja šādus ierobežojumus nosaka ar patērētāju tiesību aizsardzību nesaistītu apsvērumu dēļ, piemēram, šos ierobežojumus pamatojot ar sabiedrības interesēm vai tiesībām uz patērētāju privātās dzīves neaizskaramību, ko aizsargā ar Hartas 7.
pantu, tie neietilpst direktīvas 2005/29/EK darbības jomā.
- = -
(55) Saskaņā ar subsidiaritātes principu un lai atvieglotu izpildi, būtu jāprecizē, ka direktīva 2005/29/EK neskar dalībvalstu brīvību pieņemt valsts noteikumus, lai vēl vairāk aizsargātu patērētāju likumīgās intereses, vēršoties pret negodīgu komercpraksi saistībā ar nelūgtiem apmeklējumiem, ko tirgotājs veic viņu mājās, lai piedāvātu vai pārdotu produktus, vai ekskursijām, kuras tirgotājs organizē ar mērķi reklamēt vai pārdot produktus patērētājiem, ja šādu noteikumu nepieciešamību var pamatot ar patērētāju tiesību aizsardzības apsvērumiem.
Visiem šādiem noteikumiem vajadzētu būt samērīgiem un nediskriminējošiem, un tiem nevajadzētu aizliegt minētos pārdošanas kanālus kā tādus.
Ar dalībvalstu pieņemtajiem valsts noteikumiem varētu, piemēram, noteikt dienas laiku, kad patērētāju apmeklējumi mājās bez viņu īpaša lūguma nav atļauti, vai arī aizliegt šādus apmeklējumus, ja patērētājs ir redzamā vietā norādījis, ka šādi apmeklējumi nav pieņemami, vai paredzēt maksājumu procedūru.
Turklāt šādos noteikumos varētu paredzēt augstāku aizsardzības līmeni patērētāju tiesību jomās, kas saskaņotas ar Direktīvu 2011/83/ES.
Tāpēc direktīva 2011/83/ES būtu jāgroza, lai ļautu dalībvalstīm pieņemt valsts pasākumus, kas nodrošina ilgāku periodu atteikuma tiesību izmantošanai un iespējas atkāpties no konkrētiem atteikuma tiesībās paredzētiem izņēmumiem.
Būtu jāpieprasa, lai dalībvalstis paziņo Komisijai par visiem valsts tiesību aktiem, kas pieņemti šajā sakarā, lai Komisija varētu darīt šo informāciju pieejamu visām ieinteresētajām personām un uzraudzīt minēto pasākumu samērīgumu un likumību.
- = -
(56) Attiecībā uz agresīvu un maldinošu praksi saistībā ar pasākumiem, kas tiek organizēti vietās, kuras neatrodas tirgotāja telpās, direktīva 2005/29/EK neskar nekādus uzņēmējdarbības veikšanas vai atļauju izsniegšanas sistēmu nosacījumus, ko dalībvalstis var piemērot tirgotājiem.
Turklāt minētā direktīva neskar valstu līgumtiesības un jo īpaši noteikumus par līguma spēkā esamību, izveidi vai sekām.
Agresīvu un maldinošu praksi saistībā ar pasākumiem, kas tiek organizēti citās vietās, kuras neatrodas tirgotāja telpās, var aizliegt, katru gadījumu izvērtējot atsevišķi saskaņā ar minētās direktīvas 5.
līdz 9.
pantu.
Turklāt minētās direktīvas I pielikumā ietverts vispārējs aizliegums attiecībā uz tādu praksi, kad tirgotājs rada iespaidu, ka viņš nedarbojas nolūkā, kas saistīts ar viņa profesionālo darbību, un tādu praksi, kad tiek radīts iespaids, ka patērētājs nevar atstāt telpas pirms līguma noslēgšanas.
Komisijai būtu jānovērtē, vai spēkā esošie noteikumi nodrošina pietiekamu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni un piemērotus instrumentus, ar ko dalībvalstis var efektīvi cīnīties pret šādu praksi.
- = -
(57) Šai direktīvai nebūtu jāietekmē valsts līgumtiesību aspekti, kas ar to nav reglamentēti.
Tāpēc šai direktīvai nebūtu jāskar valsts līgumtiesību akti, kas regulē, piemēram, līguma noslēgšanu vai spēkā esamību tādos gadījumos kā piekrišanas neesamība vai neatļauta komercdarbība.
- = -
(59) Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011.
gada 28.
septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (17) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kur ir paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un attiecīgām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos.
Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.
- = -
(60) Ņemot vērā, ka šīs direktīvas mērķus, proti, nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu labāku izpildi un modernizēšanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet problēmas Savienības mēroga būtības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5.
pantā noteikto subsidiaritātes principu.
Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,
- = -