(3) Savienība jau ir veikusi vairākus pasākumus, lai uzlabotu patērētāju, tirgotāju un praktizējošu juristu informētību par patērētāju tiesībām un uzlabotu patērētāju tiesību izpildi un patērētāju tiesisko aizsardzību.
Tomēr vēl ir trūkumi valstu tiesību aktos, kuros nav iekļauti patiesi iedarbīgas un samērīgas sankcijas, lai atturētu un sodītu par Savienībā notikušiem pārkāpumiem, ir nepietiekami individuāli tiesiskās aizsardzības līdzekļi patērētājiem, kuriem nodarīts kaitējums, pārkāpjot valstu tiesību aktus, ar kuriem transponē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK (3), un ir nepilnības saistībā ar aizlieguma procedūru saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/22/EK (4).
Aizlieguma pārskatīšanas procedūra būtu jāreglamentē ar atsevišķu instrumentu, ar ko groza un aizstāj Direktīvu 2009/22/EK.
- = -
(4) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 98/6/EK (5), 2005/29/EK un 2011/83/ES (6) ir iekļautas prasības, ka dalībvalstīm jāparedz iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas, lai novērstu to valstu noteikumu pārkāpumus, ar kuriem transponē minētās direktīvas.
Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/2394 (7) 21.
pantā prasīts, lai dalībvalstis efektīvi, iedarbīgi un koordinēti veiktu izpildes pasākumus, tostarp noteiktu sodus, lai panāktu, ka tiek izbeigti vai aizliegti plaši izplatīti pārkāpumi vai Savienības mēroga plaši izplatīti pārkāpumi.
- = -
(6) Dalībvalstīm arī turpmāk būtu jāvar lemt par piemērojamo sankciju veidu un savos valsts tiesību aktos noteikt attiecīgas procedūras sankciju piemērošanai gadījumos, kad tiek pārkāptas Direktīvas 93/13/EEK, 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES, kā tās grozītas ar šo direktīvu.
- = -
(9) Saskaņā ar Regulas (ES) 2017/2394 21.
pantu dalībvalstu kompetentās iestādes, uz kurām attiecas koordinētā rīcība, pret tirgotāju, kas ir atbildīgs par plaši izplatīto pārkāpumu vai Savienības mēroga plaši izplatīto pārkāpumu, savā jurisdikcijā veic visus vajadzīgos izpildes pasākumus, lai panāktu, ka tiek izbeigts vai aizliegts minētais pārkāpums.
Vajadzības gadījumā tās tirgotājam, kas atbildīgs par plaši izplatīto pārkāpumu vai Savienības mēroga plaši izplatīto pārkāpumu, piemēro sankcijas, piemēram, naudas sodus vai periodiskus soda maksājumus.
Izpildes pasākumus veic efektīvi, iedarbīgi un koordinēti, lai panāktu, ka plaši izplatītais pārkāpums vai Savienības mēroga plaši izplatītais pārkāpums tiek izbeigts vai aizliegts.
Kompetentās iestādes, uz kurām attiecas koordinētā rīcība, izpildes pasākumus dalībvalstīs, uz kurām attiecas minētais pārkāpums, cenšas veikt vienlaikus.
- = -
(16) Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka patērētājiem, kuriem kaitējumu nodarījusi negodīga komercprakse, ir pieejami tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai novērstu minētās negodīgās komercprakses ietekmi.
Skaidrs regulējums attiecībā uz individuāliem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem atvieglotu privāttiesisko izpildi.
Samērīgā un efektīvā veidā būtu jānodrošina, ka patērētāji var saņemt atlīdzību par nodarītajiem zaudējumiem un attiecīgā gadījumā viņiem ir tiesības uz cenas samazinājumu vai līguma izbeigšanu.
Dalībvalstīm nevajadzētu liegt saglabāt vai ieviest tiesības uz citiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, piemēram, tiesības uz remontu vai nomaiņu, patērētājiem, kuriem kaitējumu nodarījusi negodīga komercprakse, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek novērsta šādas prakses ietekme.
Nevajadzētu dalībvalstīm liegt iespēju noteikt patērētāju tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanas nosacījumus un sekas.
Piemērojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, vajadzības gadījumā varētu ņemt vērā negodīgās komercprakses smaguma pakāpi un būtību, patērētājam nodarītos zaudējumus un citus attiecīgos apstākļus, piemēram, tirgotāja izdarīto pārkāpumu vai līguma pārkāpumu.
- = -
(17) Patērētāju tiesību aizsardzības un tirgvedības tiesību aktu atbilstības pārbaudē un vienlaicīgā Direktīvas 2011/83/ES izvērtējumā arī tika konstatētas vairākas jomas, kurās spēkā esošie Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumi būtu jāmodernizē.
Tā kā digitālie rīki tiek nepārtraukti pilnveidoti, ir jāpielāgo Savienības patērētāju tiesību aizsardzības tiesību akti.
- = -
(24) Ja produkti tiek piedāvāti patērētājiem tiešsaistes tirdzniecības vietās, gan tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājs, gan trešā persona-piegādātājs ir iesaistīti Direktīvā 2011/83/ES prasītās informācijas pirms līguma noslēgšanas sniegšanā.
Tā rezultātā patērētāji, kas izmanto tiešsaistes tirdzniecības vietas, nevar skaidri saprast, kas ir viņu līguma partneri un kā ir ietekmētas viņu tiesības un pienākumi.
- = -
(25) Tiešsaistes tirdzniecības vietas būtu jādefinē Direktīvu 2005/29/EK un 2011/83/ES vajadzībām līdzīgi kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 524/2013 (11) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/1148 (12).
Tomēr jēdziena “tiešsaistes tirdzniecības vieta” definīcija būtu jāatjaunina un jāpadara tehnoloģiski neitrāla, lai ietvertu jaunas tehnoloģijas.
Tāpēc ir lietderīgi atsaukties nevis uz “tīmekļa vietni”, bet uz programmatūru, tostarp tīmekļa vietni, tīmekļa vietnes daļu vai lietotni, ko uztur tirgotājs vai kas tiek uzturēta tirgotāja vārdā, saskaņā ar jēdzienu “tiešsaistes saskarne”, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2017/2394 un Regulā (ES) 2018/302 (13).
- = -
(27) Tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem būtu jāinformē patērētāji par to, vai trešā persona, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, ir vai nav tirgotājs, pamatojoties uz trešās personas deklarāciju tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem.
Ja trešā persona, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, deklarē, ka ir persona, kura nav tirgotājs, tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem vajadzētu sniegt īsu paziņojumu par to, ka patērētāja tiesības, kas izriet no Savienības tiesību aktiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā, neattiecas uz noslēgto līgumu.
Turklāt patērētāji būtu jāinformē par to, kā no līgumu izrietošās saistības tiek sadalītas starp trešajām personām, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, un tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem.
Informācija būtu jāsniedz skaidri un saprotami, un ne tikai ar atsauci uz standarta noteikumiem un nosacījumiem vai līdzīgiem līguma dokumentiem.
Informācijas prasībām attiecībā uz tiešsaistes tirdzniecību vietu nodrošinātājiem vajadzētu būt samērīgām.
Ar minētajām prasībām jācenšas panākt līdzsvaru starp augstu līmeni patērētāju tiesību aizsardzībā un tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāju konkurētspēju.
Nevajadzētu pieprasīt, lai tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāji uzskaitītu konkrētās patērētāju tiesības, informējot patērētājus par to piemērojamību vai nepiemērojamību.
Tas neskar patērētāju informēšanas prasības, kas noteiktas Direktīvā 2011/83/ES, un jo īpaši tās 6.
panta 1.
punktā.
Informācija, kas sniedzama par atbildību par patērētāju tiesību nodrošināšanu, ir atkarīga no līguma noteikumiem starp tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem un attiecīgajām trešajām personām-tirgotājiem.
Tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājs varētu norādīt, ka par patērētāju tiesību nodrošināšanu ir atbildīga vienīgi trešā persona-tirgotājs vai arī aprakstīt savus konkrētos pienākumus, ja minētais nodrošinātājs uzņemas atbildību par konkrētiem līguma aspektiem, piemēram, piegādi vai atteikuma tiesību izmantošanu.
- = -
(30) Jēdzienu “digitālais saturs” un “digitālie pakalpojumi” definīcijas, kas minētas Direktīvā 2011/83/ES, būtu jāpielāgo definīcijām Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/770 (15).
Digitālais saturs, uz ko attiecas Direktīva (ES) 2019/770, aptver vienu piegādes darbību, virkni atsevišķu piegādes darbību vai pastāvīgu piegādi kādā laikposmā.
Pastāvīgās piegādes elementam nav obligāti jābūt saistītam ar ilgtermiņa piegādi.
Tādi gadījumi kā videoklipu straumēšana tīmeklī būtu jāuzskata par pastāvīgu piegādi kādā laikposmā neatkarīgi no attiecīgā audiovizuālā faila faktiskā ilguma.
Tāpēc var būt grūti nošķirt noteiktus digitālā satura un digitālo pakalpojumu veidus, jo abiem gadījumiem var būt raksturīga nepārtraukta piegāde, ko tirgotājs veic visā līguma darbības laikā.
Digitālo pakalpojumu piemēri ir video un audio koplietošanas pakalpojumi un cita veida datņu mitināšana, tekstapstrāde vai spēles, ko piedāvā mākoņdatošanas vidē, mākoņglabāšana, tīmekļa e-pasts, sociālie plašsaziņas līdzekļi un mākoņdatošanas lietotnes.
Nepārtrauktā pakalpojuma sniedzēja iesaiste attaisno noteikumu piemērošanu par atteikuma tiesībām, kas paredzētas Direktīvā 2011/83/ES un kas efektīvi ļauj patērētājam pārbaudīt pakalpojumu un 14 dienu laikā no līguma noslēgšanas dienas pieņemt lēmumu, vai to saglabāt vai ne.
Daudzus tāda digitālā satura piegādes līgumus, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, raksturo viena piegādes darbība, lai sniegtu patērētājam konkrēto digitālā satura vienību vai vienības, piemēram, konkrētu mūziku vai video datnes.
Uz tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā, joprojām attiecas atbrīvojums no atteikuma tiesībām, kas izklāstīts Direktīvas 2011/83/ES 16.
panta pirmās daļas m) punktā, kurā noteikts, ka patērētājs zaudē atteikuma tiesības, ja ir sākusies līguma izpilde, piemēram, satura lejupielāde vai straumēšana, bet ar nosacījumu, ka patērētājs iepriekš devis skaidru piekrišanu sākt līguma izpildi atteikuma tiesību perioda laikā un apliecinājis, ka viņš tādējādi ir zaudējis savas atteikuma tiesības.
Ja ir šaubas par to, vai līgums ir pakalpojumu līgums vai digitālā satura piegādes līgums, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, būtu jāpiemēro noteikumi attiecībā uz tiesībām atteikties no pakalpojumiem.
- = -
(31) Digitālo saturu un digitālos pakalpojumus tiešsaistē bieži sniedz saskaņā ar līgumiem, kas paredz, ka patērētājs nemaksā cenu, bet sniedz tirgotājam personas datus.
Direktīvu 2011/83/ES jau piemēro tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā (piemēram, tiešsaistes digitālā satura piegāde), neatkarīgi no tā, vai patērētājs maksā cenu naudā vai sniedz personas datus.
Tomēr minēto direktīvu piemēro tikai tādiem pakalpojumu līgumiem, tostarp digitālo pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs maksā vai apņemas maksāt to cenu.
Līdz ar to minēto direktīvu nepiemēro digitālo pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs sniedz tirgotājam personas datus, nemaksājot cenu. Ņemot vērā līdzības un savstarpējo aizstājamību, kas piemīt maksas digitālajiem pakalpojumiem un digitālajiem pakalpojumiem apmaiņā pret personas datiem, tiem būtu jāpiemēro vieni un tie paši noteikumi saskaņā ar minēto direktīvu.
- = -
(33) Tāpēc Direktīvas 2011/83/ES darbības joma būtu jāpaplašina, lai ietvertu arī tos līgumus, saskaņā ar kuriem tirgotājs patērētājam sniedz vai apņemas sniegt digitālo pakalpojumu un patērētājs sniedz vai apņemas sniegt personas datus.
Līdzīgi tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, minētā direktīva būtu jāpiemēro gadījumos, kad patērētājs tirgotājam sniedz vai apņemas sniegt personas datus, izņemot gadījumus, kad patērētāja sniegtos personas datus tirgotājs apstrādā tikai un vienīgi, lai piegādātu digitālo saturu vai sniegtu digitālo pakalpojumu, un tirgotājs neapstrādā minētos datus citiem mērķiem.
Jebkurai personas datu apstrādei būtu jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2016/679 (16).
- = -
(38) Direktīvas 2011/83/ES 16.
panta pirmās daļas m) punktā paredzēts atbrīvojums no atteikuma tiesībām attiecībā uz digitālu saturu, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā, ja patērētājs iepriekš devis skaidru piekrišanu sākt izpildi pirms atteikuma tiesību perioda beigām un apliecinājis, ka viņš tādējādi zaudē savas atteikuma tiesības.
Minētās direktīvas 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunktā paredzēta līgumiska sankcija, ja tirgotājs neizpilda šo prasību, proti, patērētājam nav jāmaksā par patērēto digitālo saturu.
Prasība iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu un apliecinājumu atbilstoši tam ir būtiska tikai attiecībā uz digitālu saturu, kuru sniedz pret tā cenas samaksu.
Tāpēc 16.
panta pirmās daļas m) punkts ir jāgroza tā, lai prasība tirgotājiem iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu un apliecinājumu attiecas tikai uz tiem līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētāja pienākums ir maksāt.
- = -
(39) Direktīvas 2005/29/EK 7.
panta 4.
punktā izklāstītas informācijas prasības attiecībā uz uzaicinājumu veikt produkta pirkumu par konkrētu cenu.
Minētās informācijas prasības piemēro jau reklāmas stadijā, savukārt ar Direktīvu 2011/83/ES tiek noteiktas tādas pašas un citas detalizētākas prasības attiecībā uz informāciju vēlākā pirmslīguma stadijā (t.
i., tieši pirms patērētājs noslēdz līgumu).
Līdz ar to tirgotājiem var būt jāsniedz viena un tā pati informācija reklāmas stadijā (piemēram, tiešsaistes reklāma plašsaziņas līdzekļu tīmekļa vietnē) un pirms līguma noslēgšanas (piemēram, savos tiešsaistes interneta veikalos).
- = -
(43) Būtu arī jāapsver iespēja Direktīvas 2011/83/ES 16.
panta pirmās daļas b) punktā paredzēto atbrīvojumu no atteikuma tiesībām attiecināt uz līgumiem par enerģijas atsevišķām piegādēm ārpus enerģijas tīkla, jo tās cena ir atkarīga no izejvielu vai enerģijas tirgū notiekošām svārstībām, ko tirgotājs nevar ietekmēt un kas var rasties atteikuma tiesību periodā.
- = -
(44) Direktīvas 2011/83/ES 14.
panta 4.
punktā paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem gadījumā, kad tiek izmantotas atteikuma tiesības, patērētājs nesedz izmaksas par pakalpojumu izpildi, par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un tāda digitālā satura piegādi, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā.
Ja kāds no minētajiem nosacījumiem ir izpildīts, patērētājam nav jāmaksā cena par pakalpojumu, sabiedriskajiem pakalpojumiem vai digitālo saturu, kas saņemts pirms atteikuma tiesību izmantošanas.
Attiecībā uz digitālo saturu viens no minētajiem nekumulatīvajiem nosacījumiem saskaņā ar 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunkta iii) punktu ir tas, ka nav sniegts līguma apstiprinājums, tostarp apstiprinājums par patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu sākt līguma izpildi pirms beidzies atteikuma tiesību periods un apliecinājums, ka rezultātā ir zaudētas atteikuma tiesības.
Tomēr minētais nosacījums nav iekļauts minētās direktīvas 16.
panta pirmās daļas m) punktā, kur minēti atteikuma tiesību zaudēšanas nosacījumi, radot nenoteiktību attiecībā uz patērētāju iespējām atsaukties uz 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunkta iii) punktu, ja abi pārējie 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunktā minētie nosacījumi ir izpildīti un tā rezultātā saskaņā ar 16.
panta pirmās daļas m) punktu ir zaudētas atteikuma tiesības.
Tāpēc 14.
panta 4.
punkta b) apakšpunkta iii) punktā paredzētais nosacījums būtu jāpievieno 16.
panta pirmās daļas m) punktam, lai ļautu patērētājam izmantot atteikuma tiesības, ja minētais nosacījums nav izpildīts, un attiecīgi prasīt 14.
panta 4.
punktā paredzēto tiesību piemērošanu.
- = -
(45) Balstoties uz automatizēti pieņemtiem lēmumiem un patērētāju attieksmes profilēšanu, kas tirgotājiem paver iespēju novērtēt patērētāja pirktspēju, tirgotāji var savu piedāvājumu cenu pielāgot noteiktiem patērētājiem vai noteiktām patērētāju grupām.
Tāpēc, ja patērētājiem piedāvātā cena ir pielāgota, balstoties uz automatizēti pieņemtu lēmumu, būtu viņiem skaidri uz to jānorāda, lai viņi lēmuma par pirkumu pieņemšanā var ņemt vērā iespējamos riskus.
Minētā iemesla dēļ Direktīvā 2011/83/ES būtu jāiekļauj īpaša prasība informēt patērētāju par to, ka cena ir individuāli pielāgota, balstoties uz automatizēti pieņemtu lēmumu. Šī informēšanas prasība nebūtu jāattiecina uz tādiem paņēmieniem kā “dinamiska” vai “reāllaika” cenu noteikšana, kas dod iespēju, reaģējot uz tirgū esošo pieprasījumu, ļoti elastīgi un ātri mainīt cenu, ja ar minētajiem paņēmieniem cena netiek pielāgota, balstoties uz automatizēti pieņemtiem lēmumiem. Šī informēšanas prasība neskar Regulu (ES) 2016/679, kurā inter alia paredzētas arī fizisku personu tiesības nebūt tāda lēmuma subjektam, kura pamatā ir automatizēta apstrāde, tostarp profilēšana.
- = -
(46) Ņemot vērā tehnoloģisko attīstību, jāsvītro atsauce uz faksa numuru no saziņas līdzekļu saraksta Direktīvas 2011/83/ES 6.
panta 1.
punkta c) apakšpunktā, jo fakss pašreiz tiek reti izmantots un ir lielā mērā novecojis.
- = -
(47) Patērētāji, pieņemot lēmumus par pirkumiem, arvien vairāk paļaujas uz patērētāju atsauksmēm un ieteikumiem.
Tāpēc gadījumos, kad tirgotāji nodrošina piekļuvi atsauksmēm par produktiem, viņiem būtu jāinformē patērētāji, vai ir ieviesti procesi vai procedūras, kas nodrošina, ka publicētās atsauksmes ir snieguši patērētāji, kuri produktus ir patiešām izmantojuši vai iegādājušies.
Ja šādi procesi vai procedūras ir ieviestas, tirgotājiem būtu jāsniedz informācija par to, kā tiek veiktas pārbaudes, un tiem būtu patērētāji skaidri jāinformē par to, kā atsauksmes tiek apstrādātas, piemēram, vai visas atsauksmes, gan pozitīvās, gan negatīvās, ir publicētas un vai šīs atsauksmes ir sponsorētas vai arī tās ir ietekmējušas līgumattiecības ar tirgotāju.
Turklāt par negodīgu komercpraksi, kas maldina patērētājus, tāpēc būtu jāuzskata paziņojumi, ka atsauksmes par produktu snieguši patērētāji, kuri patiešām izmantojuši vai iegādājušies produktu, lai gan nav veikti pamatoti un samērīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka atsauksmes tiek saņemtas no šādiem patērētājiem. Šādi pasākumi varētu ietvert tehniskos līdzekļus, ar kuriem pārbauda tās personas uzticamību, kura ievieto atsauksmi, piemēram, pieprasot informāciju, kas nepieciešama, lai pārbaudītu, vai patērētājs patiešām ir izmantojis vai iegādājies šo produktu.
- = -
(53) Tomēr, nepastāvot skaidriem noteikumiem, izpildes pieredze ir parādījusi, ka patērētājiem, tirgotājiem un valstu kompetentajām iestādēm varētu nebūt skaidrs, kura komercprakse varētu būt pretrunā Direktīvai 2005/29/EK.
Tāpēc minētā direktīva būtu jāgroza, lai nodrošinātu juridisko noteiktību gan tirgotājiem, gan tiesībaizsardzības iestādēm, nepārprotami reglamentējot preces kā tādas preces tirgvedību, kura ir identiska tādai pašai precei, kas tiek laista tirgū citās dalībvalstīs, ja minētajai precei ir ievērojami atšķirīgs sastāvs vai īpašības.
Kompetentajām iestādēm būtu atsevišķi jānovērtē un jāizskata šāda prakse saskaņā ar Direktīvu 2005/29/EK, kura grozīta ar šo direktīvu.
Veicot novērtējumu, kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā, vai patērētāji var viegli noteikt šādu diferenciāciju, tirgotāja tiesības viena un tā un paša zīmola preces pielāgot dažādiem ģeogrāfiskajiem tirgiem leģitīmu un objektīvu faktoru dēļ, piemēram, valsts tiesību akti, izejvielu pieejamība vai sezonalitāte vai brīvprātīgas stratēģijas, kuru mērķis ir uzlabot piekļuvi veselīgai un uzturvielām bagātai pārtikai, kā arī tirgotāju tiesības dažādos ģeogrāfiskajos tirgos piedāvāt viena un tā paša zīmola preces dažādos svara vai tilpuma iepakojumos.
Kompetentajām iestādēm būtu jānovērtē, vai patērētāji var viegli noteikt šādu diferenciāciju, ņemot vērā informācijas pieejamību un piemērotību.
Svarīgi ir patērētājus informēt par leģitīmu un objektīvu faktoru dēļ veiktu preču diferenciāciju.
Tirgotājiem vajadzētu būt iespējai brīvi sniegt šādu informāciju dažādos veidos, lai patērētāji var piekļūt vajadzīgajai informācijai.
Tirgotājiem informācija parasti nebūtu jāsniedz uz preču marķējuma, bet priekšroka jādod citiem informācijas sniegšanas veidiem.
Būtu jāievēro Savienības noteikumi, kas attiecas uz attiecīgajām nozarēm, un noteikumi par preču brīvu apriti.
- = -
(56) Attiecībā uz agresīvu un maldinošu praksi saistībā ar pasākumiem, kas tiek organizēti vietās, kuras neatrodas tirgotāja telpās, Direktīva 2005/29/EK neskar nekādus uzņēmējdarbības veikšanas vai atļauju izsniegšanas sistēmu nosacījumus, ko dalībvalstis var piemērot tirgotājiem.
Turklāt minētā direktīva neskar valstu līgumtiesības un jo īpaši noteikumus par līguma spēkā esamību, izveidi vai sekām.
Agresīvu un maldinošu praksi saistībā ar pasākumiem, kas tiek organizēti citās vietās, kuras neatrodas tirgotāja telpās, var aizliegt, katru gadījumu izvērtējot atsevišķi saskaņā ar minētās direktīvas 5.
līdz 9.
pantu.
Turklāt minētās direktīvas I pielikumā ietverts vispārējs aizliegums attiecībā uz tādu praksi, kad tirgotājs rada iespaidu, ka viņš nedarbojas nolūkā, kas saistīts ar viņa profesionālo darbību, un tādu praksi, kad tiek radīts iespaids, ka patērētājs nevar atstāt telpas pirms līguma noslēgšanas.
Komisijai būtu jānovērtē, vai spēkā esošie noteikumi nodrošina pietiekamu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni un piemērotus instrumentus, ar ko dalībvalstis var efektīvi cīnīties pret šādu praksi.
- = -
(60) Ņemot vērā, ka šīs direktīvas mērķus, proti, nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu labāku izpildi un modernizēšanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet problēmas Savienības mēroga būtības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5.
pantā noteikto subsidiaritātes principu.
Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,
- = -