keyboard_tab Diritto d'autore 2019/0790 LV

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka vismaz sešus mēnešus pirms darbus vai blakustiesību objektus izplata, publisko vai dara pieejamus sabiedrībai saskaņā ar licenci vai izņēmumu vai ierobežojumu, no kultūras mantojuma iestādēm, kolektīvā pārvaldījuma iestādēm vai attiecīgajām valsts pārvaldes iestādēm iegūtā informācija, kuras nolūks ir identificēt komerciālajā apritē nepieejamus darbus vai blakustiesību objektus, uz kuriem attiecas saskaņā ar 8. panta 1. punktu piešķirta licence vai kurus izmanto saskaņā ar 8. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu vai ierobežojumu, kā arī informācija par 8. panta 4. punktā minētajām tiesību subjektu iespējām, kā arī vajadzības gadījumā informāciju par licences pusēm, aptvertajām teritorijām un lietojuma veidiem, tiklīdz tā kļūst pieejama, ir pastāvīgi, viegli un reāli piekļūstama vienā publiskā tiešsaistes portālā.

Minēto portālu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 386/2012 izveido un pārvalda Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma aģentūra.

2.   Dalībvalstis paredz, ka, ja tas ir vajadzīgs tiesību subjektu vispārējai zināšanai, tiek veikti papildu pienācīgi publicitātes pasākumi saistībā ar spēju kolektīvā pārvaldījuma organizācijām licencēt darbus vai blakustiesību objektus saskaņā ar 8. pantu, piešķirtajām licencēm, lietojuma veidiem, uz kuriem attiecas 8. panta 2. punktā paredzētie izņēmumi un ierobežojumi, un 8. panta 4. punktā minētajām tiesību subjektu iespējām.

Šā punkta pirmajā daļā minētos pienācīgos publicitātes pasākumus veic tajā dalībvalstī, kur tiek pieprasīta licence saskaņā ar 8. panta 1. punktu vai – attiecībā uz lietojuma veidiem, uz kuriem attiecas 8. panta 2. punktā paredzētais izņēmums vai ierobežojums – dalībvalstī, kurā kultūras mantojuma iestāde ir izveidota. Ja ir pierādījumi, kas liecina, ka tiesību subjektu informētību citās dalībvalstīs vai trešās valstīs varētu efektīvāk palielināt, piemēram, pierādījumi par darbu vai blakustiesību objektu izcelsmi, šādi publicitātes pasākumi aptver arī attiecīgās dalībvalstis vai trešās valstis.

1.   Dalībvalstis preses izdevumu izdevējiem, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, attiecībā uz to preses izdevumu izmantošanu tiešsaistē, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji, piešķir Direktīvas 2001/29/EK 2. pantā un 3. panta 2. punktā paredzētās tiesības.

Pirmajā daļā paredzētās tiesības neattiecas uz preses izdevumu izmantošanu, ko veic individuāli lietotāji privātām un nekomerciālām vajadzībām.

Saskaņā ar pirmo daļu piešķirtās tiesības neattiecas uz hipersaišu ievietošanu.

Pirmajā daļā paredzētās tiesības neattiecas uz preses izdevumos lietotu atsevišķu vārdu vai ļoti īsu preses izdevumu fragmentu izmantošanu.

2.   Šā panta 1. punktā paredzētās tiesības neskar un nekādi neietekmē tiesības, kas Savienības tiesību aktos autoriem un citiem tiesību subjektiem paredzētas attiecībā uz darbiem un blakustiesību objektiem, kuri ievietoti kādā preses izdevumā. Šā panta 1. punktā paredzētās tiesības nevērš pret šiem autoriem un citiem tiesību subjektiem, un jo īpaši ar tām neatņem to tiesības savus darbus un blakustiesību objektus izmantot neatkarīgi no preses izdevuma, kurā tie ievietoti.

Ja darbs vai blakustiesību objekts ir iekļauts preses izdevumā, balstoties uz vienkāršu licenci, šā panta 1. punktā paredzētās tiesības neizmanto, lai aizliegtu darbu vai blakustiesību objektu izmantot citiem pilnvarotiem lietotājiem. Šā panta 1. punktā paredzētās tiesības neizmanto, lai aizliegtu izmantot darbus vai blakustiesību objektus, kam ir beigusies aizsardzība.

3.   Attiecībā uz šā panta 1. punktā paredzētajām tiesībām mutatis mutandis piemēro Direktīvas 2001/29/EK 5. līdz 8. pantu, Direktīvu 2012/28/ES un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/1564 (19).

4.   Šā panta 1. punktā paredzētās tiesības zaudē spēku divus gadus pēc preses izdevuma publicēšanas. Minēto termiņu rēķina no publicēšanas dienai sekojošā gada 1. janvāra.

Šā panta 1. punktu nepiemēro preses izdevumiem, kas pirmoreiz publicēti pirms 2019. gada 6. jūnija.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka preses izdevumā iekļauto darbu autori saņem pienācīgu daļu no ieņēmumiem, kurus preses izdevēji saņem par to, ka preses izdevumu lieto informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka autori un izpildītāji no pusēm, kam tie ir licencējuši vai nodevuši savas tiesības, vai viņu tiesību pārņēmējiem regulāri, vismaz vienreiz gadā un katras nozares īpatnībām atbilstoši saņem atjauninātu, relevantu un visaptverošu informāciju par savu darbu un izpildījumu izmantošanu, jo īpaši attiecībā uz izmantošanas veidiem, visu gūto peļņu un sev pienākošos atlīdzību.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja 1. punktā minētās tiesības pēc tam ir licencētas tālāk un ja autora vai izpildītāja pirmajam līgumpartnerim nav visa informācija, kas būtu bijusi vajadzīga 1. punkta nolūkā, autori vai izpildītāji vai viņu pārstāvji pēc to pieprasījuma saņem papildu informāciju no apakšlicences saņēmējiem.

Ja minētā papildu informācija tiek pieprasīta, pirmais autora vai izpildītāja līgumpartneris sniedz informāciju par minēto apakšlicences saņēmēju identitāti.

Dalībvalstis var paredzēt, ka atbilstīgi pirmajai daļai jebkuru pieprasījumu minētajiem apakšlicences saņēmējiem izsaka tieši vai netieši ar autora vai izpildītāja līgumpartnera starpniecību.

3.   Šā panta 1. punktā izklāstītais pienākums ir samērīgs un iedarbīgs, katrā nozarē nodrošinot augstu pārredzamības līmeni. Dalībvalstis var paredzēt, ka pienācīgi pamatotos gadījumos, kuros 1. punktā izklāstītais pienākums, ņemot vērā no darba vai izpildījuma izmantošanas gūtos ieņēmumus, kļūtu nesamērīgs, minētais pienākums attiecas tikai uz tāda veida un līmeņa informāciju, kādu šādos gadījumos var pamatoti sagaidīt.

4.   Dalībvalstis var nolemt, ka šā punkta 1. punktā izklāstītais pienākums nav piemērojams tad, ja autora vai izpildītāja ieguldījums kopējā darbā vai izpildījumā ir nebūtisks, ja vien autors vai izpildītājs nepierāda, ka informācija viņam ir vajadzīga, lai izmantotu savas 20. panta 1. punktā paredzētās tiesības, un ka informāciju viņš pieprasa šādā nolūkā.

5.   Dalībvalsts var paredzēt, ka līgumiem, uz kuriem attiecas koplīgums vai kas ir balstīti uz koplīgumu, piemēro attiecīgā koplīguma pārredzamības noteikumus, ar nosacījumu, ka minētie noteikumi atbilst 1. līdz 4. punktā paredzētajiem kritērijiem.

6.   Ja piemēro Direktīvas 2014/26/ES 18. pantu, tad šā panta 1. punktā noteikto pienākumu nepiemēro līgumiem, kurus noslēgušas vienības, kas definētas minētās direktīvas 3. panta a) un b) punktā, vai citas vienības, uz kurām attiecas valstu noteikumi, ar kuriem īsteno minēto direktīvu.

1.   Gadījumā, ja nav piemērojama koplīguma, kurā paredzēts mehānisms, kas salīdzināms ar šajā pantā izklāstīto mehānismu, dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja atlīdzība, par kuru sākumā noslēgta vienošanās, salīdzinājumā ar vēlāk no visiem darbu vai izpildījumu izmantošanas gūtajiem attiecīgajiem ienākumiem izrādās nesamērīgi maza, autoriem un izpildītājiem vai viņu pārstāvjiem no puses, ar ko viņi ir stājušies līgumattiecībās par savu tiesību izmantošanu, vai šādas puses tiesību pārņēmējiem ir tiesības pieprasīt pienācīgu un taisnīgu papildatlīdzību.

2.   Šā panta 1. punktu nepiemēro līgumiem, kurus noslēgušas vienības, kas definētas Direktīvas 2014/26/ES 3. panta a) un b) punktā, vai citas vienības, uz kurām jau attiecas valstu noteikumi, ar kuriem īsteno minēto direktīvu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumā, ja autors vai izpildītājs ir ekskluzīvi piešķīris licenci uz savām tiesībām uz darbu vai blakustiesību objektu vai ekskluzīvi nodevis šīs tiesības, autors vai izpildītājs var pilnībā vai daļēji atsaukt licenci vai tiesību nodošanu, ja minētais darbs vai blakustiesību objekts netiek izmantots.

2.   Valstu tiesību aktos var paredzēt īpašas normas par 1. punktā paredzēto atsaukšanas mehānismu, ņemot vērā:

Dalībvalstis var izslēgt darbus vai blakustiesību objektus no atsaukšanas mehānisma piemērošanas jomas, ja šādi darbi vai blakustiesību objekti parasti ietver autoru vai izpildītāju kopuma ieguldījumu.

Dalībvalstis var paredzēt, ka atsaukšanas mehānismu var piemērot tikai konkrētā termiņā, ja šāds ierobežojums ir pienācīgi pamatots ar nozares specifiku vai ar attiecīgā darba vai blakustiesību objekta veidu.

Dalībvalstis var paredzēt, ka autori vai izpildītāji tā vietā, lai atsauktu licenci vai tiesību nodošanu, var izvēlēties izbeigt tiesību ekskluzīvas nodošanas režīmu.

3.   Dalībvalstis paredz, ka 1. punktā paredzēto atsaukšanu var izmantot tikai pēc tam, kad ir pagājis pieņemams laiks pēc licences līguma noslēgšanas vai tiesību nodošanas. Autors vai izpildītājs informē personu, kam ir licencētas vai nodotas tiesības, un nosaka pienācīgu termiņu, kurā ir jāsākas licencēto vai nodoto tiesību izmantošanai. Pēc minētā termiņa beigām autors vai izpildītājs tā vietā, lai atsauktu licenci vai tiesību nodošanu, var izvēlēties izbeigt tiesību ekskluzīvas nodošanas režīmu.

4.   Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja tiesību neizmantošanas galvenais cēlonis ir apstākļi, attiecībā uz kuriem ir pamatoti sagaidāms, ka autors vai izpildītājs tos var novērst.

5.   Dalībvalstis var paredzēt, ka jebkura līguma norma, ar kuru tiek izdarīta atkāpe no 1. punktā paredzētā atsaukšanas mehānisma, ir izpildāma tikai tad, ja tā ir balstīta uz koplīgumu.

1.   Direktīvu 96/9/EK groza šādi:

2.   Direktīvu 2001/29/EK groza šādi: