keyboard_tab Contratti digitali 2019/0770 LV

(7) Saskaņoti patērētāju līgumtiesību noteikumi visās dalībvalstīs atvieglotu uzņēmumiem, jo īpaši MVU, digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piegādi visā Savienībā.

  Tie garantētu uzņēmumiem stabilu līgumtiesību vidi, kad šie uzņēmumi piegādā digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus citās dalībvalstīs.

  Tie arī novērstu juridisko sadrumstalotību, kura pretējā gadījumā varētu rasties, parādoties jauniem valstu tiesību aktiem, kas regulē tieši digitālo saturu un digitālos pakalpojumus.

(12) Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt valstu tiesību aktus, ciktāl attiecīgos jautājumus neregulē šī direktīva, piemēram, valstu noteikumus par līgumu izstrādi, spēkā esamību, spēkā neesamību vai sekām vai digitālā satura vai digitālā pakalpojuma likumību. Šai direktīvai arī nebūtu jānosaka līgumu par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādi juridiskā būtība, un jautājums par to, vai līgums par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādi ir uzskatāms, piemēram, par pirkuma, pakalpojumu, nomas vai sui generis līgumu, būtu jāatstāj valstu tiesību aktu kompetencē. Šai direktīvai arī nevajadzētu skart valsts noteikumus, kuri nav konkrēti attiecināti uz patērētāju līgumiem un kuros paredzēti īpaši tiesiskās aizsardzības līdzekļi attiecībā uz konkrētiem defektu veidiem, kuri nebija redzami līguma slēgšanas brīdī, proti, valsts noteikumus, kuros var būt paredzēti konkrēti noteikumi par pārdevēja atbildību slēptu defektu gadījumā. Šai direktīvai arī nevajadzētu ietekmēt valstu tiesību aktus, kuros digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstības gadījumā paredzēti ārpuslīgumiski patērētāju tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret personām iepriekšējos darījumu ķēdes posmos vai citām personām, kas pilda šādu personu pienākumus.

(22) Turpretī, ja precē iekļauta vai ar to savstarpēji saistīta digitāla satura vai digitāla pakalpojuma neesamība neliedz precēm veikt savas funkcijas vai ja patērētājs noslēdz līgumu par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādi un tas neietilpst preču, kurām ir digitāli elementi, pārdošanas līgumā, minētais līgums būtu uzskatāms par tādu, kas neietilpst līgumā par preču pārdošanu pat tad, ja pārdevējs ir minētā otrā līguma starpnieks piegādātājam, kas ir trešā persona, un minētais līgums varētu ietilpt šīs direktīvas darbības jomā.

  Tā, piemēram, ja patērētājs no lietotņu veikala savā viedtālrunī lejupielādē spēles lietotni, spēles lietotnes piegādes līgums neietilpst paša viedtālruņa pārdošanas līgumā.

  Tādēļ Direktīva (ES) 2019/771 būtu jāpiemēro tikai pārdošanas līgumam, kas saistīts ar viedtālruni, savukārt uz spēles lietotnes piegādi varētu attiekties šī direktīva, ja ir izpildīti šīs direktīvas nosacījumi.

  Vēl viens piemērs būtu gadījums, kad ir skaidra vienošanās par to, ka patērētājs iegādājas viedtālruni bez konkrētas operētājsistēmas un pēc tam noslēdz līgumu par operētājsistēmas piegādi no trešās personas. Šādā gadījumā atsevišķi iegādātas operētājsistēmas piegāde nebūtu daļa no pārdošanas līguma un tādēļ neietilptu Direktīvas (ES) 2019/771 darbības jomā, bet varētu ietilpt šīs direktīvas darbības jomā, ja ir izpildīti šīs direktīvas nosacījumi.

(23) Patērētāji izmanto tādus vērtības digitālus ekvivalentus kā elektroniski vaučeri vai e-kuponi, lai digitālajā vienotajā tirgū samaksātu par dažādām precēm vai pakalpojumiem. Šādi vērtības digitāli ekvivalenti kļūst svarīgi saistībā ar digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piegādi, tāpēc šīs direktīvas izpratnē tie būtu jāuzskata par maksājuma veidu.

  Ar vērtības digitālajiem ekvivalentiem būtu jāsaprot arī virtuālās valūtas, ciktāl tās tiek atzītas valstu tiesību aktos.

  Maksājumu veidu nošķiršana varētu kļūt par cēloni diskriminācijai un sniegt nepamatotu stimulu uzņēmumiem pāriet uz digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādāšanu apmaiņā pret vērtības digitāliem ekvivalentiem.

  Tomēr, tā kā vērtības digitāliem ekvivalentiem nav citas funkcijas kā maksājuma veida funkcija, tos pašus par sevi nevajadzētu uzskatīt par digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu šīs direktīvas izpratnē.

(25) Ja digitālo saturu nepiegādā un digitālos pakalpojumus nesniedz pret cenas samaksu, šī direktīva nebūtu jāpiemēro situācijās, kad tirgotājs vāc personas datus tikai un vienīgi, lai piegādātu digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, vai vienīgi ar nolūku izpildīt juridiskās prasības. Šādas situācijas var būt, piemēram, gadījumi, kad patērētāja reģistrēšanās drošības un identificēšanas nolūkos ir prasīta piemērojamos tiesību aktos. Šī direktīva nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kurās tirgotājs vāc tikai metadatus, piemēram, informāciju par patērētāja ierīci vai pārlūkošanas vēsturi, izņemot, ja šādu situāciju uzskata par līgumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

  Tā nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kad patērētājs, kas nav noslēdzis līgumu ar tirgotāju, ir pakļauts reklāmām tikai un vienīgi, lai piekļūtu digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam.

  Tomēr dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība paplašināt šīs direktīvas piemērošanu, attiecinot to arī uz tādām situācijām, vai citādi reglamentēt tādas situācijas, kuras nav ietvertas šīs direktīvas darbības jomā.

(32) Bezmaksas un atklātā pirmkoda programmatūra, ja pirmkods tiek atklāti kopīgots un lietotāji programmatūrai vai tās modificētajām versijām var brīvi piekļūt, tās modificēt un izplatīt, var veicināt izpēti un inovācijas digitālā satura un digitālo pakalpojumu tirgū.

  Lai šādai tirgus attīstībai neliktu šķēršļus, šī direktīva nebūtu jāpiemēro arī bezmaksas un atklātā pirmkoda programmatūrai ar nosacījumu, ka tā netiek piegādāta pret cenas samaksu un ka patērētāja personas dati tiek izmantoti tikai nolūkā uzlabot programmatūras drošumu, saderību vai sadarbspēju.

(35) Komercpraksei, kuras ietvaros digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piedāvājumus apvieno paketē ar preču vai citu pakalpojumu nodrošināšanu, piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK (11), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem. Šāda piedāvājumu apvienošanu paketēs pati par sevi Direktīvā 2005/29/EK nav aizliegta.

  Tomēr tā ir aizliegta gadījumos, kuros tā tiek atzīta par negodīgu pēc katra atsevišķā gadījuma izvērtēšanas saskaņā ar minētajā direktīvā noteiktiem kritērijiem.

  Savienības konkurences tiesību akti arī ļauj pievērsties sasaistīšanas un komplektēšanas praksei gadījumos, kad tā ietekmē konkurenci un kaitē patērētājiem.

(48) Personas datu apstrādei saistībā ar jebkuru līgumu, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, būtu jāpiemēro Regula (ES) 2016/679 vai jebkuri citi Savienības tiesību akti par datu aizsardzību. Šai direktīvai turklāt nebūtu jāskar tiesības, pienākumi un ārpuslīgumiski tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas paredzēti Regulā (ES) 2016/679.

  Cēloņus, kuru rezultātā rodas neatbilstība Regulā (ES) 2016/679 paredzētajām prasībām, tostarp tādiem pamatprincipiem kā prasība nodrošināt datu apjoma samazināšanu, integrētu datu aizsardzību un datu aizsardzību pēc noklusējuma, atkarībā no apstākļiem konkrētajā gadījumā arī var uzskatīt par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstību šajā direktīvā paredzētajām subjektīvajām vai objektīvajām atbilstības prasībām.

  Viens piemērs varētu būt gadījums, kurā tirgotājs līgumā nepārprotami uzņemas pienākumu, vai līgumu var šādi interpretēt, kas ir saistīts arī ar tirgotāja pienākumiem saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679.

  Minētajā gadījumā šāda līgumiskā apņemšanās var kļūt par subjektīvo atbilstības prasību daļu.

  Otrs piemērs varētu būt gadījums, kurā Regulā (ES) 2016/679 paredzēto pienākumu neizpilde varētu vienlaikus padarīt digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu nederīgu savam paredzētajam nolūkam un tāpēc ir uzskatāma par neatbilstību objektīvajai atbilstības prasībai, kura paredz, ka digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam ir jābūt derīgam tiem nolūkiem, kādā parasti tiktu izmantots tāda paša veida digitālais saturs vai digitālais pakalpojums.

(54) Juridiskie defekti ir īpaši svarīgs jautājums saistībā ar digitālo saturu vai digitālajiem pakalpojumiem, kas ir intelektuālā īpašuma tiesību objekti.

  Ierobežojumi, kas skar patērētāja iespējas lietot digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu saskaņā ar šo direktīvu, varētu izrietēt no trešās puses tiesību pārkāpumiem. Šādi pārkāpumi varētu faktiski liegt patērētājam baudīt digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, vai dažas no tā funkcijām, piemēram, ja patērētājs vispār nevar piekļūt digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam vai nevar to izdarīt likumīgi.

  Minētais varētu notikt, ja trešā puse pamatoti pieprasa, lai tirgotājs pārstāj pārkāpt šīs tiesības un pārstāj piedāvāt attiecīgo digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu vai ja patērētājs nevar izmantot digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, nepārkāpjot likumu.

  Trešās puses tiesību pārkāpuma gadījumā, no kura izriet ierobežojums, kas liedz vai ierobežo digitālā satura vai digitālā pakalpojuma izmantošanu saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajām subjektīvajām un objektīvajām atbilstības prasībām, patērētājam vajadzētu būt tiesībām uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem neatbilstības gadījumā, izņemot, ja attiecīgās valsts tiesību akti paredz līguma spēkā neesamību vai izbeigšanu, piemēram, gadījumā, ja tiek pārkāpta tiesiskā garantija pret atsavināšanu.

(57) Digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus varētu patērētājiem piegādāt arī pastāvīgi kādā laikposmā.

  Pastāvīgā piegāde var ietvert gadījumus, kad tirgotājs patērētājiem digitālo pakalpojumu dara pieejamu uz noteiktu laikposmu vai uz neierobežotu laiku, piemēram, divu gadu mākoņglabāšanas līgumu vai dalību sociālo plašsaziņas līdzekļu platformā uz neierobežotu laiku. Šīs kategorijas atšķirības elements ir fakts, ka digitālais saturs vai digitālais pakalpojums patērētājiem ir pieejams vai tam var piekļūt tikai noteiktajā līguma darbības laikposmā vai tik ilgi, kamēr ir spēkā līgums uz neierobežotu laiku.

  Tāpēc ir pamatoti, ka šādos gadījumos tirgotājam vajadzētu būt atbildīgam tikai par neatbilstību, kas atklājas minētajā laikposmā.

  Pastāvīgās piegādes elementam nevajadzētu obligāti būt saistītam ar ilgtermiņa piegādi.

  Tādi gadījumi kā videoklipa straumēšana tīmeklī būtu jāuzskata par pastāvīgu piegādi kādā laikposmā neatkarīgi no attiecīgā audiovizuālā faila faktiskā ilguma.

  Gadījumi, kad digitālā satura vai digitālā pakalpojuma konkrētus elementus dara pieejamus periodiski, vairākās reizēs kādā laikposmā vai tik ilgi, kamēr ir spēkā līgums uz neierobežotu laiku, arī būtu jāuzskata par pastāvīgu piegādi kādā laikposmā, piemēram, ja līgums paredz, ka pretvīrusu programmu var lietot vienu gadu un ka šajā laikposmā tā tiks automātiski atjaunināta katra mēneša pirmajā dienā, vai ka tirgotājs izdos atjauninājumus ikreiz, kad kļūs pieejami jauni digitālas spēles elementi, un digitālais saturs vai digitālais pakalpojums ir pieejams patērētājiem vai tam var piekļūt tikai noteiktajā līguma darbības laikposmā vai tik ilgi, kamēr ir spēkā līgums uz neierobežotu laiku.

(65) Ja digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstības atjaunošana ir juridiski vai faktiski neiespējama vai ja tirgotājs atsakās atjaunot digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību, jo tas tirgotājam radītu nesamērīgas izmaksas, vai ja tirgotājs pieņemamā laikā bez maksas vai neradot būtiskas neērtības patērētājam nav atjaunojis digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību, patērētājam vajadzētu būt tiesīgam uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem cenas samazinājuma vai līguma izbeigšanas veidā.

  Zināmās situācijās ir pamatoti paredzēt, ka patērētājam vajadzētu būt tiesīgam uz cenas samazinājumu vai līguma izbeigšanu nekavējoties, piemēram, ja tirgotājs jau iepriekš nav sekmīgi atjaunojis digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību vai ja no patērētāja nevar sagaidīt turpmāku uzticēšanos tirgotāja spējai atjaunot digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību, ņemot vērā neatbilstības būtiskumu.

  Piemēram, patērētājam vajadzētu būt tiesībām tiešā veidā prasīt samazināt cenu vai izbeigt līgumu, ja patērētājam tiek piegādāta pretvīrusu programmatūra, kura pati ir inficēta ar vīrusiem un būtu uzskatāma par šādas ļoti būtiskas neatbilstības piemēru.

  Tas pats būtu attiecināms uz gadījumiem, kad ir skaidrs, ka tirgotājs samērīgā termiņā vai nesagādājot būtiskas neērtības patērētājam neatjaunos digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību.

(67) Gadījumos, kad digitālais saturs vai digitālais pakalpojums ir piegādāts apmaiņā pret cenas samaksu, patērētājam vajadzētu būt tiesīgam līgumu izbeigt tikai tad, ja neatbilstība nav nebūtiska.

  Turpretī gadījumos, kad digitālais saturs vai digitālais pakalpojums nav piegādāts apmaiņā pret cenas samaksu, bet gan pret patērētāja sniegtiem personas datiem, patērētājam vajadzētu būt tiesīgam izbeigt līgumu arī tad, ja neatbilstība ir nebūtiska, jo patērētājam nav pieejams viens no tiesiskās aizsardzības veidiem, respektīvi, cenas samazinājums.

  Ja patērētājs gan maksā cenu, gan sniedz personas datus, patērētājam neatbilstības gadījumā vajadzētu būt tiesīgam uz visiem pieejamajiem tiesiskās aizsardzības veidiem.

  Ja ir izpildīti visi pārējie nosacījumi, patērētājam jo īpaši vajadzētu būt tiesīgam uz digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstības atjaunošanu, par digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu samaksātajai summai proporcionālu cenas samazinājumu vai līguma izbeigšanu.

(78) Patērētājam piegādātā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstība bieži rodas vienā no posmiem darījumu ķēdē, kas saista sākotnējo izstrādātāju ar gala tirgotāja.

  Lai gan gala tirgotājam vajadzētu būt atbildīgam patērētāja priekšā neatbilstības gadījumā, ir svarīgi nodrošināt, lai tirgotājam būtu atbilstošas tiesības attiecībā pret darījumu ķēdes dažādām personām, lai viņš varētu izpildīt savas saistības pret patērētāju. Šādām tiesībām vajadzētu attiekties tikai uz finanšu darījumiem, un tāpēc tām nebūtu jāattiecas uz situācijām, kad tirgotājs ir atbildīgs patērētāja priekšā par tāda digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstību, kas veidots no programmatūras vai balstās uz programmatūru, kuru viņam bez maksas un saskaņā ar bezmaksas un atklātā pirmkoda licenci piegādājusi kāda cita persona kādā iepriekšējā darījumu ķēdes posmā.

  Tomēr tās darījumu ķēdē iesaistītās personas, pret kurām gala tirgotājs var vērsties, un šādu prasību iesniegšanas kārtība un nosacījumi būtu jānosaka dalībvalstīm saskaņā ar tajās piemērojamiem valstu tiesību aktiem.