(20) Šajā saistībā būtu jāgroza Direktīvas 2005/29/EK I pielikums, lai skaidri noteiktu, ka tirgotājam, atbildot uz patērētāja tiešsaistes meklēšanas vaicājumu, ir aizliegts sniegt patērētājam informāciju meklēšanas rezultātu veidā, skaidri neatklājot, ka tā ir apmaksāta reklāma vai ka ir veikta samaksa par to, lai produktiem nodrošinātu augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos.
Ja tirgotājs tiešsaistes meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātājam ir tieši vai netieši maksājis par to, lai produktam nodrošinātu augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos, tiešsaistes meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātājam būtu īsā, viegli pieejamā un saprotamā veidā par to jāinformē patērētāji.
Netieša samaksa var izpausties tādējādi, ka tirgotājs piekrīt meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātāja labā uzņemties jebkādas papildu saistības, kas konkrētajā gadījumā nodrošina augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos.
Netieša samaksa var izpausties kā palielināta komisijas maksa par katru transakciju, kā arī dažādas kompensācijas shēmas, kas konkrētajā gadījumā nodrošina augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos.
Tādi maksājumi par vispārējiem pakalpojumiem kā maksa par iekļaušanu sarakstā vai dalības maksa, kas saistīti ar plašu funkciju klāstu, kuru meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātājs piedāvā tirgotājam, nebūtu jāuzskata par maksājumu ar mērķi konkrētā gadījumā produktiem nodrošināt augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos, ja vien šāds maksājums nav paredzēts augstāka ranžējuma nodrošināšanai.
Tiešsaistes meklēšanas funkcionalitāti var nodrošināt dažāda veida tirgotāji, kas darbojas tiešsaistē, arī starpnieki, piemēram, tiešsaistes tirdzniecības vietas, meklētājprogrammas un salīdzināšanas tīmekļa vietnes.
- = -
(25) Tiešsaistes tirdzniecības vietas būtu jādefinē Direktīvu 2005/29/EK un 2011/83/ES vajadzībām līdzīgi kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 524/2013 (11) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/1148 (12).
Tomēr jēdziena “tiešsaistes tirdzniecības vieta” definīcija būtu jāatjaunina un jāpadara tehnoloģiski neitrāla, lai ietvertu jaunas tehnoloģijas.
Tāpēc ir lietderīgi atsaukties nevis uz “tīmekļa vietni”, bet uz programmatūru, tostarp tīmekļa vietni, tīmekļa vietnes daļu vai lietotni, ko uztur tirgotājs vai kas tiek uzturēta tirgotāja vārdā, saskaņā ar jēdzienu “tiešsaistes saskarne”, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2017/2394 un Regulā (ES) 2018/302 (13).
- = -
(30) Jēdzienu “digitālais saturs” un “digitālie pakalpojumi” definīcijas, kas minētas Direktīvā 2011/83/ES, būtu jāpielāgo definīcijām Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/770 (15).
Digitālais saturs, uz ko attiecas Direktīva (ES) 2019/770, aptver vienu piegādes darbību, virkni atsevišķu piegādes darbību vai pastāvīgu piegādi kādā laikposmā.
Pastāvīgās piegādes elementam nav obligāti jābūt saistītam ar ilgtermiņa piegādi.
Tādi gadījumi kā videoklipu straumēšana tīmeklī būtu jāuzskata par pastāvīgu piegādi kādā laikposmā neatkarīgi no attiecīgā audiovizuālā faila faktiskā ilguma.
Tāpēc var būt grūti nošķirt noteiktus digitālā satura un digitālo pakalpojumu veidus, jo abiem gadījumiem var būt raksturīga nepārtraukta piegāde, ko tirgotājs veic visā līguma darbības laikā.
Digitālo pakalpojumu piemēri ir video un audio koplietošanas pakalpojumi un cita veida datņu mitināšana, tekstapstrāde vai spēles, ko piedāvā mākoņdatošanas vidē, mākoņglabāšana, tīmekļa e-pasts, sociālie plašsaziņas līdzekļi un mākoņdatošanas lietotnes.
Nepārtrauktā pakalpojuma sniedzēja iesaiste attaisno noteikumu piemērošanu par atteikuma tiesībām, kas paredzētas Direktīvā 2011/83/ES un kas efektīvi ļauj patērētājam pārbaudīt pakalpojumu un 14 dienu laikā no līguma noslēgšanas dienas pieņemt lēmumu, vai to saglabāt vai ne.
Daudzus tāda digitālā satura piegādes līgumus, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, raksturo viena piegādes darbība, lai sniegtu patērētājam konkrēto digitālā satura vienību vai vienības, piemēram, konkrētu mūziku vai video datnes.
Uz tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā, joprojām attiecas atbrīvojums no atteikuma tiesībām, kas izklāstīts Direktīvas 2011/83/ES 16.
panta pirmās daļas m) punktā, kurā noteikts, ka patērētājs zaudē atteikuma tiesības, ja ir sākusies līguma izpilde, piemēram, satura lejupielāde vai straumēšana, bet ar nosacījumu, ka patērētājs iepriekš devis skaidru piekrišanu sākt līguma izpildi atteikuma tiesību perioda laikā un apliecinājis, ka viņš tādējādi ir zaudējis savas atteikuma tiesības.
Ja ir šaubas par to, vai līgums ir pakalpojumu līgums vai digitālā satura piegādes līgums, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, būtu jāpiemēro noteikumi attiecībā uz tiesībām atteikties no pakalpojumiem.
- = -
(39) Direktīvas 2005/29/EK 7.
panta 4.
punktā izklāstītas informācijas prasības attiecībā uz uzaicinājumu veikt produkta pirkumu par konkrētu cenu.
Minētās informācijas prasības piemēro jau reklāmas stadijā, savukārt ar Direktīvu 2011/83/ES tiek noteiktas tādas pašas un citas detalizētākas prasības attiecībā uz informāciju vēlākā pirmslīguma stadijā (t.
i., tieši pirms patērētājs noslēdz līgumu).
Līdz ar to tirgotājiem var būt jāsniedz viena un tā pati informācija reklāmas stadijā (piemēram, tiešsaistes reklāma plašsaziņas līdzekļu tīmekļa vietnē) un pirms līguma noslēgšanas (piemēram, savos tiešsaistes interneta veikalos).
- = -