(1) Līguma par Eiropas savienības darbību (LESD) 169.
panta 1.
punktā un 169.
panta 2.
punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka Savienība veicina augsta patērētāju tiesību aizsardzības līmeņa sasniegšanu, izmantojot pasākumus, kas pieņemti saskaņā ar LESD 114.
pantu.
Eiropas savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 38.
pantā ir paredzēts, ka savienības politikai jānodrošina augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis.
- = -
(2) Patērētāju tiesību aizsardzības tiesību akti būtu efektīvi jāpiemēro visā Savienībā.
Tomēr visaptverošā patērētāju tiesību aizsardzības un tirgvedības tiesību aktu atbilstības pārbaudē, kuru Komisija veica 2016.
un 2017.
gadā saistībā ar Normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT), tika secināts, ka savienības patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu efektivitāti apdraud informētības trūkums gan tirgotāju, gan patērētāju vidū un ka pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus varētu izmantot biežāk.
- = -
(4) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 98/6/EK (5), 2005/29/EK un 2011/83/ES (6) ir iekļautas prasības, ka dalībvalstīm jāparedz iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas, lai novērstu to valstu noteikumu pārkāpumus, ar kuriem transponē minētās direktīvas.
Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/2394 (7) 21.
pantā prasīts, lai dalībvalstis efektīvi, iedarbīgi un koordinēti veiktu izpildes pasākumus, tostarp noteiktu sodus, lai panāktu, ka tiek izbeigti vai aizliegti plaši izplatīti pārkāpumi vai savienības mēroga plaši izplatīti pārkāpumi.
- = -
(5) Spēkā esošie valstu noteikumi par sankcijām Savienībā ievērojami atšķiras.
Konkrēti, ne visas dalībvalstis nodrošina, ka par pārkāpumu atbildīgajiem tirgotājiem var piemērot iedarbīgus, samērīgus un atturošus naudas sodus par plaši izplatītiem pārkāpumiem vai savienības mēroga plaši izplatītiem pārkāpumiem.
Tāpēc spēkā esošie noteikumi par sankcijām Direktīvās 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES būtu jāpilnveido un vienlaikus jāievieš jauni noteikumi par sankcijām Padomes Direktīvā 93/13/EEK (8).
- = -
(7) Lai atvieglinātu sankciju konsekventu piemērošanu, jo īpaši par Savienībā izdarītiem pārkāpumiem, plaši izplatītiem pārkāpumiem un savienības mēroga plaši izplatītiem pārkāpumiem, kā definēts Regulā (ES) 2017/2394, Direktīvās 93/13/EEK, 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES būtu jāiekļauj vienoti neizsmeļoši un indikatīvi kritēriji sankciju piemērošanai. Šajos kritērijos būtu jāiekļauj, piemēram, pārkāpuma būtība, smaguma pakāpe, apmērs un ilgums un jebkura tiesiskā aizsardzība, kuru tirgotājs nodrošinājis patērētājiem par nodarīto kaitējumu.
Viena un tā paša noteikumu pārkāpēja atkārtoti izdarīti pārkāpumi liecina par tendenci izdarīt šādus pārkāpumus un tāpēc ir nozīmīgs rādītājs attiecībā uz pārkāpuma smagumu, un attiecīgi liecina par nepieciešamību palielināt sankcijas apmēru, lai efektīvi panāktu atturošo iedarbību.
Gūtais finansiālais labums vai novērstie zaudējumi saistībā ar pārkāpumu ir jāņem vērā, ja attiecīgie dati ir pieejami.
Var ņemt vērā arī citus pastiprinošus vai mīkstinošus faktorus, ko var piemērot lietas apstākļiem.
- = -
(9) Saskaņā ar Regulas (ES) 2017/2394 21.
pantu dalībvalstu kompetentās iestādes, uz kurām attiecas koordinētā rīcība, pret tirgotāju, kas ir atbildīgs par plaši izplatīto pārkāpumu vai savienības mēroga plaši izplatīto pārkāpumu, savā jurisdikcijā veic visus vajadzīgos izpildes pasākumus, lai panāktu, ka tiek izbeigts vai aizliegts minētais pārkāpums.
Vajadzības gadījumā tās tirgotājam, kas atbildīgs par plaši izplatīto pārkāpumu vai savienības mēroga plaši izplatīto pārkāpumu, piemēro sankcijas, piemēram, naudas sodus vai periodiskus soda maksājumus.
Izpildes pasākumus veic efektīvi, iedarbīgi un koordinēti, lai panāktu, ka plaši izplatītais pārkāpums vai savienības mēroga plaši izplatītais pārkāpums tiek izbeigts vai aizliegts.
Kompetentās iestādes, uz kurām attiecas koordinētā rīcība, izpildes pasākumus dalībvalstīs, uz kurām attiecas minētais pārkāpums, cenšas veikt vienlaikus.
- = -
(10) Lai nodrošinātu, ka dalībvalsts iestādes var piemērot iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas par plaši izplatītiem pārkāpumiem un savienības mēroga plaši izplatītiem pārkāpumiem, kuriem jāveic koordinēti izmeklēšanas un izpildes pasākumi saskaņā ar Regulu (ES) 2017/2394, naudas sodi būtu jāievieš kā šādu pārkāpumu sankciju elements.
Lai nodrošinātu to, ka naudas sodiem ir atturoša iedarbība, dalībvalstīm savos valstu tiesību aktos būtu jānosaka maksimālais naudas sods par šādiem pārkāpumiem tādā līmenī, kas ir vismaz 4 % no tirgotāja gada apgrozījuma attiecīgajā dalībvalstī vai attiecīgajās dalībvalstīs.
Dažos gadījumos arī uzņēmumu grupa var būt tirgotājs.
- = -
(11) Kā noteikts Regulas (ES) 2017/2394 9.
un 10.
pantā, attiecīgajā gadījumā piemērojot sankcijas, pienācīgi būtu jāņem vērā attiecīgā pārkāpuma būtība, smaguma pakāpe un ilgums.
Sankciju piemērošanai vajadzētu būt samērīgai un būtu jāatbilst savienības un valstu tiesību aktiem, tostarp piemērojamajām procesuālajām garantijām un Hartas principiem.
Visbeidzot, piemērotajām sankcijām vajadzētu būt atbilstošām savienības patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu pārkāpuma raksturam un faktiskajam vai iespējamam vispārējam kaitējumam.
Pilnvaras piemērot sankcijas īsteno kompetentās iestādes vai nu tiešā veidā atbilstoši savai kompetencei vai attiecīgos gadījumos vēršoties pie citām kompetentajām iestādēm vai citām publiskām iestādēm, vai attiecīgā gadījumā dodot norādījumu norīkotajām struktūrām, vai vēršoties tiesās, kas ir kompetentas pieņemt nepieciešamo lēmumu, tostarp attiecīgā gadījumā iesniedzot apelāciju, ja pieteikums pieņemt nepieciešamo lēmumu ir nesekmīgs.
- = -
(12) Ja koordinētas rīcības rezultātā saskaņā ar Regulu (ES) 2017/2394 viena kompetentā iestāde minētās regulas nozīmē piemēro naudas sodu tirgotājam, kas ir atbildīgs par plaši izplatītu pārkāpumu vai savienības mēroga plaši izplatītu pārkāpumu, tai vajadzētu būt iespējai piemērot naudas sodu, kura apmērs ir vismaz 4 % no tirgotāja gada apgrozījuma visās dalībvalstīs, uz kurām attiecas koordinētā izpildes darbība.
- = -
(13) Dalībvalstīm nevajadzētu liegt saglabāt vai ieviest savos valsts tiesību aktos naudas sodus, kuri pamatojas uz lielāku maksimālo apgrozījumu, par plaši izplatītiem pārkāpumiem vai savienības mēroga plaši izplatītiem pārkāpumiem.
Būtu arī jānodrošina, ka dalībvalstis var šādus naudas sodus noteikt, ņemot vērā tirgotāja globālo apgrozījumu, vai noteikumus par naudas sodiem attiecināt arī uz citiem pārkāpumiem, uz kuriem neattiecas šīs direktīvas noteikumi un kuri saistīti ar Regulas (ES) 2017/2394 21.
pantu.
Prasība noteikt naudas sodu tādā apmērā, kas nav mazāks par 4 % no tirgotāja gada apgrozījuma, nebūtu jāpiemēro dalībvalsts papildu noteikumiem par periodiskiem soda maksājumiem, piemēram, dienas naudas sodiem, par neatbilstību jebkuram lēmumam, rīkojumam, pagaidu pasākumam, tirgotāja saistībām vai citam pasākumam ar mērķi izbeigt pārkāpumu.
- = -
(17) Patērētāju tiesību aizsardzības un tirgvedības tiesību aktu atbilstības pārbaudē un vienlaicīgā Direktīvas 2011/83/ES izvērtējumā arī tika konstatētas vairākas jomas, kurās spēkā esošie savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumi būtu jāmodernizē.
Tā kā digitālie rīki tiek nepārtraukti pilnveidoti, ir jāpielāgo savienības patērētāju tiesību aizsardzības tiesību akti.
- = -
(27) Tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem būtu jāinformē patērētāji par to, vai trešā persona, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, ir vai nav tirgotājs, pamatojoties uz trešās personas deklarāciju tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem.
Ja trešā persona, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, deklarē, ka ir persona, kura nav tirgotājs, tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem vajadzētu sniegt īsu paziņojumu par to, ka patērētāja tiesības, kas izriet no savienības tiesību aktiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā, neattiecas uz noslēgto līgumu.
Turklāt patērētāji būtu jāinformē par to, kā no līgumu izrietošās saistības tiek sadalītas starp trešajām personām, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, un tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem.
Informācija būtu jāsniedz skaidri un saprotami, un ne tikai ar atsauci uz standarta noteikumiem un nosacījumiem vai līdzīgiem līguma dokumentiem.
Informācijas prasībām attiecībā uz tiešsaistes tirdzniecību vietu nodrošinātājiem vajadzētu būt samērīgām.
Ar minētajām prasībām jācenšas panākt līdzsvaru starp augstu līmeni patērētāju tiesību aizsardzībā un tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāju konkurētspēju.
Nevajadzētu pieprasīt, lai tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāji uzskaitītu konkrētās patērētāju tiesības, informējot patērētājus par to piemērojamību vai nepiemērojamību.
Tas neskar patērētāju informēšanas prasības, kas noteiktas Direktīvā 2011/83/ES, un jo īpaši tās 6.
panta 1.
punktā.
Informācija, kas sniedzama par atbildību par patērētāju tiesību nodrošināšanu, ir atkarīga no līguma noteikumiem starp tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem un attiecīgajām trešajām personām-tirgotājiem.
Tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājs varētu norādīt, ka par patērētāju tiesību nodrošināšanu ir atbildīga vienīgi trešā persona-tirgotājs vai arī aprakstīt savus konkrētos pienākumus, ja minētais nodrošinātājs uzņemas atbildību par konkrētiem līguma aspektiem, piemēram, piegādi vai atteikuma tiesību izmantošanu.
- = -
(51) Hartas 16.
pants garantē darījumdarbības brīvību saskaņā ar savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi.
Tomēr dalībvalstīs veiktā preču kā tādu preču tirgvedība, kuras ir identiskas, bet patiesībā tām ir ievērojami atšķirīgs sastāvs vai īpašības, var maldināt patērētājus un likt viņiem pieņemt tādu darījuma lēmumu, kādu tie citādi nebūtu pieņēmuši.
- = -
(52) Tāpēc šādu praksi var uzskatīt par neatbilstošu Direktīvai 2005/29/EK, pamatojoties uz attiecīgo elementu atsevišķu novērtējumu.
Lai atvieglotu dalībvalstu patērētāju un pārtikas jomas iestādēm spēkā esošo savienības tiesību aktu piemērošanu, Komisijas 2017.
gada 29.
septembra paziņojumā “ES pārtikas aprites un patērētāju tiesību aizsardzības jomu tiesību aktu piemērošana divējādas kvalitātes produktu jautājumos – īpašie aspekti saistībā ar pārtiku” tika sniegtas norādes par spēkā esošo savienības noteikumu piemērošanu divējādas kvalitātes pārtikas gadījumiem. Šajā sakarā Komisijas Kopīgais pētniecības centrs 2018.
gada 25.
aprīlī iesniedza “Visaptverošu regulējumu pārtikas produktu atlasei un pārbaudei nolūkā novērtēt pārtikas produktu kvalitātes īpašības: ES saskaņotā testēšanas metodika”.
- = -
(53) Tomēr, nepastāvot skaidriem noteikumiem, izpildes pieredze ir parādījusi, ka patērētājiem, tirgotājiem un valstu kompetentajām iestādēm varētu nebūt skaidrs, kura komercprakse varētu būt pretrunā Direktīvai 2005/29/EK.
Tāpēc minētā direktīva būtu jāgroza, lai nodrošinātu juridisko noteiktību gan tirgotājiem, gan tiesībaizsardzības iestādēm, nepārprotami reglamentējot preces kā tādas preces tirgvedību, kura ir identiska tādai pašai precei, kas tiek laista tirgū citās dalībvalstīs, ja minētajai precei ir ievērojami atšķirīgs sastāvs vai īpašības.
Kompetentajām iestādēm būtu atsevišķi jānovērtē un jāizskata šāda prakse saskaņā ar Direktīvu 2005/29/EK, kura grozīta ar šo direktīvu.
Veicot novērtējumu, kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā, vai patērētāji var viegli noteikt šādu diferenciāciju, tirgotāja tiesības viena un tā un paša zīmola preces pielāgot dažādiem ģeogrāfiskajiem tirgiem leģitīmu un objektīvu faktoru dēļ, piemēram, valsts tiesību akti, izejvielu pieejamība vai sezonalitāte vai brīvprātīgas stratēģijas, kuru mērķis ir uzlabot piekļuvi veselīgai un uzturvielām bagātai pārtikai, kā arī tirgotāju tiesības dažādos ģeogrāfiskajos tirgos piedāvāt viena un tā paša zīmola preces dažādos svara vai tilpuma iepakojumos.
Kompetentajām iestādēm būtu jānovērtē, vai patērētāji var viegli noteikt šādu diferenciāciju, ņemot vērā informācijas pieejamību un piemērotību.
Svarīgi ir patērētājus informēt par leģitīmu un objektīvu faktoru dēļ veiktu preču diferenciāciju.
Tirgotājiem vajadzētu būt iespējai brīvi sniegt šādu informāciju dažādos veidos, lai patērētāji var piekļūt vajadzīgajai informācijai.
Tirgotājiem informācija parasti nebūtu jāsniedz uz preču marķējuma, bet priekšroka jādod citiem informācijas sniegšanas veidiem.
Būtu jāievēro savienības noteikumi, kas attiecas uz attiecīgajām nozarēm, un noteikumi par preču brīvu apriti.
- = -
(60) Ņemot vērā, ka šīs direktīvas mērķus, proti, nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu labāku izpildi un modernizēšanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet problēmas savienības mēroga būtības dēļ to var labāk sasniegt savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5.
pantā noteikto subsidiaritātes principu.
Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,
- = -