(6) Savienības noteikumi, kas piemērojami preču pārdošanai, joprojām ir sadrumstaloti, lai arī noteikumi par piegādes nosacījumiem un – attiecībā uz distances līgumiem vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem – par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, un atteikuma tiesībām jau pilnībā tika saskaņoti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES (3).
Citi svarīgākie līguma elementi, tādi kā atbilstības kritēriji, tiesiskās aizsardzības līdzekļi neatbilstības līgumam gadījumā un to galvenā izmantošanas kārtība, pašlaik ir pakļauti minimālajai saskaņošanai atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 1999/44/EK (4).
Dalībvalstīm ir bijis atļauts pārsniegt Savienības standartus un ieviest vai saglabāt noteikumus, kas nodrošina vēl augstāku patērētāju aizsardzības līmeni.
Tā rīkojoties, dalībvalstis ir mainījušas atšķirīgus elementus un atšķirīgā mērā.
Līdz ar to valstu noteikumi, ar kuriem tiek transponēta Direktīva 1999/44/EK, pašlaik ievērojami atšķiras attiecībā uz būtiskiem elementiem, tādiem kā tiesiskās aizsardzības līdzekļu hierarhijas trūkums vai esamība.
- = -
(43) Lietotu preču gadījumā varētu būt pamatoti piemērot atšķirīgu režīmu attiecībā uz atsevišķiem aspektiem.
Lai gan parasti divu vai vairāk gadu ilgs atbildības laikposms vai noilguma termiņš ir piemērots, lai saskaņotu pārdevēja un patērētāja intereses, lietotu preču gadījumā tā varētu nebūt.
Tādēļ šādu preču gadījumā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai ļaut pusēm vienoties par īsāku atbildības laikposmu vai noilguma termiņu.
Paredzot, ka par šo jautājumu puses vienojas līgumā, tiek palielināta līgumiskā brīvība un tiek nodrošināts, ka patērētājs tiek informēts gan par preces kā lietotas preces būtību, gan par saīsināto atbildības laikposmu vai noilguma termiņu.
Tomēr šādam līgumā noteiktam laikposmam nevajadzētu būt īsākam par vienu gadu.
- = -