Diritto d'autore 2019/0790 LV

1. Šī direktīva nosaka noteikumus, kuru mērķis ir tālāk saskaņot Savienības tiesību aktus, ko iekšējā tirgus satvarā piemēro autortiesībām un blakustiesībām, jo īpaši ņemot vērā aizsargāta satura digitālu un pārrobežu izmantošanu. Tā nosaka arī noteikumus par autortiesību un blakustiesību izņēmumiem un ierobežojumiem, par licenču atvieglojumiem, kā arī noteikumus, kuru nolūks ir nodrošināt darbu un blakustiesību objektu izmantošanai labi funkcionējošu tirgu.

2. Izņemot 24. pantā minētos gadījumus, šī direktīva neskar un nekādi neietekmē spēkā esošos noteikumus, kas noteikti ar šajā jomā patlaban spēkā esošajām direktīvām, jo īpaši Direktīvām 96/9/EK, 2000/31/EK, 2001/29/EK, 2006/115/EK, 2009/24/EK, 2012/28/ES un 2014/26/ES.

16. pants

Prasības par taisnīgu atlīdzību

Dalībvalstis var noteikt, ka tad, ja autors kādas tiesības nodevis vai licencējis izdevējam, šāds tiesību nodevums vai licence ir pietiekams juridisks pamats, lai izdevējam būtu tiesības uz daļu no kompensācijas par darba izmantošanu, kas notikusi saskaņā ar tālāk nodoto vai licencēto tiesību izņēmumu vai ierobežojumu.

Pirmā daļa neskar dalībvalstīs patlaban vai nākotnē spēkā esošu kārtību attiecībā uz publiskā patapinājuma tiesībām.

2. NODAĻA

Daži veidi, kā aizsargātu saturu izmanto tiešsaistes pakalpojumos

17. pants

Aizsargāta satura izmantošana, ko veic tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji

1. Dalībvalstis paredz, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs, dodot sabiedrībai piekļuvi ar autortiesībām aizsargātiem darbiem vai blakustiesību objektiem, ko augšupielādējuši to lietotāji, šīs direktīvas izpratnē veic publiskošanu vai dara tos pieejamus sabiedrībai.

Tāpēc tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējam ir jāsaņem atļauja no Direktīvas 2001/29/EK 3. panta 1. un 2. punktā minētajiem tiesību subjektiem, piemēram, noslēdzot licences līgumu, lai publiskotu vai darītu pieejamus sabiedrībai darbus vai blakustiesību objektus.

2. Dalībvalstis paredz, ka, ja tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējs ir saņēmis atļauju, piemēram, noslēdzot licences līgumu, minētā atļauja aptver arī to pakalpojumu lietotāju rīcību, kuri ietilpst Direktīvas 2001/29/EK 3. panta darbības jomā, ja lietotāji nerīkojas komercdarbības nolūkā vai ja viņu rīcība nerada būtiskus ieņēmumus.

3. Ja tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji veic publiskošanu vai nodrošina pieejamību sabiedrībai saskaņā ar šajā direktīvā noteiktajiem nosacījumiem, tad situācijām, uz kurām attiecas šis pants, nepiemēro Direktīvas 2000/31/EK 14. panta 1. punktā noteikto atbildības ierobežojumu.

Šā punkta pirmā daļa neskar Direktīvas 2000/31/EK 14. panta 1. punkta iespējamo piemērošana minētajiem pakalpojumu sniedzējiem nolūkos, kas nav šīs direktīvas darbības jomā.

4. Ja atļauja nav piešķirta, tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji ir atbildīgi par neatļautu ar autortiesībām aizsargātu darbu un blakustiesību objektu publiskošanu, tostarp padarīšanu par pieejamiem sabiedrībai, ja vien pakalpojumu sniedzēji nepierāda, ka:

a)	ir darījuši visu iespējamo, lai saņemtu atļauju; un

b)	ir darījuši visu iespējamo, ievērojot ar profesionālo rūpību saistītus augstus nozares standartus, lai nodrošinātu to, ka nav pieejami konkrēti darbi vai blakustiesību objekti, par kuriem tiesību subjekti ir snieguši pakalpojumu sniedzējiem būtisko un vajadzīgo informāciju; un jebkurā gadījumā

saņemot tiesību subjekta pietiekami pamatotu paziņojumu, ir ātri rīkojušies, lai savās tīmekļvietnēs atspējotu piekļuvi darbiem vai blakustiesību objektiem, par kuriem ir paziņots, vai izņemtu šos darbus vai blakustiesību objektus no savām tīmekļa vietnēm, un ir darījuši visu iespējamo, lai saskaņā ar b) apakšpunktu nepieļautu to turpmāku augšupielādi.

5. Nosakot, vai pakalpojuma sniedzējs ir pildījis savus 4. punktā paredzētos pienākumus, un ņemot vērā proporcionalitātes principu, cita starpā ņem vērā šādus faktorus:

a)	pakalpojuma veidu, auditoriju un lielumu un pakalpojuma lietotāju augšupielādēto darbu vai blakustiesību objektu veidu; un

b)	piemērotu un iedarbīgu līdzekļu pieejamību un pakalpojumu sniedzējiem radītās izmaksas.

6. Dalībvalstis paredz, ka attiecība uz tādiem jauniem tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, kuru pakalpojumi sabiedrībai Savienībā ir pieejami mazāk nekā trīs gadus un kuru gada apgrozījums ir mazāks par EUR 10 miljoniem, aprēķināts saskaņā ar Komisijas Ieteikumu 2003/361/EK (20), piemērojamais atbildības režīms, kas izklāstīts 4. punktā, aprobežojas ar 4. punkta a) apakšpunkta ievērošanu un ātru rīcību pēc pietiekami pamatota paziņojuma saņemšanas, lai atspējotu piekļuvi darbiem vai blakustiesību objektiem, par kuriem ir paziņots, vai izņemtu minētos darbus vai blakustiesību objektus no savām tīmekļa vietnēm.

Ja šādu pakalpojumu sniedzēju unikālo apmeklētāju vidējais skaits mēnesī, aprēķinos balstoties uz iepriekšējo kalendāro gadu, pārsniedz 5 miljonus, tie pierāda arī, ka ir darījuši visu iespējamo, lai nepieļautu paziņoto darbu un blakustiesību objektu, par kuriem tiesību subjekti ir snieguši būtisku un vajadzīgu informāciju, turpmāku augšupielādi.

7. Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju un tiesību subjektu sadarbības rezultātā netiek liegta pieeja tādiem lietotāju augšupielādētiem darbiem vai blakustiesību objektiem, kas nepārkāpj autortiesības un blakustiesības, tostarp arī darbiem vai blakustiesību objektiem, uz kuriem attiecas autortiesību izņēmums vai ierobežojums.

Dalībvalstis nodrošina, ka lietotāji, kad tie augšupielādē saturu, ko ģenerējuši lietotāji tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumos, katrā dalībvalstī var atsaukties uz jebkuru no tālāk minētajiem spēkā esošajiem izņēmumiem vai ierobežojumiem:

a)	citēšana, kritika, apskats;

b)	izmantošana karikatūrās, parodijās vai stilizācijās.

8. Šā panta piemērošana nerada vispārīgu pārraudzības pienākumu.

Dalībvalstis paredz, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji pēc tiesību subjektu pieprasījuma sniedz tiem pietiekamu informāciju par 4. punktā minētās sadarbības īstenošanas praksi, un – ja starp pakalpojumu sniedzējiem un tiesību subjektiem ir noslēgti licences līgumi – informāciju par tā satura lietošanu, uz kuru attiecas līgumi.

9. Dalībvalstis paredz, ka tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji ievieš iedarbīgu un ātru sūdzību un kompensāciju mehānismu, kas ir pieejams to pakalpojumu lietotājiem strīdu gadījumā par piekļuves atspējošanu lietotāju augšupielādētiem darbiem vai blakustiesību objektiem, vai par to izņemšanu.

Ja tiesību subjekti pieprasa atspējot piekļuvi saviem konkrētiem darbiem vai blakustiesību objektiem vai minētos darbus vai blakustiesību objektus izņemt, viņi pienācīgi pamato savu pieprasījumu iemeslus. Saskaņā ar pirmajā daļā paredzēto mehānismu iesniegtas sūdzības apstrādā bez nevajadzīgas kavēšanās, un lēmumus par piekļuves atspējošanu augšupielādētam saturam vai tā izņemšanu pārbauda cilvēki. Dalībvalstis arī nodrošina, ka strīdu izšķiršanas nolūkā ir pieejami ārpustiesas tiesiskās aizsardzības mehānismi. Šādi mehānismi ļauj objektīvi izšķirt strīdus un neatņem lietotājiem juridisko aizsardzību, ko tiem sniedz valstu tiesību akti, neskarot lietotāju tiesības izmantot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Jo īpaši dalībvalstis nodrošina, ka lietotājiem ir pieejama tiesa vai cita attiecīga tiesu iestāde, kurā pieprasīt autortiesību un blakustiesību izņēmuma vai ierobežojuma izmantošanu.

Šī direktīva nekādi neietekmē likumīgus lietošanas veidus, piemēram, lietošanas veidus, uz kuriem attiecas Savienības tiesību aktos paredzēti izņēmumi vai ierobežojumi, un nenoved pie tā, ka tiek identificēti atsevišķi lietotāji vai tiek apstrādāti personas dati, izņemot saskaņā ar Direktīvu 2002/58/EK un Regulu (ES) 2016/679.

Tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji savos noteikumos un nosacījumos informē savus lietotājus par to, ka viņi var izmantot darbus un blakustiesību objektus, uz kuriem attiecas Savienības tiesību aktos paredzēti autortiesību un blakustiesību izņēmumi vai ierobežojumi.

10. No 2019. gada 6. jūnija Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm rīko dialogus ar ieinteresētajām personām, lai apspriestu tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju un tiesību subjektu sadarbības paraugpraksi. Komisija, apspriežoties ar tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, tiesību subjektiem, lietotāju organizācijām un citām attiecīgām ieinteresētajām personām, un ņemot vērā ieinteresēto personu dialogu rezultātus, izdod norādījumus par šā panta piemērošanu, jo īpaši par 4. punktā minēto sadarbību. Apspriežot paraugpraksi, jo īpaši cita starpā būtu jāņem vērā vajadzība līdzsvarot pamattiesības un izņēmumu un ierobežojumu izmantošanu. Ieinteresēto personu dialogu nolūkā lietotāju organizācijām ir piekļuve pietiekamai informācijai no tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem par 4. punktā minētās prakses īstenošanu.

3. NODAĻA

Taisnīga atlīdzība izmantošanas līgumos ar autoriem un izpildītājiem

25. pants

Attiecības ar citās direktīvās paredzētiem izņēmumiem vai ierobežojumiem

Dalībvalstis attiecībā uz lietojuma veidiem vai jomām, uz kuriem attiecas šajā direktīvā paredzētie izņēmumi vai ierobežojumi, var pieņemt vai uzturēt spēkā plašākus noteikumus, kas ir saderīgi ar Direktīvā 96/9/EK un 2001/29/EK paredzētajiem izņēmumiem un ierobežojumiem.

29. pants

Transponēšana

1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2021. gada 7. jūnijam. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.

2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

31. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

whereas

(3) Straujas tehnoloģiju attīstības ietekmē joprojām mainās darbu un blakustiesību objektu radīšanas, producēšanas, izplatīšanas un izmantošanas veidi.
Joprojām parādās jauni uzņēmējdarbības modeļi un jauni dalībnieki.
Attiecīgajiem tiesību aktiem ir jāatbilst nākotnes prasībām, lai tie neierobežotu tehnoloģiju attīstību.
Savienības autortiesību regulējumā noteiktie principi un mērķi joprojām ir derīgi.
Tomēr attiecībā uz noteiktiem darbu un blakustiesību objektu izmantošanas veidiem digitālajā vidē, arī pārrobežu izmantošanu, gan tiesību subjektiem, gan lietotājiem joprojām trūkst juridiskās noteiktības. Kā norādīts Komisijas 2015. gada 9. decembra paziņojumā “Ceļā uz modernu un eiropeiskāku autortiesību regulējumu”, spēkā esošo Savienības autortiesību regulējumu dažās jomās vajag pielāgot un papildināt, vienlaikus saglabājot autortiesību un blakustiesību augstu aizsardzības līmeni. Šajā direktīvā paredzēti noteikumi, kā digitālajai videi un pārrobežu videi pielāgot noteiktus autortiesību un blakustiesību izņēmumus un ierobežojumus, kā arī tādi pasākumi, kas, lai nodrošinātu plašāku piekļuvi saturam, atvieglo noteiktas licencēšanas prakses, sevišķi, bet ne tikai attiecībā uz vairs komerciālajā apritē nepieejamu darbu un blakustiesību objektu izplatīšanu un audiovizuālo darbu tiešsaistes pieejamību pieprasījumvideo platformās. Tajā iekļauti arī noteikumi, kas atvieglo vispārpieejama satura izmantošanu.
Lai izveidotos no autortiesību viedokļa labi funkcionējošs un taisnīgs tirgus, būtu nepieciešami arī noteikumi par tiesībām attiecībā uz izdevumiem, par to, kā darbus vai blakustiesību objektus izmanto tiešsaistes pakalpojumu sniedzēji, kas glabā un dara piekļūstamu lietotāju augšupielādētu saturu, par autoru un izpildītāju līgumu pārredzamību, par autoru un izpildītāju atlīdzību, kā arī par mehānismu, ar ko atsaukt autoru un izpildītāju ekskluzīvi nodotas tiesības.

- = -

(4) Šī direktīva balstās uz noteikumiem, kas noteikti ar šajā jomā patlaban spēkā esošajām direktīvām, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām 96/9/EK (4), 2000/31/EK (5), 2001/29/EK (6), 2006/115/EK (7), 2009/24/EK (8), 2012/28/ES (9) un 2014/26/ES (10), un papildina tos.

- = -

(5) Pētniecībā, inovācijā, izglītībā un kultūras mantojuma saglabāšanā digitālās tehnoloģijas paver jaunus izmantošanas veidus, ko spēkā esošie Savienības noteikumi par izņēmumiem un ierobežojumiem skaidri neaptver.
Turklāt izņēmumi un ierobežojumi, ko minētajās jomās paredz Direktīvas 96/9/EK, 2001/29/EK un 2009/24/EK, ir brīvprātīgi un tāpēc varētu nelabvēlīgi ietekmēt iekšējā tirgus funkcionēšanu.
Tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz pārrobežu izmantošanu, kura digitālajā vidē gūst arvien lielāku nozīmi.
Tāpēc tādi spēkā esošie izņēmumi un ierobežojumi Savienības tiesību aktos, kas ir svarīgi zinātniskajā pētniecībā, inovācijā, mācību darbā un kultūras mantojuma saglabāšanā, būtu jāpārvērtē minēto jauno izmantošanas veidu gaismā.
Būtu jāievieš obligāti izņēmumi vai ierobežojumi attiecībā uz tekstizraces un datizraces tehnoloģijām, mācīšanas ilustrēšanu digitālajā vidē un kultūras mantojuma saglabāšanu.
Joprojām būtu jāpiemēro Savienības tiesību aktos pastāvošie izņēmumi un ierobežojumi, arī tekstizracei un datizracei un izglītības un saglabāšanas darbībām, ciktāl tie neierobežo šajā direktīvā paredzētos obligātos izņēmumus, kas dalībvalstīm jāievieš savos tiesību aktos. Tāpēc Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK būtu jāgroza.

- = -

(18) Tekstizraces un datizraces paņēmieni nav svarīgi tikai zinātniskajā pētniecībā – privātā un publiskā sektora vienības tos plaši izmanto arī, lai analizētu lielus datu apjomus dažādās dzīves jomās un dažādos nolūkos, tostarp valsts pārvaldes pakalpojumu, sarežģītu uzņēmējdarbības lēmumu un jaunu lietojumprogrammu vai tehnoloģiju izstrādes vajadzībām.
Tiesību subjektiem vajadzētu palikt iespējai licencēt savu darbu vai blakustiesību objektu izmantošanas veidus, uz kuriem neattiecas šajā direktīvā paredzētais obligātais tekstizraces un datizraces izņēmums zinātniskas pētniecības vajadzībām un spēkā esošie Direktīvā 2001/29/EK paredzētie izņēmumi un ierobežojumi.
Tomēr būtu jāņem vērā arī tas, ka tekstizraces un datizraces paņēmienu lietotājiem varētu trūkt juridiskās noteiktības, vai tekstizraces un datizraces nolūkā var veikt reproducēšanu un ekstrahēšanu attiecībā uz darbiem vai blakustiesību objektiem, kuriem šiem lietotājiem ir likumīga piekļuve, jo īpaši gadījumos, kad reproducēšana vai ekstrahēšana tehniskā procesa nolūkā neatbilst visiem Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem par izņēmumu pagaidu reproducēšanai.
Lai šādos gadījumos būtu lielāka juridiskā noteiktība un lai veicinātu inovāciju arī privātajā sektorā, šai direktīvai ar konkrētiem nosacījumiem būtu jāparedz izņēmums vai ierobežojums darbu vai blakustiesību objektu reproducēšanai un ekstrahēšanai tekstizraces un datizraces nolūkā un jāļauj izgatavotās kopijas paturēt, cik vien ilgi minētās tekstizraces un datizraces nolūkā nepieciešams.

- = -

(19) Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 3. punkta a) apakšpunkts dalībvalstīm dod iespēju ieviest izņēmumu vai ierobežojumu attiecībā uz tiesībām reproducēt, publiskot vai darīt publiski pieejamus darbus vai blakustiesību objektus tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā, vienīgi mācīšanas ilustrēšanai.
Turklāt Direktīvas 96/9/EK 6. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 9. panta b) punkts mācīšanas ilustrēšanas nolūkā atļauj lietot datubāzes un būtisku to satura daļu ekstrahēt.
Nav skaidrs, kādā tvērumā šos izņēmumus vai ierobežojumus piemērot digitālai izmantošanai.
Turklāt trūkst skaidrības par to, vai šādi izņēmumi vai ierobežojumi būtu jāpiemēro mācīšanai, kas notiek tiešsaistē un tālmācībā.
Vēl jo vairāk, spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā nav paredzēta darbība pāri robežām. Šī situācija varētu kavēt digitāli atbalstīta mācību procesa un tālmācības attīstību.
Tāpēc ir jāievieš jauns obligāts izņēmums vai ierobežojums, lai būtu drošība, ka, darbus vai blakustiesību objektus izmantojot digitālā mācību procesā, arī tiešsaistē un pāri robežām, izglītības iestādes bauda pilnīgu juridisku noteiktību.

- = -

(25) Kultūras mantojuma iestādes ir iesaistītas savu kolekciju saglabāšanā nākamajām paaudzēm.
Kultūras mantojuma iestādes kolekcijā iekļauta darba vai blakustiesību objekta saglabāšanas darbībai varētu būt nepieciešams to reproducēt un tātad no attiecīgajiem tiesību subjektiem saņemt attiecīgu atļauju.
Digitālās tehnoloģijas piedāvā jaunus šo kolekciju mantojuma saglabāšanas veidus, taču tās rada arī jaunas problēmas. Ņemot vērā minētās problēmas, vajadzīgs koriģēt spēkā esošo tiesisko regulējumu, paredzot obligātu izņēmumu attiecībā uz tādām reproducēšanas tiesībām, kas šādām iestādēm dara iespējamas šādas saglabāšanas darbības.

- = -

(55) Lai būtu nodrošināta izdevējnozares ilgtspējība un tādējādi sekmēta uzticamas informācijas pieejamība, vajag atzīt un joprojām atbalstīt izdevēju organizatorisko un finansiālo ieguldījumu preses izdevumu radīšanā.
Tāpēc attiecībā uz preses izdevumu izmantošanu tiešsaistē, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji, Savienības līmenī vajag nodrošināt saskaņotu juridisko aizsardzību, tādējādi neskarot spēkā esošos Savienības tiesību aktu noteikumus par autortiesībām, kas piemērojami privātai vai nekomerciālai preses izdevumu izmantošanai, ko veic atsevišķi lietotāji, arī tad, ja šādi lietotāji preses izdevumu saturu kopīgo tiešsaistē. Šāda aizsardzība būtu faktiski jāgarantē, Savienības tiesību aktos ieviešot blakustiesības, kas attiecas uz to, kā izdevēju, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, preses izdevumus reproducē un dara pieejamus sabiedrībai, attiecībā uz izmantošanu tiešsaistē, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 (13) izpratnē. Šajā direktīvā paredzētajai preses izdevumu juridiskajai aizsardzībai būtu jādarbojas tādu izdevēju labā, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī un kam juridiskā adrese, centrālā administrācija vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Savienībā.

- = -

(71) Iespējami drīz pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jārīko dialogi starp ieinteresētajām personām, lai nodrošinātu, ka tiek vienveidīgi piemērots tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēju un tiesību subjektu sadarbības pienākums, un lai izstrādātu paraugpraksi attiecībā uz pienācīgiem nozares standartiem saistībā ar profesionālo rūpību. Šajā nolūkā Komisijai būtu jāapspriežas ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp lietotāju organizācijām un tehnoloģiju nodrošinātājiem, un jāņem vērā norises tirgū.
Lietotāju organizācijām arī vajadzētu būt pieejamai informācijai par pasākumiem, ko tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzēji veikuši, lai pārvaldītu saturu tiešsaistē.

- = -

keyboard_tab Diritto d'autore 2019/0790 LV

Diritto d'autore 2019/0790 LV