keyboard_tab Clausole e vendite online Direttiva EU 2019/2161 LV

(3) Savienība jau ir veikusi vairākus pasākumus, lai uzlabotu patērētāju, tirgotāju un praktizējošu juristu informētību par patērētāju tiesībām un uzlabotu patērētāju tiesību izpildi un patērētāju tiesisko aizsardzību.

  Tomēr vēl ir trūkumi valstu tiesību aktos, kuros nav iekļauti patiesi iedarbīgas un samērīgas sankcijas, lai atturētu un sodītu par Savienībā notikušiem pārkāpumiem, ir nepietiekami individuāli tiesiskās aizsardzības līdzekļi patērētājiem, kuriem nodarīts kaitējums, pārkāpjot valstu tiesību aktus, ar kuriem transponē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK (3), un ir nepilnības saistībā ar aizlieguma procedūru saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/22/EK (4).

  Aizlieguma pārskatīšanas procedūra būtu jāreglamentē ar atsevišķu instrumentu, ar ko groza un aizstāj Direktīvu 2009/22/EK.

(4) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 98/6/EK (5), 2005/29/EK un 2011/83/ES (6) ir iekļautas prasības, ka dalībvalstīm jāparedz iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas, lai novērstu to valstu noteikumu pārkāpumus, ar kuriem transponē minētās direktīvas.

  Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/2394 (7) 21.

  pantā prasīts, lai dalībvalstis efektīvi, iedarbīgi un koordinēti veiktu izpildes pasākumus, tostarp noteiktu sodus, lai panāktu, ka tiek izbeigti vai aizliegti plaši izplatīti pārkāpumi vai Savienības mēroga plaši izplatīti pārkāpumi.

(5) Spēkā esošie valstu noteikumi par sankcijām Savienībā ievērojami atšķiras.

  Konkrēti, ne visas dalībvalstis nodrošina, ka par pārkāpumu atbildīgajiem tirgotājiem var piemērot iedarbīgus, samērīgus un atturošus naudas sodus par plaši izplatītiem pārkāpumiem vai Savienības mēroga plaši izplatītiem pārkāpumiem.

  Tāpēc spēkā esošie noteikumi par sankcijām Direktīvās 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES būtu jāpilnveido un vienlaikus jāievieš jauni noteikumi par sankcijām Padomes Direktīvā 93/13/EEK (8).

(9) Saskaņā ar Regulas (ES) 2017/2394 21.

  pantu dalībvalstu kompetentās iestādes, uz kurām attiecas koordinētā rīcība, pret tirgotāju, kas ir atbildīgs par plaši izplatīto pārkāpumu vai Savienības mēroga plaši izplatīto pārkāpumu, savā jurisdikcijā veic visus vajadzīgos izpildes pasākumus, lai panāktu, ka tiek izbeigts vai aizliegts minētais pārkāpums.

  Vajadzības gadījumā tās tirgotājam, kas atbildīgs par plaši izplatīto pārkāpumu vai Savienības mēroga plaši izplatīto pārkāpumu, piemēro sankcijas, piemēram, naudas sodus vai periodiskus soda maksājumus.

  Izpildes pasākumus veic efektīvi, iedarbīgi un koordinēti, lai panāktu, ka plaši izplatītais pārkāpums vai Savienības mēroga plaši izplatītais pārkāpums tiek izbeigts vai aizliegts.

  Kompetentās iestādes, uz kurām attiecas koordinētā rīcība, izpildes pasākumus dalībvalstīs, uz kurām attiecas minētais pārkāpums, cenšas veikt vienlaikus.

(10) Lai nodrošinātu, ka dalībvalsts iestādes var piemērot iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas par plaši izplatītiem pārkāpumiem un Savienības mēroga plaši izplatītiem pārkāpumiem, kuriem jāveic koordinēti izmeklēšanas un izpildes pasākumi saskaņā ar Regulu (ES) 2017/2394, naudas sodi būtu jāievieš kā šādu pārkāpumu sankciju elements.

  Lai nodrošinātu to, ka naudas sodiem ir atturoša iedarbība, dalībvalstīm savos valstu tiesību aktos būtu jānosaka maksimālais naudas sods par šādiem pārkāpumiem tādā līmenī, kas ir vismaz 4 % no tirgotāja gada apgrozījuma attiecīgajā dalībvalstī vai attiecīgajās dalībvalstīs.

  Dažos gadījumos arī uzņēmumu grupa var būt tirgotājs.

(11) Kā noteikts Regulas (ES) 2017/2394 9.

  un 10.

  pantā, attiecīgajā gadījumā piemērojot sankcijas, pienācīgi būtu jāņem vērā attiecīgā pārkāpuma būtība, smaguma pakāpe un ilgums.

  Sankciju piemērošanai vajadzētu būt samērīgai un būtu jāatbilst Savienības un valstu tiesību aktiem, tostarp piemērojamajām procesuālajām garantijām un Hartas principiem.

  Visbeidzot, piemērotajām sankcijām vajadzētu būt atbilstošām Savienības patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu pārkāpuma raksturam un faktiskajam vai iespējamam vispārējam kaitējumam.

  Pilnvaras piemērot sankcijas īsteno kompetentās iestādes vai nu tiešā veidā atbilstoši savai kompetencei vai attiecīgos gadījumos vēršoties pie citām kompetentajām iestādēm vai citām publiskām iestādēm, vai attiecīgā gadījumā dodot norādījumu norīkotajām struktūrām, vai vēršoties tiesās, kas ir kompetentas pieņemt nepieciešamo lēmumu, tostarp attiecīgā gadījumā iesniedzot apelāciju, ja pieteikums pieņemt nepieciešamo lēmumu ir nesekmīgs.

(14) Direktīvā 93/13/EEK būtu jāiekļauj noteikumi par sankcijām, lai palielinātu to atturošo iedarbību.

  Dalībvalstis pašas var brīvi lemt par to, kāda administratīvā vai tiesvedības procedūra izmantojama, piemērojot sankcijas par minētās direktīvas pārkāpumiem.

  It īpaši administratīvās iestādes vai valstu tiesas varētu piemērot sankcijas, ja tostarp uz administratīvās iestādes ierosinātas tiesvedības pamata ir konstatēts, ka līgumu noteikumi ir negodīgi.

  Administratīvās iestādes vai valstu tiesas varētu piemērot sankcijas arī gadījumos, kad pārdevējs vai piegādātājs izmanto līguma noteikumus, kas valstu tiesību aktos nepārprotami atzīti par negodīgiem jebkuros apstākļos, un kad pārdevējs vai piegādātājs izmanto līguma noteikumus, kas ar galīgu saistošu lēmumu atzīti par negodīgiem.

  Dalībvalstis varētu nolemt, ka administratīvajām iestādēm ir arī tiesības secināt, ka attiecīgie līguma noteikumi ir negodīgi.

  Administratīvās iestādes vai valstu tiesas sankciju varētu piemērot ar to pašu lēmumu, kurā secināts, ka attiecīgie līguma noteikumi ir negodīgi.

  Dalībvalstis varētu noteikt piemērotus valsts līmenī īstenoto pasākumu koordinēšanas mehānismus attiecībā uz individuālo tiesisko aizsardzību un sankcijām.

(35) Direktīva 2011/83/ES nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kad tirgotājs vāc vienīgi metadatus, piemēram, informāciju par patērētāja ierīci vai pārlūkošanas vēsturi, izņemot, ja šādu situāciju uzskata par līgumu saskaņā ar valstu tiesību aktiem.

  Tā nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kad patērētājs, kas nav noslēdzis līgumu ar tirgotāju, ir pakļauts reklāmām tikai un vienīgi, lai piekļūtu digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam.

  Tomēr dalībvalstīm būtu jāsaglabā iespēja paplašināt minētās direktīvas piemērošanu uz šādām situācijām vai citādi reglamentēt šādas situācijas, kas ir izslēgtas no minētās direktīvas darbības jomas.

(50) Būtu jāaizliedz tirgotājiem pārdot tālāk patērētājiem kultūras un sporta pasākumu biļetes, ko tie iegādājušies, izmantojot automatizēto programmatūru (botus), kura viņiem paver iespēju iegādāties biļetes, pārsniedzot sākotnējā biļešu pārdevēja noteiktos tehniskos ierobežojumus vai apejot citus sākotnējā pārdevēja ieviestos tehniskos līdzekļus, kam būtu jānodrošina biļešu pieejamība visām personām.

  Minētais aizliegums neskar nekādus citus dalībvalstu pasākumus – piemēram, biļešu tālākpārdošanas cenu regulēšanu –, ko tās var veikt, lai aizsargātu patērētāju likumīgās intereses un nodrošinātu kultūras politikas īstenošanu un visu personu plašu piekļuvi kultūras un sporta pasākumiem.

(51) Hartas 16.

  pants garantē darījumdarbības brīvību saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi.

  Tomēr dalībvalstīs veiktā preču kā tādu preču tirgvedība, kuras ir identiskas, bet patiesībā tām ir ievērojami atšķirīgs sastāvs vai īpašības, var maldināt patērētājus un likt viņiem pieņemt tādu darījuma lēmumu, kādu tie citādi nebūtu pieņēmuši.

(52) Tāpēc šādu praksi var uzskatīt par neatbilstošu Direktīvai 2005/29/EK, pamatojoties uz attiecīgo elementu atsevišķu novērtējumu.

  Lai atvieglotu dalībvalstu patērētāju un pārtikas jomas iestādēm spēkā esošo Savienības tiesību aktu piemērošanu, Komisijas 2017.

  gada 29.

  septembra paziņojumā “ES pārtikas aprites un patērētāju tiesību aizsardzības jomu tiesību aktu piemērošana divējādas kvalitātes produktu jautājumos – īpašie aspekti saistībā ar pārtiku” tika sniegtas norādes par spēkā esošo Savienības noteikumu piemērošanu divējādas kvalitātes pārtikas gadījumiem. Šajā sakarā Komisijas Kopīgais pētniecības centrs 2018.

  gada 25.

  aprīlī iesniedza “Visaptverošu regulējumu pārtikas produktu atlasei un pārbaudei nolūkā novērtēt pārtikas produktu kvalitātes īpašības: ES saskaņotā testēšanas metodika”.

(53) Tomēr, nepastāvot skaidriem noteikumiem, izpildes pieredze ir parādījusi, ka patērētājiem, tirgotājiem un valstu kompetentajām iestādēm varētu nebūt skaidrs, kura komercprakse varētu būt pretrunā Direktīvai 2005/29/EK.

  Tāpēc minētā direktīva būtu jāgroza, lai nodrošinātu juridisko noteiktību gan tirgotājiem, gan tiesībaizsardzības iestādēm, nepārprotami reglamentējot preces kā tādas preces tirgvedību, kura ir identiska tādai pašai precei, kas tiek laista tirgū citās dalībvalstīs, ja minētajai precei ir ievērojami atšķirīgs sastāvs vai īpašības.

  Kompetentajām iestādēm būtu atsevišķi jānovērtē un jāizskata šāda prakse saskaņā ar Direktīvu 2005/29/EK, kura grozīta ar šo direktīvu.

  Veicot novērtējumu, kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā, vai patērētāji var viegli noteikt šādu diferenciāciju, tirgotāja tiesības viena un tā un paša zīmola preces pielāgot dažādiem ģeogrāfiskajiem tirgiem leģitīmu un objektīvu faktoru dēļ, piemēram, valsts tiesību akti, izejvielu pieejamība vai sezonalitāte vai brīvprātīgas stratēģijas, kuru mērķis ir uzlabot piekļuvi veselīgai un uzturvielām bagātai pārtikai, kā arī tirgotāju tiesības dažādos ģeogrāfiskajos tirgos piedāvāt viena un tā paša zīmola preces dažādos svara vai tilpuma iepakojumos.

  Kompetentajām iestādēm būtu jānovērtē, vai patērētāji var viegli noteikt šādu diferenciāciju, ņemot vērā informācijas pieejamību un piemērotību.

  Svarīgi ir patērētājus informēt par leģitīmu un objektīvu faktoru dēļ veiktu preču diferenciāciju.

  Tirgotājiem vajadzētu būt iespējai brīvi sniegt šādu informāciju dažādos veidos, lai patērētāji var piekļūt vajadzīgajai informācijai.

  Tirgotājiem informācija parasti nebūtu jāsniedz uz preču marķējuma, bet priekšroka jādod citiem informācijas sniegšanas veidiem.

  Būtu jāievēro Savienības noteikumi, kas attiecas uz attiecīgajām nozarēm, un noteikumi par preču brīvu apriti.

(55) Saskaņā ar subsidiaritātes principu un lai atvieglotu izpildi, būtu jāprecizē, ka Direktīva 2005/29/EK neskar dalībvalstu brīvību pieņemt valsts noteikumus, lai vēl vairāk aizsargātu patērētāju likumīgās intereses, vēršoties pret negodīgu komercpraksi saistībā ar nelūgtiem apmeklējumiem, ko tirgotājs veic viņu mājās, lai piedāvātu vai pārdotu produktus, vai ekskursijām, kuras tirgotājs organizē ar mērķi reklamēt vai pārdot produktus patērētājiem, ja šādu noteikumu nepieciešamību var pamatot ar patērētāju tiesību aizsardzības apsvērumiem.

  Visiem šādiem noteikumiem vajadzētu būt samērīgiem un nediskriminējošiem, un tiem nevajadzētu aizliegt minētos pārdošanas kanālus kā tādus.

  Ar dalībvalstu pieņemtajiem valsts noteikumiem varētu, piemēram, noteikt dienas laiku, kad patērētāju apmeklējumi mājās bez viņu īpaša lūguma nav atļauti, vai arī aizliegt šādus apmeklējumus, ja patērētājs ir redzamā vietā norādījis, ka šādi apmeklējumi nav pieņemami, vai paredzēt maksājumu procedūru.

  Turklāt šādos noteikumos varētu paredzēt augstāku aizsardzības līmeni patērētāju tiesību jomās, kas saskaņotas ar Direktīvu 2011/83/ES.

  Tāpēc Direktīva 2011/83/ES būtu jāgroza, lai ļautu dalībvalstīm pieņemt valsts pasākumus, kas nodrošina ilgāku periodu atteikuma tiesību izmantošanai un iespējas atkāpties no konkrētiem atteikuma tiesībās paredzētiem izņēmumiem.

  Būtu jāpieprasa, lai dalībvalstis paziņo Komisijai par visiem valsts tiesību aktiem, kas pieņemti šajā sakarā, lai Komisija varētu darīt šo informāciju pieejamu visām ieinteresētajām personām un uzraudzīt minēto pasākumu samērīgumu un likumību.

(56) Attiecībā uz agresīvu un maldinošu praksi saistībā ar pasākumiem, kas tiek organizēti vietās, kuras neatrodas tirgotāja telpās, Direktīva 2005/29/EK neskar nekādus uzņēmējdarbības veikšanas vai atļauju izsniegšanas sistēmu nosacījumus, ko dalībvalstis var piemērot tirgotājiem.

  Turklāt minētā direktīva neskar valstu līgumtiesības un jo īpaši noteikumus par līguma spēkā esamību, izveidi vai sekām.

  Agresīvu un maldinošu praksi saistībā ar pasākumiem, kas tiek organizēti citās vietās, kuras neatrodas tirgotāja telpās, var aizliegt, katru gadījumu izvērtējot atsevišķi saskaņā ar minētās direktīvas 5.

  līdz 9.

  pantu.

  Turklāt minētās direktīvas I pielikumā ietverts vispārējs aizliegums attiecībā uz tādu praksi, kad tirgotājs rada iespaidu, ka viņš nedarbojas nolūkā, kas saistīts ar viņa profesionālo darbību, un tādu praksi, kad tiek radīts iespaids, ka patērētājs nevar atstāt telpas pirms līguma noslēgšanas.

  Komisijai būtu jānovērtē, vai spēkā esošie noteikumi nodrošina pietiekamu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni un piemērotus instrumentus, ar ko dalībvalstis var efektīvi cīnīties pret šādu praksi.

(59) Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011.

  gada 28.

  septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (17) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kur ir paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un attiecīgām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos.

  Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.