keyboard_tab Digital Service Act 2022/2065 LV

1.   Saņemot rīkojumu sniegt konkrētu informāciju par vienu vai vairākiem konkrētiem pakalpojuma saņēmējiem, kuru uz piemērojamo Savienības tiesību aktu vai valsts tiesību aktu pamata atbilstīgi Savienības tiesību aktiem ir izdevušas attiecīgās valsts tiesu vai administratīvās iestādes, starpniecības pakalpojumu sniedzēji bez nepamatotas kavēšanās informē rīkojumu izdevušo iestādi vai jebkuru citu rīkojumā norādītu iestādi par tā saņemšanu un par rīkojuma izpildi, norādot, vai un kad rīkojums izpildīts.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka tad, kad pakalpojuma sniedzējam tiek nosūtīs 1. punktā minētais rīkojums, tas atbilst vismaz šādiem nosacījumiem:

a)

minētajā rīkojumā ietilpst šādi elementi: i) atsauce uz rīkojuma juridisko pamatu saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem; ii) informācija par izdevējiestādes identifikāciju; iii) skaidra informācija, kas starpniecības pakalpojumu sniedzējam dod iespēju identificēt konkrēto saņēmēju vai saņēmējus, par kuriem pieprasīta informācija, piemēram, viens vai vairāki konta nosaukumi vai unikālie identifikatori; iv) pamatojums tam, kādam mērķim ir nepieciešama informācija un kādēļ informācijas sniegšanas pieprasīšana ir nepieciešama un samērīga, lai noteiktu starpniecības pakalpojumu saņēmēju atbilstību piemērojamajiem Savienības tiesību aktiem vai valsts tiesību aktiem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, izņemot gadījumus, kad nav iespējams sniegt šādu pamatojumu tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar noziedzīgu nodarījumu novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu un kriminālvajāšanu; v) informācija par pakalpojumu sniedzējam un attiecīgajiem pakalpojuma saņēmējiem pieejamajiem apstrīdēšanas mehānismiem; vi) attiecīgā gadījumā informācija par to, kurai iestādei jānosūta informācija par rīkojumu izpildi;

b)	minētajā rīkojumā pakalpojumu sniedzējam tiek pieprasīts sniegt tikai tādu informāciju, kas jau ir ievākta tā kontrolē esoša pakalpojuma sniegšanas nolūkā;

c)

minēto rīkojumu nosūta vienā no pakalpojuma sniedzēja deklarētajām valodām saskaņā ar 11. panta 3. punktu vai citā dalībvalstu oficiālajā valodā, par ko vienojušies rīkojuma izdevējiestāde un pakalpojumu sniedzējs, un to nosūta minētā pakalpojumu sniedzēja izraudzītajam elektroniskajam kontaktpunktam saskaņā ar 11. pantu; ja rīkojums nav sagatavots pakalpojumu sniedzēja deklarētajā valodā vai citā valodā, par kuru divpusēji panākta vienošanās, rīkojumu var nosūtīt rīkojuma izdevējiestādes valodā, ar noteikumu, ka tam ir pievienots vismaz to elementu tulkojums šādā deklarētajā valodā vai valodā, par kuru divpusēji panākta vienošanās, kuri izklāstīti šā punkta a) un b) apakšpunktā.

3.   Rīkojuma izdevējiestāde vai attiecīgā gadījumā iestāde, kas norādīta rīkojumā, nosūta rīkojumu kopā ar jebkuru citu no starpniecības pakalpojumu sniedzēja saņemto informāciju par minētā rīkojuma izpildi izdevējiestādes dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatoram.

4.   Pēc tam, kad attiecīgās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinators saņēmis rīkojumu no tiesu vai administratīvās iestādes, tas bez nepamatotas kavēšanās nosūta 1. punktā minētā rīkojuma kopiju visiem pārējiem digitālo pakalpojumu koordinatoriem, izmantojot sistēmu, kas izveidota saskaņā ar 85. pantu.

5.   Vēlākais brīdī, kad rīkojums tiek izpildīts, vai attiecīgā gadījumā brīdī, ko izdevējiestāde paredzējusi savā rīkojumā, starpniecības pakalpojumu sniedzēji informē attiecīgā pakalpojuma saņēmēju par saņemto rīkojumu un tā izpildi. Šādā pakalpojuma saņēmējam sniegtajā informācijā iekļauj pamatojumu, pastāvošās apstrīdēšanas iespējas un rīkojuma teritoriālā darbības jomu saskaņā ar 2. punktu.

6.   Šajā pantā izklāstītie nosacījumi un prasības neskar prasības, kas noteiktas valsts civilprocesa un kriminālprocesa tiesību aktos.

1.   Mitināšanas pakalpojumu sniedzēji ievieš mehānismus, kas ikvienai fiziskai personai un citam subjektam personai dod iespēju ziņot tiem par tādu konkrētu informācijas elementu esību to pakalpojumā, kurus attiecīgā fiziskā persona vai cits subjekts uzskata par nelikumīgu saturu. Minētie mehānismi ir viegli piekļūstami un lietotājdraudzīgi un ļauj iesniegt paziņojumus tikai elektroniski.

2.   Šā panta 1. punktā minēto mehānismu mērķis ir veicināt pietiekami precīzu un pienācīgi pamatotu paziņojumu iesniegšanu. Minētajā nolūkā mitināšanas pakalpojumu sniedzēji īsteno nepieciešamos pasākumus, lai darītu iespējamu un veicinātu šādus elementus saturošu paziņojumu iesniegšanu:

a)	pienācīgi pamatots paskaidrojums tam, kādēļ fiziskā persona vai cits subjekts attiecīgo informāciju uzskata par nelikumīgu saturu;

b)	satura veidam un konkrētajam mitināšanas pakalpojuma veidam pielāgota skaidra norāde uz precīzu šādas informācijas elektroniskās piekļuves vietu, piemēram, precīzs vienotais resursu vietrādis vai vietrāži, un attiecīgajā gadījumā papildu informācija, kas ļauj identificēt nelikumīgo saturu;

c)	paziņojumu iesniedzošās fiziskās personas vārds, uzvārds un e-pasta adrese vai cita subjekta nosaukums un e-pasta adrese, izņemot gadījumus, kad informācija tiek uzskatīta par saistītu ar vienu no Direktīvas 2011/93/ES 3.–7. pantā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem;

d)	paziņojuma iesniedzējas fiziskās personas vai cita subjekta apliecinājums par to, ka tā bona fide uzskata, ka paziņojumā iekļautā informācija un apgalvojumi ir pareizi un pilnīgi.

3.   Šajā pantā minētos paziņojumus uzskata par pamatu faktiskām zināšanām vai ziņām 6. panta nolūkos par konkrēto attiecīgās informācijas elementu, ja tie rūpīgam mitināšanas pakalpojuma sniedzējam dod iespēju identificēt attiecīgās darbības vai informācijas nelikumību bez detalizētas juridiskās pārbaudes.

4.   Ja paziņojumā ir norādīta to iesniegušās fiziskās personas vai cita subjekta elektroniskā kontaktinformācija, mitināšanas pakalpojumu sniedzējs bez nepamatotas kavēšanās nosūta attiecīgajai fiziskajai vai juridiskajai personai paziņojuma saņemšanas apstiprinājumu.

5.   Pakalpojuma sniedzējs bez nepamatotas kavēšanās arī paziņo minētajai fiziskajai personai vai citam subjektam par savu lēmumu par informāciju, uz kuru attiecas paziņojums, norādot pieejamās lēmuma apstrīdēšanas iespējas.

6.   Mitināšanas pakalpojumu sniedzēji izskata visus paziņojumus, kas saņemti ar šā panta 1. punktā minētajiem mehānismiem, un laicīgi, rūpīgi, nepatvaļīgi un objektīvi pieņem lēmumus par informāciju, uz kuru attiecas šie paziņojumi. Ja šādai izskatīšanai vai lēmumu pieņemšanai tiek izmantoti automatizēti līdzekļi, šā panta 5. punktā minētajā paziņojumā iekļauj informāciju par to izmantošanu.

1.   Mitināšanas pakalpojumu sniedzēji visiem skartajiem pakalpojuma saņēmējiem sniedz skaidru un konkrētu pamatojumu attiecībā uz jebkuru no šādiem ierobežojumiem, kas uzlikti, pamatojoties uz to, ka pakalpojuma saņēmēja sniegtā informācija ir nelikumīgs saturs vai neatbilst to noteikumiem:

a)	jebkādi pakalpojuma saņēmēja sniegtu konkrētu informācijas elementu redzamības ierobežojumi, tostarp satura izņemšana, piekļuves liegšana tam vai satura popularitātes pazemināšana;

b)	naudas maksājumu apturēšana, izbeigšana vai citi ierobežojumi;

c)	pakalpojuma sniegšanas pilnīga vai daļēja apturēšana vai izbeigšana;

d)	pakalpojuma saņēmēja konta darbības apturēšana vai izbeigšana.

2.   Šā panta 1. punktu piemēro tikai tad, ja pakalpojumu sniedzējam ir zināma attiecīgā elektroniskā kontaktinformācija. To piemēro vēlākais no dienas, kad tiek piemērots ierobežojums, un neatkarīgi no tā, kāpēc vai kā tas piemērots.

Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja informācija ir maldinošs liela apjoma komerciālais saturs.

3.   Šā panta 1. punktā minētajā pamatojumā ietilpst vismaz šāda informācija:

a)

informācija par to, vai lēmums ietver attiecīgās informācijas izņemšanu, piekļuves tai liegšanu, tās popularitātes pazemināšanu vai redzamības ierobežojumu, vai ar minēto informāciju saistīto naudas maksājumu apturēšanu vai izbeigšanu, vai šīs informācijas sakarā piemēro citus pasākumus, kas minēti 1. punktā, un attiecīgajā gadījumā lēmuma teritoriālā darbības joma un tā darbības ilgums;

b)

fakti un apstākļi, uz kuriem balstīts lēmums, tostarp attiecīgajā gadījumā informācija par to, vai lēmums ir pieņemts, pamatojoties uz paziņojumu, kas iesniegts saskaņā ar 16. pantu, vai brīvprātīgi uz pašiniciatīvas izmeklēšanas darbību pamata, un, ja patiešām nepieciešams, paziņojuma sniedzēja identitāte;

c)	attiecīgajā gadījumā informācija par lēmuma pieņemšanā izmantotajiem automatizētajiem līdzekļiem, tostarp informācija par to, vai lēmums ir pieņemts par saturu, kas atklāts vai identificēts ar automatizētiem līdzekļiem;

d)	ja lēmums attiecas uz iespējamu nelikumīgu saturu, atsauce uz attiecīgo juridisko pamatu un paskaidrojumi par to, kādēļ uz šā pamata informācija tiek uzskatīta par nelikumīgu saturu;

e)	ja lēmuma pamatā ir informācijas iespējama neatbilstība mitināšanas pakalpojumu sniedzēja noteikumiem – atsauce uz līgumisko pamatu un paskaidrojumi, kādēļ informācija tiek uzskatīta par neatbilstīgu minētajam pamatam;

f)	skaidra un lietotājdraudzīga informācija par pakalpojuma saņēmējam pieejamajām lēmuma apstrīdēšanas iespējām, attiecīgā gadījumā it īpaši – izmantojot iekšējos sūdzību izskatīšanas mehānismus, strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā un tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

4.   Informācija, kuru mitināšanas pakalpojumu sniedzējs sniedz saskaņā ar šo pantu, ir skaidra un viegli saprotama un tik precīza un konkrēta, cik attiecīgajos apstākļos iespējams. Galvenais, tā ir noformēta tā, ka attiecīgā pakalpojuma saņēmējs pienācīgi var patiešām izmantot 3. punkta f) apakšpunktā minētās apstrīdēšanas iespējas.

5.   Šo pantu nepiemēro rīkojumiem, kas minēti 9. pantā.

1.   Pakalpojuma saņēmējiem – tostarp fiziskām personām vai citiem subjektiem, kas ir iesnieguši paziņojumus, – kuriem ir adresēti 20. panta 1. punktā minētie lēmumi, ir tiesības izvēlēties jebkuru iestādi strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā, kas ir sertificēta saskaņā ar šā panta 3. punktu, lai izšķirtu strīdus par minētajiem lēmumiem, tostarp sūdzībām, kuras nav bijis iespējams atrisināt, izmantojot minētajā pantā norādīto iekšējo sūdzību izskatīšanas sistēmu.

Tiešsaistes platformu nodrošinātāji nodrošina, ka informācija par pakalpojuma saņēmēju iespēju izmantot strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā, kā minēts pirmajā daļā, ir viegli piekļūstama to tiešsaistes saskarnē, ir skaidra un lietotājdraudzīga.

Šā punkta pirmā daļa neskar attiecīgā pakalpojuma saņēmēja tiesības jebkurā brīdī vērsties tiesā saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem, lai apstrīdētu minētos tiešsaistes platformu nodrošinātāju lēmumus.

2.   Abas puses labticīgi sadarbojas ar izraudzīto sertificēto ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādi, lai izšķirtu strīdu.

Tiešsaistes platformu nodrošinātāji var atteikties iesaistīties ar šādu ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādi, ja jau ir atrisināts strīds par to pašu informāciju un tiem pašiem satura iespējamas nelikumības vai neatbilstības pamatiem.

Sertificētā ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādei nav pilnvaru pusēm noteikt saistošu strīda izšķiršanu.

3.   Tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinators, kurā ir iedibināta ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde, uz ne vairāk kā piecu gadu laikposmu, ko var pagarināt, pēc iestādes pieprasījuma to sertificē, ja minētā iestāde ir pierādījusi savu atbilstību visiem šiem nosacījumiem:

a)	tā ir objektīva un neatkarīga, tostarp finansiāli neatkarīga, no tiešsaistes platformu nodrošinātājiem un no tiešsaistes platformu nodrošinātāju sniegtā pakalpojuma saņēmējiem, tostarp fiziskām personām un citiem subjektiem, kuri iesnieguši paziņojumus;

b)

tai ir nepieciešamās specializētās zināšanas attiecībā uz jautājumiem, kas izriet no vienas vai vairākām nelikumīgā satura konkrētajām jomām, vai attiecībā uz viena vai vairāku tiešsaistes platformu veidu noteikumu piemērošanu un izpildes panākšanu, kas šai iestādei dod iespēju sniegt lietderīgu ieguldījumu strīda izšķiršanā;

c)	tās locekļu atalgojumu neietekmē procedūras iznākums;

d)	strīda izšķiršana ārpustiesas kārtībā, ko tā piedāvā, ir viegli piekļūstama ar elektronisko sakaru tehnoloģijām un nodrošina iespēju strīda izšķiršanu sākt un vajadzīgos pamatojuma dokumentus iesniegt tiešsaistē;

e)	tā spēj ātri, efektīvi un izmaksefektīvi izšķirt strīdu vismaz vienā no Savienības iestāžu oficiālajām valodām;

f)	strīda izšķiršanu ārpustiesas kārtībā, ko tā piedāvā, veic saskaņā ar skaidru un taisnīgu reglamentu, kas ir viegli un publiski piekļūstams, un ir saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem, tostarp šā panta prasībām.

Digitālo pakalpojumu koordinators attiecīgajā gadījumā sertifikātā norāda:

a)	konkrētos jautājumus, uz kuriem attiecas iestādes specializētās zināšanas, kā minēts pirmās daļas b) apakšpunktā; un

b)	Savienības iestāžu oficiālo valodu vai valodas, kurās iestāde spēj izšķirt strīdus, kā minēts pirmās daļas e) punktā.

4.   Sertificētas ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes ik gadu ziņo digitālo pakalpojumu koordinatoram, kurš tās sertificējis, par savu darbību, norādot vismaz saņemto strīdu skaitu, informāciju par minēto strīdu iznākumu, vidējo laiku, kas vajadzīgs, lai tos atrisinātu, un visus konstatētos trūkumus vai grūtības. Pēc minētā digitālo pakalpojumu koordinatora pieprasījuma tās sniedz papildu informāciju.

Digitālo pakalpojumu koordinatori ik divus gadus sagatavo ziņojumu par to, kā darbojas to sertificētās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes. Minētajā ziņojumā jo īpaši:

a)	norāda, cik strīdu katra sertificētā ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde katru gadu saņēmusi;

b)	norāda minētajās iestādēs ierosināto procedūru iznākumus un vidējo laiku, kas vajadzīgs, lai izšķirtu strīdus;

c)	apzina un izskaidro visus sistemātiskos vai nozares trūkumus vai grūtības, ar ko minētās iestādes saskārušās savā darbā;

d)	apzina minētā darba paraugpraksi;

e)	attiecīgā gadījumā sniedz ieteikumus, kā minēto darbu uzlabot.

Sertificētās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes savu lēmumu pusēm dara pieejamu saprātīgā termiņā un ne vēlāk kā 90 kalendāro dienu laikā pēc dienas, kad saņemta sūdzība. Ļoti sarežģītu strīdu gadījumā sertificētā ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde pēc saviem ieskatiem var pagarināt 90 kalendāro dienu termiņu par papildu laikposmu, kas nepārsniedz 90 dienas, kopumā nepārsniedzot 180 dienas.

5.   Ja ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde izšķir strīdu par labu pakalpojuma saņēmējam, tostarp fiziskai personai vai citam subjektam, kurš iesniedzis paziņojumu, tiešsaistes platformas nodrošinātājs sedz ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes prasītās maksas, un atlīdzina minētajam pakalpojumu saņēmējam, tostarp fiziskai personai vai citam subjektam, visus citus pamatotus izdevumus, kurus tas ir samaksājis sakarā ar strīda izšķiršanu. Ja ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde izšķir strīdu par labu tiešsaistes platformas nodrošinātājam, pakalpojumu saņēmējam, tostarp fiziskai personai vai citam subjektam, nav jāatlīdzina nekādas maksas un citi izdevumi, kurus tiešsaistes platformas nodrošinātājs ir samaksājis vai kuri tam ir jāmaksā sakarā ar strīda izšķiršanu, ja vien ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde nekonstatē, ka minētais saņēmējs acīmredzami rīkojies negodprātīgi.

Maksas, ko ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde piemēro tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, par strīda izšķiršanu ir saprātīga un nekādā gadījumā nepārsniedz izmaksas, kas radušās iestādei. Pakalpojuma saņēmējiem strīda izšķiršana ir pieejama bez maksas vai par nominālu maksu.

Sertificētās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes attiecīgajam pakalpojumu saņēmējam, tostarp fiziskām personām vai citiem subjektiem, kuri iesnieguši paziņojumu, un tiešsaistes platformas nodrošinātājam dara zināmu maksu vai tās noteikšanai izmantotos mehānismus pirms iesaistīšanās strīda izšķiršanā.

6.   Dalībvalstis var izveidot ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes 1. punkta nolūkiem vai atbalstīt tādu dažu vai visu ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāžu darbību, kuras tās ir sertificējušas saskaņā ar 3. punktu.

Dalībvalstis nodrošina, ka visas darbības, kuras tās uzņemas saskaņā ar pirmo daļu, neietekmē to digitālo pakalpojumu koordinatoru spēju sertificēt attiecīgās iestādes saskaņā ar 3. punktu.

7.   Digitālo pakalpojumu koordinators, kurš ir sertificējis ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādi, anulē šādu sertifikāciju, ja tas, veicot izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas vai pamatojoties uz informāciju, kas saņemta no trešām personām, konstatē, ka ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde vairs neatbilst 3. punktā izklāstītajiem nosacījumiem. Pirms sertifikācijas anulēšanas digitālo pakalpojumu koordinators sniedz minētajai iestādei iespēju reaģēt uz tā veiktās izmeklēšanas konstatējumiem un nodomu anulēt ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes sertifikāciju.

8.   Digitālo pakalpojumu koordinatori informē Komisiju par ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādēm, kuras tie ir sertificējuši saskaņā ar 3. punktu, attiecīgā gadījumā iekļaujot minētā punkta otrajā daļā norādītās specifikācijas, kā arī tās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes, kuru sertifikāciju tie ir anulējuši. Komisija publicē un regulāri atjaunina minēto iestāžu sarakstu un minētās specifikācijas īpaši tam paredzētā viegli piekļūstamā vietnē.

9.   Šis pants neskar Direktīvu 2013/11/ES un tajā noteiktās patērētājiem paredzētās strīdu alternatīvas izšķiršanas procedūras un struktūras.

1.   Padome var ieteikt Komisijai sākt izstrādāt brīvprātīgus krīzes protokolus saskaņā ar šā panta 2., 3. un 4. punktu, lai risinātu krīzes situācijas. Minētās situācijas attiecas tikai uz ārkārtas apstākļiem, kas ietekmē sabiedrisko drošību vai sabiedrības veselību.

2.   Komisija mudina ļoti lielu tiešsaistes platformu, ļoti lielu tiešsaistes meklētājprogrammu un attiecīgā gadījumā citu tiešsaistes platformu vai citu tiešsaistes meklētājprogrammu nodrošinātājus un palīdz tiem iesaistīties krīzes protokolu izstrādē, testēšanā un piemērošanā. Komisija cenšas nodrošināt to, ka minētie krīzes protokoli ietver vienu vai vairākus šādus pasākumus:

a)	uzskatāmi parādīt informācija par krīzes situāciju, ko sniedz dalībvalstu iestādes vai Savienības līmenī, vai atkarībā no krīzes konteksta – citas attiecīgas uzticamas struktūras;

b)

nodrošināt, ka starpniecības pakalpojumu sniedzējs izraugās konkrētu kontaktpunktu krīzes pārvaldībai; attiecīgā gadījumā tas var būt 11. pantā minētais elektroniskais kontaktpunkts vai – ļoti lielu tiešsaistes platformu vai ļoti lielu tiešsaistes meklētājprogrammu nodrošinātāju gadījumā – 41. pantā minētā atbilstības uzraudzības amatpersona;

c)	attiecīgā gadījumā resursus, kas piešķirti, lai izpildītu 16., 20., 22., 23. un 35. pantā noteiktos pienākumus, pielāgot attiecīgās krīzes situācijas izraisītajām vajadzībām.

3.   Komisija attiecīgā gadījumā krīzes protokolu izstrādē, testēšanā un piemērošanas uzraudzīšanā iesaista dalībvalstu iestādes un var iesaistīt arī Savienības struktūras, birojus un aģentūras. Komisija pēc nepieciešamības un attiecīgā gadījumā krīzes protokolu izstrādē var iesaistīt arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas vai citas attiecīgas organizācijas.

4.   Komisija tiecas nodrošināt, lai krīzes protokolos būtu skaidri izklāstīti visi šie nosacījumi:

a)	īpašie parametri, pēc kuriem nosaka, kas veido īpašus ārkārtas apstākļus, kurus krīzes protokols tiecas risināt, un kādi ir tā mērķi;

b)	katra dalībnieka loma un pasākumi, kas tam jāievieš sagatavošanās nolūkā un tiklīdz ir aktivizēts krīzes protokols;

c)	skaidra procedūra, kā noteikt, kad jāaktivizē krīzes protokols;

d)	skaidra procedūra, kā noteikt laikposmu, kurā īstenojami pasākumi pēc krīzes protokola aktivizēšanas, stingri aprobežojoties ar to, kas nepieciešams konkrēto ārkārtas apstākļu pārvarēšanai;

e)	aizsardzības pasākumi, ar ko novērst negatīvu ietekmi uz Hartā noteikto pamattiesību, sevišķi vārda un informācijas brīvības un tiesību uz nediskriminēšanu, izmantošanu;

f)	procedūra, kā, beidzoties krīzes situācijai, publiski ziņot par visiem īstenotajiem pasākumiem, to ilgumu un rezultātiem.

5.   Ja Komisija uzskata, ka krīzes protokols nerisina produktīvi krīzes situāciju vai nenodrošina 4. punkta e) apakšpunktā minēto pamattiesību aizsardzību, tā lūdz dalībniekus pārskatīt krīzes protokolu, cita starpā īstenojot papildu pasākumus.