keyboard_tab Digital Service Act 2022/2065 LV

1.   Pakalpojuma saņēmējiem – tostarp fiziskām personām vai citiem subjektiem, kas ir iesnieguši paziņojumus, – kuriem ir adresēti 20. panta 1. punktā minētie lēmumi, ir tiesības izvēlēties jebkuru iestādi strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā, kas ir sertificēta saskaņā ar šā panta 3. punktu, lai izšķirtu strīdus par minētajiem lēmumiem, tostarp sūdzībām, kuras nav bijis iespējams atrisināt, izmantojot minētajā pantā norādīto iekšējo sūdzību izskatīšanas sistēmu.

Tiešsaistes platformu nodrošinātāji nodrošina, ka informācija par pakalpojuma saņēmēju iespēju izmantot strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā, kā minēts pirmajā daļā, ir viegli piekļūstama to tiešsaistes saskarnē, ir skaidra un lietotājdraudzīga.

Šā punkta pirmā daļa neskar attiecīgā pakalpojuma saņēmēja tiesības jebkurā brīdī vērsties tiesā saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem, lai apstrīdētu minētos tiešsaistes platformu nodrošinātāju lēmumus.

2.   Abas puses labticīgi sadarbojas ar izraudzīto sertificēto ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādi, lai izšķirtu strīdu.

Tiešsaistes platformu nodrošinātāji var atteikties iesaistīties ar šādu ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādi, ja jau ir atrisināts strīds par to pašu informāciju un tiem pašiem satura iespējamas nelikumības vai neatbilstības pamatiem.

Sertificētā ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādei nav pilnvaru pusēm noteikt saistošu strīda izšķiršanu.

3.   Tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinators, kurā ir iedibināta ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde, uz ne vairāk kā piecu gadu laikposmu, ko var pagarināt, pēc iestādes pieprasījuma to sertificē, ja minētā iestāde ir pierādījusi savu atbilstību visiem šiem nosacījumiem:

a)	tā ir objektīva un neatkarīga, tostarp finansiāli neatkarīga, no tiešsaistes platformu nodrošinātājiem un no tiešsaistes platformu nodrošinātāju sniegtā pakalpojuma saņēmējiem, tostarp fiziskām personām un citiem subjektiem, kuri iesnieguši paziņojumus;

b)

tai ir nepieciešamās specializētās zināšanas attiecībā uz jautājumiem, kas izriet no vienas vai vairākām nelikumīgā satura konkrētajām jomām, vai attiecībā uz viena vai vairāku tiešsaistes platformu veidu noteikumu piemērošanu un izpildes panākšanu, kas šai iestādei dod iespēju sniegt lietderīgu ieguldījumu strīda izšķiršanā;

c)	tās locekļu atalgojumu neietekmē procedūras iznākums;

d)	strīda izšķiršana ārpustiesas kārtībā, ko tā piedāvā, ir viegli piekļūstama ar elektronisko sakaru tehnoloģijām un nodrošina iespēju strīda izšķiršanu sākt un vajadzīgos pamatojuma dokumentus iesniegt tiešsaistē;

e)	tā spēj ātri, efektīvi un izmaksefektīvi izšķirt strīdu vismaz vienā no Savienības iestāžu oficiālajām valodām;

f)	strīda izšķiršanu ārpustiesas kārtībā, ko tā piedāvā, veic saskaņā ar skaidru un taisnīgu reglamentu, kas ir viegli un publiski piekļūstams, un ir saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem, tostarp šā panta prasībām.

Digitālo pakalpojumu koordinators attiecīgajā gadījumā sertifikātā norāda:

a)	konkrētos jautājumus, uz kuriem attiecas iestādes specializētās zināšanas, kā minēts pirmās daļas b) apakšpunktā; un

b)	Savienības iestāžu oficiālo valodu vai valodas, kurās iestāde spēj izšķirt strīdus, kā minēts pirmās daļas e) punktā.

4.   Sertificētas ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes ik gadu ziņo digitālo pakalpojumu koordinatoram, kurš tās sertificējis, par savu darbību, norādot vismaz saņemto strīdu skaitu, informāciju par minēto strīdu iznākumu, vidējo laiku, kas vajadzīgs, lai tos atrisinātu, un visus konstatētos trūkumus vai grūtības. Pēc minētā digitālo pakalpojumu koordinatora pieprasījuma tās sniedz papildu informāciju.

Digitālo pakalpojumu koordinatori ik divus gadus sagatavo ziņojumu par to, kā darbojas to sertificētās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes. Minētajā ziņojumā jo īpaši:

a)	norāda, cik strīdu katra sertificētā ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde katru gadu saņēmusi;

b)	norāda minētajās iestādēs ierosināto procedūru iznākumus un vidējo laiku, kas vajadzīgs, lai izšķirtu strīdus;

c)	apzina un izskaidro visus sistemātiskos vai nozares trūkumus vai grūtības, ar ko minētās iestādes saskārušās savā darbā;

d)	apzina minētā darba paraugpraksi;

e)	attiecīgā gadījumā sniedz ieteikumus, kā minēto darbu uzlabot.

Sertificētās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes savu lēmumu pusēm dara pieejamu saprātīgā termiņā un ne vēlāk kā 90 kalendāro dienu laikā pēc dienas, kad saņemta sūdzība. Ļoti sarežģītu strīdu gadījumā sertificētā ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde pēc saviem ieskatiem var pagarināt 90 kalendāro dienu termiņu par papildu laikposmu, kas nepārsniedz 90 dienas, kopumā nepārsniedzot 180 dienas.

5.   Ja ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde izšķir strīdu par labu pakalpojuma saņēmējam, tostarp fiziskai personai vai citam subjektam, kurš iesniedzis paziņojumu, tiešsaistes platformas nodrošinātājs sedz ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes prasītās maksas, un atlīdzina minētajam pakalpojumu saņēmējam, tostarp fiziskai personai vai citam subjektam, visus citus pamatotus izdevumus, kurus tas ir samaksājis sakarā ar strīda izšķiršanu. Ja ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde izšķir strīdu par labu tiešsaistes platformas nodrošinātājam, pakalpojumu saņēmējam, tostarp fiziskai personai vai citam subjektam, nav jāatlīdzina nekādas maksas un citi izdevumi, kurus tiešsaistes platformas nodrošinātājs ir samaksājis vai kuri tam ir jāmaksā sakarā ar strīda izšķiršanu, ja vien ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde nekonstatē, ka minētais saņēmējs acīmredzami rīkojies negodprātīgi.

Maksas, ko ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde piemēro tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, par strīda izšķiršanu ir saprātīga un nekādā gadījumā nepārsniedz izmaksas, kas radušās iestādei. Pakalpojuma saņēmējiem strīda izšķiršana ir pieejama bez maksas vai par nominālu maksu.

Sertificētās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes attiecīgajam pakalpojumu saņēmējam, tostarp fiziskām personām vai citiem subjektiem, kuri iesnieguši paziņojumu, un tiešsaistes platformas nodrošinātājam dara zināmu maksu vai tās noteikšanai izmantotos mehānismus pirms iesaistīšanās strīda izšķiršanā.

6.   Dalībvalstis var izveidot ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes 1. punkta nolūkiem vai atbalstīt tādu dažu vai visu ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāžu darbību, kuras tās ir sertificējušas saskaņā ar 3. punktu.

Dalībvalstis nodrošina, ka visas darbības, kuras tās uzņemas saskaņā ar pirmo daļu, neietekmē to digitālo pakalpojumu koordinatoru spēju sertificēt attiecīgās iestādes saskaņā ar 3. punktu.

7.   Digitālo pakalpojumu koordinators, kurš ir sertificējis ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādi, anulē šādu sertifikāciju, ja tas, veicot izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas vai pamatojoties uz informāciju, kas saņemta no trešām personām, konstatē, ka ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde vairs neatbilst 3. punktā izklāstītajiem nosacījumiem. Pirms sertifikācijas anulēšanas digitālo pakalpojumu koordinators sniedz minētajai iestādei iespēju reaģēt uz tā veiktās izmeklēšanas konstatējumiem un nodomu anulēt ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes sertifikāciju.

8.   Digitālo pakalpojumu koordinatori informē Komisiju par ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādēm, kuras tie ir sertificējuši saskaņā ar 3. punktu, attiecīgā gadījumā iekļaujot minētā punkta otrajā daļā norādītās specifikācijas, kā arī tās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes, kuru sertifikāciju tie ir anulējuši. Komisija publicē un regulāri atjaunina minēto iestāžu sarakstu un minētās specifikācijas īpaši tam paredzētā viegli piekļūstamā vietnē.

9.   Šis pants neskar Direktīvu 2013/11/ES un tajā noteiktās patērētājiem paredzētās strīdu alternatīvas izšķiršanas procedūras un struktūras.