(31) Principā gadījumos, kad digitālais saturs vai digitālais pakalpojums, kas ir ietverts precēs vai ir savstarpēji saistīts ar tām, tiek piegādāts ar vienreizēju piegādi, pārdevējam vajadzētu būt atbildīgam tikai par piegādes brīdī pastāvošo neatbilstību.
Tomēr pienākumam nodrošināt atjauninājumus būtu jāatspoguļo tas, ka jebkādu šādu preču digitālā vide pastāvīgi mainās.
Tādēļ atjauninājumi ir nepieciešams instruments, lai nodrošinātu, ka preces spēj darboties tādā pašā veidā, kādā tās darbojās piegādes brīdī.
Turklāt atšķirībā no tradicionālām precēm preces, kurām ir digitāli elementi, nav pilnībā nošķirtas no pārdevēja sfēras, jo pārdevējs vai trešā persona, kas saskaņā ar pārdošanas līgumu piegādā digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, spēj atjaunināt preces no attāluma, parasti, izmantojot internetu.
Tādēļ, ja digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu piegādā ar vienreizēju piegādi, pārdevējam vajadzētu būt atbildīgam par tādu atjauninājumu nodrošināšanu, kuri ir nepieciešami, lai preces, kam ir digitāli elementi, saglabātu savu atbilstību patērētāja pamatoti sagaidītā laikposmā, pat ja šīs preces bijušas atbilstīgas piegādes brīdī.
Laikposms, kurā patērētājs var pamatoti sagaidīt atjauninājumu saņemšanu, būtu jānovērtē, pamatojoties uz preču veidu, nolūku, kādam tās paredzētas, un digitālajiem elementiem, kā arī ņemot vērā pārdošanas līguma apstākļus un veidu.
Patērētājs normālos apstākļos sagaidītu atjauninājumu saņemšanu vismaz tik ilgi, kamēr pārdevējs ir atbildīgs par neatbilstību, tomēr dažos gadījumos patērētāja pamatotās gaidas var pārsniegt minēto laikposmu, jo īpaši attiecībā uz drošības atjauninājumiem.
Citos gadījumos, piemēram, attiecībā uz precēm, kam ir digitāli elementi, kuru izmantošanas nolūks ir ierobežots laikā, pārdevēja pienākums nodrošināt atjauninājumus parasti nepārsniegtu šo laikposmu.
- = -
(42) Lai nodrošinātu saskaņotību ar pastāvošajām valstu tiesību sistēmām, dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai paredzēt vai nu to, ka pārdevēji ir atbildīgi par neatbilstību, kas kļūst redzama konkrētā laikposmā, iespējams, to sasaistot ar noilguma termiņu, vai arī to, ka noilguma termiņš attiecas tikai uz patērētājam paredzētiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.
Pirmajā gadījumā dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pārdevēja atbildības laikposms netiek apiets, izmantojot patērētājam paredzētu tiesiskās aizsardzības līdzekļu noilguma termiņu.
Lai gan, ņemot vērā iepriekš minēto, ar šo direktīvu nevajadzētu saskaņot dalībvalstu noteikto noilguma termiņu sākumpunktu, tai būtu jānodrošina, ka šādi noilguma termiņi neierobežo patērētāju tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus tādas neatbilstības gadījumā, kura kļūst redzama laikposmā, kurā pārdevējs ir atbildīgs par neatbilstību.
Otrajā gadījumā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai saglabāt vai ieviest noilguma termiņu tikai attiecībā uz patērētājam paredzētu tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanu, neieviešot konkrētu laikposmu, kurā neatbilstībai ir jākļūst redzamai, lai pārdevējs par to būtu atbildīgs.
Lai nodrošinātu, ka patērētāji ir vienlīdz aizsargāti arī šādos gadījumos, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka gadījumos, kad tiek piemērots tikai noilguma termiņš, patērētājiem joprojām ir iespējams izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus jebkādas neatbilstības gadījumā, kura kļūst redzama vismaz laikposmā, kas šajā direktīvā paredzēts kā atbildības laikposms.
- = -