(18) Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt valstu tiesību aktus tiktāl, ciktāl attiecīgos jautājumus, jo īpaši attiecībā uz preču likumību, zaudējumu atlīdzību un vispārīgajiem līgumtiesību aspektiem, tādiem kā līgumu izstrāde, spēkā esamība, spēkā neesamība vai sekas, nereglamentē šī direktīva.
Tam pašam būtu jāattiecas uz līguma darbības izbeigšanas sekām un uz atsevišķiem ar labošanu vai nomaiņu saistītiem aspektiem, kurus šī direktīva nereglamentē.
Reglamentējot pušu tiesības apturēt savu pienākumu vai to daļas izpildi līdz brīdim, kad otrā puse izpilda savus pienākumus, dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība reglamentēt nosacījumus, ar kādiem patērētājs ir tiesīgs aizturēt cenas samaksu, un kārtību, kādā šāda aizturēšana veicama.
Dalībvalstīm arī būtu jāsaglabā rīcības brīvība reglamentēt patērētāja tiesības uz to zaudējumu atlīdzību, kuri tam radušies, pārdevējam pārkāpjot šo direktīvu. Šai direktīvai arī nevajadzētu ietekmēt valsts noteikumus, kas konkrēti neattiecas uz patērētāju līgumiem un kas paredz īpašus tiesiskās aizsardzības līdzekļus atsevišķu defektu veidu gadījumā, kas nebija redzami pārdošanas līguma noslēgšanas brīdī, proti, valsts tiesību aktus, kuros var būt paredzēti konkrēti noteikumi par pārdevēja atbildību slēptu defektu gadījumā. Šai direktīvai arī nevajadzētu ietekmēt valsts tiesību aktus, kuros preču neatbilstības gadījumā patērētājiem ir paredzēti ārpuslīgumiski tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ko var vērst pret personām iepriekšējos darījumu ķēdes posmos, piemēram, ražotājiem, vai citām personām, kas pilda šādu personu pienākumus.
- = -
(21) Dalībvalstīm arī būtu jāsaglabā rīcības brīvība paplašināt šīs direktīvas noteikumu piemērošanas jomu, iekļaujot tajā līgumus, kas neietilpst šīs direktīvas darbības jomā, vai citādi reglamentēt šādus līgumus.
Piemēram, dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība paplašināt ar šo direktīvu noteikto aizsardzību, attiecinot to arī uz tām fiziskām vai juridiskām personām, kas nav patērētāji šīs direktīvas nozīmē, piemēram, nevalstiskām organizācijām, jaunuzņēmumiem vai MVU.
- = -
(22) Patērētāja definīcijai būtu jāattiecas uz fiziskām personām, kuras rīkojas nesaistīti ar savu komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju.
Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt arī rīcības brīvībai divējāda lietojuma līgumu gadījumos, ja līgums ir noslēgts ar mērķi, kas daļēji ir, bet daļēji arī nav saistīts ar personas komercdarbību, un ja ar komercdarbību saistītais mērķis ir tik ierobežots, ka līguma kopējā kontekstā tas nav noteicošais, paredzēt, vai un saskaņā ar kādiem nosacījumiem minētā persona arī būtu jāuzskata par patērētāju.
- = -
(33) Saskaņā ar šo direktīvu pārdevējam vajadzētu būt pienākumam piegādāt patērētājam preces, kas ir atbilstīgas piegādes brīdī.
Pastāv iespēja, ka pārdevēji izmanto rezerves daļas, lai izpildītu savu pienākumu salabot preces, ja tās ir bijušas neatbilstīgas piegādes brīdī.
Lai gan ar šo direktīvu nevajadzētu kā objektīvu prasību attiecībā uz atbilstību pārdevējiem noteikt pienākumu nodrošināt rezerves daļu pieejamību konkrētā laikposmā, tai nevajadzētu skart citus valsts tiesību aktu noteikumus, kas pārdevējam, ražotājam vai citām personām, kas ir posms darījumu ķēdē, nosaka pienākumu nodrošināt rezerves daļu pieejamību vai par šādu pieejamību informēt patērētājus.
- = -
(63) Ņemot vērā to, ka pārdevējs patērētāja priekšā ir atbildīgs par jebkādu preču neatbilstību, ko izraisījusi pārdevēja vai trešās personas darbība vai bezdarbība, pārdevējam vajadzētu būt iespējai izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret atbildīgo personu darījumu ķēdes iepriekšējos posmos. Šādos līdzekļos būtu jāietver tādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas attiecas uz neatbilstību, kura radusies tādas neatjaunināšanas, tostarp drošības jomā, rezultātā, kas būtu bijusi nepieciešama, lai saglabātu preces, kurai ir digitāli elementi, atbilstību.
Tomēr šai direktīvai nevajadzētu skart principu, kas paredz rīcības brīvību slēgt līgumu starp pārdevēju un citām personām darījuma ķēdē.
Dalībvalstīm būtu jāparedz detalizēti noteikumi par šo tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanu, jo īpaši – pret ko un kādā veidā šādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir vēršami un vai šiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir imperatīvs raksturs. Šai direktīvai nebūtu jāreglamentē jautājums par to, vai arī patērētājs var celt prasību tieši pret personu iepriekšējos darījumu ķēdes posmos, izņemot gadījumus, kad ražotājs par precēm patērētājam piedāvā komercgarantiju.
- = -
(64) personām un organizācijām, attiecībā uz kurām saskaņā ar valstu tiesību aktiem tiek uzskatīts, ka tām ir leģitīmas intereses aizsargāt patērētāju līgumiskās tiesības, vajadzētu būt nodrošinātām tiesībām sākt tiesvedību vai nu tiesā, vai administratīvā iestādē, kas ir kompetenta izskatīt sūdzības vai sākt atbilstošu tiesvedību.
- = -