(8) Lai arī Regulas (EK) Nr. 593/2008 piemērošanas rezultātā patērētājiem tiek nodrošināts augsts aizsardzības līmenis, kad tie iepērkas no ārzemēm, juridiskā sadrumstalotība nelabvēlīgi ietekmē arī patērētāju uzticēšanās pārrobežu darījumiem līmeni.
Lai arī šādu neuzticēšanos veicina vairāki faktori, viens no būtiskākajiem patērētāju bažas raisošajiem faktoriem ir nenoteiktība attiecībā uz svarīgākajām līgumiskajām tiesībām. Šī nenoteiktība pastāv neatkarīgi no tā, vai gadījumos, kad pārdevēji uz patērētājiem vērš savas pārrobežu darbības, patērētājus aizsargā viņu pašu dalībvalsts imperatīvie patērētāju līgumtiesību noteikumi viņu dalībvalstīs, un neatkarīgi no tā, vai patērētāji noslēdz pārrobežu līgumus ar pārdevējiem, taču attiecīgais pārdevējs neveic komercdarbības patērētāja dalībvalstī.
- = -
(15) Šī direktīva būtu jāpiemēro preču, tostarp tādu, kurām ir digitāli elementi, pārdošanas līgumiem gadījumos, kad precēs ietvertā vai ar tām savstarpēji saistītā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neesamības dēļ preces nevarētu pildīt savas funkcijas un kad šāds digitāls saturs vai digitāls pakalpojums tiek nodrošināts kopā ar precēm saskaņā ar šo preču pārdošanas līgumu.
Tam, vai precēs iekļautā vai ar tām savstarpēji saistītā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegāde ir iekļauta ar pārdevēju slēdzamajā pārdošanas līgumā, vajadzētu būt atkarīgam no šā līguma satura.
Iepriekš minētajam būtu jāietver tāds precēs iekļauts vai ar tām savstarpēji saistīts digitāls saturs vai digitāli pakalpojumi, kuru piegāde ir skaidri prasīta līgumā.
Tam būtu jāietver arī pārdošanas līgumi, kurus var uzskatīt par tādiem, kas aptver specifiska digitāla satura piegādi vai specifiska digitāla pakalpojuma sniegšanu, tāpēc, ka tie parasti ir ietverti tāda paša veida precēs un patērētājs tos varētu pamatoti sagaidīt, ņemot vērā preču veidu un jebkādu publisku paziņojumu, kuru sniedzis pārdevējs vai citas personas iepriekšējos darījumu ķēdes posmos, tostarp ražotājs, vai kurš sniegts pārdevēja vai šādu citu personu vārdā.
Ja, piemēram, viedtelevizors tiktu reklamēts kā tāds, kuram ir īpaša videolietotne, tad minētā videolietotne būtu uzskatāma par daļu no pārdošanas līguma.
Tas būtu jāpiemēro neatkarīgi no tā, vai digitālais saturs vai digitālais pakalpojums ir iepriekš uzstādīts pašā precē vai arī tas pēc tam ir lejupielādējams citā ierīcē un ir tikai savstarpēji saistīts ar konkrēto preci.
Tā, piemēram, viedtālrunim varētu būt pievienota standartizēta iepriekš uzstādīta lietojumprogramma, ko nodrošina saskaņā ar pārdošanas līgumu, piemēram, modinātājpulksteņa lietojumprogramma vai fotoaparāta lietojumprogramma.
Vēl viens iespējamais piemērs ir viedpulkstenis. Šādā gadījumā pats pulkstenis būtu uzskatāms par preci, kam ir digitāli elementi un kas var pildīt savas funkcijas tikai ar lietotnes palīdzību, kura tiek nodrošināta saskaņā ar pārdošanas līgumu, bet kura patērētājam ir jālejupielādē viedtālrunī; lietotne tad būtu ar preci savstarpēji saistītais digitālais elements.
Tas būtu jāpiemēro arī gadījumos, kad precē ietverto vai ar to savstarpēji saistīto digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu piegādā nevis pats pārdevējs, bet trešā persona saskaņā ar pārdošanas līgumu.
Lai novērstu nenoteiktību gan pārdevējiem, gan patērētājiem, gadījumos, kad rodas šaubas par to, vai digitālais saturs vai digitālais pakalpojums ir iekļauts pārdošanas līgumā, būtu piemērojami šīs direktīvas noteikumi.
Turklāt pārdevēja un patērētāja divpusēju līgumisku attiecību, kas paredz arī precē ietvertā vai ar to savstarpēji saistītā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādi, noteikšanu nevajadzētu ietekmēt vienkārši tam, ka patērētājam ir jāpiekrīt licences līgumam ar trešo personu, lai tam tiktu nodrošināts digitālais saturs vai digitālais pakalpojums.
- = -
(23) Šī direktīva būtu jāpiemēro visiem līgumiem, ar kuru palīdzību pārdevējs nodod vai apņemas nodot preču īpašumtiesības patērētājam.
Platformas pakalpojumu sniedzējus varētu uzskatīt par pārdevējiem saskaņā ar šo direktīvu, ja tie darbojas nolūkā, kas saistīts ar to uzņēmējdarbību un kā patērētāja tiešais līgumpartneris preču pārdošanā.
Dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība paplašināt šīs direktīvas piemērošanas jomu, iekļaujot tajā platformas pakalpojumu sniedzējus, kuri neatbilst prasībām, lai varētu tikt uzskatīti par pārdevēju saskaņā ar šo direktīvu.
- = -
(33) Saskaņā ar šo direktīvu pārdevējam vajadzētu būt pienākumam piegādāt patērētājam preces, kas ir atbilstīgas piegādes brīdī.
Pastāv iespēja, ka pārdevēji izmanto rezerves daļas, lai izpildītu savu pienākumu salabot preces, ja tās ir bijušas neatbilstīgas piegādes brīdī.
Lai gan ar šo direktīvu nevajadzētu kā objektīvu prasību attiecībā uz atbilstību pārdevējiem noteikt pienākumu nodrošināt rezerves daļu pieejamību konkrētā laikposmā, tai nevajadzētu skart citus valsts tiesību aktu noteikumus, kas pārdevējam, ražotājam vai citām personām, kas ir posms darījumu ķēdē, nosaka pienākumu nodrošināt rezerves daļu pieejamību vai par šādu pieejamību informēt patērētājus.
- = -
(37) Lai palielinātu juridisko noteiktību gan patērētājiem, gan pārdevējiem, ir nepieciešams skaidri norādīt laiku, kad būtu novērtējama preču atbilstība.
Attiecīgajam preču atbilstības novērtēšanas laikam vajadzētu būt laikam, kad preces tiek piegādātas.
Tam būtu jāattiecas arī uz tādām precēm, kas ietver ar vienreizēju piegādi piegādātu digitālu saturu vai digitālu pakalpojumu vai ir savstarpēji saistītas ar to.
Tomēr gadījumos, kad digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, kas ietverts precēs vai ir savstarpēji saistīts ar tām, ir paredzēts piegādāt pastāvīgi kādā laikposmā, attiecīgajam laikam, kad nosaka šāda digitālā satura vai digitālā pakalpojuma elementa atbilstību, nevajadzētu būt vienam konkrētam brīdim laikā, bet gan laikposmam, kas sākas piegādes brīdī.
Juridiskās noteiktības labad minētajam laikposmam vajadzētu būt vienādam ar laikposmu, kurā pārdevējs ir atbildīgs par neatbilstību.
- = -
(41) Lai nodrošinātu juridisko noteiktību pārdevējiem un patērētāju vispārēju uzticēšanos pārrobežu pirkumiem, būtu jāparedz laikposms, kurā patērētājam ir tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz jebkādu neatbilstību, kas pastāv attiecīgajā atbilstības noteikšanas laikā. Ņemot vērā to, ka, īstenojot Direktīvu 1999/44/EK, lielākā daļa dalībvalstu ir noteikušas divu gadu laikposmu un praksē tirgus dalībnieki minēto laikposmu uzskata par saprātīgu, minētais laikposms būtu jāsaglabā.
Tādam pašam laikposmam būtu jāattiecas uz precēm, kurām ir digitāli elementi.
Tomēr gadījumos, kad līgums paredz pastāvīgu piegādi vairāk nekā divu gadu laikposmā, patērētājam vajadzētu būt tiesībām izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz jebkādu digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstību, kas rodas vai kļūst redzama laikposmā, kurā saskaņā ar līgumu ir jāpiegādā digitālais saturs vai digitālais pakalpojums.
Lai dalībvalstīm nodrošinātu elastību attiecībā uz patērētāju aizsardzības līmeņa paaugstināšanu savos valsts tiesību aktos, tām vajadzētu būt rīcības brīvībai paredzēt tādus pārdevēja atbildības laikposmus, kas ir ilgāki par šajā direktīvā noteiktajiem laikposmiem.
- = -