keyboard_tab EIDAS 2014/0910 LV

1.   Ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvo praksi tāda pakalpojuma piekļuvei, ko publiskā iestāde tiešsaistē sniedz vienā dalībvalstī, ir nepieciešama elektroniskā identifikācija, izmantojot elektroniskās identifikācijas līdzekļus, tad elektroniskās identifikācijas līdzekļi, kuri izsniegti citā dalībvalstī tiek atzīti pirmajā dalībvalstī, lai veiktu minētā tiešsaistes pakalpojuma pārrobežu autentifikāciju, ar noteikumu, ka tiek ievēroti šādi nosacījumi:

Šāda atzīšana notiek vēlākais 12 mēnešus pēc tam, kad Komisija publicē pirmās daļas a) apakšpunktā minēto sarakstu.

2.   Elektroniskās identifikācijas līdzekļus, kas izsniegti saskaņā ar elektroniskās identifikācijas shēmu, kura ir iekļauta atbilstīgi 9. pantam Komisijas publicētā sarakstā un kura atbilst zemam uzticamības līmenim, publiskās iestādes var atzīt, lai minētās iestādes veiktu tiešsaistē sniegta pakalpojuma pārrobežu autentifikāciju.

1.   Paziņotāja dalībvalsts ir atbildīga par zaudējumu, kas apzināti vai nolaidības dēļ radies jebkurai fiziskai vai juridiskai personai tādēļ, ka pārrobežu darījumā nav ievēroti pienākumi, kas tai ir noteikti 7. panta d) un f) punktā.

2.   Elektroniskās identifikācijas līdzekļus izsniedzošā puse ir atbildīga par zaudējumu, kas apzināti vai nolaidības dēļ radies jebkurai fiziskai vai juridiskai personai tādēļ, ka pārrobežu darījumā nav ievērots 7. panta e) punktā minētais pienākums.

3.   Autentifikācijas procedūru veicošā puse ir atbildīga par zaudējumu, kas apzināti vai nolaidības dēļ radies jebkurai fiziskai vai juridiskai personai tādēļ, ka pārrobežu darījumā nav nodrošināta 7. panta f) punktā minētās autentifikācijas pareiza veikšana.

4.   Šā panta 1., 2. un 3. punktu piemēro saskaņā ar valstu noteikumiem par atbildību.

5.   Saskaņā ar valsts tiesību aktiem 1., 2. un 3. punkts neskar to pušu atbildību, kuras veic darījumu, izmantojot tādā elektroniskās identifikācijas shēmā ietvertos elektroniskās identifikācijas līdzekļus, par kuru ir paziņots, ievērojot 9. panta 1. punktu.

1.   Neskarot 2. punktu, uzticamības pakalpojumu sniedzēji ir atbildīgi par zaudējumu, kas apzināti vai nolaidības dēļ radīts jebkurai fiziskai vai juridiskai personai tādēļ, ka nav ievēroti šajā regulā minētie pienākumi.

Pienākumu pierādīt nekvalificēta uzticamības pakalpojumu sniedzēja nodomu vai nolaidību uzņemas fiziska vai juridiska persona, kas iesniedz prasību par šā punkta pirmajā daļā minēto zaudējumu.

Tiek uzskatīts, ka ir bijis nodoms vai nolaidība no kvalificēta uzticamības pakalpojumu sniedzēja puses, ja vien minētais kvalificēts uzticamības pakalpojumu sniedzējs nepierāda, ka šā punkta pirmajā daļā minētais zaudējums ir noticis bez nodoma vai nolaidības no minētā kvalificēta uzticamības pakalpojumu sniedzēja puses.

2.   Ja uzticamības pakalpojumu sniedzējs iepriekš laikus informē savus klientus par tā sniegto pakalpojumu lietošanas ierobežojumiem un ja minētie ierobežojumi ir trešām personām atpazīstami, uzticamības pakalpojumu sniedzējs nav atbildīgs par zaudējumiem, kas rodas izmantojot pakalpojumus, kuri pārsniedz norādītos ierobežojumus.

3.   Šā panta 1. un 2. punktu piemēro saskaņā ar valstu noteikumiem par atbildību.