keyboard_tab Digital Service Act 2022/2065 LV

1.   Komisija veicina un sekmē brīvprātīgu rīcības kodeksu izstrādi Savienības līmenī tiešsaistes platformu nodrošinātāju un citu attiecīgo pakalpojumu sniedzēju, piemēram, tiešsaistes reklāmas starpniecības pakalpojumu sniedzēju, citu programmatiskās reklāmas vērtības ķēdē iesaistīto dalībnieku vai pakalpojuma saņēmēju pārstāvju organizāciju un pilsoniskās sabiedrības organizāciju vai attiecīgo iestāžu, vidū ar mērķi uzlabot tiešsaistes reklāmas vērtības ķēdes dalībnieku pārredzamību ārpus 26. un 39. pantā noteiktajām prasībām.

2.   Komisija tiecas nodrošināt, ka rīcības kodeksu mērķis ir panākt informācijas rezultatīvu nosūtīšanu, pilnīgi ievērojot visu iesaistīto personu tiesības un intereses, kā arī konkurenciālu, pārredzamu un taisnīgu tiešsaistes reklāmas vidi saskaņā ar Savienības un valstu tiesību aktiem, jo īpaši konkurences un privātuma un personas datu aizsardzības jomā. Komisija tiecas nodrošināt, ka rīcības kodeksi vismaz ietver sekojošo:

a)	tiešsaistes reklāmas starpnieku turētās informācijas nosūtīšanu pakalpojuma saņēmējiem attiecībā uz 26. panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunktā noteiktajām prasībām;

b)	tiešsaistes reklāmas starpnieku turētās informācijas nosūtīšanu repozitorijiem saskaņā ar 39. pantu;

c)	jēgpilnu informāciju par datu monetizāciju.

3.   Komisija veicina rīcības kodeksu izstrādi līdz 2025. gada 18. februārim un to piemērošanu līdz 2025. gada 18. augustam.

4.   Komisija mudina visus 1. punktā minētajā tiešsaistes reklāmas vērtības ķēdē iesaistītos dalībniekus atbalstīt saistības, kas noteiktas rīcības kodeksos, un pildīt tās.

1.   Komisija veicina un sekmē rīcības kodeksu izstrādi Savienības līmenī, kurā iesaistās tiešsaistes platformu nodrošinātāji un citi attiecīgi pakalpojumu sniedzēji, pakalpojuma saņēmējus pārstāvošas organizācijas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas vai attiecīgās iestādes, lai veicinātu pilnīgu un īstenu vienlīdzīgu līdzdalību, uzlabojot piekļuvi tiešsaistes pakalpojumiem, kas ar savu sākotnējo konstrukciju vai turpmākiem pielāgojumiem atbilst personu ar invaliditāti īpašajām vajadzībām.

2.   Komisija cenšas nodrošināt, ka rīcības kodeksi tiecas nodrošināt minēto pakalpojumu piekļūstamību saskaņā ar Savienības un valstu tiesību aktiem, lai personas ar invaliditāti pēc iespējas vairāk izmantotu šos pakalpojumus. Komisija cenšas nodrošināt, ka rīcības kodeksi tiecas sasniegt vismaz šādus mērķus:

a)	izstrādāt un pielāgot pakalpojumus tā, lai tie būtu piekļūstami personām ar invaliditāti, padarot tos uztveramus, izmantojamus, saprotamus un robustus;

b)	izskaidrot, kā pakalpojumi atbilst piemērojamajām piekļūstamības prasībām, un šo informāciju personām ar invaliditāti piekļūstamā veidā darīt pieejamu sabiedrībai;

c)	saskaņā ar šo regulu sniegto informāciju, veidnes un pasākumus darīt pieejamus tā, lai tie būtu viegli atrodami, viegli saprotami un piekļūstami personām ar invaliditāti.

3.   Komisija veicina rīcības kodeksu izstrādi līdz 2025. gada 18. februārim un to piemērošanu līdz 2025. gada 18. augustam.

1.   Padome var ieteikt Komisijai sākt izstrādāt brīvprātīgus krīzes protokolus saskaņā ar šā panta 2., 3. un 4. punktu, lai risinātu krīzes situācijas. Minētās situācijas attiecas tikai uz ārkārtas apstākļiem, kas ietekmē sabiedrisko drošību vai sabiedrības veselību.

2.   Komisija mudina ļoti lielu tiešsaistes platformu, ļoti lielu tiešsaistes meklētājprogrammu un attiecīgā gadījumā citu tiešsaistes platformu vai citu tiešsaistes meklētājprogrammu nodrošinātājus un palīdz tiem iesaistīties krīzes protokolu izstrādē, testēšanā un piemērošanā. Komisija cenšas nodrošināt to, ka minētie krīzes protokoli ietver vienu vai vairākus šādus pasākumus:

a)	uzskatāmi parādīt informācija par krīzes situāciju, ko sniedz dalībvalstu iestādes vai Savienības līmenī, vai atkarībā no krīzes konteksta – citas attiecīgas uzticamas struktūras;

b)

nodrošināt, ka starpniecības pakalpojumu sniedzējs izraugās konkrētu kontaktpunktu krīzes pārvaldībai; attiecīgā gadījumā tas var būt 11. pantā minētais elektroniskais kontaktpunkts vai – ļoti lielu tiešsaistes platformu vai ļoti lielu tiešsaistes meklētājprogrammu nodrošinātāju gadījumā – 41. pantā minētā atbilstības uzraudzības amatpersona;

c)	attiecīgā gadījumā resursus, kas piešķirti, lai izpildītu 16., 20., 22., 23. un 35. pantā noteiktos pienākumus, pielāgot attiecīgās krīzes situācijas izraisītajām vajadzībām.

3.   Komisija attiecīgā gadījumā krīzes protokolu izstrādē, testēšanā un piemērošanas uzraudzīšanā iesaista dalībvalstu iestādes un var iesaistīt arī Savienības struktūras, birojus un aģentūras. Komisija pēc nepieciešamības un attiecīgā gadījumā krīzes protokolu izstrādē var iesaistīt arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas vai citas attiecīgas organizācijas.

4.   Komisija tiecas nodrošināt, lai krīzes protokolos būtu skaidri izklāstīti visi šie nosacījumi:

a)	īpašie parametri, pēc kuriem nosaka, kas veido īpašus ārkārtas apstākļus, kurus krīzes protokols tiecas risināt, un kādi ir tā mērķi;

b)	katra dalībnieka loma un pasākumi, kas tam jāievieš sagatavošanās nolūkā un tiklīdz ir aktivizēts krīzes protokols;

c)	skaidra procedūra, kā noteikt, kad jāaktivizē krīzes protokols;

d)	skaidra procedūra, kā noteikt laikposmu, kurā īstenojami pasākumi pēc krīzes protokola aktivizēšanas, stingri aprobežojoties ar to, kas nepieciešams konkrēto ārkārtas apstākļu pārvarēšanai;

e)	aizsardzības pasākumi, ar ko novērst negatīvu ietekmi uz Hartā noteikto pamattiesību, sevišķi vārda un informācijas brīvības un tiesību uz nediskriminēšanu, izmantošanu;

f)	procedūra, kā, beidzoties krīzes situācijai, publiski ziņot par visiem īstenotajiem pasākumiem, to ilgumu un rezultātiem.

5.   Ja Komisija uzskata, ka krīzes protokols nerisina produktīvi krīzes situāciju vai nenodrošina 4. punkta e) apakšpunktā minēto pamattiesību aizsardzību, tā lūdz dalībniekus pārskatīt krīzes protokolu, cita starpā īstenojot papildu pasākumus.

1.   Dalībvalstis ieceļ vienu vai vairākas kompetentās iestādes, kas atbild par starpniecības pakalpojumu sniedzēju uzraudzību un šīs regulas izpildes panākšanu (“kompetentās iestādes”).

2.   Dalībvalstis vienu no kompetentajām iestādēm ieceļ par savu digitālo pakalpojumu koordinatoru. Digitālo pakalpojumu koordinators atbild par visiem jautājumiem, kas attiecas uz šīs regulas uzraudzību un izpildes panākšanu minētajā dalībvalstī, ja vien attiecīgā dalībvalsts noteiktus konkrētus uzdevumus vai jomas nav piešķīrusi citām kompetentajām iestādēm. Digitālo pakalpojumu koordinatora pienākums katrā ziņā ir koordinēt minētos jautājumus valsts līmenī un veicināt iedarbīgu un konsekventu šīs regulas uzraudzību un izpildes panākšanu Savienībā.

Minētajā nolūkā digitālo pakalpojumu koordinatori sadarbojas cits ar citu, ar citām valsts kompetentajām iestādēm, padomi un Komisiju, neskarot dalībvalstu iespēju nodrošināt sadarbības mehānismus un regulāru viedokļu apmaiņu starp digitālo pakalpojumu koordinatoru un citām valsts iestādēm, ja tas nepieciešams to attiecīgo uzdevumu veikšanai.

Ja dalībvalsts papildus digitālo pakalpojumu koordinatoram ieceļ vienu vai vairākas kompetentās iestādes, tā nodrošina, ka minēto iestāžu un digitālo pakalpojumu koordinatora attiecīgie uzdevumi ir skaidri noteikti un šīs iestādes, veicot savus uzdevumus, cieši un produktīvi sadarbojas.

3.   Dalībvalstis ieceļ digitālo pakalpojumu koordinatoru līdz 2024. gada 17. februārim.

Dalībvalstis publisko un dara zināmu Komisijai un padomei savas par digitālo pakalpojumu koordinatoru ieceltās kompetentās iestādes nosaukumu un informāciju par to, kā ar to var sazināties. Attiecīgā dalībvalsts Komisijai un padomei dara zināmu pārējo 2. punktā minēto kompetento iestāžu nosaukumus, kā arī to attiecīgos uzdevumus.

4.   Digitālo pakalpojumu koordinatoriem piemērojamos noteikumus, kas izklāstīti 50., 51. un 56. pantā, piemēro arī jebkurām citām kompetentajām iestādēm, ko dalībvalstis ieceļ saskaņā ar šā panta 1. punktu.