keyboard_tab Digital Service Act 2022/2065 LV

1.   Starpniecības pakalpojumu sniedzēji, kuri nav iedibināti Savienībā, bet kuri piedāvā pakalpojumus Savienībā, rakstveidā ieceļ juridisku vai fizisku personu, kas pilda juridiskā pārstāvja funkcijas vienā no dalībvalstīm, kurā tie piedāvā savus pakalpojumus.

2.   Starpniecības pakalpojumu sniedzēji pilnvaro savus juridiskos pārstāvjus, lai dalībvalstu kompetentās iestādes, Komisija un padome varētu vērsties pie tiem papildus šādiem pakalpojumu sniedzējiem vai to vietā visos jautājumos, kas nepieciešami attiecībā uz tādu lēmumu saņemšanu, izpildes panākšanu un atbilstības tiem nodrošināšanu, kas izdoti saskaņā ar šo regulu. Starpniecības pakalpojumu sniedzēji piešķir saviem juridiskajiem pārstāvjiem nepieciešamās pilnvaras un pietiekamus resursus, lai garantētu to efektīvu un savlaicīgu sadarbību ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm, Komisiju un padomi un ievērotu šādus lēmumus.

3.   Ieceltos juridiskos pārstāvjus ir iespējams saukt pie atbildības par šajā regulā paredzēto pienākumu nepildīšanu, neskarot saukšanu pie atbildības un prasības tiesā, kuras var tikt uzsāktas pret starpniecības pakalpojumu sniedzēju.

4.   Starpniecības pakalpojumu sniedzēji informē sava juridiskā pārstāvja dzīvesvietas vai iedibinājuma dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatoru par sava juridiskā pārstāvja vārdu, uzvārdu vai nosaukumu, pasta adresi, e-pasta adresi un tālruņa numuru. Tie nodrošina, ka minētā informācija ir publiski pieejama, viegli piekļūstama, precīza un atjaunināta.

5.   Juridiskā pārstāvja iecelšana Savienībā saskaņā ar 1. punktu nav uzskatāma par iedibinājumu Savienībā.

1.   Starpniecības pakalpojumu sniedzēji vismaz reizi gadā mašīnlasāmā formātā un viegli piekļūstamā veidā dara publiski pieejamus skaidrus, viegli saprotamus ziņojumus par jebkādām satura moderācijas darbībām, ko tie veikuši attiecīgajā periodā. Minētajos ziņojumos attiecīgā gadījumā jo īpaši ietilpst šāda informācija:

2.   Šā panta 1. punkts neattiecas uz starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, kas kvalificējami kā mikrouzņēmumi vai mazie uzņēmumi, kā definēts Ieteikumā 2003/361/EK, un kas nav ļoti lielas tiešsaistes platformas šīs regulas 33. panta nozīmē.

3.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, lai noteiktu veidnes attiecībā uz formu, saturu un citām detaļām ziņojumiem, kas sniedzami, ievērojot šā panta 1. punktu, tostarp saskaņotus ziņošanas periodus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar konsultēšanās procedūru, kas minēta 88. pantā.

1.   Pakalpojuma saņēmējiem – tostarp fiziskām personām vai citiem subjektiem, kas ir iesnieguši paziņojumus, – kuriem ir adresēti 20. panta 1. punktā minētie lēmumi, ir tiesības izvēlēties jebkuru iestādi strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā, kas ir sertificēta saskaņā ar šā panta 3. punktu, lai izšķirtu strīdus par minētajiem lēmumiem, tostarp sūdzībām, kuras nav bijis iespējams atrisināt, izmantojot minētajā pantā norādīto iekšējo sūdzību izskatīšanas sistēmu.

Tiešsaistes platformu nodrošinātāji nodrošina, ka informācija par pakalpojuma saņēmēju iespēju izmantot strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā, kā minēts pirmajā daļā, ir viegli piekļūstama to tiešsaistes saskarnē, ir skaidra un lietotājdraudzīga.

Šā punkta pirmā daļa neskar attiecīgā pakalpojuma saņēmēja tiesības jebkurā brīdī vērsties tiesā saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem, lai apstrīdētu minētos tiešsaistes platformu nodrošinātāju lēmumus.

2.   Abas puses labticīgi sadarbojas ar izraudzīto sertificēto ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādi, lai izšķirtu strīdu.

Tiešsaistes platformu nodrošinātāji var atteikties iesaistīties ar šādu ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādi, ja jau ir atrisināts strīds par to pašu informāciju un tiem pašiem satura iespējamas nelikumības vai neatbilstības pamatiem.

Sertificētā ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādei nav pilnvaru pusēm noteikt saistošu strīda izšķiršanu.

3.   Tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinators, kurā ir iedibināta ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde, uz ne vairāk kā piecu gadu laikposmu, ko var pagarināt, pēc iestādes pieprasījuma to sertificē, ja minētā iestāde ir pierādījusi savu atbilstību visiem šiem nosacījumiem:

Digitālo pakalpojumu koordinators attiecīgajā gadījumā sertifikātā norāda:

4.   Sertificētas ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes ik gadu ziņo digitālo pakalpojumu koordinatoram, kurš tās sertificējis, par savu darbību, norādot vismaz saņemto strīdu skaitu, informāciju par minēto strīdu iznākumu, vidējo laiku, kas vajadzīgs, lai tos atrisinātu, un visus konstatētos trūkumus vai grūtības. Pēc minētā digitālo pakalpojumu koordinatora pieprasījuma tās sniedz papildu informāciju.

Digitālo pakalpojumu koordinatori ik divus gadus sagatavo ziņojumu par to, kā darbojas to sertificētās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes. Minētajā ziņojumā jo īpaši:

Sertificētās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes savu lēmumu pusēm dara pieejamu saprātīgā termiņā un ne vēlāk kā 90 kalendāro dienu laikā pēc dienas, kad saņemta sūdzība. Ļoti sarežģītu strīdu gadījumā sertificētā ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde pēc saviem ieskatiem var pagarināt 90 kalendāro dienu termiņu par papildu laikposmu, kas nepārsniedz 90 dienas, kopumā nepārsniedzot 180 dienas.

5.   Ja ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde izšķir strīdu par labu pakalpojuma saņēmējam, tostarp fiziskai personai vai citam subjektam, kurš iesniedzis paziņojumu, tiešsaistes platformas nodrošinātājs sedz ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes prasītās maksas, un atlīdzina minētajam pakalpojumu saņēmējam, tostarp fiziskai personai vai citam subjektam, visus citus pamatotus izdevumus, kurus tas ir samaksājis sakarā ar strīda izšķiršanu. Ja ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde izšķir strīdu par labu tiešsaistes platformas nodrošinātājam, pakalpojumu saņēmējam, tostarp fiziskai personai vai citam subjektam, nav jāatlīdzina nekādas maksas un citi izdevumi, kurus tiešsaistes platformas nodrošinātājs ir samaksājis vai kuri tam ir jāmaksā sakarā ar strīda izšķiršanu, ja vien ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde nekonstatē, ka minētais saņēmējs acīmredzami rīkojies negodprātīgi.

Maksas, ko ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde piemēro tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, par strīda izšķiršanu ir saprātīga un nekādā gadījumā nepārsniedz izmaksas, kas radušās iestādei. Pakalpojuma saņēmējiem strīda izšķiršana ir pieejama bez maksas vai par nominālu maksu.

Sertificētās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes attiecīgajam pakalpojumu saņēmējam, tostarp fiziskām personām vai citiem subjektiem, kuri iesnieguši paziņojumu, un tiešsaistes platformas nodrošinātājam dara zināmu maksu vai tās noteikšanai izmantotos mehānismus pirms iesaistīšanās strīda izšķiršanā.

6.   Dalībvalstis var izveidot ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes 1. punkta nolūkiem vai atbalstīt tādu dažu vai visu ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāžu darbību, kuras tās ir sertificējušas saskaņā ar 3. punktu.

Dalībvalstis nodrošina, ka visas darbības, kuras tās uzņemas saskaņā ar pirmo daļu, neietekmē to digitālo pakalpojumu koordinatoru spēju sertificēt attiecīgās iestādes saskaņā ar 3. punktu.

7.   Digitālo pakalpojumu koordinators, kurš ir sertificējis ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādi, anulē šādu sertifikāciju, ja tas, veicot izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas vai pamatojoties uz informāciju, kas saņemta no trešām personām, konstatē, ka ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde vairs neatbilst 3. punktā izklāstītajiem nosacījumiem. Pirms sertifikācijas anulēšanas digitālo pakalpojumu koordinators sniedz minētajai iestādei iespēju reaģēt uz tā veiktās izmeklēšanas konstatējumiem un nodomu anulēt ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes sertifikāciju.

8.   Digitālo pakalpojumu koordinatori informē Komisiju par ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādēm, kuras tie ir sertificējuši saskaņā ar 3. punktu, attiecīgā gadījumā iekļaujot minētā punkta otrajā daļā norādītās specifikācijas, kā arī tās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes, kuru sertifikāciju tie ir anulējuši. Komisija publicē un regulāri atjaunina minēto iestāžu sarakstu un minētās specifikācijas īpaši tam paredzētā viegli piekļūstamā vietnē.

9.   Šis pants neskar Direktīvu 2013/11/ES un tajā noteiktās patērētājiem paredzētās strīdu alternatīvas izšķiršanas procedūras un struktūras.

1.   Papildus 15. pantā izklāstītajai informācijai tiešsaistes platformu nodrošinātāji minētajā pantā norādītajos ziņojumos ietver šādu informāciju:

2.   Līdz 2023. gada 17. februārim un pēc tam vismaz reizi sešos mēnešos nodrošinātāji publiski pieejamā savas tiešsaistes saskarnes sadaļā par katru tiešsaistes platformu vai tiešsaistes meklētājprogrammu publicē informāciju par aktīvo pakalpojuma saņēmēju vidējo skaitu mēnesī Savienībā, kuru aprēķina kā vidējo rādītāju pēdējo sešu mēnešu laikā un saskaņā ar metodiku, kas paredzēta 33. panta 3. punktā minētajos deleģētajos tiesību aktos, ja minētie deleģētie akti ir pieņemti.

3.   Tiešsaistes platformu vai tiešsaistes meklētājprogrammu nodrošinātāji pēc iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinatora un Komisijas pieprasījuma un bez nepamatotas kavēšanās sniedz tiem 2. punktā minēto informāciju, ko līdz pieprasījuma iesniegšanas brīdim atjaunina. Digitālo pakalpojumu koordinators vai Komisija var pieprasīt tiešsaistes platformas vai tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājam sniegt papildu informāciju par minētajā punktā minēto aprēķinu, tostarp paskaidrojumus un pamatojumu par izmantotajiem datiem. Minētajā informācijā neiekļauj personas datus.

4.   Ja, pamatojoties uz informāciju, kas saņemta saskaņā ar šā panta 2. un 3. punktu, iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinatoram ir pamats uzskatīt, ka tiešsaistes platformu vai tiešsaistes meklētājprogrammu nodrošinātājs sasniedz 33. panta 1. punktā noteikto slieksni attiecībā uz Savienībā esošo aktīvo pakalpojuma saņēmēju vidējo skaitu mēnesī, tas par to informē Komisiju.

5.   Tiešsaistes platformu nodrošinātāji bez nepamatotas kavēšanās iesniedz Komisijai lēmumus un 17. panta 1. punktā minētos pamatojumus iekļaušanai publiski piekļūstamā mašīnlasāmā datubāzē, kuru pārvalda Komisija. Tiešsaistes platformu nodrošinātāji nodrošina, ka iesniegtajā informācijā nav personas datu.

6.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, lai noteiktu veidnes attiecībā uz šā panta 1. punktā noteikto ziņojumu formu, saturu un citu informāciju. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar konsultēšanās procedūru, kas minēta 88. pantā.

1.   Dalībvalstis ieceļ vienu vai vairākas kompetentās iestādes, kas atbild par starpniecības pakalpojumu sniedzēju uzraudzību un šīs regulas izpildes panākšanu (“kompetentās iestādes”).

2.   Dalībvalstis vienu no kompetentajām iestādēm ieceļ par savu digitālo pakalpojumu koordinatoru. Digitālo pakalpojumu koordinators atbild par visiem jautājumiem, kas attiecas uz šīs regulas uzraudzību un izpildes panākšanu minētajā dalībvalstī, ja vien attiecīgā dalībvalsts noteiktus konkrētus uzdevumus vai jomas nav piešķīrusi citām kompetentajām iestādēm. Digitālo pakalpojumu koordinatora pienākums katrā ziņā ir koordinēt minētos jautājumus valsts līmenī un veicināt iedarbīgu un konsekventu šīs regulas uzraudzību un izpildes panākšanu Savienībā.

Minētajā nolūkā digitālo pakalpojumu koordinatori sadarbojas cits ar citu, ar citām valsts kompetentajām iestādēm, padomi un Komisiju, neskarot dalībvalstu iespēju nodrošināt sadarbības mehānismus un regulāru viedokļu apmaiņu starp digitālo pakalpojumu koordinatoru un citām valsts iestādēm, ja tas nepieciešams to attiecīgo uzdevumu veikšanai.

Ja dalībvalsts papildus digitālo pakalpojumu koordinatoram ieceļ vienu vai vairākas kompetentās iestādes, tā nodrošina, ka minēto iestāžu un digitālo pakalpojumu koordinatora attiecīgie uzdevumi ir skaidri noteikti un šīs iestādes, veicot savus uzdevumus, cieši un produktīvi sadarbojas.

3.   Dalībvalstis ieceļ digitālo pakalpojumu koordinatoru līdz 2024. gada 17. februārim.

Dalībvalstis publisko un dara zināmu Komisijai un padomei savas par digitālo pakalpojumu koordinatoru ieceltās kompetentās iestādes nosaukumu un informāciju par to, kā ar to var sazināties. Attiecīgā dalībvalsts Komisijai un padomei dara zināmu pārējo 2. punktā minēto kompetento iestāžu nosaukumus, kā arī to attiecīgos uzdevumus.

4.   Digitālo pakalpojumu koordinatoriem piemērojamos noteikumus, kas izklāstīti 50., 51. un 56. pantā, piemēro arī jebkurām citām kompetentajām iestādēm, ko dalībvalstis ieceļ saskaņā ar šā panta 1. punktu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka to digitālo pakalpojumu koordinatori veic ar šo regulu noteiktos uzdevumus objektīvi, pārredzami un laicīgi. Dalībvalstis nodrošina, ka to digitālo pakalpojumu koordinatoriem to uzdevumu veikšanai ir visi nepieciešamie resursi, tostarp pietiekami tehniskie resursi, finansiālie resursi un cilvēkresursi, lai pienācīgi uzraudzītu visus to kompetencē esošos starpniecības pakalpojumu sniedzējus. Katra dalībvalsts nodrošina, ka tās digitālo pakalpojumu koordinatoram ir pietiekama autonomija budžeta pārvaldībā, ievērojot budžeta vispārējos ierobežojumus, lai negatīvi neietekmētu digitālo pakalpojumu koordinatora neatkarību.

2.   Veicot savus uzdevumus un īstenojot savas pilnvaras saskaņā ar šo regulu, digitālo pakalpojumu koordinatori darbojas pilnīgi neatkarīgi. Tie ir brīvi no tiešas vai netiešas ārējas ietekmes, un tie nelūdz un nesaņem norādījumus no citām publiskām iestādēm vai privātā sektora pusēm.

3.   Šā panta 2. punkts neskar digitālo pakalpojumu koordinatoru uzdevumus, kas tiem jāveic šajā regulā noteiktajā uzraudzības un izpildes panākšanas sistēmā, un sadarbību ar citām kompetentajām iestādēm saskaņā ar 49. panta 2. punktu. Šā panta 2. punkts neliedz veikt pārskatīšanu tiesā un neskar arī samērīgas pārskatatbildības prasības attiecībā uz digitālo pakalpojumu koordinatoru vispārējām darbībām, piemēram, finanšu izdevumiem vai ziņošanu valstu parlamentiem, ar noteikumu, ka minētās prasības neapdraud šīs regulas mērķu sasniegšanu.

1.   Digitālo pakalpojumu koordinatori sagatavo gada ziņojumu par savām darbībām, kas tiek veiktas saskaņā ar šo regulu, tostarp par sūdzību skaitu, kas saņemtas saskaņā ar 53. pantu, un pārskatu par attiecīgajiem pēcpasākumiem. Digitālo pakalpojumu koordinatori gada ziņojumus dara publiski pieejamus mašīnlasāmā formātā, ievērojot piemērojamos noteikumus par informācijas konfidencialitāti saskaņā ar 84 pantu, un paziņo tos Komisijai un padomei.

2.   Gada ziņojumā iekļauj arī šādu informāciju:

3.   Ja dalībvalsts ir iecēlusi vairākas kompetentās iestādes saskaņā ar 49. pantu, tā nodrošina, ka digitālo pakalpojumu koordinators sagatavo vienu ziņojumu, kurā ietver visu kompetento iestāžu darbības, un ka digitālo pakalpojumu koordinators no citām attiecīgajām kompetentajām iestādēm saņem visu attiecīgo informāciju un tam nepieciešamo atbalstu.

1.   Lai Komisija varētu veikt tai šajā iedaļā noteiktos uzdevumus, tā var veikt visas nepieciešamās inspekcijas attiecīgā ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja vai citu 67. panta 1. punktā minēto personu telpās.

2.   Amatpersonām un citām pavadošajām personām, ko Komisija pilnvarojusi veikt inspekciju, ir atļauts:

3.   Inspekcijas var veikt ar tādu revidentu vai ekspertu palīdzību, kurus Komisija iecēlusi saskaņā ar 72. panta 2. punktu, kā arī kopā ar tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatoru vai citām kompetentajām valsts iestādēm, kuras teritorijā inspekcija notiek.

4.   Ja pieprasītie grāmatvedības dokumenti vai citi dokumenti, kuri saistīti ar pakalpojuma sniegšanu, ir uzrādīti nepilnīgi vai ja atbildes uz jautājumiem, kas uzdoti saskaņā ar šā panta 2. punktu, ir nepareizas, nepilnīgas vai maldinošas, amatpersonas un citas pavadošās personas, kuras Komisija pilnvarojusi veikt inspekciju, īsteno savas pilnvaras, uzrādot rakstisku pilnvarojumu, kurā norādīts inspekcijas priekšmets un mērķis un 74. un 76. pantā paredzētās sankcijas. Komisija laikus pirms inspekcijas veikšanas informē tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatoru, kuras teritorijā inspekcija tiks veikta.

5.   Inspekciju laikā amatpersonas un citas pavadošās personas, ko pilnvarojusi Komisija, Komisijas ieceltie revidenti un eksperti, digitālo pakalpojumu koordinators vai citas tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kuras teritorijā inspekcija tiek veikta, var pieprasīt attiecīgajam ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājam vai citai personai sniegt skaidrojumus par savu organizāciju, darbību, IT sistēmu, algoritmiem, datu apstrādi un uzņēmējdarbības praksi un var uzdot jautājumus tās galvenajiem darbiniekiem.

6.   Attiecīgo ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja vai citu fizisko vai juridisko personu pienākums ir pakļauties ar Komisijas lēmumu noteiktajai inspekcijai. Lēmumā norāda inspekcijas priekšmetu un nolūku, datumu, kurā tai jāsākas, un 74. un 76. pantā paredzētās sankcijas, kā arī norāda tiesības panākt, ka šo lēmumu pārskata Eiropas Savienības Tiesā. Pirms lēmuma pieņemšanas Komisija apspriežas ar tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatoru, kuras teritorijā inspekcija tiks veikta.

7.   Tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatora amatpersonas vai citas tā pilnvarotās vai ieceltās personas, kuras teritorijā inspekcija notiks, pēc minētā digitālo pakalpojumu koordinatora vai Komisijas pieprasījuma aktīvi palīdz amatpersonām un citām pavadošajām personām, ko inspekcijas sakarā pilnvarojusi Komisija. Šajā nolūkā tām ir 2. punktā noteiktās pilnvaras.

8.   Ja amatpersonas un citas pavadošās personas, ko pilnvarojusi Komisija, konstatē, ka attiecīgais ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājs vai cita attiecīgā persona iebilst pret inspekciju, kas uzdota saskaņā ar šo pantu, dalībvalsts, kuras teritorijā inspekcija paredzēta, pēc minēto amatpersonu vai citu pavadošo personu pieprasījuma un saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem sniedz tām nepieciešamo palīdzību, tostarp – kad saskaņā ar valsts tiesību aktiem tas ir pienācīgi – ar piespiedu pasākumiem, ko veic kompetenta tiesībaizsardzības iestāde, lai būtu iespējams veikt inspekciju.

9.   Ja 8. punktā paredzētajai palīdzībai ir vajadzīga valsts tiesu iestādes atļauja saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, šādas atļaujas pieteikumu iesniedz minētās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinators pēc Komisijas pilnvarotu amatpersonu un citu pavadošo personu pieprasījuma. Šādu atļauju var pieprasīt arī kā piesardzības pasākumu.

10.   Ja tiek pieprasīta 9. punktā minētā atļauja, valsts tiesu iestāde, kurā lieta sākta, verificē, ka Komisijas lēmums par inspekciju ir autentisks un ka paredzētie piespiedu pasākumi, ņemot vērā inspekcijas priekšmetu, nav nedz patvaļīgi, nedz pārmērīgi. Veicot šādu verifikāciju, valsts tiesu iestāde var tieši vai ar attiecīgās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatoru starpniecību lūgt Komisiju sniegt detalizētus skaidrojumus, jo īpaši par pamatu Komisijas aizdomām par šīs regulas pārkāpumu, kā arī par iespējamā pārkāpuma smagumu un par attiecīgā ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja vai citas personas iesaistes raksturu. Tomēr valsts tiesu iestāde neapšauba inspekcijas nepieciešamību un nepieprasa Komisijas lietas materiālos esošo informāciju. Komisijas lēmuma likumīgumu pārbauda vienīgi Eiropas Savienības Tiesa.

1.   Komisija izveido un uztur uzticamu un drošu informācijas kopīgošanas sistēmu, kas atbalsta saziņu starp digitālo pakalpojumu koordinatoriem, Komisiju un padomi. Piekļuvi šai sistēmai var piešķirt arī citām kompetentajām iestādēm, ja tas tām ir nepieciešams tādu uzdevumu veikšanai, kas tām uzticēti saskaņā ar šo regulu.

2.   Digitālo pakalpojumu koordinatori, Komisija un padome izmanto informācijas kopīgošanas sistēmu visai saziņai saskaņā ar šo regulu.

3.   Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar ko nosaka praktisko un operatīvo kārtību informācijas kopīgošanas sistēmas darbībai un tās sadarbspējai ar citām attiecīgajām sistēmām. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar konsultēšanās procedūru, kas minēta 88. pantā.

1.   Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

2.   Šo regulu piemēro no 2024. gada 17. februāra.

Tomēr 24. panta 2., 3. un 6. punktu, 33. panta 3.–6. punktu, 37. panta 7. punktu, 40. panta 13. punktu, 43. pantu un IV nodaļas 4., 5. un 6. iedaļu piemēro no 2022. gada 16. novembra.