EIDAS 2014/0910 LV

1. Šo regulu piemēro elektroniskās identifikācijas shēmām, par kurām ir paziņojušas dalībvalstis, un uzticamības pakalpojumu sniedzējiem, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā.

2. Šo regulu nepiemēro tādu uzticamības pakalpojumu sniegšanai, kurus izmanto vienīgi slēgtās sistēmās, kas izriet no valsts tiesību aktiem vai nolīgumiem starp noteiktu dalībnieku kopumu.

3. Šī regula neskar valstu vai Savienības tiesību aktus, kas saistīti ar līgumu slēgšanu un derīgumu vai citu juridisku vai procesuālu saistību uzņemšanos attiecībā uz formātu.

11. pants

Atbildība

1. Paziņotāja dalībvalsts ir atbildīga par zaudējumu, kas apzināti vai nolaidības dēļ radies jebkurai fiziskai vai juridiskai personai tādēļ, ka pārrobežu darījumā nav ievēroti pienākumi, kas tai ir noteikti 7. panta d) un f) punktā.

2. Elektroniskās identifikācijas līdzekļus izsniedzošā puse ir atbildīga par zaudējumu, kas apzināti vai nolaidības dēļ radies jebkurai fiziskai vai juridiskai personai tādēļ, ka pārrobežu darījumā nav ievērots 7. panta e) punktā minētais pienākums.

3. Autentifikācijas procedūru veicošā puse ir atbildīga par zaudējumu, kas apzināti vai nolaidības dēļ radies jebkurai fiziskai vai juridiskai personai tādēļ, ka pārrobežu darījumā nav nodrošināta 7. panta f) punktā minētās autentifikācijas pareiza veikšana.

4. Šā panta 1., 2. un 3. punktu piemēro saskaņā ar valstu noteikumiem par atbildību.

5. Saskaņā ar valsts tiesību aktiem 1., 2. un 3. punkts neskar to pušu atbildību, kuras veic darījumu, izmantojot tādā elektroniskās identifikācijas shēmā ietvertos elektroniskās identifikācijas līdzekļus, par kuru ir paziņots, ievērojot 9. panta 1. punktu.

12. pants

Sadarbība un sadarbspēja

1. Valsts elektroniskās identifikācijas shēmas, par kurām ir paziņots, ievērojot 9. panta 1. punktu, ir sadarbspējīgas.

2. Šā panta 1. punkta vajadzībām izveido sadarbspējas sistēmu.

3. Sadarbspējas sistēma atbilst šādiem kritērijiem:

a)	tās mērķis ir būt tehnoloģiski neitrālai un tā nediskriminē nevienu konkrētu valsts tehnisko risinājumu attiecībā uz elektronisko identifikāciju dalībvalstī;

b)	ja iespējams, tā atbilst Eiropas un starptautiskajiem standartiem;

c)	tā sekmē integrētas privātuma aizsardzības principa īstenošanu; un

d)	tā nodrošina personas datu apstrādi saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK.

4. Sadarbspējas sistēma ietver:

a)	atsauci uz minimālajām tehniskajām prasībām, kas ir saistītas ar 8. pantā minētajiem uzticamības līmeņiem;

b)	paziņoto elektroniskās identifikācijas shēmu valsts uzticamības līmeņu attiecināšanu uz 8. pantā minētajiem uzticamības līmeņiem;

c)	atsauci uz minimālajām tehniskajām prasībām attiecībā uz sadarbspēju;

d)	atsauci uz personas identifikācijas datu minimālo kopumu, kas unikāli apliecina fizisko vai juridisko personu un kas ir pieejams elektroniskās identifikācijas shēmās;

e)	procesuālo kārtību;

f)	strīdu izšķiršanas kārtību; un

g)	kopīgus operatīvās drošības standartus.

5. Dalībvalstis sadarbojas šādās jomās:

a)	elektroniskās identifikācijas shēmu, par kurām iesniegti paziņojumi saskaņā ar 9. panta 1. punktu, un elektroniskās identifikācijas shēmu, par kurām dalībvalstis plāno paziņot, sadarbspēja; un

b)	elektroniskās identifikācijas shēmu drošība.

6. Dalībvalstu sadarbība ietver:

a)	informācijas, pieredzes un labas prakses apmaiņu attiecībā uz elektroniskās identifikācijas shēmām un jo īpaši tehniskajām prasībām, kas ir saistītas ar sadarbspēju un uzticamības līmeņiem;

b)	informācijas, pieredzes un labas prakses apmaiņu attiecībā uz elektroniskās identifikācijas shēmu uzticamības līmeņiem saskaņā ar 8. pantu;

c)	to elektroniskās identifikācijas shēmu salīdzinošo izvērtēšanu, uz kurām attiecas šī regula; un

d)	attiecīgo attīstības tendenču izpēti elektroniskās identifikācijas nozarē.

7. Līdz 2015. gada 18. martam, pieņemot īstenošanas aktus, Komisija nosaka vajadzīgo procesuālo kārtību, lai veicinātu 5. un 6. punktā minēto dalībvalstu sadarbību, kas sekmētu riska pakāpei atbilstošu augsta līmeņa uzticamību un drošību.

8. Līdz 2015. gada 18. septembrim, lai noteiktu vienādus nosacījumus 1. punktā minētās prasības īstenošanai, Komisija, ievērojot 3. punktā izklāstītos kritērijus un ņemot vērā dalībvalstu sadarbības rezultātus, pieņem īstenošanas aktus attiecībā uz 4. punktā izklāstīto sadarbspējas sistēmu.

9. Šā panta 7. un 8. punktā minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 48. panta 2. punktā.

III NODAĻA

UZTICAMĪBAS PAKALPOJUMI

1. IEDAĻA

Vispārīgi noteikumi

13. pants

Atbildība un pierādīšanas pienākums

1. Neskarot 2. punktu, uzticamības pakalpojumu sniedzēji ir atbildīgi par zaudējumu, kas apzināti vai nolaidības dēļ radīts jebkurai fiziskai vai juridiskai personai tādēļ, ka nav ievēroti šajā regulā minētie pienākumi.

Pienākumu pierādīt nekvalificēta uzticamības pakalpojumu sniedzēja nodomu vai nolaidību uzņemas fiziska vai juridiska persona, kas iesniedz prasību par šā punkta pirmajā daļā minēto zaudējumu.

Tiek uzskatīts, ka ir bijis nodoms vai nolaidība no kvalificēta uzticamības pakalpojumu sniedzēja puses, ja vien minētais kvalificēts uzticamības pakalpojumu sniedzējs nepierāda, ka šā punkta pirmajā daļā minētais zaudējums ir noticis bez nodoma vai nolaidības no minētā kvalificēta uzticamības pakalpojumu sniedzēja puses.

2. Ja uzticamības pakalpojumu sniedzējs iepriekš laikus informē savus klientus par tā sniegto pakalpojumu lietošanas ierobežojumiem un ja minētie ierobežojumi ir trešām personām atpazīstami, uzticamības pakalpojumu sniedzējs nav atbildīgs par zaudējumiem, kas rodas izmantojot pakalpojumus, kuri pārsniedz norādītos ierobežojumus.

3. Šā panta 1. un 2. punktu piemēro saskaņā ar valstu noteikumiem par atbildību.

17. pants

Uzraudzības iestāde

1. Dalībvalstis izraugās uzraudzības iestādi, kas veic uzņēmējdarbību tās teritorijā, vai, pēc savstarpējas vienošanās ar citu dalībvalsti, uzraudzības iestādi, kas veic uzņēmējdarbību minētajā citā dalībvalstī. Minētā iestāde ir atbildīga par uzraudzības uzdevumiem dalībvalstī, kas veic izraudzīšanu.

Uzraudzības iestādēm piešķir pilnvaras un pienācīgus resursus, kas tām nepieciešami to uzdevumu izpildē.

2. Dalībvalstis paziņo Komisijai to attiecīgo uzraudzības iestāžu nosaukumus un adreses, ko tās ir izraudzījušās.

3. Uzraudzības iestādes uzdevumi ir šādi:

uzraudzīt kvalificētus uzticamības pakalpojumu sniedzējus, kuri veic uzņēmējdarbību izraudzīšanas dalībvalsts teritorijā, lai, veicot ex ante un ex post uzraudzības darbības, nodrošinātu, ka minētie kvalificētie uzticamības pakalpojumu sniedzēji un to sniegtie kvalificētie uzticamības pakalpojumi atbilst šajā regulā noteiktajām prasībām;

vajadzības gadījumā rīkoties attiecībā uz nekvalificētiem uzticamības pakalpojumu sniedzējiem, kuri veic uzņēmējdarbību izraudzīšanas dalībvalsts teritorijā, izmantojot ex post uzraudzības darbības, kad tiek saņemta informācija, ka minētie nekvalificētie uzticamības pakalpojumu sniedzēji vai to sniegtie uzticamības pakalpojumi, iespējams, neatbilst šajā regulā noteiktajām prasībām.

4. Piemērojot 3. punktu un ievērojot tajā noteiktos ierobežojumus, uzraudzības iestādes uzdevumi ietver jo īpaši:

a)	sadarbību ar citām uzraudzības iestādēm un palīdzības sniegšanu tām saskaņā ar 18. pantu;

b)	20. panta 1. punktā un 21. panta 1. punktā minēto atbilstības novērtēšanas ziņojumu analīzi;

c)	citu uzraudzības iestāžu un sabiedrības informēšanu par drošības pārkāpumiem vai integritātes zudumu saskaņā ar 19. panta 2. punktu;

d)	ziņojuma sniegšanu Komisijai par savām galvenajām darbībām saskaņā ar šā panta 6. punktu;

e)	revīzijas veikšanu vai lūgumu atbilstības novērtēšanas struktūrai veikt kvalificēto uzticamības pakalpojumu sniedzēju atbilstības novērtēšanu saskaņā ar 20. panta 2. punktu;

f)	sadarbību ar datu aizsardzības iestādēm, jo īpaši bez nepamatotas kavēšanās tās informējot par kvalificēto uzticamības pakalpojumu sniedzēju revīzijas rezultātiem, ja šķiet, ka ir notikuši personas datu aizsardzības noteikumu pārkāpumi;

g)	kvalifikācijas statusa piešķiršanu uzticamības pakalpojumu sniedzējiem un to sniegtajiem pakalpojumiem un šī statusa anulēšanu saskaņā ar 20. un 21. pantu;

h)	tās struktūras informēšanu, kas ir atbildīga par 22. panta 3. punktā minēto valsts uzticamības sarakstu, par lēmumiem piešķirt vai anulēt kvalificētā statusu, ja vien minētā struktūra nav arī uzraudzības iestāde;

i)	darbības pārtraukšanas plānu esamības un pareizas piemērošanas verifikāciju gadījumos, kad kvalificētais uzticamības pakalpojumu sniedzējs pārtrauc savas darbības, tostarp attiecībā uz to, kā tiek saglabāta informācijas pieejamība saskaņā ar 24. panta 2. punkta h) apakšpunktu;

j)	prasību, lai uzticamības pakalpojumu sniedzēji labotu jebkuru šajā regulā noteikto prasību neizpildi.

5. Dalībvalstis var prasīt uzraudzības iestādei izveidot, uzturēt un atjaunināt uzticamības infrastruktūru saskaņā ar valstu tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem.

6. Katru gadu līdz 31. martam katra uzraudzības iestāde iesniedz Komisijai pārskatu par iepriekšējā kalendārā gada laikā veiktajām galvenajām darbībām kopā ar kopsavilkumu par pārkāpumiem, par kuriem uzticamības pakalpojumu sniedzēji paziņojuši saskaņā ar 19. panta 2. punktu.

7. Komisija dara 6. punktā minēto ikgadējo pārskatu pieejamu dalībvalstīm.

8. Komisija ar īstenošanas aktiem var noteikt tos formātus un procedūras, kas jāievēro saistībā ar 6. punktā minēto ziņojumu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 48. panta 2. punktā.

18. pants

Savstarpēja palīdzība

1. Uzraudzības iestādes sadarbojas, lai apmainītos ar labu praksi.

Uzraudzības iestāde pēc pamatota pieprasījuma no citas uzraudzības iestādes saņemšanas sniedz minētajai iestādei palīdzību, tādējādi panākot uzraudzības iestāžu darbību konsekventu īstenošanu. Savstarpējā palīdzība jo īpaši var ietvert informācijas pieprasījumus un uzraudzības pasākumus, piemēram, pieprasījumus veikt ar 20. un 21. pantā minētajiem atbilstības novērtēšanas ziņojumiem saistītas pārbaudes.

2. Uzraudzības iestāde, kurai ir lūgta palīdzība, var noraidīt minēto pieprasījumu, pamatojoties uz jebkuru no šādiem iemesliem:

a)	uzraudzības iestāde nav kompetenta sniegt minēto palīdzību;

b)	lūgtā palīdzība nav samērīga ar uzraudzības iestādes uzraudzības darbībām, kas veiktas saskaņā ar 17. pantu;

c)	lūgtās palīdzības sniegšana būtu pretrunā šīs regulas noteikumiem.

3. Attiecīgā gadījumā dalībvalstis var pilnvarot to attiecīgās uzraudzības iestādes veikt kopīgu izmeklēšanu, kurā piedalās citu dalībvalstu uzraudzības iestāžu darbinieki. Attiecīgās dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem vienojas par kārtību un procedūrām attiecībā uz šādām kopīgām darbībām un izstrādā minēto kārtību un procedūras.

19. pants

Uzticamības pakalpojumu sniedzējiem piemērojamās drošības prasības

1. Kvalificēti un nekvalificēti uzticamības pakalpojumu sniedzēji veic piemērotus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, lai pārvaldītu to sniegto uzticamības pakalpojumu drošībai radītos riskus. Ar minētajiem pasākumiem nodrošina drošības līmeni, kas ir samērīgs ar riska pakāpi, ņemot vērā jaunākos tehnoloģiskos sasniegumus. Jo īpaši veic pasākumus, lai novērstu un mazinātu drošības incidentu ietekmi un informētu ieinteresētās personas par jebkuru šādu incidentu negatīvo ietekmi.

2. Kvalificēti un nekvalificēti uzticamības pakalpojumu sniedzēji bez nepamatotas kavēšanās, bet jebkurā gadījumā 24 stundās pēc attiecīgās informācijas saņemšanas, paziņo uzraudzības iestādei un attiecīgā gadījumā citām attiecīgām struktūrām, piemēram, informācijas drošības jomā kompetentajai valsts struktūrai vai datu aizsardzības iestādei, par jebkuru tādu drošības pārkāpumu vai integritātes zudumu, kas būtiski ietekmē sniegtos uzticamības pakalpojumus vai tajos uzturētos personas datus.

Ja drošības pārkāpums vai integritātes zudums varētu nelabvēlīgi ietekmēt fizisku vai juridisku personu, kurai ir sniegts uzticamības pakalpojums, uzticamības pakalpojumu sniedzējs bez nepamatotas kavēšanās paziņo fiziskajai vai juridiskai personai par drošības pārkāpumu vai integritātes zudumu.

Vajadzības gadījumā, jo īpaši tad, ja drošības pārkāpums vai integritātes zudums skar divas vai vairākas dalībvalstis, informētā uzraudzības iestāde informē citu attiecīgo dalībvalstu uzraudzības iestādes un ENISA.

Ja informētā uzraudzības iestāde uzskata, ka drošības pārkāpuma vai integritātes zuduma publiskošana ir sabiedrības interesēs, tā informē sabiedrību vai pieprasa, lai to izdarītu uzticamības pakalpojumu sniedzējs.

3. Uzraudzības iestāde reizi gadā ENISA iesniedz kopsavilkumu par drošības pārkāpumiem un integritātes zudumu, par kuriem paziņojuši uzticamības pakalpojumu sniedzēji.

4. Komisija ar īstenošanas aktiem var:

a)	sīkāk precizēt 1. punktā minētos pasākumus; un

b)	noteikt formātus un procedūras, tostarp termiņus, kas jāievēro saistībā ar 2. punktu.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 48. panta 2. punktā.

3. IEDAĻA

Kvalificēti uzticamības pakalpojumi

30. pants

Kvalificētu elektroniskā paraksta radīšanas ierīču sertifikācija

1. Kvalificētu elektroniskā paraksta radīšanas ierīču atbilstību II pielikumā noteiktajām prasībām sertificē dalībvalstu izraudzītas attiecīgas publiskās vai privātās iestādes.

2. Dalībvalstis paziņo Komisijai 1. punktā minēto valsts vai privātā sektora iestāžu nosaukumus un adreses. Komisija minēto informāciju dara pieejamu dalībvalstīm.

3. Šā panta 1. punktā minētās sertifikācijas pamatā ir viena no šādām procedūrām:

a)	drošības novērtēšanas procedūra, kas veikta saskaņā ar kādu no standartiem, kuri noteikti attiecībā uz tādu informācijas tehnoloģiju produktu drošības novērtēšanu, kuri iekļauti sarakstā, kas izveidots saskaņā ar otro daļu; vai

cita procedūra, kas nav minēta a) apakšpunktā, ar noteikumu, ka tā izmanto salīdzināmus drošības līmeņus un 1. punktā minētā publiskā vai privātā iestāde par minēto procedūru paziņo Komisijai. Minēto procedūru var izmantot tikai tad, ja nav a) apakšpunktā minēto standartu vai ja norit a) apakšpunktā minētā drošības novērtēšanas procedūra.

Komisija ar īstenošanas aktiem izveido tādu standartu sarakstu, kuri attiecas uz a) apakšpunktā minēto informācijas tehnoloģiju produktu drošības novērtēšanu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 48. panta 2. punktā.

4. Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 47. pantu attiecībā uz tādu īpašu kritēriju izstrādi, kuri jāievēro šā panta 1. punktā minētajām izraudzītajām iestādēm.

52. pants

Stāšanās spēkā

1. Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

2. Šo regulu piemēro no 2016. gada 1. jūlija, izņemot:

8. panta 3. punktu, 9. panta 5. punktu, 12. panta 2. līdz 9. punktu, 17. panta 8. punktu, 19. panta 4. punktu, 20. panta 4. punktu, 21. panta 4. punktu, 22. panta 5. punktu, 23. panta 3. punktu, 24. panta 5. punktu, 27. panta 4. un 5. punktu, 28. panta 6. punktu, 29. panta 2. punktu, 30. panta 3. un 4. punktu, 31. panta 3. punktu, 32. panta 3. punktu, 33. panta 2. punktu, 34. panta 2. punktu, 37. panta 4. un 5. punktu, 38. panta 6. punktu, 42. panta 2. punktu, 44. panta 2. punktu, 45. panta 2. punktu, 47. un 48. pantu, kurus piemēro no 2014. gada 17. septembra;

b)	7. pantu, 8. panta 1. un 2. punktu, 9., 10. un 11. pantu un 12. panta 1. punktu, kurus piemēro no dienas, kad sāk piemērot 8. panta 3. punktā un 12. panta 8. punktā minētos īstenošanas aktus;

c)	6. pantu, ko piemēro, sākot no dienas, kad ir pagājuši trīs gadi kopš 8. panta 3. punktā un 12. panta 8. punktā minēto īstenošanas aktu piemērošanas dienas.

3. Ja sarakstā, ko Komisija atbilstīgi 9. pantam ir publicējusi pirms šā panta 2. punkta c) apakšpunktā minētās dienas, ir iekļauta paziņotā elektroniskās identifikācijas shēma, tad elektroniskās identifikācijas līdzekļu atzīšana atbilstoši minētajai shēmai saskaņā ar 6. pantu notiek ne vēlāk kā 12 mēnešus pēc minētās shēmas publicēšanas, bet ne ātrāk par dienu, kas minēta šā panta 2. punkta c) apakšpunktā.

4. Neatkarīgi no šā panta 2. punkta c) apakšpunkta dalībvalsts var pieņemt lēmumu, ka elektroniskās identifikācijas shēmai atbilstoši elektroniskās identifikācijas līdzekļi, par ko saskaņā ar 9. panta 1. punktu ir paziņojusi kāda cita dalībvalsts, pirmajā minētajā dalībvalstī tiek atzīti no dienas, kad tiek piemēroti 8. panta 3. punktā un 12. panta 8. punktā minētie īstenošanas akti. Attiecīgās dalībvalstis informē Komisiju. Komisija šo informāciju publisko.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2014. gada 23. jūlijā

Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

M. SCHULZ

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

S. GOZI

(1) OV C 351, 15.11.2012., 73. lpp.

(2) Eiropas Parlamenta 2014. gada 3. aprīļa nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2014. gada 23. jūlija lēmums.

(3) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 1999/93/EK (1999. gada 13. decembris) par Kopienas elektronisko parakstu sistēmu (OV L 13, 19.1.2000., 12. lpp.).

(4) OV C 50 E, 21.2.2012., 1. lpp.

(5) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 376, 27.12.2006., 36. lpp.).

(6) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/24/ES (2011. gada 9. marts) par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (OV L 88, 4.4.2011., 45. lpp.).

(7) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.).

(8) Padomes Lēmums 2010/48/EK (2009. gada 26. novembris) par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp.).

(9) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 765/2008 (2008. gada 9. jūlijs), ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību un atceļ Regulu (EEK) Nr. 339/93 (OV L 218, 13.8.2008., 30. lpp.).

(10) Komisijas Lēmums 2009/767/EK (2009. gada 16. oktobris) par pasākumiem, lai veicinātu procedūru veikšanu elektroniski, izmantojot vienotos kontaktpunktus atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 274, 20.10.2009., 36. lpp.).

(11) Komisijas Lēmums 2011/130/ES (2011. gada 25. februāris), ar kuru nosaka minimālās prasības kompetento iestāžu elektroniski parakstītu dokumentu pārrobežu apstrādei saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV L 53, 26.2.2011., 66. lpp.).

(12) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

(13) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.).

(14) OV C 28, 30.1.2013., 6. lpp.

(15) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/24/ES (2014. gada 26. februāris) par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (OV L 94, 28.3.2014., 65. lpp.).

I PIELIKUMS

PRASĪBAS KVALIFICĒTIEM ELEKTRONISKĀ PARAKSTA SERTIFIKĀTIEM

Kvalificēti elektroniskā paraksta sertifikāti ietver:

a)	norādi, vismaz automatizētai apstrādei piemērotā formātā, par to, ka sertifikāts izsniegts kā kvalificēts elektroniskā paraksta sertifikāts;

tādu datu kopumu, kas nepārprotami apliecina tā kvalificētā uzticamības pakalpojumu sniedzēja identitāti, kurš izsniedz kvalificētos sertifikātus, ietverot vismaz informāciju par dalībvalsti, kurā pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts, un:

—	juridiskai personai – nosaukumu un attiecīgā gadījumā reģistrācijas numuru atbilstīgi oficiālos reģistros norādītajai informācijai,

—	fiziskai personai – personas vārdu;

c)	vismaz parakstītāja vārdu vai pseidonīmu; ja izmanto pseidonīmu, to skaidri norāda;

d)	elektroniskā paraksta validācijas datus, kas atbilst elektroniskā paraksta radīšanas datiem;

e)	precīzu informāciju par sertifikāta derīguma termiņa sākumu un beigām;

f)	sertifikāta identifikācijas kodu, kam jābūt kā kvalificētā uzticamības pakalpojumu sniedzēja unikālam kodam;

g)	tā kvalificētā uzticamības pakalpojumu sniedzēja uzlaboto elektronisko parakstu vai uzlaboto elektronisko zīmogu, kurš izsniedz sertifikātu;

h)	vietu, kur bez maksas pieejams sertifikāts, kas apliecina g) punktā minēto uzlaboto elektronisko parakstu vai uzlaboto elektronisko zīmogu;

i)	vietu, kur pieejami pakalpojumi, ko var izmantot, lai noskaidrotu kvalificētā sertifikāta derīguma statusu;

j)	ja elektroniskā paraksta radīšanas dati, kas saistīti ar elektroniskā paraksta validācijas datiem, atrodas kvalificētā elektroniskā paraksta radīšanas ierīcē – atbilstīgu norādi vismaz automatizētai apstrādei piemērotā formātā.

II PIELIKUMS

PRASĪBAS KVALIFICĒTĀM ELEKTRONISKĀ PARAKSTA RADĪŠANAS IERĪCĒM

Ar kvalificētām elektroniskā paraksta radīšanas ierīcēm, izmantojot atbilstīgus tehniskos un procesuālos līdzekļus, nodrošina vismaz to, ka:

a)	ir samērīgi nodrošināta elektroniskā paraksta radīšanā izmantoto elektroniskā paraksta radīšanas datu konfidencialitāte;

b)	elektroniskā paraksta radīšanā izmantotie elektroniskā paraksta radīšanas dati var praktiski parādīties tikai vienu reizi;

c)	ir pietiekama pārliecība par to, ka elektroniskā paraksta radīšanā izmantotos elektroniskā paraksta radīšanas datus nevar izgūt un elektroniskais paraksts ir uzticami aizsargāts pret viltošanu, izmantojot patlaban pieejamās tehnoloģijas;

d)	elektroniskā paraksta radīšanā izmantotos elektroniskā paraksta radīšanas datus likumīgais parakstītājs var droši aizsargāt pret to, ka tos izmanto citi.

Kvalificētās elektroniskā paraksta radīšanas ierīces nemaina parakstāmos datus vai nekavē šo datu parādīšanu parakstītājam pirms parakstīšanas.

Elektroniskā paraksta radīšanas datus parakstītāja vārdā var radīt vai pārvaldīt tikai kvalificēts uzticamības pakalpojumu sniedzējs.

Neskarot 1. punkta d) apakšpunktu, kvalificēti uzticamības pakalpojumu sniedzēji, kuri pārvalda elektroniskā paraksta radīšanas datus, parakstītāja vārdā var nokopēt elektroniskā paraksta radīšanas datus tikai rezerves kopijas izveides nolūkā, ja ir ievērotas šādas prasības:

a)	nokopēto datu kopu drošības līmenim jābūt tādam pašam, kāds tas ir oriģinālajām datu kopām;

b)	nokopēto datu kopu skaits nedrīkst pārsniegt minimālo skaitu, kāds nepieciešams, lai nodrošinātu pakalpojumu nepārtrauktību.

III PIELIKUMS

PRASĪBAS KVALIFICĒTIEM ELEKTRONISKO ZĪMOGU SERTIFIKĀTIEM

Kvalificēti elektronisko zīmogu sertifikāti ietver:

a)	norādi, vismaz automatizētai apstrādei piemērotā formātā, par to, ka sertifikāts izsniegts kā kvalificēts elektroniskā zīmoga sertifikāts;

—	juridiskai personai – nosaukumu un attiecīgā gadījumā reģistrācijas numuru atbilstīgi oficiālos reģistros norādītajai informācijai,

—	fiziskai personai – personas vārdu;

c)	vismaz zīmoga radītāja vārdu un attiecīgā gadījumā reģistrācijas numuru atbilstīgi oficiālos reģistros norādītajai informācijai;

d)	elektroniskā zīmoga validācijas datus, kas atbilst elektroniskā zīmoga radīšanas datiem;

e)	precīzu informāciju par sertifikāta derīguma termiņa sākumu un beigām;

f)	sertifikāta identifikācijas kodu, kam jābūt kā kvalificētā uzticamības pakalpojumu sniedzēja unikālam kodam;

g)	tā kvalificētā uzticamības pakalpojumu sniedzēja uzlaboto elektronisko parakstu vai uzlaboto elektronisko zīmogu, kurš izsniedz sertifikātu;

h)	vietu, kur bez maksas pieejams sertifikāts, kas apliecina g) punktā minēto uzlaboto elektronisko parakstu vai uzlaboto elektronisko zīmogu;

i)	vietu, kur pieejami pakalpojumi, ko var izmantot, lai noskaidrotu kvalificētā sertifikāta derīguma statusu;

j)	ja elektroniskā zīmoga radīšanas dati, kas saistīti ar elektroniskā zīmoga validācijas datiem, atrodas kvalificētā elektroniskā zīmoga radīšanas ierīcē – atbilstīgu norādi vismaz automatizētai apstrādei piemērotā formātā.

IV PIELIKUMS

PRASĪBAS KVALIFICĒTIEM TĪMEKĻA VIETŅU AUTENTIFIKĀCIJAS SERTIFIKĀTIEM

Kvalificēti tīmekļa vietņu autentifikācijas sertifikāti ietver:

a)	norādi, vismaz automatizētai apstrādei piemērotā formātā, par to, ka sertifikāts izsniegts kā kvalificēts tīmekļa vietņu autentifikācijas sertifikāts;

—	juridiskai personai – nosaukumu un attiecīgā gadījumā reģistrācijas numuru atbilstīgi oficiālos reģistros norādītajai informācijai,

—	fiziskai personai – personas vārdu;

fiziskai personai – vismaz tās personas vārdu vai pseidonīmu, kurai sertifikāts ir izsniegts. Ja tiek izmantots pseidonīms, to skaidri norāda;

juridiskai personai – vismaz tās juridiskās personas nosaukumu, kurai sertifikāts ir izdots, un attiecīgā gadījumā reģistrācijas numuru, kāds ir norādīts oficiālos reģistros;

d)	tās fiziskās vai juridiskās personas adreses elementus (norādot vismaz pilsētu un valsti), kurai izsniegts sertifikāts, un attiecīgos gadījumos tā, kā norādīts oficiālos reģistros;

e)	domēna vārdu vai vārdus, ko izmanto fiziskā vai juridiskā persona, kurai izsniegts sertifikāts;

f)	precīzu informāciju par sertifikāta derīguma termiņa sākumu un beigām;

g)	sertifikāta identifikācijas kodu, kam jābūt kā kvalificētā uzticamības pakalpojumu sniedzēja unikālam kodam;

h)	tā kvalificētā uzticamības pakalpojumu sniedzēja uzlaboto elektronisko parakstu vai uzlaboto elektronisko zīmogu, kurš izsniedz sertifikātu;

i)	vietu, kur bez maksas pieejams sertifikāts, kas apliecina h) punktā minēto uzlaboto elektronisko parakstu vai uzlaboto elektronisko zīmogu;

j)	vietu, kur pieejami ar sertifikāta derīguma statusu saistīti pakalpojumi, ko var izmantot, lai noskaidrotu kvalificētā sertifikāta derīguma statusu.

whereas

(7) Eiropas Parlaments 2010.
gada 21.
septembra rezolūcijā par iekšējā tirgus izveidi elektroniskās komercijas jomā (4) uzsvēra, cik nozīmīga ir elektronisko pakalpojumu drošība, īpaši elektronisko parakstu drošība, un ka nepieciešams izveidot publiskās atslēgas infrastruktūru visā Eiropā, un aicināja Komisiju izveidot Eiropas validācijas iestāžu vārteju, lai nodrošinātu elektronisko parakstu savstarpēju izmantojamību starpvalstu līmenī un palielinātu internetā veikto darījumu drošību.

- = -

(12) Viens no šīs regulas mērķiem ir likvidēt šķēršļus, kas patlaban kavē to elektroniskās identifikācijas līdzekļu pārrobežu izmantošanu, kuri tiek lietoti dalībvalstīs, lai autentificētos vismaz sabiedriskajiem pakalpojumiem. Šīs regulas mērķis nav iejaukties dalībvalstīs jau izveidotajās elektroniskās identitātes pārvaldības sistēmās un ar to saistītās infrastruktūrās. Šīs regulas mērķis ir nodrošināt to, ka ar drošu elektronisko identifikāciju un autentifikāciju ir iespējams piekļūt dalībvalstu piedāvātajiem pārrobežu tiešsaistes pakalpojumiem.

- = -

(14) Šajā regulā ir jāparedz daži nosacījumi attiecībā uz to, kuri elektroniskās identifikācijas līdzekļi ir jāatzīst un kā būtu jāpaziņo par elektroniskās identifikācijas shēmām.
Minētajiem nosacījumiem būtu dalībvalstīm jāpalīdz veidot nepieciešamo uzticēšanos pārējo dalībvalstu elektroniskās identifikācijas shēmām un savstarpēji atzīt tos elektroniskās identifikācijas līdzekļus, kuri ietverti valstu paziņotajās shēmās.
Savstarpējās atzīšanas princips būtu jāpiemēro, ja paziņotājas dalībvalsts elektroniskās identifikācijas shēmā ir izpildīti paziņošanas nosacījumi un paziņojums ir publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
Tomēr savstarpējās atzīšanas principam būtu jāattiecas tikai uz autentificēšanos tiešsaistes pakalpojumam.
Tam, kāda ir piekļuve minētajiem tiešsaistes pakalpojumiem un to galīgā piegāde pieprasītājam, vajadzētu būt cieši saistītam ar tiesībām saņemt šādus pakalpojumus saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem.

- = -

(18) Šajā regulā būtu jāparedz paziņotājas dalībvalsts, elektroniskās identifikācijas līdzekļus izsniedzošās personas un autentifikācijas procedūru veicošās personas atbildība par šajā regulā noteikto attiecīgo pienākumu neizpildi.
Tomēr šī regula būtu jāpiemēro saskaņā ar valstu noteikumiem par atbildību.
Tāpēc tā neietekmē, piemēram, valsts noteikumus par zaudējumu definīciju vai attiecīgajiem piemērojamiem procesuālajiem noteikumiem, tostarp noteikumiem par pierādīšanas pienākumu.

- = -

(19) Elektroniskās identifikācijas shēmu drošībai ir būtiska nozīme elektronisko identifikācijas līdzekļu uzticamai savstarpējai atzīšanai dažādās valstīs. Šādā kontekstā dalībvalstīm būtu jāsadarbojas jautājumā par elektroniskās identifikācijas shēmu drošību un sadarbspēju Savienības līmenī.
Kad vien attiecībā uz elektroniskās identifikācijas shēmām ir vajadzīgs, lai atkarīgās puses valsts līmenī lietotu kādu konkrētu aparatūru vai programmatūru, pārrobežu sadarbspējas nolūkā ir nepieciešams, lai minētās dalībvalstis nenoteiktu šādas prasības un attiecīgas izmaksas atkarīgajām pusēm, kas veic uzņēmējdarbību ārpus šo dalībvalstu teritorijas.
Minētajā gadījumā saistībā ar sadarbspējas sistēmas darbību būtu jāapspriež un jāizstrādā atbilstīgi risinājumi.
Tomēr nav iespējams izvairīties no tehniskām prasībām, kas izriet no valstu elektroniskās identifikācijas ierīcēm piemītošām specifikācijām un kas var ietekmēt šādu elektronisko līdzekļu (piemēram, viedkaršu) turētājus.

- = -

(20) Dalībvalstu sadarbībai būtu jāatvieglo paziņoto elektroniskās identifikācijas shēmu tehniskā sadarbspēja, lai sekmētu augsta līmeņa uzticamību un riska pakāpei atbilstošu drošību.
Informācijas un paraugprakses apmaiņai dalībvalstu starpā ar mērķi panākt savstarpēju atzīšanu būtu jāpalīdz īstenot šādu sadarbību.

- = -

(21) Ar šo regulu būtu arī jāizveido vispārējs tiesiskais regulējums uzticamības pakalpojumu izmantošanai.
Tomēr ar šo regulu nebūtu jānosaka vispārīgs pienākums šos pakalpojumus izmantot vai instalēt piekļuves punktu visiem esošajiem uzticamības pakalpojumiem.
Jo īpaši šai regulai nebūtu jāattiecas uz tādu pakalpojumu sniegšanu, kurus izmanto vienīgi noteikts dalībnieku kopums slēgtās sistēmās, kas neskar trešās personas.
Piemēram, šīs regulas prasības nebūtu jāpiemēro sistēmām, kas izveidotas uzņēmumos vai valsts pārvaldēs, lai pārvaldītu iekšējas procedūras, izmantojot uzticamības pakalpojumus.
Vienīgi sabiedrībai sniegtiem uzticamības pakalpojumiem, kas skar trešās personas, būtu jāatbilst šajā regulā noteiktajām prasībām. Šai regulai nebūtu jāattiecas arī uz tiem aspektiem, kas ir saistīti ar līgumu slēgšanu vai citu juridisku saistību uzņemšanos un šādu līgumu vai saistību derīgumu, ja attiecībā uz to veidu prasības noteiktas valsts vai Savienības tiesību aktos.
Turklāt tai nebūtu jāietekmē valstu formātam izvirzītās prasības, kas attiecas uz publiskiem reģistriem, jo īpaši komercreģistriem un zemes reģistriem.

- = -

(37) Šajā regulā būtu jāparedz visu uzticamības pakalpojumu sniedzēju atbildība.
Jo īpaši tajā ir noteikts atbildības režīms, saskaņā ar kuru visiem uzticamības pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt atbildīgiem par zaudējumu, kas radīts jebkurai fiziskai vai juridiskai personai šajā regulā minēto pienākumu neizpildes dēļ.
Lai vienkāršāk novērtētu finansiālo risku, kāds uzticamības pakalpojumu sniedzējiem iespējams būtu jāuzņemas vai kāds tiem būtu jāsedz ar apdrošināšanas polisēm, ar šo regulu uzticamības pakalpojumu sniedzējiem tiek ļauts ar konkrētiem nosacījumiem noteikt ierobežojumus to sniegto pakalpojumu izmantošanai, un nenest atbildību par zaudējumiem, kas rodas izmantojot pakalpojumus, kuri pārsniedz šādus ierobežojumus.
Patērētāji būtu iepriekš pienācīgi jāinformē par ierobežojumiem.
Minētajiem ierobežojumiem vajadzētu būt atpazīstamiem trešai personai, piemēram, informāciju par ierobežojumiem ietverot sniegtā pakalpojuma noteikumos vai izmantojot citus atpazīstamus līdzekļus.
Lai īstenotu minētos principus, šī regula būtu jāpiemēro saskaņā ar valstu noteikumiem par atbildību.
Tāpēc šī regula neietekmē valstu noteikumus, piemēram, par zaudējumu, nodoma vai nolaidības definīciju vai attiecīgajiem piemērojamiem procesuālajiem noteikumiem.

- = -

(50) Tā kā patlaban dalībvalstu kompetentās iestādes, savus dokumentus parakstot elektroniski, izmanto uzlabotu elektronisko parakstu dažādus formātus, ir jānodrošina, lai dalībvalstis spētu tehniski atbalstīt vismaz vairākus uzlabotu elektronisko parakstu formātus tad, kad tās saņem elektroniski parakstītus dokumentus.
Tāpat, ja dalībvalstu kompetentās iestādes izmanto uzlabotus elektroniskos zīmogus, būtu jānodrošina, ka tās atbalstītu vismaz vairākus uzlabotu elektronisko zīmogu formātus.

- = -

(54) Kvalificētu sertifikātu pārrobežu sadarbspēja un atzīšana ir kvalificētu elektronisko parakstu atzīšanas priekšnosacījums.
Tāpēc uz kvalificētiem sertifikātiem nebūtu jāattiecas nevienai obligātai prasībai, kas pārsniedz šajā regulā noteiktās prasības.
Tomēr valstu līmenī būtu jāļauj kvalificētos sertifikātos iekļaut raksturīgās pazīmes, piemēram, unikālos identifikatorus, ar noteikumu, ka šādas raksturīgās pazīmes nekavē kvalificētu sertifikātu un elektronisko parakstu pārrobežu sadarbspēju un atzīšanu.

- = -

(66) Ir būtiski izveidot tiesisko regulējumu, lai veicinātu pārrobežu atzīšanu starp esošajām valstu tiesību sistēmām attiecībā uz elektroniski reģistrētiem piegādes pakalpojumiem.
Minētais regulējums varētu arī radīt jaunas tirgus iespējas Savienības uzticamības pakalpojumu sniedzējiem piedāvāt jaunus elektroniski reģistrētus piegādes pakalpojumus visā Eiropā.

- = -

keyboard_tab EIDAS 2014/0910 LV

EIDAS 2014/0910 LV