keyboard_tab Digital Service Act 2022/2065 LV

1.   Pakalpojuma saņēmējiem – tostarp fiziskām personām vai citiem subjektiem, kas ir iesnieguši paziņojumus, – kuriem ir adresēti 20. panta 1. punktā minētie lēmumi, ir tiesības izvēlēties jebkuru iestādi strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā, kas ir sertificēta saskaņā ar šā panta 3. punktu, lai izšķirtu strīdus par minētajiem lēmumiem, tostarp sūdzībām, kuras nav bijis iespējams atrisināt, izmantojot minētajā pantā norādīto iekšējo sūdzību izskatīšanas sistēmu.

Tiešsaistes platformu nodrošinātāji nodrošina, ka informācija par pakalpojuma saņēmēju iespēju izmantot strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā, kā minēts pirmajā daļā, ir viegli piekļūstama to tiešsaistes saskarnē, ir skaidra un lietotājdraudzīga.

Šā punkta pirmā daļa neskar attiecīgā pakalpojuma saņēmēja tiesības jebkurā brīdī vērsties tiesā saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem, lai apstrīdētu minētos tiešsaistes platformu nodrošinātāju lēmumus.

2.   Abas puses labticīgi sadarbojas ar izraudzīto sertificēto ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādi, lai izšķirtu strīdu.

Tiešsaistes platformu nodrošinātāji var atteikties iesaistīties ar šādu ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādi, ja jau ir atrisināts strīds par to pašu informāciju un tiem pašiem satura iespējamas nelikumības vai neatbilstības pamatiem.

Sertificētā ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādei nav pilnvaru pusēm noteikt saistošu strīda izšķiršanu.

3.   Tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinators, kurā ir iedibināta ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde, uz ne vairāk kā piecu gadu laikposmu, ko var pagarināt, pēc iestādes pieprasījuma to sertificē, ja minētā iestāde ir pierādījusi savu atbilstību visiem šiem nosacījumiem:

a)	tā ir objektīva un neatkarīga, tostarp finansiāli neatkarīga, no tiešsaistes platformu nodrošinātājiem un no tiešsaistes platformu nodrošinātāju sniegtā pakalpojuma saņēmējiem, tostarp fiziskām personām un citiem subjektiem, kuri iesnieguši paziņojumus;

b)

tai ir nepieciešamās specializētās zināšanas attiecībā uz jautājumiem, kas izriet no vienas vai vairākām nelikumīgā satura konkrētajām jomām, vai attiecībā uz viena vai vairāku tiešsaistes platformu veidu noteikumu piemērošanu un izpildes panākšanu, kas šai iestādei dod iespēju sniegt lietderīgu ieguldījumu strīda izšķiršanā;

c)	tās locekļu atalgojumu neietekmē procedūras iznākums;

d)	strīda izšķiršana ārpustiesas kārtībā, ko tā piedāvā, ir viegli piekļūstama ar elektronisko sakaru tehnoloģijām un nodrošina iespēju strīda izšķiršanu sākt un vajadzīgos pamatojuma dokumentus iesniegt tiešsaistē;

e)	tā spēj ātri, efektīvi un izmaksefektīvi izšķirt strīdu vismaz vienā no Savienības iestāžu oficiālajām valodām;

f)	strīda izšķiršanu ārpustiesas kārtībā, ko tā piedāvā, veic saskaņā ar skaidru un taisnīgu reglamentu, kas ir viegli un publiski piekļūstams, un ir saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem, tostarp šā panta prasībām.

Digitālo pakalpojumu koordinators attiecīgajā gadījumā sertifikātā norāda:

a)	konkrētos jautājumus, uz kuriem attiecas iestādes specializētās zināšanas, kā minēts pirmās daļas b) apakšpunktā; un

b)	Savienības iestāžu oficiālo valodu vai valodas, kurās iestāde spēj izšķirt strīdus, kā minēts pirmās daļas e) punktā.

4.   Sertificētas ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes ik gadu ziņo digitālo pakalpojumu koordinatoram, kurš tās sertificējis, par savu darbību, norādot vismaz saņemto strīdu skaitu, informāciju par minēto strīdu iznākumu, vidējo laiku, kas vajadzīgs, lai tos atrisinātu, un visus konstatētos trūkumus vai grūtības. Pēc minētā digitālo pakalpojumu koordinatora pieprasījuma tās sniedz papildu informāciju.

Digitālo pakalpojumu koordinatori ik divus gadus sagatavo ziņojumu par to, kā darbojas to sertificētās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes. Minētajā ziņojumā jo īpaši:

a)	norāda, cik strīdu katra sertificētā ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde katru gadu saņēmusi;

b)	norāda minētajās iestādēs ierosināto procedūru iznākumus un vidējo laiku, kas vajadzīgs, lai izšķirtu strīdus;

c)	apzina un izskaidro visus sistemātiskos vai nozares trūkumus vai grūtības, ar ko minētās iestādes saskārušās savā darbā;

d)	apzina minētā darba paraugpraksi;

e)	attiecīgā gadījumā sniedz ieteikumus, kā minēto darbu uzlabot.

Sertificētās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes savu lēmumu pusēm dara pieejamu saprātīgā termiņā un ne vēlāk kā 90 kalendāro dienu laikā pēc dienas, kad saņemta sūdzība. Ļoti sarežģītu strīdu gadījumā sertificētā ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde pēc saviem ieskatiem var pagarināt 90 kalendāro dienu termiņu par papildu laikposmu, kas nepārsniedz 90 dienas, kopumā nepārsniedzot 180 dienas.

5.   Ja ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde izšķir strīdu par labu pakalpojuma saņēmējam, tostarp fiziskai personai vai citam subjektam, kurš iesniedzis paziņojumu, tiešsaistes platformas nodrošinātājs sedz ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes prasītās maksas, un atlīdzina minētajam pakalpojumu saņēmējam, tostarp fiziskai personai vai citam subjektam, visus citus pamatotus izdevumus, kurus tas ir samaksājis sakarā ar strīda izšķiršanu. Ja ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde izšķir strīdu par labu tiešsaistes platformas nodrošinātājam, pakalpojumu saņēmējam, tostarp fiziskai personai vai citam subjektam, nav jāatlīdzina nekādas maksas un citi izdevumi, kurus tiešsaistes platformas nodrošinātājs ir samaksājis vai kuri tam ir jāmaksā sakarā ar strīda izšķiršanu, ja vien ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde nekonstatē, ka minētais saņēmējs acīmredzami rīkojies negodprātīgi.

Maksas, ko ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde piemēro tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, par strīda izšķiršanu ir saprātīga un nekādā gadījumā nepārsniedz izmaksas, kas radušās iestādei. Pakalpojuma saņēmējiem strīda izšķiršana ir pieejama bez maksas vai par nominālu maksu.

Sertificētās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes attiecīgajam pakalpojumu saņēmējam, tostarp fiziskām personām vai citiem subjektiem, kuri iesnieguši paziņojumu, un tiešsaistes platformas nodrošinātājam dara zināmu maksu vai tās noteikšanai izmantotos mehānismus pirms iesaistīšanās strīda izšķiršanā.

6.   Dalībvalstis var izveidot ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes 1. punkta nolūkiem vai atbalstīt tādu dažu vai visu ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāžu darbību, kuras tās ir sertificējušas saskaņā ar 3. punktu.

Dalībvalstis nodrošina, ka visas darbības, kuras tās uzņemas saskaņā ar pirmo daļu, neietekmē to digitālo pakalpojumu koordinatoru spēju sertificēt attiecīgās iestādes saskaņā ar 3. punktu.

7.   Digitālo pakalpojumu koordinators, kurš ir sertificējis ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādi, anulē šādu sertifikāciju, ja tas, veicot izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas vai pamatojoties uz informāciju, kas saņemta no trešām personām, konstatē, ka ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde vairs neatbilst 3. punktā izklāstītajiem nosacījumiem. Pirms sertifikācijas anulēšanas digitālo pakalpojumu koordinators sniedz minētajai iestādei iespēju reaģēt uz tā veiktās izmeklēšanas konstatējumiem un nodomu anulēt ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes sertifikāciju.

8.   Digitālo pakalpojumu koordinatori informē Komisiju par ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādēm, kuras tie ir sertificējuši saskaņā ar 3. punktu, attiecīgā gadījumā iekļaujot minētā punkta otrajā daļā norādītās specifikācijas, kā arī tās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes, kuru sertifikāciju tie ir anulējuši. Komisija publicē un regulāri atjaunina minēto iestāžu sarakstu un minētās specifikācijas īpaši tam paredzētā viegli piekļūstamā vietnē.

9.   Šis pants neskar Direktīvu 2013/11/ES un tajā noteiktās patērētājiem paredzētās strīdu alternatīvas izšķiršanas procedūras un struktūras.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka to digitālo pakalpojumu koordinatori veic ar šo regulu noteiktos uzdevumus objektīvi, pārredzami un laicīgi. Dalībvalstis nodrošina, ka to digitālo pakalpojumu koordinatoriem to uzdevumu veikšanai ir visi nepieciešamie resursi, tostarp pietiekami tehniskie resursi, finansiālie resursi un cilvēkresursi, lai pienācīgi uzraudzītu visus to kompetencē esošos starpniecības pakalpojumu sniedzējus. Katra dalībvalsts nodrošina, ka tās digitālo pakalpojumu koordinatoram ir pietiekama autonomija budžeta pārvaldībā, ievērojot budžeta vispārējos ierobežojumus, lai negatīvi neietekmētu digitālo pakalpojumu koordinatora neatkarību.

2.   Veicot savus uzdevumus un īstenojot savas pilnvaras saskaņā ar šo regulu, digitālo pakalpojumu koordinatori darbojas pilnīgi neatkarīgi. Tie ir brīvi no tiešas vai netiešas ārējas ietekmes, un tie nelūdz un nesaņem norādījumus no citām publiskām iestādēm vai privātā sektora pusēm.

3.   Šā panta 2. punkts neskar digitālo pakalpojumu koordinatoru uzdevumus, kas tiem jāveic šajā regulā noteiktajā uzraudzības un izpildes panākšanas sistēmā, un sadarbību ar citām kompetentajām iestādēm saskaņā ar 49. panta 2. punktu. Šā panta 2. punkts neliedz veikt pārskatīšanu tiesā un neskar arī samērīgas pārskatatbildības prasības attiecībā uz digitālo pakalpojumu koordinatoru vispārējām darbībām, piemēram, finanšu izdevumiem vai ziņošanu valstu parlamentiem, ar noteikumu, ka minētās prasības neapdraud šīs regulas mērķu sasniegšanu.

1.   Lai Komisija veiktu tai šajā iedaļā noteiktos uzdevumus, tā ar vienkāršu pieprasījumu vai ar lēmumu var pieprasīt, lai attiecīgais ļoti lielās tiešsaistes platformas vai ļoti lielās tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājs, kā arī citas fiziskas vai juridiskas personas, kuras darbojas nolūkos, kas saistīti ar minēto nodrošinātāju komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju, un par kurām ir saprātīgs pamats domāt, ka tās var zināt informāciju par iespējamu šīs regulas pārkāpumu, tostarp organizācijas, kas veic 37. pantā un 75. panta 2. punktā minētās revīzijas, sniedz šādu informāciju saprātīgā laikposmā.

2.   Nosūtot vienkāršu informācijas pieprasījumu attiecīgajam ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājam vai citai šā panta 1. punktā minētajai personai, Komisija norāda šāda pieprasījuma juridisko pamatu un pieprasījuma nolūku, to, kāda informācija tiek prasīta, laikposmu, kurā informācija ir jāiesniedz, kā arī 74. pantā noteiktos naudas sodus par nepareizas, nepilnīgas vai maldinošas informācijas sniegšanu.

3.   Ja Komisija pieņem lēmumu, kurā attiecīgajam ļoti lielās tiešsaistes platformas vai ļoti lielās tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājam vai citai šā panta 1. punktā minētajai personai pieprasa sniegt informāciju, tā norāda šāda pieprasījuma juridisko pamatu un pieprasījuma nolūku, to, kāda informācija tiek prasīta, kā arī laikposmu, kurā informācija ir jāiesniedz. Tā arī norāda 74. pantā noteiktos naudas sodus un norāda vai piemēro 76. pantā noteiktos periodiskos soda maksājumus. Tā norāda arī tiesības panākt, ka šo lēmumu pārskata Eiropas Savienības tiesā.

4.   Attiecīgās ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāji vai cita 1. punktā minētā persona vai to pārstāvji un – juridisku personu gadījumā – sabiedrības vai uzņēmumi, vai, ja tiem nav juridiskā statusa, personas, kas saskaņā ar tiesību aktiem vai statūtiem ir pilnvarotas tos pārstāvēt, iesniedz prasīto informāciju attiecīgās ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja vai citu 1. punktā minēto personu vārdā. Juristi, kas ir pilnībā pilnvaroti rīkoties, var sniegt informāciju savu klientu vārdā. Ja sniegtā informācija ir nepilnīga, nepareiza vai maldinoša, par to pilnībā atbild klients.

5.   Pēc Komisijas pieprasījuma digitālo pakalpojumu koordinatori un citas kompetentās iestādes sniedz Komisijai visu informāciju, kas tai nepieciešama šajā iedaļā norādīto uzdevumu veikšanai.

6.   Komisija bez nepamatotas kavēšanās pēc šā panta 1. punktā minētā vienkāršā pieprasījuma vai lēmuma nosūtīšanas nosūta tā kopiju digitālo pakalpojumu koordinatoriem, izmantojot 85. pantā minēto informācijas apmaiņas sistēmu.

1.   Lai Komisija varētu veikt tai šajā iedaļā noteiktos uzdevumus, tā var veikt visas nepieciešamās inspekcijas attiecīgā ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja vai citu 67. panta 1. punktā minēto personu telpās.

2.   Amatpersonām un citām pavadošajām personām, ko Komisija pilnvarojusi veikt inspekciju, ir atļauts:

a)	iekļūt visās attiecīgā ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja, vai citas personas telpās, zemes īpašumos un transportlīdzekļos;

b)	pārbaudīt grāmatvedības dokumentus un citus dokumentus, kas saistīti ar attiecīgā pakalpojuma sniegšanu, neatkarīgi no datu nesēja, kurā tie tiek glabāti;

c)	jebkādā veidā paņemt vai iegūt šo grāmatvedības dokumentu vai citu dokumentu kopijas vai izvilkumus;

d)

pieprasīt attiecīgajam ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājam vai citai personai nodrošināt piekļuvi tā organizācijai, darbībai, IT sistēmai, algoritmiem, datu apstrādei un uzņēmējdarbības praksēm, tās izskaidrot un ierakstīt vai dokumentēt sniegtos skaidrojumus;

e)

aizzīmogot visas telpas, kas tiek izmantotas nolūkos, kuri saistīti ar ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja vai citas personas komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju, kā arī grāmatvedības dokumentus vai citus dokumentus uz laiku un tādā apmērā, kāds inspekcijai nepieciešams;

f)	pieprasīt jebkuram attiecīgā ļoti lielās tiešsaistes platformas vai ļoti lielās tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja vai citas personas pārstāvim vai darbiniekam paskaidrojumus par faktiem vai dokumentiem, kas saistīti ar inspekcijas priekšmetu un mērķi, un ierakstīt atbildes;

g)	uzdot jebkuram pārstāvim vai darbiniekam jautājumus, kas saistīti ar inspekcijas priekšmetu un mērķi, un ierakstīt atbildes.

3.   Inspekcijas var veikt ar tādu revidentu vai ekspertu palīdzību, kurus Komisija iecēlusi saskaņā ar 72. panta 2. punktu, kā arī kopā ar tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatoru vai citām kompetentajām valsts iestādēm, kuras teritorijā inspekcija notiek.

4.   Ja pieprasītie grāmatvedības dokumenti vai citi dokumenti, kuri saistīti ar pakalpojuma sniegšanu, ir uzrādīti nepilnīgi vai ja atbildes uz jautājumiem, kas uzdoti saskaņā ar šā panta 2. punktu, ir nepareizas, nepilnīgas vai maldinošas, amatpersonas un citas pavadošās personas, kuras Komisija pilnvarojusi veikt inspekciju, īsteno savas pilnvaras, uzrādot rakstisku pilnvarojumu, kurā norādīts inspekcijas priekšmets un mērķis un 74. un 76. pantā paredzētās sankcijas. Komisija laikus pirms inspekcijas veikšanas informē tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatoru, kuras teritorijā inspekcija tiks veikta.

5.   Inspekciju laikā amatpersonas un citas pavadošās personas, ko pilnvarojusi Komisija, Komisijas ieceltie revidenti un eksperti, digitālo pakalpojumu koordinators vai citas tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kuras teritorijā inspekcija tiek veikta, var pieprasīt attiecīgajam ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājam vai citai personai sniegt skaidrojumus par savu organizāciju, darbību, IT sistēmu, algoritmiem, datu apstrādi un uzņēmējdarbības praksi un var uzdot jautājumus tās galvenajiem darbiniekiem.

6.   Attiecīgo ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja vai citu fizisko vai juridisko personu pienākums ir pakļauties ar Komisijas lēmumu noteiktajai inspekcijai. Lēmumā norāda inspekcijas priekšmetu un nolūku, datumu, kurā tai jāsākas, un 74. un 76. pantā paredzētās sankcijas, kā arī norāda tiesības panākt, ka šo lēmumu pārskata Eiropas Savienības tiesā. Pirms lēmuma pieņemšanas Komisija apspriežas ar tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatoru, kuras teritorijā inspekcija tiks veikta.

7.   Tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatora amatpersonas vai citas tā pilnvarotās vai ieceltās personas, kuras teritorijā inspekcija notiks, pēc minētā digitālo pakalpojumu koordinatora vai Komisijas pieprasījuma aktīvi palīdz amatpersonām un citām pavadošajām personām, ko inspekcijas sakarā pilnvarojusi Komisija. Šajā nolūkā tām ir 2. punktā noteiktās pilnvaras.

8.   Ja amatpersonas un citas pavadošās personas, ko pilnvarojusi Komisija, konstatē, ka attiecīgais ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājs vai cita attiecīgā persona iebilst pret inspekciju, kas uzdota saskaņā ar šo pantu, dalībvalsts, kuras teritorijā inspekcija paredzēta, pēc minēto amatpersonu vai citu pavadošo personu pieprasījuma un saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem sniedz tām nepieciešamo palīdzību, tostarp – kad saskaņā ar valsts tiesību aktiem tas ir pienācīgi – ar piespiedu pasākumiem, ko veic kompetenta tiesībaizsardzības iestāde, lai būtu iespējams veikt inspekciju.

9.   Ja 8. punktā paredzētajai palīdzībai ir vajadzīga valsts tiesu iestādes atļauja saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, šādas atļaujas pieteikumu iesniedz minētās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinators pēc Komisijas pilnvarotu amatpersonu un citu pavadošo personu pieprasījuma. Šādu atļauju var pieprasīt arī kā piesardzības pasākumu.

10.   Ja tiek pieprasīta 9. punktā minētā atļauja, valsts tiesu iestāde, kurā lieta sākta, verificē, ka Komisijas lēmums par inspekciju ir autentisks un ka paredzētie piespiedu pasākumi, ņemot vērā inspekcijas priekšmetu, nav nedz patvaļīgi, nedz pārmērīgi. Veicot šādu verifikāciju, valsts tiesu iestāde var tieši vai ar attiecīgās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatoru starpniecību lūgt Komisiju sniegt detalizētus skaidrojumus, jo īpaši par pamatu Komisijas aizdomām par šīs regulas pārkāpumu, kā arī par iespējamā pārkāpuma smagumu un par attiecīgā ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja vai citas personas iesaistes raksturu. Tomēr valsts tiesu iestāde neapšauba inspekcijas nepieciešamību un nepieprasa Komisijas lietas materiālos esošo informāciju. Komisijas lēmuma likumīgumu pārbauda vienīgi Eiropas Savienības Tiesa.

1.   Ja ir izmantotas visas šajā iedaļā noteiktās pilnvaras ar mērķi panākt šīs regulas pārkāpuma izbeigšanu, bet pārkāpums turpinās un rada nopietnu kaitējumu, kuru nevar novērst, īstenojot citas Savienības vai valstu tiesību aktos paredzētās pilnvaras, Komisija var pieprasīt attiecīgā ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinatoram rīkoties saskaņā ar 51. panta 3. punktu.

Pirms šāda pieprasījuma iesniegšanas digitālo pakalpojumu koordinatoram Komisija vispirms aicina noteiktā laikposmā, kas nav īsāks par 14 darbdienām, ieinteresētās puses iesniegt rakstveida apsvērumus, norādot, kādus pasākumus tā paredzējusi pieprasīt un kas ir šo pasākumu paredzētais adresāts.

2.   Komisija, rīkojoties pēc savas iniciatīvas, var iesniegt rakstveida apsvērumus 51. panta 3. punktā minētajai kompetentajai tiesu iestādei, ja tas nepieciešams regulas saskanīgai piemērošanai. Ar attiecīgās tiesu iestādes atļauju tā var sniegt arī mutiskus apsvērumus.

Vienīgi savu apsvērumu sagatavošanai Komisija var lūgt, lai tiesu iestāde tai pārsūta lietas novērtēšanai nepieciešamos dokumentus vai nodrošina to pārsūtīšanu.

3.   Ja valsts tiesa lemj par jautājumu, par kuru Komisija jau pieņēmusi lēmumu saskaņā ar šo regulu, minētā valsts tiesa nepieņem nekādu lēmumu, kas būtu pretrunā minētajam Komisijas lēmumam. Valsts tiesas vairās arī no tādu lēmumu pieņemšanas, kas varētu būt pretrunā lēmumam, kuru Komisija iecerējusi procedūrā saskaņā ar šo regulu. Minētajā nolūkā valsts tiesa var izvērtēt, vai tai sava tiesvedība jāaptur. Tas neskar LESD 267. pantu.