keyboard_tab Digital Service Act 2022/2065 LV

1.   Pakalpojuma saņēmējiem – tostarp fiziskām personām vai citiem subjektiem, kas ir iesnieguši paziņojumus, – kuriem ir adresēti 20. panta 1. punktā minētie lēmumi, ir tiesības izvēlēties jebkuru iestādi strīdu izšķiršanai ārpustiesas kārtībā, kas ir sertificēta saskaņā ar šā panta 3. punktu, lai izšķirtu strīdus par minētajiem lēmumiem, tostarp sūdzībām, kuras nav bijis iespējams atrisināt, izmantojot minētajā pantā norādīto iekšējo sūdzību izskatīšanas sistēmu.

Tiešsaistes platformu nodrošinātāji nodrošina, ka informācija par pakalpojuma saņēmēju iespēju izmantot strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā, kā minēts pirmajā daļā, ir viegli piekļūstama to tiešsaistes saskarnē, ir skaidra un lietotājdraudzīga.

Šā punkta pirmā daļa neskar attiecīgā pakalpojuma saņēmēja tiesības jebkurā brīdī vērsties tiesā saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem, lai apstrīdētu minētos tiešsaistes platformu nodrošinātāju lēmumus.

2.   Abas puses labticīgi sadarbojas ar izraudzīto sertificēto ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādi, lai izšķirtu strīdu.

Tiešsaistes platformu nodrošinātāji var atteikties iesaistīties ar šādu ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādi, ja jau ir atrisināts strīds par to pašu informāciju un tiem pašiem satura iespējamas nelikumības vai neatbilstības pamatiem.

Sertificētā ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādei nav pilnvaru pusēm noteikt saistošu strīda izšķiršanu.

3.   Tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinators, kurā ir iedibināta ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde, uz ne vairāk kā piecu gadu laikposmu, ko var pagarināt, pēc iestādes pieprasījuma to sertificē, ja minētā iestāde ir pierādījusi savu atbilstību visiem šiem nosacījumiem:

a)	tā ir objektīva un neatkarīga, tostarp finansiāli neatkarīga, no tiešsaistes platformu nodrošinātājiem un no tiešsaistes platformu nodrošinātāju sniegtā pakalpojuma saņēmējiem, tostarp fiziskām personām un citiem subjektiem, kuri iesnieguši paziņojumus;

b)

tai ir nepieciešamās specializētās zināšanas attiecībā uz jautājumiem, kas izriet no vienas vai vairākām nelikumīgā satura konkrētajām jomām, vai attiecībā uz viena vai vairāku tiešsaistes platformu veidu noteikumu piemērošanu un izpildes panākšanu, kas šai iestādei dod iespēju sniegt lietderīgu ieguldījumu strīda izšķiršanā;

c)	tās locekļu atalgojumu neietekmē procedūras iznākums;

d)	strīda izšķiršana ārpustiesas kārtībā, ko tā piedāvā, ir viegli piekļūstama ar elektronisko sakaru tehnoloģijām un nodrošina iespēju strīda izšķiršanu sākt un vajadzīgos pamatojuma dokumentus iesniegt tiešsaistē;

e)	tā spēj ātri, efektīvi un izmaksefektīvi izšķirt strīdu vismaz vienā no Savienības iestāžu oficiālajām valodām;

f)	strīda izšķiršanu ārpustiesas kārtībā, ko tā piedāvā, veic saskaņā ar skaidru un taisnīgu reglamentu, kas ir viegli un publiski piekļūstams, un ir saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem, tostarp šā panta prasībām.

Digitālo pakalpojumu koordinators attiecīgajā gadījumā sertifikātā norāda:

a)	konkrētos jautājumus, uz kuriem attiecas iestādes specializētās zināšanas, kā minēts pirmās daļas b) apakšpunktā; un

b)	Savienības iestāžu oficiālo valodu vai valodas, kurās iestāde spēj izšķirt strīdus, kā minēts pirmās daļas e) punktā.

4.   Sertificētas ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes ik gadu ziņo digitālo pakalpojumu koordinatoram, kurš tās sertificējis, par savu darbību, norādot vismaz saņemto strīdu skaitu, informāciju par minēto strīdu iznākumu, vidējo laiku, kas vajadzīgs, lai tos atrisinātu, un visus konstatētos trūkumus vai grūtības. Pēc minētā digitālo pakalpojumu koordinatora pieprasījuma tās sniedz papildu informāciju.

Digitālo pakalpojumu koordinatori ik divus gadus sagatavo ziņojumu par to, kā darbojas to sertificētās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes. Minētajā ziņojumā jo īpaši:

a)	norāda, cik strīdu katra sertificētā ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde katru gadu saņēmusi;

b)	norāda minētajās iestādēs ierosināto procedūru iznākumus un vidējo laiku, kas vajadzīgs, lai izšķirtu strīdus;

c)	apzina un izskaidro visus sistemātiskos vai nozares trūkumus vai grūtības, ar ko minētās iestādes saskārušās savā darbā;

d)	apzina minētā darba paraugpraksi;

e)	attiecīgā gadījumā sniedz ieteikumus, kā minēto darbu uzlabot.

Sertificētās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes savu lēmumu pusēm dara pieejamu saprātīgā termiņā un ne vēlāk kā 90 kalendāro dienu laikā pēc dienas, kad saņemta sūdzība. Ļoti sarežģītu strīdu gadījumā sertificētā ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde pēc saviem ieskatiem var pagarināt 90 kalendāro dienu termiņu par papildu laikposmu, kas nepārsniedz 90 dienas, kopumā nepārsniedzot 180 dienas.

5.   Ja ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde izšķir strīdu par labu pakalpojuma saņēmējam, tostarp fiziskai personai vai citam subjektam, kurš iesniedzis paziņojumu, tiešsaistes platformas nodrošinātājs sedz ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes prasītās maksas, un atlīdzina minētajam pakalpojumu saņēmējam, tostarp fiziskai personai vai citam subjektam, visus citus pamatotus izdevumus, kurus tas ir samaksājis sakarā ar strīda izšķiršanu. Ja ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde izšķir strīdu par labu tiešsaistes platformas nodrošinātājam, pakalpojumu saņēmējam, tostarp fiziskai personai vai citam subjektam, nav jāatlīdzina nekādas maksas un citi izdevumi, kurus tiešsaistes platformas nodrošinātājs ir samaksājis vai kuri tam ir jāmaksā sakarā ar strīda izšķiršanu, ja vien ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde nekonstatē, ka minētais saņēmējs acīmredzami rīkojies negodprātīgi.

Maksas, ko ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde piemēro tiešsaistes platformu nodrošinātājiem, par strīda izšķiršanu ir saprātīga un nekādā gadījumā nepārsniedz izmaksas, kas radušās iestādei. Pakalpojuma saņēmējiem strīda izšķiršana ir pieejama bez maksas vai par nominālu maksu.

Sertificētās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes attiecīgajam pakalpojumu saņēmējam, tostarp fiziskām personām vai citiem subjektiem, kuri iesnieguši paziņojumu, un tiešsaistes platformas nodrošinātājam dara zināmu maksu vai tās noteikšanai izmantotos mehānismus pirms iesaistīšanās strīda izšķiršanā.

6.   Dalībvalstis var izveidot ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes 1. punkta nolūkiem vai atbalstīt tādu dažu vai visu ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāžu darbību, kuras tās ir sertificējušas saskaņā ar 3. punktu.

Dalībvalstis nodrošina, ka visas darbības, kuras tās uzņemas saskaņā ar pirmo daļu, neietekmē to digitālo pakalpojumu koordinatoru spēju sertificēt attiecīgās iestādes saskaņā ar 3. punktu.

7.   Digitālo pakalpojumu koordinators, kurš ir sertificējis ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādi, anulē šādu sertifikāciju, ja tas, veicot izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas vai pamatojoties uz informāciju, kas saņemta no trešām personām, konstatē, ka ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestāde vairs neatbilst 3. punktā izklāstītajiem nosacījumiem. Pirms sertifikācijas anulēšanas digitālo pakalpojumu koordinators sniedz minētajai iestādei iespēju reaģēt uz tā veiktās izmeklēšanas konstatējumiem un nodomu anulēt ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes sertifikāciju.

8.   Digitālo pakalpojumu koordinatori informē Komisiju par ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādēm, kuras tie ir sertificējuši saskaņā ar 3. punktu, attiecīgā gadījumā iekļaujot minētā punkta otrajā daļā norādītās specifikācijas, kā arī tās ārpustiesas strīdu izšķiršanas iestādes, kuru sertifikāciju tie ir anulējuši. Komisija publicē un regulāri atjaunina minēto iestāžu sarakstu un minētās specifikācijas īpaši tam paredzētā viegli piekļūstamā vietnē.

9.   Šis pants neskar Direktīvu 2013/11/ES un tajā noteiktās patērētājiem paredzētās strīdu alternatīvas izšķiršanas procedūras un struktūras.

1.   Tiešsaistes platformu pakalpojumu sniedzēji veic visus nepieciešamos tehniskos un organizatoriskos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tādiem uzticamo signalizētāju, kas darbojas tiem noteiktajā specializēto zināšanu jomā, paziņojumiem, kuri iesniegti, izmantojot 16. pantā minētos mehānismus, tiek piešķirta prioritāte, un tie tiek izskatīti un par tiem tiek pieņemti lēmumi bez nepamatotas kavēšanās.

2.   Uzticama signalizētāja statusu saskaņā ar šo regulu piešķir uz jebkuras struktūras pieteikuma pamata tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinators, kurā pieteikuma iesniedzējs ir iedibināts, ja pieteikuma iesniedzējs ir pierādījis savu atbilstību visiem šādiem nosacījumiem:

a)	tam ir specializētās zināšanas un kompetence nelikumīga satura atklāšanai, identificēšanai un ziņošanai par to;

b)	tas ir neatkarīgs no jebkura tiešsaistes platformu nodrošinātāja;

c)	tas veic savu darbību, lai rūpīgi, precīzi un objektīvi iesniegtu paziņojumus.

3.   Uzticamie signalizētāji vismaz reizi gadā publicē viegli saprotamus un detalizētus ziņojumus par visiem paziņojumiem, kas attiecīgajā laikposmā iesniegti saskaņā ar 16. pantu. Ziņojumā norāda vismaz paziņojumu skaitu, kas iedalīti kategorijās pēc:

a)	mitināšanas pakalpojuma sniedzēja identitātes;

b)	paziņotā iespējamā nelikumīgā satura veida;

c)	pakalpojumu sniedzēja veiktās darbības.

Minētajos ziņojumos iekļauj skaidrojumu par procedūrām, kas ieviestas, lai nodrošinātu, ka uzticamais signalizētājs saglabā savu neatkarību.

Uzticamie signalizētāji minētos ziņojumus nosūta piešķīrējam digitālo pakalpojumu koordinatoram un tos dara publiski pieejamus. Ziņojumā neiekļauj personas datus.

4.   Digitālo pakalpojumu koordinatori paziņo Komisijai un padomei to struktūru nosaukumu, adresi un e-pasta adresi, kurām tie ir piešķīruši uzticamā signalizētāja statusu saskaņā ar 2. punktu vai kurām tie ir apturējuši uzticamā signalizētāja statusu saskaņā ar 6. punktu vai to anulējuši saskaņā ar 7. punktu.

5.   Komisija publicē 4. punktā minēto informāciju publiski pieejamā datubāzē viegli piekļūstamā un mašīnlasāmā formātā, un datubāzi regulāri atjaunina.

6.   Ja tiešsaistes platformas nodrošinātāja rīcībā ir informācija, kas liecina, ka uzticamais signalizētājs ir iesniedzis ievērojamu skaitu nepietiekami precīzu, neprecīzu vai pienācīgi nepamatotu paziņojumu, izmantojot 16. pantā minētos mehānismus, tostarp informāciju, kas ievākta saistībā ar 20. panta 4. punktā minētajās iekšējās sūdzību izskatīšanas sistēmās iesniegtu sūdzību izskatīšanu, tas iesniedz šādu informāciju tam digitālo pakalpojumu koordinatoram, kurš attiecīgajai struktūrai ir piešķīris uzticamā signalizētāja statusu, nodrošinot nepieciešamos paskaidrojumus un pamatojuma dokumentus. Ja ir saņemta informācija no tiešsaistes platformu nodrošinātāja un ja digitālo pakalpojumu koordinators uzskata, ka ir leģitīmi iemesli sākt izmeklēšanu, uz izmeklēšanas laiku uzticamā signalizētāja statuss tiek apturēts. Minēto izmeklēšanu veic bez nepamatotas kavēšanās.

7.   Digitālo pakalpojumu koordinators, kurš ir piešķīris struktūrai uzticamā signalizētāja statusu, anulē minēto statusu, ja, veicot izmeklēšanu pēc savas iniciatīvas vai pamatojoties uz informāciju, kas saņemta no trešām personām, tostarp pamatojoties uz informāciju, kuru tiešsaistes platformu nodrošinātājs iesniedzis saskaņā ar 6. punktu, tas konstatē, ka struktūra vairs neatbilst šā panta 2. punktā izklāstītajiem nosacījumiem. Pirms statusa anulēšanas digitālo pakalpojumu koordinators sniedz attiecīgajai struktūrai iespēju reaģēt uz tā veiktās izmeklēšanas konstatējumiem un nodomu anulēt struktūrai piešķirto uzticamā signalizētāja statusu.

8.   Pēc konsultēšanās ar padomi Komisija vajadzības gadījumā izdod vadlīnijas, lai tiešsaistes platformu nodrošinātājiem un digitālo pakalpojumu koordinatoriem palīdzētu piemērot šā panta 2., 6. un 7. punktu.

1.   Padome var ieteikt Komisijai sākt izstrādāt brīvprātīgus krīzes protokolus saskaņā ar šā panta 2., 3. un 4. punktu, lai risinātu krīzes situācijas. Minētās situācijas attiecas tikai uz ārkārtas apstākļiem, kas ietekmē sabiedrisko drošību vai sabiedrības veselību.

2.   Komisija mudina ļoti lielu tiešsaistes platformu, ļoti lielu tiešsaistes meklētājprogrammu un attiecīgā gadījumā citu tiešsaistes platformu vai citu tiešsaistes meklētājprogrammu nodrošinātājus un palīdz tiem iesaistīties krīzes protokolu izstrādē, testēšanā un piemērošanā. Komisija cenšas nodrošināt to, ka minētie krīzes protokoli ietver vienu vai vairākus šādus pasākumus:

a)	uzskatāmi parādīt informācija par krīzes situāciju, ko sniedz dalībvalstu iestādes vai Savienības līmenī, vai atkarībā no krīzes konteksta – citas attiecīgas uzticamas struktūras;

b)

nodrošināt, ka starpniecības pakalpojumu sniedzējs izraugās konkrētu kontaktpunktu krīzes pārvaldībai; attiecīgā gadījumā tas var būt 11. pantā minētais elektroniskais kontaktpunkts vai – ļoti lielu tiešsaistes platformu vai ļoti lielu tiešsaistes meklētājprogrammu nodrošinātāju gadījumā – 41. pantā minētā atbilstības uzraudzības amatpersona;

c)	attiecīgā gadījumā resursus, kas piešķirti, lai izpildītu 16., 20., 22., 23. un 35. pantā noteiktos pienākumus, pielāgot attiecīgās krīzes situācijas izraisītajām vajadzībām.

3.   Komisija attiecīgā gadījumā krīzes protokolu izstrādē, testēšanā un piemērošanas uzraudzīšanā iesaista dalībvalstu iestādes un var iesaistīt arī Savienības struktūras, birojus un aģentūras. Komisija pēc nepieciešamības un attiecīgā gadījumā krīzes protokolu izstrādē var iesaistīt arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas vai citas attiecīgas organizācijas.

4.   Komisija tiecas nodrošināt, lai krīzes protokolos būtu skaidri izklāstīti visi šie nosacījumi:

a)	īpašie parametri, pēc kuriem nosaka, kas veido īpašus ārkārtas apstākļus, kurus krīzes protokols tiecas risināt, un kādi ir tā mērķi;

b)	katra dalībnieka loma un pasākumi, kas tam jāievieš sagatavošanās nolūkā un tiklīdz ir aktivizēts krīzes protokols;

c)	skaidra procedūra, kā noteikt, kad jāaktivizē krīzes protokols;

d)	skaidra procedūra, kā noteikt laikposmu, kurā īstenojami pasākumi pēc krīzes protokola aktivizēšanas, stingri aprobežojoties ar to, kas nepieciešams konkrēto ārkārtas apstākļu pārvarēšanai;

e)	aizsardzības pasākumi, ar ko novērst negatīvu ietekmi uz Hartā noteikto pamattiesību, sevišķi vārda un informācijas brīvības un tiesību uz nediskriminēšanu, izmantošanu;

f)	procedūra, kā, beidzoties krīzes situācijai, publiski ziņot par visiem īstenotajiem pasākumiem, to ilgumu un rezultātiem.

5.   Ja Komisija uzskata, ka krīzes protokols nerisina produktīvi krīzes situāciju vai nenodrošina 4. punkta e) apakšpunktā minēto pamattiesību aizsardzību, tā lūdz dalībniekus pārskatīt krīzes protokolu, cita starpā īstenojot papildu pasākumus.

1.   Ja vien Komisija nav sākusi izmeklēšanu par to pašu iespējamo pārkāpumu, kad galamērķa digitālo pakalpojumu koordinatoram ir pamats aizdomām, ka starpniecības pakalpojuma sniedzējs ir pārkāpis šo regulu tādā veidā, kas negatīvi ietekmē pakalpojumu saņēmējus digitālo pakalpojumu koordinatora dalībvalstī, tas var pieprasīt iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinatoram novērtēt lietu un veikt nepieciešamos izmeklēšanas un izpildes panākšanas pasākumus, lai nodrošinātu šīs regulas ievērošanu.

2.   Ja vien Komisija nav sākusi izmeklēšanu par to pašu iespējamo pārkāpumu un pēc vismaz trīs tādu galamērķa digitālo pakalpojumu koordinatoru pieprasījuma, kuriem ir pamats aizdomām, ka konkrēts starpniecības pakalpojumu sniedzējs ir pārkāpis šo regulu tādā veidā, kas negatīvi ietekmē to dalībvalstīs esošos pakalpojuma saņēmējus, padome var pieprasīt iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinatoram novērtēt lietu un veikt nepieciešamos izmeklēšanas un izpildes panākšanas pasākumus, lai nodrošinātu šīs regulas ievērošanu.

3.   Šā panta 1. vai 2. punktā minēto pieprasījumu pienācīgi motivē, un tajā norāda vismaz šādu informāciju:

a)	attiecīgā starpniecības pakalpojumu sniedzēja kontaktpunkts, kā noteikts 11. pantā;

b)	apraksts, kurā izklāstīti attiecīgie fakti, attiecīgie šīs regulas noteikumi un iemesli, kāpēc digitālo pakalpojumu koordinatoram, kas nosūtījis pieprasījumu, vai padomei ir aizdomas, ka pakalpojumu sniedzējs ir pārkāpis šo regulu, tostarp iespējamā pārkāpuma negatīvās ietekmes apraksts;

c)

citāda informācija, ko pieprasījumu nosūtījušais digitālo pakalpojumu koordinators vai padome uzskata par relevantu, attiecīgā gadījumā arī informācija, kas ievākta pēc savas iniciatīvas, vai ieteikumi par to, kādi konkrēti izmeklēšanas vai izpildes panākšanas pasākumi, tostarp pagaidu pasākumi, ir veicami.

4.   Iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinators maksimāli ņem vērā saskaņā ar šā panta 1. vai 2. punktu sniegto pieprasījumu. Ja tas uzskata, ka informācija nav pietiekama, lai rīkotos uz saņemtā pieprasījuma vai ieteikuma pamata, un tam ir iemesls uzskatīt, ka pieprasījumu nosūtījušais digitālo pakalpojumu koordinators vai padome varētu sniegt papildu informāciju, iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinators var vai nu pieprasīt šādu informāciju saskaņā ar 57. pantu, vai arī sākt kopīgu izmeklēšanu saskaņā ar 60. panta 1. punktu, iesaistot vismaz pieprasījumu iesniegušo digitālo pakalpojumu koordinatoru. Šā panta 5. punktā norādīto laikposmu aptur līdz minētās papildu informācijas saņemšanas brīdim vai līdz brīdim, kad piedalīšanās kopīgajā izmeklēšanā atteikta.

5.   Iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinators bez nepamatotas kavēšanās un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā divus mēnešus pēc pieprasījuma saņemšanas saskaņā ar 1. vai 2. punktu paziņo pieprasījumu nosūtījušajam digitālo pakalpojumu koordinatoram un padomei novērtējumu par iespējamo pārkāpumu un paskaidrojumu par izmeklēšanas vai izpildes panākšanas pasākumiem, kas veikti vai paredzēti sakarā ar pieprasījumu vai ieteikumu, lai nodrošinātu atbilstību šai regulai.

1.   Iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinators var sākt un vadīt kopīgas izmeklēšanas, kurās piedalās viens vai vairāki citi attiecīgie digitālo pakalpojumu koordinatori:

a)	pēc savas iniciatīvas, lai izmeklētu iespējamu šīs regulas pārkāpumu, ko izdarījis konkrēts starpniecības pakalpojumu sniedzējs vairākās dalībvalstīs; vai

b)	saskaņā ar padomes ieteikumu, rīkojoties pēc vismaz trīs digitālo pakalpojumu koordinatoru pieprasījuma, kura pamatā ir pamatotas aizdomas par pārkāpumu, ko izdarījis konkrēts starpniecības pakalpojumu sniedzējs un kas ietekmē pakalpojuma saņēmējus to dalībvalstīs.

2.   Ikviens digitālo pakalpojumu koordinators, kas pierāda, ka tam ir leģitīmas intereses piedalīties šā panta 1. punktā minētajā kopīgajā izmeklēšanā, var to pieprasīt darīt. Kopīgo izmeklēšanu pabeidz trīs mēnešu laikā no tās uzsākšanas, ja vien dalībnieki nevienojas citādi.

Iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinators ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc pirmajā daļā minētā termiņa beigām visiem digitālo pakalpojumu koordinatoriem, Komisijai un padomei paziņo savu provizorisko nostāju par iespējamo pārkāpumu. Provizoriskajā nostājā ņem vērā visu pārējo kopīgajā izmeklēšanā iesaistīto digitālo pakalpojumu koordinatoru viedokļus. Attiecīgā gadījumā provizoriskajā nostājā izklāsta arī iecerētos izpildes panākšanas pasākumus.

3.   Padome var lietu nodot Komisijai saskaņā ar 59. pantu, ja:

a)	iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinators nav 2. punktā noteiktajā termiņā paziņojis savu provizorisko nostāju;

b)	padome būtiski nepiekrīt provizoriskajai nostājai, ko paziņojis iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinators; vai

c)	iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinators nav tūlīt sācis kopīgu izmeklēšanu pēc padomes ieteikuma saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktu.

4.   Kopīgajā izmeklēšanā digitālo pakalpojumu koordinatori, kas tajā piedalās, labticīgi sadarbojas, ņemot vērā attiecīgā gadījumā iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinatora norādījumus un padomes ieteikumu. Galamērķa digitālo pakalpojumu koordinatori, kas piedalās kopīgajā izmeklēšanā, pēc iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinatora pieprasījuma vai pēc apspriešanās ar to ir tiesīgi īstenot savas 51. panta 1. punktā minētās izmeklēšanas pilnvaras attiecībā uz starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, uz kuriem attiecas iespējamais pārkāpums, sakarā ar informāciju un telpām, kas atrodas to teritorijā.

1.   Komisija var sākt procedūru, lai, iespējams, pieņemtu lēmumus saskaņā ar 73. un 74. pantu par ļoti lielās tiešsaistes platformas vai ļoti lielās tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja attiecīgo rīcību, par kuru Komisijai ir aizdomas, ka tā ir kāda šīs regulas noteikuma pārkāpums.

2.   Ja Komisija ir nolēmusi sākt šā panta 1. punktā minēto procedūru, tā par to paziņo visiem digitālo pakalpojumu koordinatoriem un padomei, izmantojot 85. pantā minēto informācijas apmaiņas sistēmu, kā arī attiecīgajam ļoti lielās tiešsaistes platformas vai ļoti lielās tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājam.

Digitālo pakalpojumu koordinatori bez nepamatotas kavēšanās pēc informēšanas par procedūras sākšanu nosūta Komisijai jebkādu to rīcībā esošo informāciju par attiecīgo pārkāpumu.

Ja Komisija sāk šā panta 1. punktā minēto procedūru, tā atbrīvo digitālo pakalpojumu koordinatoru vai attiecīgā gadījumā jebkuru kompetento iestādi no uzraudzības un izpildes panākšanas pilnvarām, kas paredzētas šīs regulas 56. panta 4. punktā.

3.   Īstenojot savas izmeklēšanas pilnvaras saskaņā ar šo regulu, Komisija var pieprasīt individuālu vai kopīgu atbalstu no visiem digitālo pakalpojumu koordinatoriem, kurus skar aizdomas par pārkāpumu, tostarp iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinatora. Digitālo pakalpojumu koordinatori, kas saņēmuši šādu pieprasījumu, un jebkura cita kompetentā iestāde, ja digitālo pakalpojumu koordinators to iesaistījis, labticīgi un savlaicīgi sadarbojas ar Komisiju un ir tiesīgi īstenot savas 51. panta 1. punktā minētās izmeklēšanas pilnvaras attiecībā uz attiecīgo ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāju sakarā ar informāciju, personām un telpām, kas atrodas to dalībvalsts teritorijā, un saskaņā ar pieprasījumu.

4.   Komisija sniedz iedibinājuma vietas digitālo pakalpojumu koordinatoram un padomei visu attiecīgo informāciju par 67.–72. pantā minēto pilnvaru izmantošanu un savus provizoriskos konstatējumus, kas minēti 79. panta 1. punktā. Padome laikposmā, kas noteikts saskaņā ar 79. panta 2. punktu, iesniedz Komisijai savu viedokli par minētajiem provizoriskajiem konstatējumiem. Pieņemot lēmumu, Komisija maksimāli ņem vērā jebkuru padomes viedokli.

1.   Lai Komisija varētu veikt tai šajā iedaļā noteiktos uzdevumus, tā var veikt visas nepieciešamās inspekcijas attiecīgā ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja vai citu 67. panta 1. punktā minēto personu telpās.

2.   Amatpersonām un citām pavadošajām personām, ko Komisija pilnvarojusi veikt inspekciju, ir atļauts:

a)	iekļūt visās attiecīgā ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja, vai citas personas telpās, zemes īpašumos un transportlīdzekļos;

b)	pārbaudīt grāmatvedības dokumentus un citus dokumentus, kas saistīti ar attiecīgā pakalpojuma sniegšanu, neatkarīgi no datu nesēja, kurā tie tiek glabāti;

c)	jebkādā veidā paņemt vai iegūt šo grāmatvedības dokumentu vai citu dokumentu kopijas vai izvilkumus;

d)

pieprasīt attiecīgajam ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājam vai citai personai nodrošināt piekļuvi tā organizācijai, darbībai, IT sistēmai, algoritmiem, datu apstrādei un uzņēmējdarbības praksēm, tās izskaidrot un ierakstīt vai dokumentēt sniegtos skaidrojumus;

e)

aizzīmogot visas telpas, kas tiek izmantotas nolūkos, kuri saistīti ar ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja vai citas personas komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju, kā arī grāmatvedības dokumentus vai citus dokumentus uz laiku un tādā apmērā, kāds inspekcijai nepieciešams;

f)	pieprasīt jebkuram attiecīgā ļoti lielās tiešsaistes platformas vai ļoti lielās tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja vai citas personas pārstāvim vai darbiniekam paskaidrojumus par faktiem vai dokumentiem, kas saistīti ar inspekcijas priekšmetu un mērķi, un ierakstīt atbildes;

g)	uzdot jebkuram pārstāvim vai darbiniekam jautājumus, kas saistīti ar inspekcijas priekšmetu un mērķi, un ierakstīt atbildes.

3.   Inspekcijas var veikt ar tādu revidentu vai ekspertu palīdzību, kurus Komisija iecēlusi saskaņā ar 72. panta 2. punktu, kā arī kopā ar tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatoru vai citām kompetentajām valsts iestādēm, kuras teritorijā inspekcija notiek.

4.   Ja pieprasītie grāmatvedības dokumenti vai citi dokumenti, kuri saistīti ar pakalpojuma sniegšanu, ir uzrādīti nepilnīgi vai ja atbildes uz jautājumiem, kas uzdoti saskaņā ar šā panta 2. punktu, ir nepareizas, nepilnīgas vai maldinošas, amatpersonas un citas pavadošās personas, kuras Komisija pilnvarojusi veikt inspekciju, īsteno savas pilnvaras, uzrādot rakstisku pilnvarojumu, kurā norādīts inspekcijas priekšmets un mērķis un 74. un 76. pantā paredzētās sankcijas. Komisija laikus pirms inspekcijas veikšanas informē tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatoru, kuras teritorijā inspekcija tiks veikta.

5.   Inspekciju laikā amatpersonas un citas pavadošās personas, ko pilnvarojusi Komisija, Komisijas ieceltie revidenti un eksperti, digitālo pakalpojumu koordinators vai citas tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kuras teritorijā inspekcija tiek veikta, var pieprasīt attiecīgajam ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājam vai citai personai sniegt skaidrojumus par savu organizāciju, darbību, IT sistēmu, algoritmiem, datu apstrādi un uzņēmējdarbības praksi un var uzdot jautājumus tās galvenajiem darbiniekiem.

6.   Attiecīgo ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja vai citu fizisko vai juridisko personu pienākums ir pakļauties ar Komisijas lēmumu noteiktajai inspekcijai. Lēmumā norāda inspekcijas priekšmetu un nolūku, datumu, kurā tai jāsākas, un 74. un 76. pantā paredzētās sankcijas, kā arī norāda tiesības panākt, ka šo lēmumu pārskata Eiropas Savienības Tiesā. Pirms lēmuma pieņemšanas Komisija apspriežas ar tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatoru, kuras teritorijā inspekcija tiks veikta.

7.   Tās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatora amatpersonas vai citas tā pilnvarotās vai ieceltās personas, kuras teritorijā inspekcija notiks, pēc minētā digitālo pakalpojumu koordinatora vai Komisijas pieprasījuma aktīvi palīdz amatpersonām un citām pavadošajām personām, ko inspekcijas sakarā pilnvarojusi Komisija. Šajā nolūkā tām ir 2. punktā noteiktās pilnvaras.

8.   Ja amatpersonas un citas pavadošās personas, ko pilnvarojusi Komisija, konstatē, ka attiecīgais ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājs vai cita attiecīgā persona iebilst pret inspekciju, kas uzdota saskaņā ar šo pantu, dalībvalsts, kuras teritorijā inspekcija paredzēta, pēc minēto amatpersonu vai citu pavadošo personu pieprasījuma un saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem sniedz tām nepieciešamo palīdzību, tostarp – kad saskaņā ar valsts tiesību aktiem tas ir pienācīgi – ar piespiedu pasākumiem, ko veic kompetenta tiesībaizsardzības iestāde, lai būtu iespējams veikt inspekciju.

9.   Ja 8. punktā paredzētajai palīdzībai ir vajadzīga valsts tiesu iestādes atļauja saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, šādas atļaujas pieteikumu iesniedz minētās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinators pēc Komisijas pilnvarotu amatpersonu un citu pavadošo personu pieprasījuma. Šādu atļauju var pieprasīt arī kā piesardzības pasākumu.

10.   Ja tiek pieprasīta 9. punktā minētā atļauja, valsts tiesu iestāde, kurā lieta sākta, verificē, ka Komisijas lēmums par inspekciju ir autentisks un ka paredzētie piespiedu pasākumi, ņemot vērā inspekcijas priekšmetu, nav nedz patvaļīgi, nedz pārmērīgi. Veicot šādu verifikāciju, valsts tiesu iestāde var tieši vai ar attiecīgās dalībvalsts digitālo pakalpojumu koordinatoru starpniecību lūgt Komisiju sniegt detalizētus skaidrojumus, jo īpaši par pamatu Komisijas aizdomām par šīs regulas pārkāpumu, kā arī par iespējamā pārkāpuma smagumu un par attiecīgā ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja vai citas personas iesaistes raksturu. Tomēr valsts tiesu iestāde neapšauba inspekcijas nepieciešamību un nepieprasa Komisijas lietas materiālos esošo informāciju. Komisijas lēmuma likumīgumu pārbauda vienīgi Eiropas Savienības Tiesa.

1.   Ja šajā iedaļā norādītās procedūras laikā attiecīgais ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājs apņemas nodrošināt attiecīgo šīs regulas noteikumu ievērošanu, Komisija var ar lēmumu noteikt, ka minētā apņemšanās attiecīgajam ļoti lielās tiešsaistes platformas vai ļoti lielās tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājam ir saistoša, un pasludināt, ka turpmākai rīcībai vairs nav pamata.

2.   Komisija pēc pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas var atsākt procedūru:

a)	ja ir būtiski mainījušies fakti, uz kuru pamata pieņemts lēmums;

b)	ja attiecīgais ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājs rīkojas pretēji tam, ko apņēmies; vai

c)	ja lēmums pieņemts, pamatojoties uz nepilnīgu, nepareizu vai maldinošu informāciju, ko sniedzis attiecīgais ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātājs vai cita 67. panta 1. punktā minēta persona.

3.   Ja Komisija uzskata, ka attiecīgā ļoti lielas tiešsaistes platformas vai ļoti lielas tiešsaistes meklētājprogrammas nodrošinātāja piedāvātā apņemšanās nespēj nodrošināt attiecīgo šīs regulas noteikumu ievērošanu, tā minēto apņemšanos noraida motivētā lēmumā, noslēdzot procedūru.